Autisms.lv - Compass blogs un jaunumi

Atbalsta persona lēmumu pieņemšanā kā alternatīva aizgādnībai

Wed, 23 Jul 2025 10:20:00 +0000

Kad cilvēks sasniedz pilngadību, likums pieņem, ka viņš spēj pieņemt patstāvīgus lēmumus par savu dzīvi. Realitātē ne visiem tas ir vienkārši. Cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT), tostarp ar autiskā spektra traucējumiem, lēmumu pieņemšana var izrādīties visai sarežģīts process, jo sabiedrības, institūciju un arī juridiskās sistēmas uzbūve viņiem bieži nav saprotama, pieejama vai droša.

Tradicionāli šādās situācijās risinājums bijusi rīcībspējas ierobežošana un aizgādnība – process, kurā persona tiek daļēji vai pilnībā atzīta par noteiktās jomās nespējīgu rīkoties savā vārdā un viņas vietā lēmumus turpmāk pieņem aizgādnis. Tomēr aizvien vairāk starptautisko cilvēktiesību organizāciju norāda, ka šāda prakse, lai arī juridiski saskaņota ar Civillikuma 358.¹ pantu un notiek ar tiesas starpniecību, var nonākt pretrunā ar cilvēka tiesībām uz autonomiju.

ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 12. pants nosaka, ka personām ar invaliditāti jābūt rīcīb- un tiesībspējīgām visās dzīves jomās līdzvērtīgi ar citiem un valstīm jānodrošina atbalsts šīs rīcībspējas īstenošanai. Šo nostāju atbalsta arī Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (Fundamental Rights Agency jeb FRA) un European Disability Forum (lielākā personu ar invaliditāti interešu aizstāvības organizācija Eiropā), kuri vairākkārt uzsvēruši, ka rīcībspējas ierobežošana tiek pielietota pārāk plaši, nereti bez pilnvērtīga izvērtējuma un cilvēka gribas noskaidrošanas. 2024. gada European Disability Forum cilvēktiesību ziņojumā atkārtoti pausts aicinājums dalībvalstīm aizstāt rīcībspējas ierobežošanu un aizgādnību ar personas pašnoteikšanos atbalstošiem mehānismiem. Aizvietotā lēmumu pieņemšana (lēmumus personas vietā pieņem kāds cits, piemēram, aizgādnis) ir jāpadara par izņēmumu, nevis normu.

Tieši šeit nāk talkā jauns un perspektīvs risinājums – atbalstīta lēmumu pieņemšana. Atšķirībā no aizgādnības, kad aizgādnis, rīkodamies aizgādnībā esošā interesēs, pieņem lēmumus viņa vietā, atbalsta persona lēmumu pieņemšanā ļauj atbalstāmajai personai pašai pieņemt sev nozīmīgus lēmumus par savu dzīvi dažādās jomās: tiesību un interešu aizstāvības jomā, finanšu jomā, ikdienas dzīvē, veselības un sociālās aprūpes jomā, atbalsta loka veidošanā. Ja rīcībspēja jau ir ierobežota, pakalpojumu pielāgo un jomās, kur rīcībspēja ir ierobežota, pakalpojumu sniedz tikai ar aizgādņa rakstveida piekrišanu.

Pilngadīgām personām ar I vai II invaliditātes grupu, kurām ir GRT, atbalsta personas lēmuma pieņemšanā pakalpojumu Latvijā nodrošina resursu centrs cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem “Zelda”. Pakalpojums tiek finansēts no valsts budžeta. No 2026. gada 1. janvāra tiesības uz Atbalsta personas lēmuma pieņemšanā pakalpojumu būs arī pilngadīgām personām ar III invaliditātes grupu, kurām ir garīga rakstura traucējumi. Līdz tam pašvaldība atbalsta personas lēmumu pieņemšanā pakalpojumu personām ar III invaliditātes grupu var nodrošināt par saviem līdzekļiem.

Viesojāmies pie “Zeldas” speciālistiem – atbalsta personas pakalpojuma vadītājas Ievas Leimanes-Veldmeijeres, pakalpojuma koordinatores un juristes Ances Pīrāgas un pakalpojuma koordinatora ar pieredzi arī atbalsta personas amatā Harija Kadiķa –, lai iepazīstinātu pilngadīgo jauniešu ar autismu vecākus, kā arī pašus jauniešus ar to, kas ir atbalsta personas pakalpojums un kā tas var palīdzēt.

Par atbalsta personas pakalpojumu

Atbalsta persona lēmumu pieņemšanā ir biedrības “Zelda” speciālists, kurš, balstoties savā profesionālajā sagatavotībā, sniedz pilngadīgai personai ar GRT nepieciešamo atbalstu, lai tā varētu plānot, izprast un patstāvīgi pieņemt lēmumus par savu dzīvi. Pakalpojums balstās uz pārliecību, ka jebkuram cilvēkam, neatkarīgi no viņa traucējumu smaguma, ir tiesības par savu dzīvi lemt pašam. Tādējādi šis pakalpojums atšķiras no citiem sociālajiem pakalpojumiem Latvijā, jo fokuss ir uz pašas atbalstāmās personas vēlmēm – pretēji citiem pakalpojumiem, kur mērķus nosaka speciālisti vai sociālie darbinieki, atbalsta personas pakalpojums seko tam, ko vēlas pats cilvēks, palīdzot viņam realizēt savus mērķus un sapņus. Kā sarunā norāda Ieva Leimane-Veldmeijere, “atbalsta personas darba devējs ir pats cilvēks”. Pakalpojums tika veidots kā alternatīva rīcībspējas ierobežošanai, un ir gadījumi, kad ar šī pakalpojuma palīdzību cilvēkiem izdevies rīcībspēju atgūt.

Kādos gadījumos atbalsta persona visbiežāk palīdz

Atbalsta personas pakalpojums visbiežāk tiek nodrošināts situācijās, kas saistītas ar cilvēku tiesību un interešu aizstāvību, piemēram, ja nepieciešama palīdzība tiesas pieteikumu sagatavošanā, atbalsts bērnu aprūpes vai aizgādības tiesību atgūšanā un komunikācijā ar bāriņtiesām, kā arī rīcībspējas atgūšanā. Tāpat atbalsta persona var palīdzēt administratīvo aktu pārsūdzēšanā, piemēram, ja saņemts atteikums dzīvot grupu mājā vai sociālajā dzīvoklī. Palīdzība kopumā samērā bieži nepieciešama dzīvesvietas jautājumu risināšanā, tostarp saistībā ar patversmēm vai sociālajiem dzīvokļiem. Nozīmīga atbalsta joma ir arī nodarbinātība: atbalsta persona palīdz darba meklēšanas procesā, sagatavošanās posmā pirms darba uzsākšanas, komunikācijā ar Nodarbinātības valsts aģentūru, kā arī izglītības un prasmju apguves iespēju meklēšanā. Finanšu jautājumu jomā atbalsts ietver parādsaistību risināšanu, kredītu pārstrukturēšanu, kā arī aizsardzību pret krāpniecības un maldināšanas gadījumiem. Lai gan šie ir biežākie pakalpojuma izmantošanas virzieni, ir bijuši arī radošāki gadījumi – piemēram, lūgums palīdzēt izdot grāmatu vai izveidot izstādi.

Kā atbalsta personas tiek sagatavotas darbam

Atbalsta personas Latvijā tiek apmācītas, izmantojot speciāli sagatavotu mācību programmu vismaz 80 akadēmisko stundu apjomā, kuras gaitā iepazīstas ar uz personu vērstas domāšanas un plānošanas pieeju. Apmācībās tiek skaidrots, kas ir atbalsta personas pakalpojums, kā izstrādāt individuālu atbalsta plānu un kā veidot sadarbību ar klientu. Darba procesā atbalsta personas saņem nepārtrauktu profesionālu atbalstu no koordinatoriem un kolēģiem, tai skaitā regulāras supervīzijas, lai palīdzētu risināt sarežģītākas situācijas.

Tikšanās biežums un atbalsta intensitāte

Personai nepieciešamā atbalsta intensitāti iedala trīs līmeņos: līdz 8 stundām mēnesī, līdz 20 stundām mēnesī vai līdz 35 stundām mēnesī. Atbalsta intensitāte un tikšanās biežums tiek noteikts, izmantojot speciālu novērtēšanas instrumentu. Sociālais darbinieks veic interviju ar personu, un, ja nepieciešams, intervijā piedalās arī tuvinieks. Intervijā tiek izvērtētas sešas dzīves jomas, lai noteiktu, kurās jomās atbalsts ir nepieciešams. Tiek ņemti vērā arī citi saņemtie pakalpojumi, lai izvairītos no dubultas finansēšanas. Tad sociālais darbinieks kopā ar personu vienojas par atbalsta jomām un apjomu, un lēmumu par pakalpojuma piešķiršanu pieņem pakalpojumu koordinators. Pakalpojumu sniedz 12 mēnešus, bet to var piešķirt atkārtoti, ja personai tas nepieciešams. Šādā gadījumā jāiesniedz jauns iesniegums.

Kur pieejams atbalsta personas pakalpojums

Pakalpojuma sniegšanas vietu tīkls tiek pakāpeniski paplašināts, ņemot vērā pieprasījumu konkrētos reģionos. Ja kādā teritorijā rodas nepieciešamība pēc atbalsta personas, tiek meklēts piemērots cilvēks, kurš tiek apmācīts un sagatavots darbam, tā ka pakalpojumam droši drīkst pieteikties neatkarīgi no dzīvesvietas.

“Zelda” norāda, ka šobrīd pakalpojumā ir jau 22 atbalsta personas, kas nodrošina pakalpojumu dažādās vietās, un ik pa laikam tiek rīkota lielāka paplašināšanās, piemēram, 2025. gada februārī darbu uzsāka 9 jaunas atbalsta personas. Tiek prognozēts, ka nākotnē pakalpojuma pārklājums un atbalsta personu skaits turpinās pieaugt.

Kā pieteikties atbalsta personas lēmumu pieņemšanā pakalpojumam

Informācija par pieteikšanos pieejama resursu centra “Zelda” mājaslapā.

Raksts tapis projekta "Compass" ietvaros. Projektu finansē Eiropas Savienība, tomēr šeit sniegtā informācija un apgalvojumi atspoguļo autora(-u) viedokli un ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības vai Public Foundation Tempus oficiālo viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne finansējuma sniedzējs par tiem nevar uzņemties atbildību.

Autisms pēc 18. Saruna ar Dr. med. Lieni Sīli. II daļa

Fri, 14 Mar 2025 14:52:00 +0000

Nesen tikāmies ar Dr. med. Lieni Sīli, psihiatri, Nacionālā psihiskās veselības centra (NPVC) zinātniskā institūta vadītāju, lai aprunātos par autiskā spektra traucējumiem pilngadīgām personām. Kā notiek pāreja no bērnu psihiatriskās aprūpes dienestiem uz pieaugušo? Vai ir iespējams saglabāt diagnozi pēc 18 gadu vecuma? Vai pieaugušajam var diagnosticēt autiskā spektra traucējumus?

Sarunas pirmo daļu lasiet šeit.

Latvijas Autisma apvienība: Vai ir tādi gadījumi, kad cilvēks nav nekur parādījies līdz 18 gadu vecumam, bet tomēr tas autiskais spektrs ir, traucē dzīvot un cilvēks tikai pēc 18 gadu vecuma vēršas pie speciālista?

Dr. med. Liene Sīle: Gadījumi ir. Pagājušajā gadā pat konsīlijā skatījāmies, lai 46 gadus vecam vīrietim pirmo reizi dzīvē noteiktu autiskā spektra traucējumu diagnozi un varētu viņu aizsūtīt uz VDEĀVK komisiju. Mēs to iniciējām, jo redzējām, ka viņam vajag atbalstu. Viņš bija nācis ārstēt trauksmi un nebija iedomājies par autiskā spektra traucējumiem. Jaunieši ļoti aktīvi tos pašdiagnosticē, paši meklē palīdzību, viss notiek, brīžiem ir pat apbēdinājuma asaras, ka tomēr nav autiskā spektra, bet ir personības traucējumi – tāda izplatīta lieta mūsu sabiedrībā, kur trūkst atbalsta un kur mums vajag pievērsties. Pieaugušie atnāk, bet, saprotiet, atnāk tie, kam traucējumu “vieglāks gals”, jo bērniņi ar smagiem vai vidēji smagiem autiskā spektra traucējumiem neizslīdēs cauri nekam. Ja ir vieglāki funkcionēšanas traucējumi, tu izaudz un tad netiec galā ar pieaugušo uzdevumiem, sāc buksēt. Nu, ko mēs sagaidām – mēs sagaidām darbu, karjeru. Mēs sagaidām attiecības. Mēs sagaidām patstāvību, kļūšanu par vecākiem un tā tālāk. Vienā brīdī tu saproti, ka neesi konkurētspējīgs ar pārējo populācijas daļu. Un tad pie mums jāvēršas. Un, ja tie nav jaunieši, kas sociāli ļoti aktīvi visam seko līdzi, tad mēs esam tie, kas paziņo, ka, ziniet, jums ir autiskā spektra traucējumi, un tad mēs aprakstām pilnīgi visu dzīvi un to pierādām. Bet slēpt neslēpjam no pacientiem.

Latvijas Autisma apvienība: Ja gadījumā diagnoze nav noteikta savlaicīgi, būtu svarīgi saprast, kur vērsties un kāds ir šis algoritms. Cik saprotu, Latvijā nav arī adaptēti skrīninga un diagnostikas instrumenti.

Dr. med. Liene Sīle: Bērniem ir, pieaugušajiem nav.

Latvijas Autisma apvienība: Jā, pieaugušajiem nav, tāpēc jautājums ir par to, kur vērsties, ja ir aizdomas, ka pašam ir autiskā spektra traucējumi. Gadās dzirdēt atsauksmes par pieaugušo psihiatriem, kas autiskā spektra traucējumos neorientējas vai tos neatpazīst.

Dr. med. Liene Sīle: Jums ir pilnīga taisnība. Mums nav ADOS-2 [Autism Diagnostic Observation Schedule – Second Edition, autisma diagnostikas “zelta standarts” – aut.] ekvivalenta pieaugušajiem vai tā adaptācijas. Mēs viņu šobrīd varam lietot, bet neesam populācijā validējuši. Jebkurā gadījumā mūsu psihologi to lieto, un arī šomēnes psihologi ir pieteikušies iet mācīties, kā diagnostikā atpazīt autiskā spektra traucējumus pieaugušajiem. Šīs izglītības aktivitātes darbavieta atbalsta, un darba laikā cilvēki iet un mācās. Man uzreiz jāpiebilst, ka tā ir psihologa pašiniciatīva, mēs nevaram darbiniekiem uzspiest nodarboties ar vienu vai otru traucējumu, jo ir ļoti daudz traucējumu. Autiskais spektrs ir viens no, bet tas vilnis ir jau aizgājis, vārti ir atvērušies, psihologi paši interesējas, un tiešām diagnostikas metodes pilnveidojas, kā arī pie viņiem sūtām pacientus.

Kā pie mums notiek šī diagnostika? Psihiatrijā diagnoze ir klīniska. Ir arī vizuālās izmeklēšanas metodes, bet autisma gadījumā to nav – tā nebūs magnētiskā rezonanse, kas ir svarīga, piemēram, pie demences, tāpat arī laboratoriskie izmeklējumi šeit nebūs izšķiroši. Klīnika, komunikācijas spējas, attīstība, pašreizējās sūdzības lēnām veido šo klīnisko ainu, bet vēlreiz atkārtošu, ka autiskais spektrs ir ļoti plašs. Pat diagnostiski mums ir tipisks un atipisks autisms. Tos tipiskos gadījumus mūsdienās arī rezidentūras ietvaros trenē atpazīt. Ir atsevišķs kurss, jaunie ārsti zina, viņus īsti palaist garām nevar. Tie atipiskie autisma gadījumi… nu, autisms un šizofrēnija – tas tāds drosmīgs pieteikums. Es drīzāk teiktu, ka autisms un personības traucējumi reizēm pieaugušajiem norit paralēli.

Latvijas Autisma apvienība: Savlaicīgi nediagnosticēts autisms var arī būt par cēloni personības traucējumiem.

Dr. med. Liene Sīle: Jā, un tad ir bezadaptīvi uzvedības modeļi, pilnīgi jums piekrītu. Bet, atbildot uz jautājumu, zināšanas paplašinās, arī klīniskā prakse paplašinās, un, ja mēs varētu visi fokusēties uz vienu problēmu, droši vien būtu vienkāršāk, bet mums paplašinās zināšanas un klīniskā prakse ne tikai autismā, bet arī, piemēram, terapeitiski rezistentā depresijā. Alcheimera demence Latvijā arvien tiek pārāk maz diagnosticēta, mēs ar to arī strādājam, cenšamies atpazīt, mēģinām psihotiskus traucējumus jau prodromā noteikt, personības traucējumi arī mums šobrīd ir aktuāli. Būtu jau forši visus psihiatrus tagad sūtīt autisma skolā, bet mēs to resursu ziņā nevaram īstenot.

Latvijas Autisma apvienība: Mums bieži apvienībā jautā – kuri ir tie psihiatri, pie kuriem vērsties? Gan cilvēkam ar aizdomām par autismu, gan ar jau diagnosticētu autismu, gan arī vecākam, kuram ir pilngadīgs bērns ar autismu. Speciālistu zināšanu līmenis ir ļoti atšķirīgs.

Dr. med. Liene Sīle: Pirmām kārtām, autisma diagnostika bērnībā ir ļoti uzlabojusies, tostarp arī pateicoties Latvijas Autisma apvienībai. Runājot par bērniem, cits jautājums ir par gaidīšanas laiku, bet to es īsti nevar komentēt. Par pieaugušajiem runājot – kā zināt, ka tev ir autiskā spektra traucējumi? Nu nebūs tā, ka tu kā pieaugušais šo vari palaist garām. Galvenais, ko es teiktu – nebaidīties un vērsties pie psihiskās veselības aprūpes speciālistiem. Mēs, ja vajadzēs, izdiferencēsim [diagnozi – aut.], bet nevajag dzīvot diskomfortā, neizprotamā trauksmē, kurai nepalīdz neviens no antidepresantiem. Tos atpazīt mēs varam, ja mēs klīniski pazīstam pacientu.

Latvijas Autisma apvienība: Ir ļoti interesanta lieta. Autisma diagnostikas kritēriji ir uzvedības apraksts, un tas droši vien ir tāpēc, ka diagnozi pārsvarā nosaka bērnībā, turklāt daļa bērnu ir neverbāli, jebkurā gadījumā viņi paši nevar pastāstīt par savām iekšējām pieredzēm. Bet, kad pieaugušais aiziet pie psihiatra un stāsta par savām grūtībām, viņš nestāsta par savu uzvedību. Viņš stāsta, ka viņam ir trauksme, ka netiek galā ar lietām, vai ko tādu.

Dr. med. Liene Sīle: Mēs jautājam. Psihiatrs ir tas, kurš vada sarunu. Psihiatri ir pilnīgi dažādi, un man ir ļoti žēl, ka tā izglītība nav viendabīgāka un ka ir šie vilšanās brīži. Es pat lūgšu rakstīt un pēc tam man atsūtīt, ja konsultācijas laiks būs par īsu. Psihiatrs ir trenēts uzdot jautājumus, viņš varbūt ir garlaicīgs ar to, ka uzdod jautājumus, uz kuriem viņam vajag zināt atbildes.

Kā es teicu, mums gan psihologi mācās, gan arī, ja psihiatrs izsaka vēlmi kaut kur specializēties, protams, iestāde to atbalsta. Cits jautājums, ka mums ir arī jānodrošina psihiskās veselības aprūpes pakalpojums sabiedrībai. Mēs nevaram noņemt no trases vienu psihiatru un teikt: “Tagad tu strādāsi tikai ar autiskā spektra traucējumiem.” Ja godīgi, arvien vairāk pasaulē iet uz specializāciju. Tagad ir tik daudz, kur specializēties. Šobrīd mēs jau esam pārlēkuši pārdesmit galaktikām, mums ir specializēta agrīnās intervences programma pacientiem ar psihotiskiem traucējumiem, un tas ir zelta standarts. To mēs izdarījām. Tagad skatāmies, kādas ir vajadzības pacientiem ar demencēm, bipolāri afektīviem traucējumiem, personības traucējumiem, ēšanas traucējumiem, dzimumidentitātes traucējumiem. Un tad ir autiskā spektra traucējumi. Vārdu sakot, ir ļoti, ļoti, ļoti daudz nepieciešamu specializāciju; kura ir pirmā, es neņemos jums pateikt. Nē, es varu. Es zinu, es jau pateicu televīzijā – Latvijā tie šobrīd ir pacienti ar demenci. Tur ir ļoti liela bezpalīdzība, un ģimenes ļoti cieš. Es domāju, ka vajag sakārtot šo jautājumu un tad atkal domāt, kurš ir nākamais.

Latvijas Autisma apvienība: Sakiet, vai ir tā, ka, ja pacients nokļūst pie viena ārsta-psihiatra un ārsts saprot, ka specifiskās grūtības nav viņa lauciņš un ir vajadzīga palīdzība, pacientu pārvirzīs pie kolēģa?

Dr. med. Liene Sīle: Jā, mēs pat proaktīvi lūdzam kolēģiem to darīt, un arī mūsu reģistratūras darbinieki jau zina, kurš psihiatrs ko varētu. Uz āru mēs šo informāciju nedodam, jo tas nav cieņpilni un profesionāli pret saviem kolēģiem. Kā teicu, mums ir līgums ar Nacionālo veselības dienestu. Mums ir jāsniedz palīdzība pēc iespējas lielākam skaitam cilvēku. Bet tas, kas ir priekšrocība mums, salīdzinot ar privātpraksēm, – mums tiešām darbā uz vietas, atkarībā no dienas, ir vismaz 10 psihiatri, un tas ļoti aktīvi tiek izmantots.

Latvijas Autisma apvienība: Kā notiek diagnostika pieaugušajiem?

Dr. med. Liene Sīle: Pirmkārt, pie mums visu laiku nāk cilvēki. Mums ir lielākais pakalpojums. Un mums vēl ir salīdzinoši mazas rindas, bet to dēļ arī vizīšu ilgums ir saīsināts. Pirmreizējas valsts apmaksātas vizītes laiks ir 45 minūtes. Mēs kārtīgi izrunājāmies, iztaujājam par visu, sākot no dzemdībām, kurās pacients piedzimis, līdz tam vecumam, kurā viņš šobrīd ir nonācis. Tā ir dzīves anamnēze, uzvedība, attiecības, vielu lietošana, akadēmiskie sasniegumi. Tad mēs izjautājam par saslimšanām, atveram informatīvās sistēmas un mēģinām tur atrast analīžu rezultātus, un mēs pat lūdzam uz vizīti ņemt līdzi visus izmeklējumus, kas pacientam ir. Ja pacientam liekas, ka viņam ir UDHS, ka viņam ir autiskā spektra traucējumi, tad mēs ņemam SSK-10 klasifikatoru – ar to strādājam diendienā –, un vienu kritēriju pēc otra kritērija uzdodam jautājumus. Ja klīniskā aina sakrīt, tad notiek diagnozes apstiprināšana. Ir pacienti ar neirālās attīstības traucējumiem, kuriem nevajag nekādu diagnozes apstiprināšanu. Diagnozes apstiprināšana nozīmē pieprasīt psihodiagnostiku pie psihologa, un sarežģītākos gadījums, kad ārsts tiešām viens pats nevar izlemt, ir ārstu konsīlijs. Vienkāršā gadījumā, kur tie kritēriji kā pēc grāmatas, dakteris pats izliek diagnozi. Man kā pieaugušo psihiatram principā nav vajadzīga psihodiagnostika, ja es pēc kritērijiem klīniski redzu visu attīstību, bet parādīsies problēmas, ja es būšu pareizi noteikusi diagnozi, aizsūtījusi pacientu uz VDEĀVK un VDEĀVK man pieprasīs psihodiagnostiku. Kā psihiatram man neliekas pareizi, ka tiek pieprasīta psihodiagnostika klīniski neapstrīdamos gadījumos. Mums iekšējā sistēmā ir nosūtījumi, ir izvērstās un mazāk izvērstās psihodiagnostikas, un es rakstu, ka lūdzu izvērtēt uz autiskā spektra traucējumiem, personības traucējumiem, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu. Var to nenorādīt, var norādīt. Ja pie psihiatra rindā jāgaida vidēji 3-4 mēneši, tad pie psihologa šis process var aizņemt līdz pusgadam, jo psihodiagnostikas ir ļoti dārgs un lēns pakalpojums. Pacientam ir izvēle – vai nu viņš gaida valsts pakalpojumu, vai viņš var samaksāt pats. Psihologam varbūt nav tik nozīmīgi, kurš viņam samaksā – valsts vai pacients –, bet tas tiešām ir dārgs un lēns izmeklējums. Tad pacients nāk atpakaļ pie manis ar savu psihodiagnostikas izmeklējumu, un tad, ja esmu gribējusi viņu nosūtīt uz VDEĀVK, es to varu izdarīt. Ja man vēl joprojām ir šaubas, tad es saucu ārstu konsīliju. Tas pacientam nemaksā neko, bet patiesībā ir ļoti ekskluzīvs pasākums – parasti tie ir trīs ārsti, kur viens no viņiem ir centra vadītājs. Un tad mēs šo diagnozi precizējam un pasakām, vai tur ir autiskā spektra traucējumi vai nav. Kad runa ir par autiskā spektra traucējumiem, mūsu mērķis ir palielināt cilvēka patstāvību un resursus, un stiprās puses, tāpēc vienmēr prioritāte būs rehabilitācija. Medikamenti būs tikai un vienīgi simptomātiskai ārstēšanai un tikai tad, ja vajadzēs. Ilgtermiņā tas būs smagākos gadījumos pie uzvedības traucējumiem, bet pieaugušajiem šie uzvedības traucējumi jau ir kompensēti un tad tie būs vajadzīgi vienīgi uz paasinājumiem, garastāvokļa epizodēm, trauksmes epizodēm un dzīves krīzēm. Autiskā spektra traucējumiem nav tādas patoģenētiskās ārstēšanas ar medikamentiem, tāpēc vienmēr rehabilitācija ies kā pirmā ārstēšanas izvēle. Mēs esam pateicīgi par to, ka Latvijā mums ir ambulatori pieejams mākslas terapeits, fizioterapeits, psihologs un ergoterapeits. Cik daudz ir piešķirts, tik daudz mēs arī varam. Mums ir līgums ar NVD, tas viss tiek izpildīts un parasti pārpildīts. Otrs līmenis mums ir dienas stacionārs. Dienas stacionāru šobrīd esam atdalījuši divās plūsmās. Vienā no struktūrvienībām ir neirotiskā spektra traucējumi un garastāvokļa traucējumi, un otra plūsma ir pacientiem ar šizofrēniskā spektra traucējumiem. Tas ir loģisks sadalījums. Autiskā spektra traucējumiem nav atsevišķas plūsmas, bet mēs varam nozīmēt tikai individuālās konsultācijas. Šāda rehabilitācija pacienta resursu stiprināšanai ir pieejama. Runājot par smagajiem gadījumiem, kur ir nepieciešama aprūpe, asistenti un tā tālāk, kopš februāra mums ir mobilās komandas, kas brauc pie pacienta uz mājām, – tieši pie pieaugušajiem ar psihiskiem traucējumiem, kurus nevar atvest pie psihiatra. Tas nozīmē, ka pacienta mamma atnāk, izstāsta situāciju – uzturošā terapija vajadzīga, uzvedības traucējumi ir, miega traucējumi ir –, tad mūsu ārstu palīgs kopā brauc pie pacienta uz mājām saskaņota vizītē, ārsta palīgs izvērtē uz vietas un, ja nepieciešams, organizē videokonsultāciju ar psihiatru, ar kuru mamma bija tikusies kabinetā. Tas bija pilotprojekts, kas tagad kļuva par valsts pakalpojumu, lai atvieglotu pacientiem ar smagiem traucējumiem piekļuvi psihiatram. To iesniedzām, jo ir “mūžīgo bērnu” vecāki, kam ir ļoti vajadzīgs atbalsts. Tu nevari to lielo cilvēku paņemt un atvest. Kā arī ir pacienti ar hroniskiem traucējumiem, kuri dažādu iemeslu dēļ pie ārsta nenāk, bet ir nepieciešams nodrošināt viņu psihiskās veselības aprūpi.

Latvijas Autisma apvienība: Noslēdzošais jautājums ir par pāreju uz jauno slimību klasifikatora redakciju (SSK-11). Kā pārmaiņas ietekmēs tieši pacientus ar autisko spektru, ņemot vērā to, ka tajā diagnostikas kritēriji ir citi un ir aprakstīta arī diagnozes noteikšana pieaugušajiem?

Dr. med. Liene Sīle: Ietekmēs pozitīvi. Tomēr, lai arī SSK-10 minēts, ka traucējumi attiecas uz bērna un pusaudžu vecumu, jautājums par pieaugušo diagnozi pirms gada tika atrisināts ar NVD un pieaugušo psihiatri var izlikt šo diagnozi arī kā pamatdiagnozi. Līdz tam, kā es jums teicu, lūdzu, ziņojiet par gadījumiem, kad šī diagnoze pēkšņi pazūd. Tā ir mistika. Tādiem precedentiem nevajadzētu būt.

Latvijas Autisma apvienība: Svarīgi arī pakāpeniski sākt veidot statistiku par to, cik cilvēku Latvijā ir ar autiskā spektra traucējumiem. Trūkst statistikas arī par bērniem, un par pieaugušajiem vispār nav statistikas. Līdz ar to ir ļoti grūti pierādīt vai pārliecināt valsti vai pašvaldības par to, ka nepieciešami atbalsta pakalpojumi.

Dr. med. Liene Sīle: Es jums pilnīgi piekrītu par statistikas lietām. Bet nu atkal – Latvija ir tik skaista zeme, te ir tik daudz iespēju – kur gribi, tur vari sākt kaut ko kārtot, var izpausties visur! Es domāju, ka arī tas, ko jūs darāt, motivēs ārstus šo diagnozi nepazaudēt.

Ar Dr. med. Lieni Sīli sarunājās Anna Bindere un gadījumu vadītāja Liene Borherte, sarunu pierakstīja Anna Bindere. Saruna norisinājās projekta "Compass" ietvaros. Projektu finansē Eiropas Savienība, tomēr šeit sniegtā informācija un apgalvojumi atspoguļo autora(-u) viedokli un ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības vai Public Foundation Tempus oficiālo viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne finansējuma sniedzējs par tiem nevar uzņemties atbildību.

Autisms pēc 18. Saruna ar Dr. med. Lieni Sīli. I daļa

Fri, 14 Mar 2025 14:30:00 +0000

Latvijas Autisma apvienība: Nacionālais psihiskās veselības centrs ir izstrādājis programmu pārejai no bērnu psihiatriskās aprūpes dienestiem uz pieaugušo. Vai jūs varētu, lūdzu, izstāstīt, kā tas notiek un vai pacienti un vecāki ir apmierināti?

Dr. med. Liene Sīle: Bērnu pāreja uz pieaugušo [psihiskās veselības aprūpi – aut.] sākās kā mūsu institūtā izstrādāts metodiskais standarts, ko mums ieteica Pasaules Veselības organizācijas eksperti, lai nav tāds sajukums. Latvijā pārejas daudzās slimnīcās notiek dabiski. Mums ir piecas psihiatriskās slimnīcas, četrās tas notiek dabiski, jo tur daļai bērnu psihiatru ir arī pieaugušo psihiatra sertifikāts vai vienā ambulatorajā nodaļā blakus ir bērnu nodaļa un trīs kabinetus tālāk ir pieaugušo psihiatrs, bet Rīgā ir unikāla situācija. Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS) ārstē līdz 18 gadu vecumam, pēc 18 gadiem viņi ārstēšanu pārtrauc, un tad esam mēs, Nacionālais psihiskās veselības centrs, kuram ir līgums ar Nacionālo veselības dienestu (NVD) par personu ārstēšanu pēc 18 gadu vecuma. Mums tas likās apgrūtinoši pacientam, it sevišķi, ja saikne ar bērnu psihiatru jau ir radusies un ģimenei ir izveidojusies piesaiste. Bieži vien dzirdējām par grūtībām pārejas organizēšanā. Izdomājām to zinātniski papētīt, veidojām zinātniski pētniecisko darbu, un man tomēr jānomierina Latvijas tauta, ka lielākoties pāreja notiek arī bez īpašas sistēmas. Ģimenes nav tik bezpalīdzīgas, un arī bērnu psihiatri par to savlaicīgi brīdina. Patiesībā tikai neliela pacientu daļa, pārsvarā ar psihotiskiem traucējumiem un ar vielu lietošanas problēmām, ir tie, kuri nevar patstāvīgi sekot pārejai līdzi un to noorganizēt.

Bet kvalitātei jābūt, un sadarbībā ar BKUS mēs izstrādājām standartu, kurš nosaka, kādā veidā abām slimnīcām savā starpā jākomunicē, kā arī to, ka jāievieš koordinatori, kuri ģimeni kopā ar bērnu sagatavo tam, ka ārstēšanās pēc 18 gadu vecuma notiks NPVC.

Pie mums NPVC pirmreizējas vizītes gaidīšanas laiks ir trīs, varbūt četri mēneši, un zinām, ka Eiropā tas variē līdz pat divarpus gadiem. Eiropā mēs skaitāmies augšgalā no pieejamības viedokļa, tomēr sabiedrībai psihiatra pieejamība liekas mazliet par maz… parasti adatiņas ir augšā. Tāpēc esam vienojušies, ka koordinatoram jāuzrauga starpība starp pieraksta ilgumu un pacienta vecumu, un šobrīd ārstēšana tiem, kas ir iekļauti pārejas programmā, nepārtrūkst pat uz diviem mēnešiem. Pagaidām veicas ļoti labi.

Princips ir tāds, ka, pirms jaunietis atnāk pie ārsta, koordinators sazvanās un tiekas ar ģimeni, un tas ļoti labi palīdz, lai mazinātu trauksmi. Mums ir veiksmes stāsts – mūsu koordinatore ir dzīves laikā ieguvusi gan māsas, gan psihologa izglītību. Tas ir zelts, vislabākā kombinācija! Koordinators uzaicina pie sevis uz klātienes tikšanos, izskaidro, kādi pakalpojumi centrā ir pieejami. Pie mums ir tikai un vienīgi valsts apmaksāti veselības aprūpes pakalpojumi. Viss, kas Latvijā ir pieejams, šeit ir pieejams visos līmeņos. Ja kādu lietu nav, ir jāsagatavojas tam, ka to vienkārši nav, bet mēs meklējam alternatīvas un izrunājam ģimenes vajadzības. Ja runājam par pāreju bērniem ar hroniskiem psihiskiem traucējumiem, būs ļoti liels sociālais aspekts. Vai mums uzreiz jāpiesaista sociālais darbinieks? Vai mums uzreiz jāpalīdz noformēt vai pagarināt invaliditātes grupu? Koordinators apkopo šīs tehniskās lietas, ģimenes gaidas un vajadzības, kā arī medicīnisko dokumentāciju. Bērnu slimnīca ir malači, viņi iedod līdzi izrakstu, bet tāpat ir pietiekami daudz gadījumu, kad mums jāpieprasa dokumentācija. Mums nav vienotas datubāzes ar Bērnu slimnīcu, par to esam daudz runājuši – ir likumā noteiktā kārtībā jāpieprasa un jāpamato, kādēļ mums šie dokumenti nepieciešami. Un tad, kad ir sakārtota medicīniskā mapīte un noskaidrotas pacienta vajadzības, koordinators pārbauda pierakstu pie psihiatra. Mums ir psihiatri, kam ir arī bērnu psihiatra sertifikāts, kas var sākt konsultēt jauniešus jau no 16 gadu vecuma. Tāpat mums ir psihiatri, kas ar interesi saka: “Jā, es gribu jauniešus!” Pirmajā vizītē pie psihiatra koordinators kopā ar jaunieti un viņa ģimeni izstāsta anamnēzi, visus iepazīstina, un tālāk sāk veidoties ārstēšanas process.

Pirmo mēnešu laikā – maijs, jūnijs, jūlijs, augusts –, lai tā ilustrētu, BKUS nodeva mums līdz desmit jauniem pieaugušajiem. Un tad septembrī bērnu skaits bija tuvu pie sešdesmit! Tātad cilvēki atnāca no atvaļinājuma. (Smejas) Mūsu pilotprojekts bija ļoti veiksmīgs, bet šobrīd projekts ir pilnībā iestrādājies un aizgājis, un no šī gada janvāra tas ir valsts apmaksāts pakalpojums, ko mēs sniedzam. Tā arī paliks, tas nekur nepazudīs. Drīz tie būs jau simts jauni pieaugušie. Projekta ietvaros mēs daudz sadarbojāmies ar Veselības ministriju, un es ļoti cenšos uzsvērt, ka Latvijā jāievieš jēdziens “jaunietis”. Nav robežšķirtnes 18 gadu vecumā, kad vienā dienā neironi uzpumpurojas un nobriest. Tā tas nenotiek, jauniešu vecums ir līdz 25 gadiem.

Latvijas Autisma apvienība: Vai jums jau ir gadījies kāds pacients ar autiskā spektra traucējumiem?

Dr. med. Liene Sīle: Pilnīgi noteikti, bet par smaguma pakāpi es nepateikšu, jo autiskais spektrs ir ļoti variabls, ir pilnīgi atšķirīgas vajadzības. Ir pacienti ar autiskā spektra traucējumiem, kuriem tiešām līdzi nāk visa ģimene un ir vairāk jārisina sociālie jautājumi, un ir pacienti, kuriem simts gadus nav vajadzīgs tāds koordinators, viņi paši perfekti visu zina. Bet, protams, nav izzuduši cilvēki ar autiskā spektra traucējumiem.

Latvijas Autisma apvienība: Jautājums, kas bieži parādās, ir par autisma diagnozes saglabāšanu pēc 18 gadu vecuma. Vecāki norāda uz to, ka gadās visādas dīvainības un viņu bērnu diagnoze tiek mainīta pret citu. No kurienes tādas situācijas rodas?

Dr. med. Liene Sīle: Tās situācijas ir tik vecas, cik veca ir Starptautiskā Slimību klasifikatora 10. redakcija (SSK-10), pēc kuras veic mūsu sniegto pakalpojumu uzskaiti un tos apmaksā. Kā jau minēju, mēs esam pilnībā valsts struktūra. Tas ir Latvijas ūnikums, ka mums ir pilnībā valsts apmaksāta psihiskās veselības aprūpe, un mēs ļoti cīnāmies, lai šo nepazaudētu. Ļoti tiek skaitīts līdzi tam, kā mēs strādājam. SSK-10 nav mūsu izdomājums, un diemžēl autiskā spektra traucējumi tajā ir pie bērnu un pusaudžu traucējumiem. Diagnoze nevar pazust, nu, viņa vienkārši nevar pazust, jo šie traucējumi neizzūd. Mēs patiesībā pretojamies šim SSK-10 sadalījumam, un arī es saviem pacientiem atstāju autisma diagnozi un simptomātiski skatos, vai vajag kādu klāt. Vai nu cilvēkam ir trauksme, vai nu viņam ir nomāktība, vai viņam ir adaptācijas krīze – kaut vai tāpēc, ka jāpārnāk pie cita psihiatra uz citu slimnīcu –, bet nekādā veidā autiskais spektrs pēc 18 gadu vecuma neizzūd, tā nevar būt.

Latvijas Autisma apvienība: Vēl nesenā pagātnē tomēr esmu dzirdējusi par situācijām, kad BKUS autiskā spektra traucējumu diagnoze ir noteikta, bet pēc tam, jaunietim vēršoties pie pieaugušo psihiatra, diagnoze ir noņemta pavisam. Piemēram, nesen iepazinos ar jaunieti, kuram pusaudža vecumā noteikta diagnoze, skolā piemēroti atbalsta pasākumi mācību procesā, bet tagad papīros ierakstīti tikai afektīvi un trauksmes spektra traucējumi un ar šīm diagnozēm viņš arī ticis nosūtīts uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju (VDEĀVK), kur viņam invaliditātes statuss nav piešķirts. Kā tā var būt?

Dr. med. Liene Sīle: Kopumā šinī iestādē strādā 80 psihiatri, katrs psihiatrs ir personība un strādā saskaņā ar Ārstniecības likumu, kas ļauj arī pieņemt lēmumus individuāli. Šajā gadījumā izklausās, ka jāraksta mums. Mums ir ļoti laba gadījumu izvērtēšana, ir jāraksta: “Labdien, es, tāds-un-tāds personas kods, konsultējos pie tāda-un-tāda psihiatra, un man tika nomainīta diagnoze.” Tad komisijā pārvērtē gadījumu. Bet medijiem arī jāsaprot, ka tad, kad pacienti dalās pieredzē, tā vienmēr ir vienas puses pieredze. Tāpēc ir komisija, kas situāciju izskata no abām pusēm. Bet vajag to izdarīt – jo vairāk būs reģistrētu gadījumu, jo vairāk būs arī diskusiju. Jo nu neirālās attīstības traucējumi nepazūd dzīves laikā! Labāk gan pieaugušajiem paliek. Nobriešana jau iestājas mums visiem.

Latvijas Autisma apvienība: Ļoti daudz ko nosaka tas, kāds ir saņemtais atbalsts. Varbūt esat dzirdējusi par autisku izdegšanu. Gana daudz cilvēku ar autismu, īpaši bez intelektuāliem un valodas traucējumiem, kas ilgstoši ir mēģinājuši izpildīt visas tipiskās dzīves prasības, ar to pieaugušā vecumā saskaras, regresē un zaudē savas iepriekšējās spējas. Cēlonis ir tieši ilgstoša sevis pārforsēšana atbalsta trūkuma dēļ. Saskaņā ar Eiropas parlamenta Rezolūciju par personu ar autismu tiesību saskaņošanu, kas tika pieņemta 2023. gada oktobrī, Eiropas Savienības dalībvalstis ir aicinātas visiem cilvēkiem ar autismu, neatkarīgi no viņu intelektuālās funkcionēšanas līmeņa, noteikt invaliditātes statusu – protams, ja šie cilvēki to vēlas –, lai viņi varētu saņemt nepieciešamo atbalstu. Arī šis ir viens no iemesliem, kāpēc, manuprāt, ir tik ļoti svarīgi tas, lai būtu saglabāta diagnoze arī pieaugušā vecumā. Ņemot vērā novērotos sarežģījumus ar diagnozes “pierakstīšanu” pieaugušajiem, šajā kontekstā es vēlos pajautāt, vai iesniegumā, kas tiek sagatavots nosūtīšanai uz VDEĀVK, pieaugušajam drīkst norādīt autiskā spektra traucējumu diagnozi? Tas attiecas gan uz jauniem pieaugušajiem, kas pārnākuši no Bērnu slimnīcas, gan arī pieaugušajiem, kuri ir nupat saņēmuši diagnozi.

Dr. med. Liene Sīle: Tas ir iespējams – nevis to var, bet mēs to darām! Tā ir normāla prakse. Diagnožu sadaļā vienmēr to raksta, jo ir obligāti jāaizpilda sadaļa “anamnēze”, kurā jāapraksta viss dzīvē notikušais. Mēs visu, visu uzskaitām, un tas patiesībā psihiatram ir ļoti liels darbs, tā kā brīvprātīgais papildu darbiņš. Mums ir jāuzraksta iesniegums, un, jo smalkāk situāciju apraksta, jo vieglāk pēc tam ir lēmuma pieņēmējam. Mēs nevienam neatsakām, jebkurš var palūgt nosūtījumu uz VDEĀVK, tas ir arī mūsu iekšējais noteikums, un iesniegumā es neizlaižu tādu detaļu kā autiskā spektra traucējumi. Tikai, lūdzu, atcerieties, ka psihiatrs nepieņem lēmumu, tā ir pavisam cita iestāde. Lēmumu mēs nevaram ietekmēt. Bet es saku, ir atsevišķi gadījumi, kas radījuši rūgtu pieredzi, tāpēc lūdzu rakstīt valdes priekšsēdētājai, risināt, un jūs saņemsiet atbildi. To sauc par “service recovery”, un tā ir pasaulē pieņemta prakse – risināt individuālus pārpratumus iestādes ietvaros. Katrā profesijā ir paaudžu maiņas un izglītības maiņas, un psihiatrija ļoti, ļoti ātri attīstās, kolēģiem jūs būsiet inducējuši ātrāku izglītošanos. Lūdzu, rakstiet!

Sarunas turpinājums šeit.