Reizi mēnesī, pakalpojuma "Atbalstīt ceļā" ietvaros, notiek vecāku atbalstu grupa "Kā tev klājas skolā". Katru reizi tiek runāts par kādu īpaši sasāpējušos problēmu. Oktobrī runājām par draudzēšanos un vientulību.

Zemāk ir apkopojums ar oktobra grupas atziņām.

Viena no lielākajām iekšējām bailēm, audzinot bērnu ar autismu, ir bažas par sociālo izolētību: “Vai viņš jūtas vientuļš? Vai viņam būs draugi?”

Ne visi bērni ar autismu vēlas draudzēties - daudziem sociālā pasaule šķiet haotiska, sensori pārsātināta un pilna ar nerakstītiem likumiem. Vecāku un speciālistu pieredze rāda, ka draudzēšanās nav laimīga nejaušība. Tā ir konkrētu prasmju kopa, ko var mērķtiecīgi mācīt, sadalīt mazākos soļos, vizualizēt un nostiprināt drošā vidē.

1. Pirmais solis: citu pamanīšana un vārdu atpazīšana

Lai izveidotu saikni ar vienaudžiem, vispirms ir jāspēj orientēties apkārtējo lokā. Klases vai bērnudārza grupas kņada bērnam ar AST var radīt sensoru pārslodzi, kā dēļ citi bērni saplūst vienotā, traucējošā fonā. Vārdu un seju sasaiste ir pamats, uz kura balstās jebkura turpmāka saruna.

• Klases fotogrāfiju izmantošana: mājās, mierīgos apstākļos, izpētiet klases kopbildi vai atsevišķus portretus ar pierakstītiem vārdiem. Tas noņem trauksmi un ļauj bez steigas iegaumēt sejas.

• Sēdēšanas plāns telpā: vizuāla klases karte ar bērnu vārdiem palīdz saprast, kas sēž blakus, priekšā vai aizmugurē, mazinot nedrošību telpā.

• Vārdu kartītes ikdienā: skolas solos izvietotas uzlīmes ar bērnu vārdiem kalpo kā ātrs vizuāls špikeris mirklī, kad nepieciešams uzrunāt klasesbiedru.

• Pozitīvā pamanīšana caur spēli "Skaistā medības": attiecības sākas ar pozitīvu attieksmi - ja mēs pamanām labo kādā, mūsu sejas izteiksme, ķermeņa valoda mainās. Mudiniet bērnu dienas laikā pamanīt labas lietu citos - glītu zīmējumu, draudzīgu žestu vai jaunu džemperi.

• Komplimentu atbalsta plakāts: mājās redzamā vietā izveidojiet vienkāršu plakātu ar gatavām frāzēm (piemēram: “Tev tas labi sanāca!”, “Man patīk tava soma”), ko bērns var paņemt līdzi savā ikdienas vārdu krājumā.

2. Kontakts un uzmanības noturēšana

Draudzēšanās nav iedomājama bez uzmanības vēršanas uz otru cilvēku. Tradicionālā prasība "skaties man acīs" bērnam ar autismu var radīt reālu trauksmi vai pat fizisku diskomfortu, tāpēc kontakts jātrenē ar rotaļīgiem paņēmieniem, nevis piespiešanu.

• Pārslēgšanās signāls: īsas, ritmiskas frāzes, piemēram, "austiņas klausās, actiņas skatās", palīdz pārslēgt fokusu no savām iekšējām nodarbēm uz sarunu biedru.

• Nemirkšķināšanas spēle un sejas pētīšana: rotaļīga sacensība "kurš ilgāk nenomirkšķinās" noņem saspringumu no skatiena fiksēšanas. Tāpat labi noder sejas apgleznošana vai smieklīgu grimašu atkārtošana, kas mudina droši un ar interesi ielūkoties otra sejā.

• Fokusa punkts pie acīm: ja tiešs acu kontakts joprojām ir par grūtu, iemāciet bērnam skatīties uz sarunu biedra degungalu, uzacīm vai pieres vidu - no malas tas izskatās dabiski, bet bērnam rada ievērojami mazāku spriedzi.

3. Prāta teorija un sarunas līdzsvars

Prāta teorija (Theory of Mind) ir spēja apzināties, ka citiem cilvēkiem ir savas domas, zināšanas, intereses un sajūtas, kas atšķiras no mūsējām. Bērnam ar AST bieži šķiet pašsaprotami, ka visa pasaule redz un jūt tieši tāpat kā viņš.

• Interešu dažādības pieņemšana: bērnam jāskaidro, ka atšķirīgas vēlmes nenozīmē draudzības beigas. Vienkāršs sarunas rāmis: "Tev patīk vilcieni, bet Jānim patīk dinozauri. Kā mēs varam vienoties, ko darīsim vispirms?"

• Sarunas "2 teikumu likums": lai izvairītos no monologa par savu speciālo interesi, palīdz skaidrs algoritms: pasaki divus teikumus par tēmu, tad pajautā sarunu biedram: "Vai vēlies uzzināt vairāk?" Ja atbilde ir noliedzoša, tēma ir jāmaina vai jānodod vārds otram.

• Komiksi ar domu un runas burbuļiem: zīmētas ainas palīdz vizuāli nodalīt to, ko cilvēks pasaka skaļi (runas burbulis), no tā, ko viņš klusībā nodomā vai jūt (domu mākulītis). Tas palīdz apgūt sociālo taktu un empātiju.

• Vilšanās vadība: plāni mēdz mainīties, un spēles noteikumi ne vienmēr rit pēc personīgā scenārija. Iepriekš sagatavoti scenāriji par to, ka "reizēm viss nenotiek pēc mana prāta, un tas ir normāli", palīdz mazināt dusmu uzplūdus.

4. Spēles kā sociālo prasmju trenažieris

Galda un kustību spēles nodrošina skaidrus noteikumus, kur drošā vidē trenēt gaidīšanu rindā, zaudējuma pieņemšanu un ķermeņa valodas izpratni:

• Paciņa aplī (Pass the Parcel): māca pacietību, rindas gaidīšanu un prasmi priecāties par otra bērna saņemto pārsteigumu. Šajā spēlē veido papīra bumbu, kurā ietītidaudzi dažādi nieciņi, un bērni pēc kārtas vai pēc konkrēta signāla izpako. te vadītājam jābūt ļoti uzmanīgam, lai pamanītu, ka visi tiešām ir saņēmuši savu pārsteigumu

• Mēmais šovs: attīsta prasmi nolasīt žestus, mīmiku un kustības bez vārdiem, kas palīdz labāk uztvert citu cilvēku emocionālo stāvokli ikdienā.

• Asociāciju spēles (Dixit, Mysterium): lielisks rīks tēlainās domāšanas attīstībai un mēģinājumam uzminēt, kā domā un ko iztēlojas spēles partneri.

• Detaļu vērīguma spēles (Karātavas, "I spy with my little eye"): trenē uzmanības noturēšanu uz konkrētām pazīmēm un paplašina aprakstošo vārdu krājumu. tas ir arī lielisks veids, kā pavadīt garlaicīgus starpbrīžus

• Impulsu kontroles rotaļas ("Nesaki ne jā, ne nē, ne melns, ne balts"): palīdz apstādināt pirmo impulsu, rūpīgi ieklausīties un kontrolēt savu atbildi.

• Detektīvu spēles mājās: uzdevums novērot ģimenes locekļus un uzzināt viņu vēlmes (piemēram, mīļāko tēju vai kāroto dāvanu) trenē patiesu ieinteresētību citos.

5. Personīgās un citu robežas: prasme pateikt un pieņemt "Nē"

Noturīgas attiecības balstās spējā aizstāvēt sevi un vienlaikus cienīt citu autonomiju. Bērnam ar autismu robežu koncepts ir jāpasniedz ļoti konkrēti un bez divdomībām.

• Mantas un izvēles tiesības: zelta likums ikdienai — bērns drīkst nedot savu mīļāko mantu, ja kāds to prasa. Vienlaikus, ja viņš vēlas svešu mantu, ir jālūdz atļauja, un otram ir pilnas tiesības atteikt. Šis atteikums ir jārespektē bez aizvainojuma.

• Pingponga bumbiņas metafora: saziņa un sadarbība ir kā bumbiņas padošana. Kad viens pasaka "nē", bumbiņa atlec atpakaļ, un virziens mainās - nedrīkst turpināt spiest, ja otrs ir atteicies. Bumbiņa atlec atpakaļ arī situācijās, kad otrs bērns nemaz neatbild, un nevajag turpināt komunikāciju

• Izstieptas rokas princips: fizisko robežu noteikšanai noder izstieptas rokas attālums. Tas sniedz skaidru telpisku mērauklu tam, cik tuvu drīkst nostāties sarunu biedram, lai nepārkāptu viņa personīgo komforta zonu.

• Princips "Vispirms -> Pēc tam": ja bērns jauniem sociāliem izaicinājumiem automātiski saka "nē" trauksmes dēļ, palīdz nemainīga secība — vispirms veicam īsu, konkrētu soli (piemēram, sasveicināmies), un pēc tam seko iepriekš paredzēta atpūta vai patīkama nodarbe.

6. Klausīšanās, pacietība un palikšana sarunā

Uzklausīt otru līdz galam bērnam ar AST prasa milzīgu sensorisku un kognitīvu piepūli. Lai sarunas nepārvērstos pārslodzē, palīdz skaidri noteikts laika un apjoma rāmis:

• Skaidrs teikumu un laika rāmis: pirms runāt par kaut ko svarīgu, definējiet robežas: "Es pateikšu divus teikumus, lūdzu, noklausies mani līdz galam!" Šis rāmis bērnam dod drošību, ka saruna nebūs bezgalīga.

• Teiktā nozīmīguma pieteikšana: bērnam ir vieglāk mobilizēt uzmanību, ja viņš dzird skaidru ievada frāzi: "Šis tagad ir ļoti svarīgi, velti man savu uzmanību uz vienu minūti."

• Elpošana un laika skaitīšana: sajūtot trauksmi vai nepacietību noklausīties, bērns tiek mudināts dziļi ieelpot caur degunu, lēni izelpot un domās noskaitīt līdz desmit, saglabājot klātbūtni sarunā.

7. Drošas sociālās vides veidošana un vientulības mazināšana

Vientulības sajūtu nemazina vispārīgi aicinājumi "iet un sadraudzēties". Tā vietā nepieciešams veidot kontrolētas, drošas situācijas, kurās mijiedarbība notiek pēc saprotamiem noteikumiem.

• Viens draugs pazīstamā vidē: liela bērnu grupa bieži rada haosu un trauksmi. Daudz efektīvāk ir uzaicināt ciemos tikai vienu klasesbiedru mājas vidē, kur bērns jūtas saimnieks un drošībā.

• Kopīga interešu telpa (piemēram, datorspēles): videospēles var kalpot par tiltu draudzībai, jo tajās ir konkrēti noteikumi, vienots mērķis un nav nepieciešamības nepārtraukti uzturēt acu kontaktu vai vadīt sarežģītu "mazo sarunu" (small talk).

• Tuvākais loks kā drošais pamats: ģimenes draugi un vecākie brāļi vai māsas var kļūt par lieliskiem mentoriem, palīdzot iejusties sarunās un spēlēs pirms iziešanas plašākā vienaudžu sabiedrībā.

• Strukturēti interešu pulciņi: nodarbības ar skaidru dienas plānu un mērķi (kā Jaunsardze, programmēšana, robotika vai lidmodeļu būve) noņem sociālo spriedzi, jo bērni tur koncentrējas uz darāmo darbu, nevis uz vajadzību par katru cenu komunicēt.

Ceļš uz piederības sajūtu un draudzību bērnam ar autiskā spektra traucējumiem reti ir taisns un ātrs. Tomēr katra apgūtā prasme - spēja pamanīt otru, pateikts kompliments, pieņemts "nē" vai kopīgi pabeigta galda spēle - palīdz bērnam soli pa solim atvērt durvis uz drošu, cieņpilnu un piepildītu sociālo dzīvi.