“Par psihoterapiju kā atsevišķu specialitāti diskusijas notiek ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē,” sarunā atklāj psihoterapeite Ieva Bite. Viņa skaidro, ka psihoterapeits ir speciālists, kas galvenokārt nodarbojas ārstēšanu, nevis ar autisma pazīmju detalizētu diagnostiku, kaut arī, protams, arī psihoterapeitiem ir jāizvērtē klienta emocionālais stāvoklis, dažādi simptomi, kā arī prasmes izprast savas grūtības, tās pārvarēt, kā arī citas prasmes, piemēram, komunikācijas prasmes autisma gadījumā. Sarunas gaitā viņa iezīmē, kā tieši tiek noteiktas piemērotākās ārstēšanas metodes bērniem ar autismu un ar ko vispār psihoterapeits atšķiras no citiem speciālistiem.

“Psihoterapija pēc būtības ir ārstēšanas metode,” skaidro psihoterapeite Ieva Bite. Viņa norāda, ka psihoterapiju var praktizēt speciālisti ar atbilstošu pamatizglītību un tālākizglītību psihoterapijā: “Mana pamatizglītība ir klīniskajā psiholoģijā, bet tāpat ar psihoterapiju var nodarboties ārsti vai sociālie darbinieki, kuri to ir speciāli apguvuši kādu no pasaulē atzītajiem terapijas virzieniem”. Viņa atklāj, ka ļoti bieži psihoterapeiti tiek “jaukti” ar psihiatriem. “Psihiatrija ir medicīniskā izglītība, un atšķirībā no psihoterapeitiem, psihiatri bieži savā praksē lieto arī medikamentozās terapijas,” pauž Bite.

Psihoterapija ir pierādījumos balstīta, ne-medikamentozā terapija. Psihoterapeiti izmanto dažādas darba metodes, taču viena no būtiskākajām ir pašrefleksijas spēju veicināšana, lai cilvēks varētu labāk novērot un apzināt savas domas, emocijas un uzvedību. Ļoti nozīmīga psihoterapijas daļa ir psihoizglītošana par klienta grūtībām un dažādu prasmju attīstīšana, piemēram, komunikācijas prasmju vai trauksmes pārvaldīšanas prasmju veicināšana.

Saskaņā ar speciālisti, psihoterapeits vairāk ir iesaistīts jau kādu konkrētu problēmu vai komplikāciju risināšanā vai novēršanā, taču autisma diagnozes procesā tik lielu lomu neieņem. “Te lielāku lomu ieņem psihologi, kuri veic konkrētus testus, piemēram, autisma izvērtēšanas interviju vai standartizētus testus autisma izpausmju izvērtēšanā, taču psihoterapeits būs vairāk klātesošs jau kādu konkrētu problēmu risināšanā,” izsakās Bite.

“Latvijā īsti nav tādu psihoterapeitu, kas būtu tieši specializējušies ar autismu saistīto grūtību mazināšanā,” norāda Bite. Tas gan nenozīmē, ka nav iespējams atrast psihoterapeitu, bet Latvijas gadījumā grūtības varētu sagādāt atrast speciālistu, ja bērnam ir kādas konkrētas problēmas. “Galvenais, kas jāsaprot, ka autismu izārstēt nevar,” atklāj Bite. Viņa bilst, ka nav tādu psihoterapijas metožu, kuras varētu novērst šo traucējumu; var palīdzēt mazināt dažādas grūtības, kas šo traucējumu pavada, vai veicināt ar autismu saistīto nepietiekami attīstīto prasmju attīstīšanu (piemēram, komunikācijas, plānošanas, pārslēgšanās vai citu prasmju).

Viņa atklāj, ka psihoterapija ļoti efektīvi var palīdzēt risināt tā dēvētās “līdzās pastāvošās grūtības”, kuras saistītas ar autiskā spektra traucējumiem. “Parasti tās ir garastāvokļa problēmas un trauksme,” pauž psihoterapeite. Tieši šīm problēmām psihoterapijā ir ļoti daudz izstrādātas metodes un uz tām ļoti daudz strādā, jo tās ir universālas problēmas, ar kurām var saskarties ikviens, ne tikai cilvēki ar autismu.

Tāpat, viņa skaidro, ka psihoterapijā fokusējas arī uz emociju kontroli un dažādu sociālo prasmju attīstību. Psihoterapeite norāda, ka divi autisma “kodolsimptomi” ir sociālās komunikācijas grūtības un vienveidīgas atkārtotas intereses vai uzvedības. “Tie ir simptomi, kas visbiežāk norāda uz iespējamu autismu,” skaidro Bite. Komunikācijas grūtības var būt saistītas gan ar sociālo mijiedarbību, gan sazināšanās problēmām, gan cita veida traucējumiem, kas liedz pilnvērtīgi komunicēt ar apkārtējiem. Kamēr pārņemtība ar viena veida interesēm izpaužas kā indivīda nedalītas uzmanības veltīšana kādam vienam ļoti specifiskam hobijam vai izteikta nepieciešamība pēc kārtības u.tml.

“Psihoterapija ir iespējama cilvēkiem, kuriem intelekts atbilst vidusmēra normai, ir paaugstināts vai nedaudz pazemināts. Cilvēkiem ar izteikti pazeminātām intelekta spējām varētu būt grūtības ar pašrefleksiju, kas ir nepieciešama, lai cilvēks varētu kaut ko gūt no psihoterapijas,” pauž Bite. Cilvēkiem ar autismu, kuriem ir pazeminātas intelekta spējas, speciāliste norāda, ka vienīgā uz pierādījumiem balstītā intervence parasti ir uzvedības jeb biheiviorālā terapija.

Tāpat viņa norāda, ka vēl viens priekšnoteikums veiksmīgai psihoterapijai ir atbilstoša valodas attīstība. “Psihoterapijā ir ļoti svarīga sazināšanās, un, ja ir kādas nopietnas valodas problēmas, tad terapija var būt ļoti apgrūtināta,” skaidro Bite.

Cilvēkiem, kuru intelekts ir pietiekamā līmenī, efektīvākā pierādījumos balstītā terapija ir kognitīvi biheiviorālā terapija, kur papildus uzvedības izmaiņām, ir iespējams palīdzēm mainīt neadaptīvos domāšanas modeļus, kas uztur dažādas emocionālas grūtības.

“Jāskatās, kādas tieši problēmas indivīdam ir,” izsakās Bite. Ja tās ir sociālās problēmas, piemēram, bieži cilvēki ar autiskā spektra traucējumiem izvairās no acu kontakta, un psihoterapijas laikā to iespējams mēģināt labot. Tāpat arī var strādāt pie sociālo spēju attīstīšanas, piemēram, kā iepazīties ar cilvēkiem u.tml. Viņa gan norāda, ka Latvijā un citur pasaulē tieši specifiski autismam paredzētas ārstēšanas metodes ir viena no psihoterapijas jomām, kuru nepieciešams attīstīt, jo pagaidām intervence ir vairāk vērsta tieši universālu problēmu gadījumā (piemēram, trauksme).

“Ļoti bieži cilvēki vēršas pie psihoterapeita ar depresijas vai trauksmes pazīmēm, un tikai ārstēšanas procesā atklājam, ka, iespējams, viņam ir autiskā spektra traucējumi,” norāda Bite.

Viņa atklāj, ka pie psihoterapeita kabinetā cilvēks var nokļūt gan ar cita ārsta nosūtījumu, gan arī pats pēc savas gribas. Tad, strādājot ar konkrēto pacientu, speciālists var pamanīt aizdomas arī, piemēram, pat autiskā spektra traucējumiem un nosūtīt pie cita speciālista vai ārsta padziļinātai izpētei.

Ja bērns nonāk psihoterapeita kabinetā, tad sākumā teiks veikta vispārējā iepazīšanās un novērtējums, lai saprastu, kādas tieši problēmas bērnam ir. Bite skaidro, ja tas ir bērns, tad noteikti tiks intervēti arī vecāki, lai noskaidrotu, kāda ir bijusi bērna attīstība. “Tad skatāmies uz dažādām pazīmēm, piemēram, komunikācijas prasmes vai kā bērns veido attiecības ar apkārtējiem,” pauž Bite. Jau šajā procesā var tikt identificētas pazīmes, ka bērnam, iespējams, ir aizdomas uz autismu. Tāpat viņa uzsver, ka arī sākotnējā novērtēšanas procesā tiek ņemtas vērā citas pazīmes. “Principā skatāmies uz bērna attīstības vēsturi, lai saprastu, kāds viņš ir bijis pirms viņš nonācis te kabinetā,” atklāj speciāliste. Kopskatā psihoterapeiti identificē visas jau uzskaitītās pazīmes, un tad, ja tas ir nepieciešams, rekomendē vecākam vērsties pie citiem speciālistiem, kuri var palīdzēt konkrēti identificēt un pēcāk arī diagnosticēt autismu.

Speciāliste norāda, ka, audzinot bērnus ar autismu, jāņem vērā, ka viņi pasauli redz un uztver citādāk nekā pārējie. “Mūsu pienākums ir palīdzēt viņiem saprast pasauli, pielāgoties tai un reizēm pasargāt viņus no tās,” pauž Bite. Piemēram, ir jāsaprot, ka bērniem ar autismu var būt paaugstināta sensorā jutība, pret gaismu vai skaņām vai jebko citu. “Piemēram, dažiem var būt grūti saprast, ka bērniem ar autismu var būt bail no pārāk skaļas putnu dziedāšanas dabā, bet tā var būt,” izsakās Bite, bilstot, ka vecākiem un visiem pārējiem ir jābūt ļoti iecietīgiem, strādājot ar bērniem ar autismu.

Speciāliste norāda, ka ir labi, ja, ierodoties uz vizīti, ir līdzi atzinumi vai izraksti, kurus snieguši citi pirms tam apmeklētie speciālisti, taču tas nav absolūts priekšnoteikums. “Ir gadījumi, kad vecāki ierodas uz vizīti un bērnam vēl nav uzstādīta diagnoze autisms, taču ir gadījumi, kad kabinetā ierodas ar jau pilnīgi skaidru diagnozi,” pauž Bite.

Līdz ar to katra situācija ir individuāla un nav viena modeļa, kas derētu pilnīgi visiem. Tāpēc, dodoties uz vizīti pie psihoterapeita, nav jāsatraucas par gatavību, galvenais ir zināt, kas tieši interesē un kādas tieši problēmas vecāki ir novērojuši, jo no tā izejot speciālists arī orientēsies, lai sāktu darbu ar pacientu.

Foto: www.canva.com

Pārpublicēts no www.atbalstacelvedis.lv, Bērnu slimnīcas fonds.