Mācīšanās prasmes un iemaņas
saprasties ar līdzcilvēkiem, 
kā arī padomi sporta un citām
interešu izglītības nodarbībām

4. nodaļa

Pirmajā nodaļā aplūkojām pozitīvo psiholoģiju un tās uzsvērtos psiholoģisko labklājību veicinošos faktorus, kas labvēlīgi ietekmē arī bērnus un jauniešus ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem. Ceturtajā nodaļā aplūkosim pozitīvās pedagoģijas paņēmienus, kas ir noderīgi darbā ar īpašajiem bērniem.
Tāpat šai nodaļā sniegsim padomus, kas saistīti ar mācībām, brīvā laika pavadīšanu un interešu izglītību, sporta nodarbībām un sociālajām attiecībām.


Skolas sniegtais atbalsts skolēnam

POZITĪVĀS PEDAGOĢIJAS ATBALSTS ĪPAŠAJIEM BĒRNIEM


Kaisa Vuorinena, pedagoģijas maģistre, speciālā pedagoģe, Helsinku Universitātes doktorantūras studente, viena no projekta “Pozitīvais CV” dibinātājiem un tā vadītāja

No Somijas jaunās pamatizglītības mācību programmas (2016) vērtībām izriet šādi mērķi. Skolā ikviens skolēns tiek uzskatīts par unikālu un vērtīgu. Skolēnam ir tiesības augt un īstenot sevi kā cilvēku un sabiedrības locekli, saprast savas dotības un saskatīt savu potenciālu. Skolas pamatuzdevums ir atbalstīt ikviena bērna un jaunieša izaugsmi, mācību vielas apguvi un vispārējo labklājību. Skolā jāveido psiholoģiskā labklājība, kas labvēlīgi ietekmē mācību vielas apguvi. Savukārt apguve un pozitīva pieredze skolā nostiprina psiholoģisko labklājību. Tas ir divvirzienu ceļš.

Un tomēr ir iemesls aizdomāties, vai šie mērķi īstenojas katra bērna gadījumā un kas to kavē. Šajā rakstā es aplūkošu pozitīvās pedagoģijas un audzināšanas nostāju. Tā ir salīdzinoši jauna pieeja, jo, piemēram, speciālā pedagoģija ilgstoši pievērsusies trūkumu un traucējumu identificēšanai un labošanai. Problēmorientētā pieeja, kā arī trūkumu labošana nav spējušas pietiekamā apmērā veicināt to bērnu labklājību, kam nepieciešams īpašs atbalsts. Mūsu gadsimta pirmajā desmitgadē audzināšanas un pedagoģiskajā darbā aizsākās tendence pievērsties indivīda dotībām un resursu atpazīšanai, kā arī sniegt individuālu atbalstu mācību procesā. Šīs pieejas centrā ir cilvēka izpratne par sevi un savām dotībām, kā arī pozitīvo aspektu pamanīšana ikvienā audzēknī. Aizvien redzamāki top pētījumi un speciālistu diskusijas par to, ka sodi nepalīdz bērnam rast jaunus uzvedības modeļus un negatīvā atgriezeniskā saite nevirza bērna uzvedību vēlamajā virzienā. Arī jaunākajos somu praktiskajos ieteikumos dažādu veselības problēmu aprūpē (2018) uzsvērts, ka svarīgākais bērna uzvedības traucējumu risināšanā ir izglītot vecākus, iemācīt tiem prasmes, kas stiprina pozitīvu saikni ar bērnu. Vienlaikus vecāki iemācās arī nostiprināt bērna vēlamo, pozitīvo uzvedību.


Raugies uz apkārtni caur pozitīvā filtru: meklē sīkas veiksmītes un zelta graudiņus

Pozitīvā pedagoģija nav problēmu ignorēšana, nemitīga mācību atvieglošana, nepamatota uzslavēšana vai atbalsta vajadzību neņemšana vērā. Pozitīvā pedagoģija ir skatījuma paplašināšana, ietverot dažādus veiksmīgos aspektus, un apzināta uzmanības fokusēšana uz to, kas veicina bērna psiholoģisko labklājību un nodrošina pilnu indivīda potenciāla izmantošanu. Papildus atbalsta vajadzību izprašanai un risku kartēšanai ir pastiprināti jākoncentrējas uz cilvēka stiprajām pusēm un tās neatlaidīgi jāizceļ. Īpaši svarīgi tas ir gadījumos, kad bērns skolas gaitās un mācību vielas apguvē jau tāpat sastopas ar izaicinājumiem. Cilvēka prāts sliecas vairāk pieķerties negatīvajam, apbēdinošajiem faktoriem un netaisnībām, kas tā vien prasās labojamas. Mēs zinām, ka negatīvās parādības vairāk izceļas un tās ir vieglāk un jaudīgāk izteikt vārdos nekā pozitīvos aspektus. Nemitīgas neveiksmes un negatīva atgriezeniskā saite atstāj savu nospiedumu, un bērnam jau agrā vecumā var izveidoties pārliecība, ka viņš ir sliktāks par citiem. Negatīvs priekšstats par sevi kā skolēnu izveidojas ātri un ir grūti maināms. Daudzi bērni un jaunieši, kas saņem īpašo atbalstu, skolas gaitu laikā dzird daudz vairāk negatīvu izteikumu par savu darbību nekā pozitīvu.

Neveiksmes mācībās vai saskarsmē, kā arī atstumšana nopietni apdraud bērna veselību un mācību vielas apguvi. Ja bērns skolā jūtas neveiksminieks, palielinās varbūtība, ka viņš tiks atstumts. Diemžēl daudziem bērniem pieaugušo negatīvā atgriezeniskā saite un zemās ekspektācijas no bērna darbības veicina negatīvu attīstības gaitu. Izraušanās no šī apburtā loka bieži vien prasa ārkārtīgi lielas pūles. Ja uz bērnu raugāmies tikai caur riska filtru, sasniegumi, attīstības lēcieni, kā arī resursus veicinošie mirkļi paliek nepamanīti. Aisberga redzamo daļu veido bērna simptomātika, taču īstos šo izpausmju cēloņus var būt grūti saprast. Iespējams, pieaugušajiem trūkst izpratnes un prasmju veicināt tos faktorus, kas palīdzētu bērniem būt sekmīgākiem, veiksmīgāk veidot saskarsmi un regulēt savas emocijas.

Sniedz atgriezenisko saiti, pasaki paldies par pūlēm, uzsver veiksmes!

Bērnam un jaunietim ir tiesības saņemt atgriezenisko saiti par to, kas viņam izdevies. No psiholoģiskās labklājības viedokļa cilvēkiem vajadzīga trīskārtēja pozitīvā atgriezeniskā saite iepretim katrai negatīvajai piezīmei. Veiksmju un spēju izcelšana stiprina bērna priekšstatu par savu varēšanu, toties negatīva pieredze bieži vājina ticību savām spējām. Ja bērns savām spējām netic, viņš negaida veiksmi arī nākotnē. Par to liecina mērķi, kādus bērns sev izvirza, un iemācītās bezpalīdzības izpausmes, piemēram, bērns padodas situācijās, kas prasa lielāku piepūli, vai arī uzdevuma izpilde sokas pavājināti. 

Jo grūtāk bērnam bijis tikt galā ar kādu darbību vai uzdevumu, jo svarīgāk ir piešķirt vērtību un nozīmi arī sīkām veiksmītēm. Apzināta pievēršanās labajam vairo arī prāta lokanību, subjektīvo labklājību un fizisko veselību. Labvēlīga atgriezeniskā saite un raudzīšanās uz bērnu no pozitīvā skatpunkta ir profilakse, kuras pamatā ir mīlestība un kura veicina bērna personību sargājošos faktorus. Ikvienam bērnam ir tiesības uz to, lai viņā tiktu pamanīts labais. Šie īsie mirkļi, itin kā pavisam parastās lietas un saskarsmē izteiktie labie, atzinīgie vārdi vairo bērna iekšējos resursus. Iedrošinoša atgriezeniskā saite rada apmierinājumu, paver jaunus apvāršņus, veicina apguvi un veselīgu pašapziņu.

Tāpat arī ir būtiski, lai ikviens bērns vecumam atbilstošā līmenī saprastu savu attīstības gaitu, iemācītos pieņemt konstruktīvu atgriezenisko saiti un saņemtu atbalstu savai attīstībai visu skolas gadu laikā. Pozitīva, uz novērojumiem balstīta atgriezeniskā saite veicina bērna izpratni par savām prasmēm. Saņemot no pie-augušajiem stimulējošu atbalstu, bērns pamazām notic veiksmes iespējai. Šādu pozitīvu novērojumu un atgriezenisko saišu uzkrāšanās virza bērnu uz priekšu un ļauj ar visiem spēkiem tiekties uz savu mērķi. Bērns iemācās neatlaidību, jūtas motivēts pārvarēt priekšā stāvošos šķēršļus, kā arī iemācās paciest vilšanos. Verbāli uzsverot bērna dotības, ikviens pedagogs var sniegt pozitīvu atgriezenisko saiti – tā nebūt nav tukšu salmu kulšana vai nepamatota slavēšana. Turklāt, kad atgriezeniskā saite tiek izpausta ar bērnu saistītā darbībā, tā kļūst konkrēta.

Padomi vēlamās uzvedības nostiprināšanai:

  1. Nosauc vārdā to uzvedību, ko vēlies sagaidīt no bērna.
  2. Pārliecinies, ka bērns saprot, kas no viņa tiek prasīts.
  3. Esi konsekvents un sniedz konkrētu atgriezenisko saiti par bērna rīcību.
  4. Apzinies, ka bērni rīkojas pareizi, ja vien to prot.
  5. Padomā, kas slēpjas aiz problemātiskās uzvedības un kādu prasmju bērnam vēl trūkst.
  6. Ar bērnu pārrunājiet trūkstošās prasmes, un iedrošini viņu šīs prasmes vingrināt.
  7. Ieturi robežas un saglabā mīlestības pilnu attieksmi. Bērnam vajadzīgs pieaugušais, kas spēj veiksmīgi veidot saskarsmi ar viņu.

Bērna dotības – palīgs skolā un ārpus tās

Lai fokusētos uz to, kas rit veiksmīgi, mums ir jāmaina savs domāšanas veids. Nav noslēpums, ka bērni jūtas motivēti un neatlaidīgi tādos uzdevumos, ar kuriem spēj tikt galā un kurus veicot jūtas varoši. Gluži pretēji notiek ar tādiem darbiņiem, kur allaž kaut kas aizķeras un kas laupa ticību paša spēkiem.

Bērna dotības ir tādas viņam raksturīgas pozitīvas īpašības, prasmes un spējas, kas sniedz veiksmes pieredzi. Kad bērns pielieto savas dotības, uzlabojas gan viņa pašvērtējums, gan saikne ar ģimenes locekļiem, draugiem un citiem līdzcilvēkiem. Pozitīvs skatījums audzināšanā, dotību atrašana un izcelšana nav tikai priecīgiem brīžiem paredzēts rīcības modelis. Tas palīdz bērnos nostiprināt sīkstumu, spēju paciest likstas un stresu, kā arī atgūties pēc grūtām situācijām.

Savu dotību iepazīšana uzlabo bērna spēju rast motivāciju izmēģināt kaut ko jaunu un tikt galā ar skolas gaitām. Pozitīvās pedagoģijas mērķis ir palīdzēt katram skolēnam iepazīt savas spējas, lai nebūtu neviena skolas beidzēja, kurš uzskatītu, ka viņš nespēj izcelties nevienā jomā. Skolas uzdevums ir palīdzēt bērniem un jauniešiem īstenot savu potenciālu un izprast savas dotības. Te nav runas par pieklājīgiem, neko neizsakošiem smaidiem, bet gan par skolēnu dotību apzinātu izcelšanu, kas balstīta uz pedagoga novērojumiem. Veiksme vienā jomā bieži vien rada pacēlumu, kas vieš pozitīvu un cerīgu noskaņu arī citās dzīves sfērās.

Aizdomājies, vai skolas darba struktūra un aktivitātes veicina to, lai bērni un jaunieši varētu par sevi domāt šādi: 

  • Es pratu, un man izdevās!
  • Es varēju palīdzēt citiem un viņus iepriecināju!
  • Es biju svarīgs citiem un līdzdarbojos grupā!
  • Es varēju lemt par lietām, kas saistītas ar mani pašu, un tiku uzklausīts!(Ryan & Deci 2000)


Literatūra un papildu uzziņas:

  • Bandura, A. 1977. Self-Efficacy: toward a Unifying Theory of Behavioral Change. Žurnāls Psycholo-gical Review, 84 (2), 191.
  • Baumeister, R. F., Bratslavsky, E., Finkenauer, C., & Vohs, K. D. 2001. Bad Is Stronger than Good. Žurnāls Review of General Psychology, 5 (4), 323.
  • Eccles, J. S., & Roeser, R. W. 2011. Schools as Developmental Contexts During Adolescence. Žurnāls Journal of Research on Adolescence, 21 (1), 225.–241.
  • Kok, B. E., Coffey, K. A., Cohn, M. A., Catalino, L. I., Vacharkulksemsuk, T., Algoe, S. B., ... & Fredrickson, B. L. 2013. How Positive Emotions Build Physical Health: Perceived Positive Social Connections Account For The Upward Spiral Between Positive Emotions And Vagal Tone. Žurnāls Psychological Science, 24 (7), 1123.–1132.
  • Kuorelahti M., & Lappalainen, K. 2017. Sosioemotionaalisten taitojen arviointi, tukeminen ja ohjaus. Grāmata Ohjaus ja erityisopetus oppijoiden tukena.
  • Mäkelä, J. 2017. Lekcija, apmeklēta 23.03.2017.
  • Opetushallitus (Somijas Izglītības pārvalde) 2016. Perusopetuksen opetussuunnitelman perus-teet       
  •     (Pamatizglītības programmas pamatprincipi) 2014. 14.–26. Edita, Helsinki.
  • Ryan, R. M., & Deci, E. L. 2000. Self-determination Theory And The Facilitation Of Intrinsic Motivation, Social Development, And Well-being. Žurnāls American Psychologist, 55 (1), 68. Sk. arī Marti Helstrema (Martti Hellström) blogu par attiecīgo tēmu vietnē http://pedagogiik-kaa.blogspot.com/2018/08/kohti-hyvinvoinnin-pedagogiikkaa.html (lasīts 31.12.2018.). Seligman, M. E. 1972. Learned Helplessness. Žurnāls Annual Review Of Medicine, 23 (1), 407.–412.
  • Sointu, E. T. 2014. Multi-informant Assessment Of Behavioral And Emotional Strengths. Austrumsomijas Universitātes Filozofijas katedra, disertācija.
  • Sointu. E, Virtanen. T, Lappalainen, K & Hotulainen R. 2017. Vahvuuksien ja motivaation tuke-minen ohjauksessa edistämässä koulupolulle kiinnittymistä ja hyvinvointia. Grāmata Ohjaus ja erityisopetus oppijoiden tukena.
  • Sointu, E., Savolainen, H., Lappalainen, K., Hotulainen, R., Närhi, V., Lambert, M.C. & Epstein, M. 2018. Käyttäytymisen ja tunteiden vahvuuksien arviointiväline. PS-kustannus, Jyväskylä. Uusitalo-Malmivaara, L., & Vuorinen, K. 2016. Huomaa hyvä. Näin ohjaat lasta ja nuorta löytä-mään luonteenvahvuutensa, 17.–26. lpp. PS-kustannus, Jyväskylä.
  • Voimaperheet, hanke (projekts “Stiprās ģimenes”). Turku Universitāte un vietne http://www. prokoulu.fi/.

Pirmajā nodaļā jau pieskārāmies tēmai par skolēnu ar neiropsihiatriskiem traucējumiem atbalstīšanu skolā, iztirzājām paņēmienus, kā skolas vidē uzlabot šo bērnu un jauniešu iekļaušanu. Aplūkojām arī skolēniem sniegtā atbalsta trīs līmeņus (sk. 23.–28. lpp.). Tomēr atkarībā no pieejamo resursu apjoma konkrētais atbalsta veids katrā skolā nedaudz atšķiras. Šajā nodaļā aprakstīsim, kā izpaužas skolēniem sniegtā palīdzība Helsinku pilsētas skolās. Tālāk speciālie pedagogi stāstīs par konkrētiem atbalsta paņēmieniem Helsinku skolās, kas apmierina skolēnu ar autiskā spektra traucējumiem vajadzības. Turpat arī minēsim dzīves situāciju piemērus: trīs skolēnus, kas saņēmuši īpašo atbalstu.

Galvenokārt tomēr šajā nodaļā pievērsīsimies tam, kā bērnu ar neiropsihiatrisku diagnozi atbalstīt mācību situācijā. Vispirms minēsim piemērus tam, ar kādiem šķēršļiem skolā sastopas bērni un jaunieši ar neiropsihiatriskiem traucējumiem, pēc tam dosim ieteikumus, kā šos šķēršļus novērst. Tāpat arī sniegsim skolotājiem un nodarbību vadītājiem padomus, kā rīkoties dažādās situācijās.

Šajā nodaļā mēs īpaši nefokusēsimies uz speciālo pedagoģiju vai konkrēta skolēna ar īpašā atbalsta vajadzībām mācību darba koordinēšanas saturu. Šai tēmai nedaudz pieskarsimies, stāstot par Helsinku pilsētas skolu piedāvātā pedagoģiskā atbalsta līmeņiem 194.–196. lpp. un rakstā 209.–212. lpp. Starp citu, arī Sauli Pūkari, Kirstīnas Lapalainenas un Mati Kuorelahti veidotajā 2017. gadā iznākušajā grāmatā “Koordinēšana un speciālā pedagoģija skolēnu atbalstam” ir aprakstīti dažādi noderīgi paņēmieni darbā ar skolēniem, kam nepieciešams īpašais atbalsts. Tai pašā izdevumā arī sniegti padomi, kā izpildīt speciālajai pedagoģijai izvirzītos mērķus. Par speciālās pedagoģijas saturu, tai skaitā mācību diferenciācijas apjomu, rakstīts arī Moberga u. c. veidotajā 2015. gadā izdotajā grāmatā “Speciālās pedagoģijas pamati”.



<- Sākums

Biežākie šķēršļi mācību situācijā

Neiropsihiatrisko traucējumu simptomi iespaido šo bērnu un jauniešu mācību procesu un saskarsmi skolā, tāpēc viņiem nepieciešams atbalsts. Vidusskolā atbalsta vajadzība parasti pieaug, jo palielinās ar sociālajām iemaņām saistītās prasības. Piemērots atbalsts gan mācībās, gan draudzības saišu veidošanā ir ļoti svarīgs, jo veiksmīga skolas dzīve ceļ bērna un jaunieša pašapziņu, veido pozitīvu paštēlu un tādējādi atstāj nozīmīgu iespaidu uz viņa nākotni. Labvēlīga pieredze saistībā ar mācībām un mācību procesu nostiprina arī pozitīvu priekšstatu par sevi kā skolēnu.1 Savukārt grūtības skolas gaitās var veicināt psihiskās darbības traucējumus, asociālu uzvedību un risku tikt atstumtam. Vecākiem un skolas darbiniekiem jāpatur prātā, ka skolēniem ar neiropsihiatriskiem simptomiem ikviens ar skolas gaitām saistītais aspekts var radīt problēmas.

Padomi mācību situācijām

Skolēna ar neiropsihiatriskiem traucējumiem mācību gaitu var atbalstīt dažādā veidā. Sensoros šķēršļus var mazināt ar tādiem paņēmieniem kā ausu aizsargi un aizslietņi, arī vidi var pielāgot tā, lai tajā nebūtu nemaz vai būtu mazāk traucējošu sensoro stimulu. Sensoro pārslodzi mazina arī patīkami sensorie stimuli, kas novērš uzmanību no nepatīkamajiem. Stresa bumbiņas vai kas cits, ap ko knibināties, piemēram, lipināmās masas spilventiņi vai folija, var palīdzēt bērnam vai jaunietim fokusēt uzmanību no apkārtējā vidē notiekošā uz savu darbību. Var palīdzēt arī pēc iespējas neitrālāks sola apgaismojums.

Risinājumi skolēnu ar neiropsihiatrisku diagnozi problēmām

Šajā apakšnodaļā sastapsim vairākus skolēnus ar neiropsihiatriskiem traucējumiem un sniegsim vienkāršus padomus par to, kā skolā iespējams veicināt šādu bērnu mācīšanos un veiksmīgu darbošanos. Informāciju sniegsim ar piemēru palīdzību, vispirms aprakstot bērna vai jaunieša darbību, ko vēlamies mainīt, un pēc tam sniegsim ieteikumus, kā to izdarīt.

PEDAGOĢISKAIS ATBALSTS HELSINKU PILSĒTAS PAMATIZGLĪTĪBAS IESTĀDĒS

Ina Kivalo, speciālā pedagoģe,
Heli Lākso, speciālās klases audzinātāja, un
Heidi Roponena, speciālās izglītības plānotāja pedagoģijas un apmācības sektorā Helsinkos

Helsinku pamatskolās skolēnam sniegtās palīdzības un apmācības pamats ir kvalitatīva pamatizglītība. Tas ietver sistemātisku pedagoģijas un darba kultūras attīstīšanu, šķēršļu novēršanu mācību vidē, tās padarīšanu pieejamu un no pedagoģiskā viedokļa izmantojamu (sk. 3. attēlu). Mācību vielas apguves un skolas gaitu pamatā ir problēmu profilakse, uz risinājumu fokusēta nostāja un sistemātiskums, kā arī ģimenes un skolas personāla vai dažādu profesionāļu sadarbība.

Atbalsts, ko saistībā ar mācībām un skolas gaitām saņem skolēns, ir iedalāms trīs pakāpēs: vispārējā, pastiprinātā un īpašā (sk. 1. nodaļu 23.–28. lpp.). Tādi Somijas pamatizglītības likumā noteiktie atbalsta veidi kā mācību atbalsts, daļēja laika speciālā apmācība, tulka un asistenta pakalpojumi, kā arī īpaši palīgrīki ir izmantojami visās atbalsta pakāpēs gan atsevišķi, gan kombinēti ar citiem.



Atbalsta veidi:

1. Vispārējais atbalsts nozīmē pedagoģisko profilaksi un preventīvu darbību skolā. Vispārējo atbalstu saņem skolēns, kam dažkārt nepieciešama palīdzība, piemēram, mācību atbalsta veidā. Agrīni uzsāktas intervences mērķis ir novērst problēmu samilšanu, pārnesi uz citām jomām un uzkrāšanos, kā arī samazināt vai izvairīties no koriģējošo darbību nepieciešamības.
2. Pastiprinātais atbalsts tiek sniegts gadījumos, kad ar vispārējo atbalstu nepietiek. Pastiprinātais atbalsts tiek sniegts, pamatojoties uz dažādu profesionāļu veidota pedagoģiskā novērtējuma par skolēna nepieciešamību pēc šāda atbalsta. Vispirms tiek izstrādāts mācību plāns. Pastiprinātais atbalsts ir ilgstošāks, individuālāks un organizētāks nekā vispārējais atbalsts; vienlaikus tiek izmantoti vairāki atbalsta veidi. Pastiprinātā atbalsta nepieciešamības ilgumu nosaka katrā gadījumā atsevišķi. Šāds atbalsts var izpausties kā intensīvs apmācības periods vai arī kā ilgstoša palīdzība mācību darbā, kuras ilgumu nosaka, vadoties pēc skolēna situācijas. Pastiprinātā atbalsta nepieciešamība var mainīties, un atbalsta apjomu iespējams palielināt vai samazināt, vadoties pēc izvirzītajiem mērķiem. Atbalsta pastiprināšana ietver esošo pedagoģisko paņēmienu un atbalsta veidu palielināšanu, kā arī mācību vides pielāgošanu. 
Atbalsta pastiprināšana var ietvert šādus aspektus:

a) Diferenciācija: mērķu, mācību satura, paņēmienu un apmācībai patērētā laika individualizēšana.
b) Ar skolēniem strādā divi skolotāji.
c) Komunikācija ar skolēnu un viņa vecākiem.
d) Skolēnu aprūpes darbinieku profesionālā iesaiste.
e) Koordinācija un informācijas apmaiņa.
f) Pedagoģiskā profilakse, fokuss uz risinājumu, dotībām atbilstoša skolēnu iesaistīšana.
g) Preventīva darbība.
h) Agrīni uzsākta intervence: dinamisks process, kas ietver dažādas intervences un atbalsta periodus, lai palīdzētu individuālam skolēnam vai skolēnu grupai.
i) Koriģējošā darbība.

3. Īpašais atbalsts tiek sniegts skolēniem situācijās, kad ar pastiprināto atbalstu nepietiek. Šādos gadījumos parasti vajadzība pēc atbalsta ir ievērojami liela un ilgstoša, skolēnam nepieciešama speciālā izglītība. Īpašā atbalsta pamatā ir dažādu profesionāļu izveidots pārdomāts pedagoģiskais ziņojums. Lēmumā par īpašā atbalsta nepieciešamību attiecīgajam skolēnam var paredzēt iespējamo mācību priekšmetu individualizāciju. Īpašais atbalsts tiek organizēts pedagoģiski mērķtiecīgā veidā un vadoties pēc skolēna vajadzībām. To sniedz dzīvesvietai tuvākajā skolā kopā ar parasto apmācību, speciālajā klasē vai speciālajā skolā. Uzsākot īpašo atbalstu, tiek izveidots IPAO jeb individuālais plāns apmācības organizēšanai.

Visos atbalsta sniegšanas posmos tiek sekots līdzi skolēna nepieciešamībai pēc atbalsta, un, mainoties vajadzībām, tās tiek no jauna izvērtētas. Saskaņā ar Somijas Pamatizglītības likumu lēmums par īpašo atbalstu tiek pārbaudīts pēc otrās klases un pirms septītās klases.





<- Sākums

Atbalsts jauniešiem otrās pakāpes izglītībā

Otrās pakāpes izglītība ir mācības vidusskolā vai arodskolā. Mācoties šajās mācību iestādēs, jaunieša mērķis ir vidusskolas beigu eksāmenu nokārtošana vai profesionālās vidējās izglītības diploms. Iestāšanās un mācības otrās pakāpes izglītības iestādē Somijā ir pieejamas ikvienam, tātad “audzēkņa iespējamās atbalsta vajadzības vai mācību iestādes īpašās prasības studentu izvēlē un mācībās ne-drīkst radīt šķēršļus viņa vienlīdzīgām tiesībām tikt uzņemtam mācību iestādē un tiesībām saņemt apmācību”.7

Apmācībai ikvienam audzēknim ir jābūt šķēršļu netraucētai šādās sešās jomās: 1) apmācība un tās koordinēšana; 2) sociālā gaisotne un attieksme; 3) saskarsme; 4) telpas un vide; 5) datortehnika, saziņa un mācību materiāli, kā arī 6) darba prakse. Izglītības sniedzējam ir jāgādā par šķēršļu novēršanu audzēkņu izvēlē un apmācību procesā.8 Kad skolēns ar īpaša atbalsta vajadzībām sāk otrās pakāpes mācības, viņam ieteicams kopīgi ar vecākiem un mācību iestādes pārstāvjiem izvērtēt atbalsta nepieciešamību katrā atsevišķā jomā (sk. 4. attēlu).

Pamatskolā īpašais atbalsts var būt ļoti liels, taču vidusskolā un arodskolā nereti atbalsta apjoms mazinās. Šīs pārmaiņas jāņem vērā un jāizrunā ar nākamo audzēkni, kam nepieciešams īpašs atbalsts, kā viņam vajadzīgie atbalsta veidi mainīsies līdz ar pāreju uz citu skolu. Pamatizglītības iestādē skolēns ir pieradis pie noteikta atbalsta, piemēram, pie speciālās apmācības, asistenta pakalpojumiem un skolēnu aprūpes personāla atbalsta. Tāpēc viņam var būt grūti pāriet uz otrās pakāpes izglītības iestādi, kurā atbalsta apjoms samazinās.9 Otrās pakāpes izglītībā piedāvātos atbalsta veidus ieteicams pamatīgi izpētīt, meklējot nākamo skolu. Par šādas informācijas ievākšanu atbildīgs ir pamatskolas izglītības konsultants. Speciālā pedagoga kompetence ir nepieciešama, lai par skolēna atbalsta vajadzībām informētu vidējās izglītības iestādes speciālo pedagogu. Atbalsta vajadzības var konkretizēt arī otrās pakāpes izglītības gaitu sākumā, ņemot talkā dažādus testus. Pamatskolas izglītības konsultantam ir jāzina par to mācību iestāžu piedāvātajām atbalsta iespējām, uz kurām viņš nosūta pamatskolas beidzējus. Konsultants arī informē jauniešu vecākus par otrās pakāpes izglītībā sniegtā atbalsta principiem.

Arodskolas audzēknim ir tiesības saņemt īpašu atbalstu, ja viņam mācīšanās grūtību vai nespējas dēļ nepieciešams ilgstošs vai regulārs īpašais atbalsts pārbaudījumu sekmīgai nokārtošanai, apmācības profesionālo prasību vai kompetences prasību sasniegšanai. Īpašais atbalsts arodskolā ir plānveida pedagoģiskais atbalsts, kas balstīts uz audzēkņa mērķiem un gatavību, kā arī citi īpaši pedagoģiski un mācību pasākumi.10 Speciālajās arodskolās11 iespējamā atbalsta apjoms ir lielāks nekā citās skolās.

Vidusskolā nav iespējams individualizēt mācību priekšmetus un izveidot skolēnam individuālu plānu apmācības organizēšanai (IPAO). Toties ir iespējams skolēnam izveidot mācību plānu, kurā izklāstīts, kā tiks īstenoti individuālie mērķi, piemēram, gadījumos, kad mācības tiek organizētas daļēji atšķirīgi no vispārējās mācību programmas vai mācību situācijai un pārbaudījumiem tiek piemēroti īpaši noteikumi.12 Vispārējais vidusskolā sniegtais atbalsts ir raksturots vidusskolas mācību programmā: “Vidusskolas apmācību procesā sniegtā atbalsta mērķis ir palīdzēt skolēnam izpildīt vidusskolas mācību prasības. Atbalsts tiek veidots, ņemot vērā skolēnu atšķirīgās situācijas, dotības un attīstības vajadzības.” Vidusskolas posmā sniegtajā atbalstā ir ietverti ar mācību vidi saistīti risinājumi, kā arī skolēnu individuālo vajadzību apmierināšana. Šai posmā atbalsta pamatprincips ir nodrošināt visiem vienlīdzīgu iespēju iegūt izglītību, laikus pamanīt un novērst mācīšanās grūtības.13 Starp jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem, kas dodas mācīties vidusskolā, ir daudz tādu skolēnu, kuru atbalsta vajadzības nav ārēji redzamas, tāpēc, saskaroties ar problēmām, ir būtiski, ka vidusskolas skolēnu aprūpes darbinieki un pedagogi aktīvi ieskicē atbalsta vajadzības.

Mūsdienās otrās pakāpes izglītība no skolēna prasa lielākas spējas mācīties pašvadīti, uzņemties atbildību, kā arī plānot nākotni. Savukārt jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ir nepieciešama spēcīga kopīgi izplānota vai mācību iestādes sniegta struktūra, nemainīgas prakses un konkrēta palīdzība ikdienas uzdevumos. Primārs ir pārejas posma atbalsts, lai jaunietis spētu iejusties jauna-jā ikdienas modelī. Pietiekama atpūta, relaksēšanās un patīkamas nodarbes ir ārkārtīgi svarīgas ikvienam jaunietim ar neiropsihiatrisku diagnozi. Šādam jaunietim pamatskolas beigšana nozīmē milzīgas pārmaiņas, pēkšņi zūd daudzus gadus pastāvējusī ikdienas struktūra. Otrās pakāpes izglītības iestādes izraudzīšanās un nākotnes izvēles nereti tiek veiktas fantāzijas tēlu iespaidā, taču bez konsultanta vai pieaugušā palīdzības jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ir grūti iztēloties realitāti, piemēram, saistībā ar dažādām profesijām. Intuitīva un fleksibla domāšana, kas trūkstošo informāciju papildina ar iztēles palīdzību, cilvēkiem ar autismu bieži nav iespējama. Jaunietim ar autiskā spektra traucējumiem var būt grūti veidot realitātei atbilstošas iztēles ainas par dažādām profesijām un izvērtēt, kura nākotnes mācību vai profesionālā joma būtu pašam piemērota un iespējama.

Jauniešiem ar UDHS var būt slikta pašapziņa, kas daļēji saistīta ar negatīvu mācību pieredzi. Turklāt viņiem var būt spēcīga sava atšķirīguma izjūta, kas var apgrūtināt fokusēšanos mācībām. Mēdz gadīties, ka skolotājiem trūkst izpratnes par skolēna uzmanības deficītu un hiperaktivitāti, tāpēc jaunietis saņem nevis nepieciešamo atbalstu, bet neizpratni par savu izturēšanos. Miega traucējumi un ikdienišķo darbību vadības problēmas, kā arī iespējamas neveiksmes saskarsmes situācijās jaunietim ar UDHS rada papildu slodzi. Pieaugušo atbalsts un kopīga konkrētu risinājumu meklēšana ir svarīga, lai šāds jaunietis tiktu galā ar problemātiskajām dzīves jomām. Arī vienaudžu atbalsts skolēnam var būt ļoti noderīgs, lai atrisinātu grūtības ikdienas dzīves vadībā.14

Pārejot no pamatskolas uz vidējās izglītības iestādi, jaunietim ar neiropsihiatrisku diagnozi nepieciešams spēcīgs atbalsts jaunas struktūras izveidošanā, mācībās, lēmumu pieņemšanā un ikdienas darbībās. Otrās pakāpes mācību posmā ieteicams vingrināt arī ikdienas organizēšanas prasmes, kas nepieciešamas neatkarīgai dzīvei. Ārpus skolas notiekoša mācību prakse vai kāds rehabilitējošs process var palīdzēt skolēnam ar papildu atbalsta vajadzībām, kura mācības draud kavēties  vai pārtrūkt. Tas var papildināt skolēna rīcībā esošos terapeitiskos pakalpojumus.



Jaunietis ar neiropsihiatrisku diagnozi var ļoti gaidīt pāreju uz jauno skolu. Par iemeslu var būt tas, ka otrās pakāpes izglītības programmā iespējams izvēlēties vairāk tādu mācību priekšmetu, kas šķiet īpaši interesanti, vai, teiksim, pamat-skolā vienaudži nejauki izturas, un skolas maiņa šai problēmai varētu pielikt punktu. Taču jebkurā gadījumā cilvēki ar neiropsihiatriskām īpatnībām viegli satraucas un viņiem stresu mēdz radīt arī labvēlīgas norises. Tāpēc ir svarīgi sākt laikus gatavoties pārmaiņām – arī pozitīvajām. Ieteicams arī cītīgi vingrināt spēju darboties patstāvīgi, jo otrās pakāpes mācību procesā vairāk nekā pamatskolā tiek prasīta spēja patstāvīgi mācīties un organizēt savu darbu. Ar skolēnu kārtīgi jāpārrunā nākamo mācību saturs un jāpārbauda viņa izpratne par to.

Jaunietim mācību laikā nepieciešams liels atbalsts un iedrošināšana, lai viņš ticētu pats sev un savām iespējām. Atbalsta tīkla uzdevums ir ļaut jaunajam cilvēkam atskārst savus iekšējos resursus un stiprās puses. Svarīgi arī atgādināt par veiksmēm un jau sasniegtajiem mērķiem.15

Viens no 2017. gada arodizglītības reformas mērķiem bija uzlabot pārejas posmu pēc arodizglītības iestādes beigšanas. Otrās pakāpes mācību laikā ieteicams piedāvāt tādu atbalstu, kas jaunietim ar neiropsihiatrisku diagnozi palīdz tikt galā posmā, kad izglītības iestāde ir nesen pabeigta. 5. nodaļā lasāms vairāk par atbalsta vajadzībām jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem, uzsākot neatkarīgu dzīvi pēc mācību beigšanas.

Papildapmācība un sagatavošanas apmācība

Tā vietā, lai uzreiz pārietu uz mācībām vidējās izglītības programmā, skolēns var izvēlēties mācības pamatskolas desmitajā jeb papildklasē vai arodvidusskolas sagatavošanas programmā (tā dēvēto “VALMA”), ko rīko speciālās arodizglītības iestādes un citas tādas mācību iestādes, kas saņēmušas atļauju šādu apmācību organizēšanai. Šīs iespējas dod jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem papildu laiku pārdomāt savu nākotnes ceļu un profesijas izvēli. Beidzot pamatskolu, jaunietis var būt vēl stipri nenobriedis, neskatoties uz līdzcilvēku atbalstu, viņš var nebūt gatavs pieņemt lēmumus, kas skar viņa nākotni. “VALMA” apmācības kurss ilgst gadu, tad jaunietis pāriet mācīties arodvidusskolā, lai pēc tās beigšanas sāktu darbu attiecīgajā profesijā. Audzēkņi, kam mācību procesā nepieciešams izteikts īpašais atbalsts, var izvēlēties speciālo mācību iestāžu rīkoto “TELMA” apmācības kursu. Šī apmācība ilgst 1–3 gadus, tā jauniešus sagatavo darbam un patstāvīgai dzīvei. Pēc “TELMA” apmācību kursa cilvēks var uzsākt darba gaitas vai darboties kādā programmā, kas risina iesaistes un nodarbinātības jautājumus. Gan “VALMA”, gan “TELMA” apmācību programmas ietver daudz rehabilitējošu funkciju, bez tiešajām mācībām tiek vingrinātas prasmes neatkarīgai dzīvei un sniegts individuāls atbalsts pamatskolai sekojošajā dzīves posmā. Nākamajā rakstā sīkāk pastāstīts par atbalsta iespējām “VALMA” apmācības kursā.

<- Sākums

KOORDINĒŠANA UN ATBALSTS ARODSKOLU SAGATAVOŠANAS PROGRAMMĀS


Ilka Sipola,

skolotājs “VALMA” apmācību programmā


Arodskolu sagatavošanas apmācība “VALMA” ir vidējās profesionālās izglītības ietvaros rīkota sagatavošanas programma. Vieni no galvenajiem tās mērķiem ir audzēkņa profesionālās izvēles izkristalizēšanās, pašizpratnes veicināšana un mācību prasmju attīstīšana. “VALMA” apmācības tiek organizētas dažādās Somijas vietās. Mācības sastāv no audzēkņu arodizglītības orientēšanas, mācību prasmju attīstīšanas, kā arī savas dzīves vadības un praktisko iemaņu veidošanas. “VALMA” kursā iespējams gūt darba dzīvē nepieciešamās pamata prasmes, un mācību process daļēji notiek arī prakses darbavietā.

“VALMA” kursā parasti mācās 15–20 gadu veci jaunieši, kuriem vēl nav skaidras izpratnes par to, ko viņi gribētu apgūt un par kādas jomas profesionāļiem kļūt. Nereti viņiem vajadzīgs laiks, lai nostiprinātu savas mācību prasmes. Šai apmācībai nav vecuma ierobežojuma, tiek uzņemti arī vecāki audzēkņi. “VALMA” apmācību kurss parasti ilgst vienu gadu, un tā laikā audzēkņi iesniedz pieteikumu mācībām kādā arodvidusskolā. Balstoties uz individuālu norunu, mācību laiks var būt arī īsāks par gadu. Bez mācībspēkiem audzēkņus šai kursā atbalsta izglītības konsultanti, kā arī nepieciešamības gadījumā – plaša spektra speciālais pedagogs un skolēnu aprūpes darbinieki. Skolēnu aprūpē parasti darbojas psihologs, kurators un medicīnas māsa. Sadarbojoties audzēknim, viņa mājiniekiem, skolas darbiniekiem un varbūt arī citiem profesionāļiem, šis kurss veicina mācību un citu prasmju attīstību, lai tās atbilstu arodizglītības un darba dzīves prasībām.

Apmācības pamatā: audzēkņa pašizpratnes veicināšana

Pašizpratne ir ļoti plašs jēdziens, taču, ja uz to paskatās no arodizglītības viedokļa, varam izdalīt vairākus virzienus, kas ir būtiski profesionālajai izvēlei. Iestājoties arodskolā, audzēknim jābūt apjausmai par savām prasmēm, rakstura iezīmēm, dotībām un to, ko vēl nepieciešams attīstīt. Labvēlīga gaisotne ir ļoti būtiska mācību motivācijas un pašizpratnes attīstībai. Tāpēc “VALMA” mācību kursā daudz laika tiek veltīts tam, lai palīdzētu audzēkņiem fokusēties un pie-saistītu viņus mācībām. Var gadīties, ka iepriekšējā skolā jaunietim bijusi slikta pieredze saistībā ar mācībām, varbūt tās nav bijušas tik sekmīgas, kā plānots. Labvēlīgā gaisotnē audzēkņi uzdrīkstas vairāk sevi izpaust un jūtas piederīgi grupai. Jaunieši uzdrīkstas arī pārbaudīt savas robežas, paplašināt komfortzonu, dažkārt pat uzdrīkstas piedzīvot neveiksmi, jo arī tāda pieredze ir vajadzīga. Lielākā mācību daļa noris ar sarunu, grupu uzdevumu, patstāvīgas mācīšanās un praktisku, audzēkņus iesaistošu norišu starpniecību. Jaunieši tiek mudināti izvērtēt sev raksturīgās īpašības un piemērot tās dažādu amatu prasībām.


Būtiska prasme: pašnovērtēšanas spēja

Ar pozitīva atbalsta un veiksmes pieredzes palīdzību pedagogi var veicināt jauniešu pašnovērtēšanas spējas un pašizpratnes veidošanos, tādējādi sekmējot viņu nākotnes plānus. Audzēkņiem tiek sniegts daudzpusīgs atbalsts, lai attīstītos viņu pašnovērtēšanas spēja un lai viņi iemācītos pamanīt, kā paši tiek galā ar dažādiem uzdevumiem. Pašnovērtēšanas mērķis ir pozitīvs paštēls, taču vienlaikus arī reālistiskas izpratnes veidošanās par savām kompetencēm. Lai veidotos vispusīga izpratne par savām spējām, pašnovērtēšanā jāņem vērā arī jomas, kurās vēl nepieciešams attīstīties.

Mācību iestādes audzēkņa identitātes veidošanās ir tikpat svarīga kā vēlākā profesionālā identitāte. Uzsākot “VALMA” mācību kursu, jaunieši tiek virzīti uz spēju plānot mācības un mudināti iesaistīties gan savā grupā, gan arī visas mācību iestādes audzēkņu lokā. Kopīgi ar katru audzēkni tiek izveidots individuāls prasmju attīstīšanas plāns (IPAP), kurā raksturotas jau esošās prasmes un kompetenču attīstības mērķi. IPAP izstrādes procesā jaunietim ir galvenā loma. Lai veidotos viņa kā mācību iestādes audzēkņa identitāte, ar attiecīgu uzdevumu vai darbību palīdzību viņš tiek mudināts pamanīt savas dotības.

Labvēlīga gaisotne veicina savu robežu paplašināšanu

Pozitīvs novērtējums jauniešus pievelk. Labvēlīgā gaisotnē audzēkņi ir gatavi vairāk izmēģināt jauno un pat pārspēj paši sevi. Šādos gadījumos ir viegli viņiem sniegt pozitīvu atgriezenisko saiti par sekmīgo veikumu. Veiksmes var būt lielas vai pavisam mazas. Pozitīva atgriezeniskā saite jaunietim pavēsta par veiksmīgi veiktu uzdevumu un rada ticību tam, ka viņš tiek galā ar mācībām. Protams, atgriezeniskajai saitei ir jābūt patiesai, lai audzēknim nerastos nepareizs priekšstats par savām prasmēm. Cēloņsakarību pārrunāšana ar jaunieti sniedz viņam ļoti būtisku informāciju par iemesliem, kāpēc viņam labi veicās. Šīs lietas ar audzēkni jāpārrunā tā, lai viņš tās būtu spējīgs saprast un uztvert.

“VALMA” kursā profesionālā identitāte veidojas, attīstot jaunieša pašizpratni un apkopojot informāciju par dažādiem iespējamiem izglītības virzieniem. Audzēkņi meklē informāciju par viņus interesējošām profesionālajām jomām un izvēlas vairākas tādas, ar kurām gribētu sīkāk iepazīties. Šai procesā bieži vien ir nepieciešama pedagogu palīdzība. Nereti audzēknim jau ir padomā vēlamā profesija, tomēr būtu ieteicamas vairākas izvēles iespējas, kurā mācību iestādē turpināt savu izglītības ceļu. Vispirms var iepazīties ar dažādu arodskolu mācību piedāvājumu, pēc tam izraudzīties konkrētas profesionālās jomas padziļinātai izpētei. Praktiska iepazīšanās ar dažādām mācību programmām ir lielisks veids, kā izkristalizēt savu profesionālo izvēli, jo šādā veidā audzēknis var praksē pārliecināties, kā ir mācīties tai vai citā novirzienā.

Kā audzēkņus virzīt uz atbilstošu profesionālo jomu

Gan audzēknim pašam, gan sabiedrībai kopumā nāk par labu, ja viņš nonāk savām kompetencēm atbilstošā un viņu interesējošā profesionālā jomā. “VALMA” mācību programmā profesionālā izvēle lielā mērā balstās uz praktisku pieredzi. Pedagogi cenšas likt audzēkņiem apjaust savas prasmes. Jauniešu uzmanība tiek vērsta uz savu veiksmju pamanīšanu. Sekmīga veikuma gadījumā audzēknis tiek mudināts aizdomāties, kas bija par iemeslu attiecīgā uzdevuma vai darbības veiksmīgai izpildei. Tāpat tiek pārrunāts, vai konkrētajā darbībā ir vēl kādi attīstāmi aspekti. Tas viss norit labvēlīgā un konstruktīvā gaisotnē. Galvenās jaunieti interesējošo profesionālo jomu prasības viņš noskaidro kopā ar izglītības konsultantiem un arodizglītības pedagogiem, tādējādi audzēknim rodas lielāka izpratne par arodu, kuru viņš vēlas apgūt. Šai ziņā lieliski noder arī praktiska iepazīšanās ar dažādām profesionālajām jomām. Orientācijas pārrunās ar audzēkni tiek aplūkotas viņa kompetences un attiecīgās profesijas prasības, lai jaunietis gūtu reālistisku priekšstatu par savu piemērotību izvēlētajam arodam. Ja audzēknim ir kādi šķēršļi vai problēmas, kas kavē pievēršanos kādai profesijai un sekmīgu attiecīgās arodskolas beigu pārbaudījumu nokārtošanu, pedagogiem šie faktori ir konstruktīvā veidā jāiztirzā ar viņu.

Arodskolu sagatavošanas izglītībā tiek ņemti vērā audzēkņa individuālie mērķi arodizglītībai nepieciešamo prasmju iegūšanā un plānu īstenošanā. Jaunieši var izvēlēties mācības “VALMA” programmā ārkārtīgi dažādu iemeslu dēļ, un, uzsākot šīs mācības, ir liela nozīme individuālai mācību plānošanai. Nesenā arodizglītības reforma Somijā sniedz audzēkņiem daudz iespēju arodprasmju iegūšanai, taču daļai jauniešu izvēļu bagātība rada problēmas. “VALMA” apmācību kurss sniedz iespēju attīstīt arodizglītībai nepieciešamās kompetences un dod laiku karjeras plānu izkristalizēšanai. 

MĀCĪBU APRŪPES SNIEGTAIS ATBALSTS SKOLĒNIEM UN ARODSKOLU AUDZĒKŅIEM AR NEIROPSIHIATRISKIEM TRAUCĒJUMIEM

Hanna Suhonena-Polvi,
medicīnas doktore, bērnu neiroloģijas speciāliste, bērnu veselības un skolas veselības aizsardzības darba speciāliste, rehabilitācijas speciāliste, “KELA” medicīnas speciāliste

Ar mācību aprūpi mēs izprotam skolēnu un arodskolu audzēkņu veiksmīgas mācīšanās, labas garīgās un fiziskās veselības, tāpat arī sociālās labklājības veicināšanu un uzturēšanu, kā arī šo mērķu sasniegšanai nepieciešamos priekšnoteikumus sekmējošu darbību mācību iestādē. Primārā mācību aprūpe ir preventīva visus mācību iestādes audzēkņus atbalstoša mācību aprūpe. Papildus tam skolēniem un audzēkņiem ir tiesības uz individuālu mācību aprūpi situācijās, ko nosaka mācību iestāžu audzēkņu aprūpes likums.

Ar primāro mācību aprūpi mēs izprotam darbības kultūru un darbības, ar kurām visā mācību iestādē kopumā tiek veicināta audzēkņu mācīšanās, labklājība, veselība, sociālais atbildīgums, saskarsme un iesaiste. Primārā skolēnu aprūpe ir cieši saistīta arī ar veselīgu, drošu un šķēršļu netraucētu mācību vidi; to īsteno visi mācību aprūpes darbinieki. Savukārt individuāla mācību aprūpe ir atsevišķam audzēknim sniegti veselības aizsardzības darbinieku, mācību aprūpes psihologa un kuratora pakalpojumi, kā arī multiprofesionāla individuāla mācību aprūpe, ko īsteno attiecīgajā situācijā izveidota dažādu profesionāļu grupa. Šāda multiprofesionāla darba grupa atbalsta skolēnu, audzēkni vai nepieciešamības gadījumā visu ģimeni, lai apmierinātu mācību iestādes audzēkņa vai audzēkņu grupas atbalsta vajadzības.


Mācību aprūpes sistēma sniedz ievērojamu atbalstu skolēna vai mācību iestādes audzēkņa ar neiropsihiatrisku diagnozi rehabilitācijā. Pareizai rehabilitācijai ir jābūt visaptverošai, kur blakus medicīniskajai un sociālajai rehabilitācijai būtisku lomu spēlē agrīnās izglītības iestādes un skolas sniegtā pedagoģiskā rehabilitācija. Bērnudārza un skolas sniegtais atbalsts, speciālās pedagoģijas atbalsts un piemērota izglītības iestāde spēlē izšķirošu lomu bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskiem traucējumiem atbalstā.

Rodoties bažām par kādu skolēnu, ir būtiski sanākt kopā iesaistītajam skolas personālam un skolēna ģimenes locekļiem, lai pārdomātu vispiemērotākos atbalsta paņēmienus. Ja izpaužas uzvedības vai mācību traucējumi, skolēnam pēc iespējas drīzāk jāsaņem atbalsts. Jautājumus, kas saistīti ar atsevišķa skolēna vai skolēnu grupas atbalsta vajadzību noskaidrošanu un mācību aprūpes organizēšanu, izvērtē jau iepriekš pieminētā katrā konkrētā gadījumā izveidotā dažādu profesionāļu grupa. Šādā grupā speciālistus drīkst iekļaut tikai ar paša skolēna vai – ja viņš nespēj apzināties šādas piekrišanas nozīmi – ar viņa aizbildņa piekrišanu. Grupas dalībnieki no sava vidus izvirza vienu atbildīgo. Šajā grupā ir iekļauts arī pats skolēns un viņa aizbildņi, skolotājs vai skolotāji, skolēnu konsultants, skolas kurators, skolas psihologs, skolas medicīnas māsa, skolas ārsts, kā arī citas iespējamās skolēna atbalsta tīkla personas (terapeiti, sociālās aprūpes vai bērnu tiesību aizsardzības iestādes pārstāvis, atbalsta persona vai atbalsta ģimene, aprūpes sniedzēja pārstāvis u. c.). Svarīgi ir kopīgi izvērtēt, kā iespējams atbalstīt bērnu viņa ikdienas vidē: bērnudārzā vai skolā un mājās. Atbalsts var izpausties kā pagaidu pedagoģiskie paņēmieni, izteiktāka ikdienas strukturēšana, pastiprināta uzskates materiālu izmantošana, sociālo stāstu pielietošana vai balviņu un tūlītējas atgriezeniskās saites izmantošana. Iespējams, jāpalielina speciālās pedagoģijas un asistenta pakalpojumu īpatsvars, kā arī biežāk jāpiesaista skolas kurators vai skolas psihologs. Varbūt ir nepieciešams atbalsts ģimenei, piemēram, programmā “Palīdzība ģimenei”, vai kāds cits atbalsta veids. Iespējams, nepieciešams komunicēt ar aprūpes sniedzēju par medikamentu pietiekamību.

Tātad primāri ir skolēna atbalsta pasākumi mājās un skolā. Ja ar tiem nepietiek, var būt nepieciešams veikt medicīniskus izmeklējumus, piesaistīt bērnu aizsardzības iestādes atbalstu vai pastiprināt mācību atbalstu trīspakāpju atbalsta ietvaros.

Mācību aprūpes pasākumi ideālā gadījumā atbalsta skolēnu ar neiropsihiatrisku diagnozi tā, lai viņš spētu vislabākajā iespējamā veidā izmantot savas mācību prasmes, lai tiktu atbalstītas viņa dotības. Šie atbalsta paņēmieni panāk pozitīvu pašvērtējumu.

<- Sākums

Iesaistīšanās interešu nodarbībās un piemērotu vaļasprieku atrašana

Aizraujošas, piemērotas nodarbes un vaļasprieki ir svarīgi bērna un jaunieša pašizpratnes attīstībai. Bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatrisku diagnozi pašizpratne var veidoties lēnāk nekā citiem, tāpēc viņiem vajadzīgs atbalsts, lai piemeklētu sev atbilstošu nodarbošanos un uzdrošinātos izmēģināt ko jaunu. Ar vaļasprieku var nodarboties arī mājās. Galvenais, lai nodarbe būtu patīkama.

Bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskiem traucējumiem vajadzību ievērošana interešu izglītībā

Bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskiem traucējumiem īpašo vajadzību ievērošana un koordinēšana prasa izpratni par attiecīgajām diagnozēm. Turklāt nepieciešamas arī zināšanas par konkrētā bērna vai jaunieša individuālo vajadzību pēc vadības. Ideālā gadījumā interešu izglītības centros ir darbinieki ar neiropsihiatriskā kouča vai koordinatora prasmēm. Daudzi pulciņi ir ļoti orientēti uz sacensības garu un mērķu sasniegšanu, tāpēc cilvēkam ar īpaša atbalsta vajadzībām tajos ir ļoti grūti vai pat neiespējami iesaistīties, un nav viegli piemeklēt ikvienam piemērotu vaļasprieku. Bieži vien, darbojoties ar īpašajiem bērniem un jauniešiem, ir nepieciešams piemērot vaļasprieka nodarbības dalībnieka spējām.

Lai bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatrisku diagnozi piemeklētu īsto pulciņu, var izmantot dažādus palīgrīkus, piemēram, ausu aizsargus vai ausu aizbāžņus, noder iepazīšanās ar nodarbību vietu, izmēģinājuma apmeklējums vai arī tāds vaļasprieks, kas atbilst bērna vai jaunieša īpašajai interešu sfērai. Nodarbības strukturēšana, visu izrunājot vai atainojot ar attēliem, der tiem bērniem un jauniešiem, kuri slikti pacieš pārmaiņas un kuriem nepieciešams zināt, kas notiks tālāk. Izvēlētais pulciņš jāiekļauj bērna vai jaunieša nedēļas struktūrā, iknedēļas programmā to atainojot ar attiecīgu attēlu.

Dažkārt nāk par labu individuāla tikšanās ar pulciņa vadītāju. Sīki jāpārrunā nodarbību noteikumi. Ieteicams bērnam vai jaunietim izveidot atalgojuma sistēmu, lai par sekmēm pulciņā viņš saņemtu motivējošu balviņu.

Vēlams iepriekš izmēģināt norunāto rīcības modeli konfliktu gadījumiem. Stresa situācijās bērna vai jaunieša iesaiste jāpielāgo viņa spējām. Sarežģītiem brīžiem var iepriekš paredzēt un izmēģināt atslābināšanās paņēmienus. Nepieciešamības gadījumā pulciņa nodarbībās var būt klāt arī kāds no vecākiem vai cita atbalsta persona.

Dažkārt interešu nodarbības piemeklēšanu atvieglo sev līdzīgu cilvēku vai citu attiecīgās jomas interesentu atrašana internetā. Šai ziņā vecākiem būtu vēlams palīdzēt.

Jauniešiem ar autiskā spektra traucējumiem līdzdarbošanās pulciņos un citās sabiedriskās darbībās bieži rada sarežģījumus, jo viņu sociālās iemaņas parasti neatbilst vienaudžu prasmēm, viņiem ir grūti atpazīt un apgūt saskarsmes situācijas un tajās nepieciešamās prasmes. Šiem jauniešiem vajadzīgs ilgāks laiks, lai mierīgi apgūtu sociālās situācijas. Tāpēc vēlams, lai viņiem piedāvātajos pulciņos šis aspekts tiktu ņemts vērā un būtu gādāts par pastiprinātu koordinēšanu.

Kad atrastas patīkamas interešu nodarbības, bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskām īpatnībām var būt grūti saprast, ka ne visi šo aizraušanos izjūt tik ļoti nopietni kā viņš.

Bērnam un jaunietim ar autiskā spektra traucējumiem parasti ir grūti izmēģināt jaunas lietas un pulciņus, tas izriet no izteiktās nepieciešamības pēc nemainīgas ikdienas struktūras. Šī iemesla dēļ piemērotu pulciņu pieejamība ne vienmēr atrisina viņu vientulības vai ikdienas garlaicīguma problēmu. Bieži vien nepieciešams pazīstamu skolotāju vai tuvinieku stiprs atbalsts un konkrēta palīdzība, lai izdotos dienaskārtībā iekļaut jauno pulciņu. Dažkārt nodarbību norises vietā ir vajadzīgi stresa līmeni pazeminoši rīki, teiksim, dažādi koncentrēšanos un atslābināšanos veicinoši smagumpriekšmeti, sēžamspilvens vai kas tamlīdzīgs.

Pulciņi iekrāso ikdienu, un līdzdalība vaļasprieka nodarbībās var kļūt par ikdienas sastāvdaļu uz daudziem gadiem. Šāda sociālā darbība arī atbalsta un uzlabo interešu grupas dalībnieku psiholoģisko labklājību. Piemērotas brīvā laika nodarbības atstāj arī netiešu ietekmi uz bērna vai jaunieša dzīvi, tās var samazināt vientulības izjūtu un atstumšanas risku.


Tālāk šo nodarbību rīkotāja stāsta par savu pieredzi šādas deju grupas veidošanā jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem. Savukārt nākamajā lapā zēna ar UDHS māte stāsta, kā viņas dēla futbola komandā izdodas ievērot dalībnieku īpašās vajadzības.


<- Sākums

Sports, sava ķermeņa uztvere un motorika 

Sava ķermeņa izpratne un ķermeņa daļu nosaukumu apguve bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem var prasīt īpašu piepūli. Bērnam var  būt grūti iegaumēt tās ķermeņa daļas, ko viņš pats neredz, piemēram, mugura, dibens un ķermeņa intīmās zonas. Var izpausties arī grūtības iemācīties pakustināt labo vai kreiso kāju vai roku. Neiropsihiatriskajām diagnozēm līdzi nāk vāja sava ķermeņa pārvaldīšana, motorā neveiklība un trūkumi sīkajā motorikā. Šo iemeslu dēļ bērniem un jauniešiem ikdienas darbību veikšanai var būt nepieciešami palīgrīki.

ATBALSTS SPORTA NODARBĪBĀS BĒRNIEM AR NEIROPSIHIATRISKIEM TRAUCĒJUMIEM

Pirita Asunta,
sporta zinātņu doktore, projekta pētniece Jiveskiles Universitātē, un Terhi Huovinena,
lektore, Sporta izglītības institūts, Jiveskiles Universitāte

Ikvienam bērnam ir tiesības būt līdzvērtīgam dalībniekam sporta nodarbībās bērnudārzā, skolā vai interešu nodarbībās. Pastāv daudz dažādu paņēmienu sporta pielāgošanai, gandrīz ikvienam sporta veidam iespējams piemeklēt dažādus palīglīdzekļus un palīgrīkus.

Pieaugušajiem būtu jāgādā par to, lai bērnam sportā tiktu doti tādi uzdevumi, kuros viņš var izjust veiksmes pieredzi. Sporta nodarbību pozitīvā ietekme izpaužas vienīgi tad, ja tās ir patīkamas un atbilst bērna attīstības līmenim un vajadzībām. Kustību prieks pienākas ikvienam bērnam!

Sports un kustības dažādos veidos ir svarīgas visa vecuma bērniem un jauniešiem. Sports veicina bērna spēju vadīt savu fizisko darbību, sekmē vispārējo attīstību un mācīšanos. Katram bērnam ir tiesības piedalīties savam vecumam piemērotās sportiskās rotaļās un nodarbēs.

Dažāda vecuma bērniem un jauniešiem ir attiecīgas sportisko nodarbību vadlīnijas. To mērķis ir pievērst uzmanību tam, lai katram bērnam tiktu sniegta iespēja ikdienā pietiekami izkustēties. Bērniem, kas jaunāki par astoņiem gadiem, ikdienas kustību aktivitātēm būtu jāilgst vismaz trīs stundas. Kļūstot vecākam, dienas minimālais izkustēšanās apjoms sarūk. 7–12 gadus veciem bērniem ieteicamais izkustēšanās daudzums ir 1½–2 stundas dienā. 13–17 gadu veciem jauniešiem: 1–1½ stundu dienā.16 Balstoties uz starptautisku pētījumu datiem, ieteicamais izkustēšanās daudzums tiek retāk īstenots attiecībā uz bērniem un jauniešiem ar funkcionāliem ierobežojumiem. Šajos pētījumos ar “funkcionāliem ierobežojumiem” izprasti ierobežojumi vai traucējumi, kas saistīti ar redzi, dzirdi, kustībām vai kognitīvo informācijas apstrādi un apgrūtina ikdienas darbību.17

Mūsu fiziskā aktivitāte ir saistīta ar motorajām (kustību) prasmēm. Motorās prasmes savukārt ļoti plaši ietekmē bērna vispārējo attīstību un psiholoģisko labklājību.18 Bērniem, kam izpaužas motorās problēmas, dzīves kvalitāte ir zemāka daudzās dzīves jomās.19 Vājas motorās prasmes ir saistītas gan ar mācīšanos,20 gan ar fizisko,21 psihisko22 un sociālo attīstību23. Par iemeslu motorajām problēmām var būt dažāda veida traucējumi un slimības, piemēram, autisms vai attīstības traucējumi, kas iespaido motoro prasmju apguvi un pielietojumu. Tās ietekmēt var arī motoro prasmju apguves grūtības, kas izpaužas apmēram 5–6 % skolas vecuma bērnu. Šādas motoro prasmju apguves grūtības gandrīz vienmēr izpaužas kopā ar cita tipa mācīšanās grūtībām, autiskā spektra traucējumiem, kā arī uzmanības problēmām (UDHS un UDS).24 Šādus kumulatīvus traucējumus ir būtiski ņemt vērā, veicinot bērna un jaunieša kustību aktivitāti un vispārējo attīstību.

Atbalsts līdzdalībai sporta nodarbībās bērnudārzā un skolā

Ikvienam bērnam ir tiesības uz mērķtiecīgu un daudzpusīgu sportisko izglītību bērnudārzā un skolā. Visiem bērniem būtu jābūt vienlīdzīgām iespējām piedalīties rotaļu, atpūtas, sporta un brīvā laika nodarbībās. Tiem, kam tas nepieciešams, jābūt pieejamiem kustību palīgrīkiem.25

Agrīnajā izglītībā izkustēšanās ir iekļauta ikdienas režīmā.26 Līdzdalību sportiskās nodarbībās atvieglo atbilstošs dienas ritms, saskarsmes atbalsts attēlu un žestu veidā, kā arī viegli uztverams nodarbību telpas iekārtojums. Iesaistei sportiskās rotaļās var būt nepieciešams koordinējošs atbalsts no pieaugušā puses, piemēram, nosakot, kuram ir kārta kaut ko darīt, vai arī spēles dalībnieku lomu nosaukšana vārdā rotaļas laikā. Ja bērns saņem atbalstu un izjūt veiksmi sportiskās aktivitātēs, vienlaikus tiek veicināta arī pozitīva paštēla attīstība: “es protu, es spēju līdzdarboties”.

Skolā vai pirmsskolā līdzdalība mācību procesā tiek atbalstīta saskaņā ar trīspakāpju atbalsta shēmu. Sportā mācību atbalsts jāpiedāvā, piemēram, reizēs, kad bērns nespēj sasniegt apguves mērķus, izpaužas grūtības piedalīties kopīgās darbībās vai arī bērna pavājinātā spēja vadīt savu darbību apdraud viņa veselību un labsajūtu. Atbalsta mērķis ir iesaistīšanās veicināšana. Tāpēc, sniedzot atbalstu mācību procesā, jāņem vērā ne vien bērna individuālās dotības un grūtības sporta stundās, bet arī mācību grupa un vide.27

Ikvienam bērnam ir tiesības pietiekamā mērā saņemt atbalstu mācībās un skolas gaitās, ko-līdz tāda vajadzība rodas.28 Attiecīgās pašvaldības izglītības nodaļai ir pienākums sniegt mācību atbalstu un iesaistes atbalstu skolēnam, kam tas nepieciešams, tostarp sagādājot sporta palīglīdzekļus un palīgrīkus.

Vispārējais atbalsts sporta stundās ietver tūlītējas skolotāja veiktas izmaiņas apmācību procesā, padarot saprotamāku mācību vidi un komunikāciju, kā arī veidojot grupas darba gaisotni. Ja šīs darbības nepalīdz skolēnam iesaistīties un sasniegt apguves mērķus, tiek pāriets uz pastiprinātu atbalstu.

Pastiprinātā atbalsta ietvaros skolēnam izveido mācību plānu. Tajā paredzētas metodes, ar kuru palīdzību skolēns tiks atbalstīts sporta stundās. Papildus vispārējā atbalsta paņēmieniem skolēnam var piedāvāt īslaicīgu speciālo apmācību vai speciālā pedagoga līdzdalību mācību stundās. Mācību saturs un uzdevumi tiek sašķiroti, vadoties pēc bērna vajadzībām. Ja arī ar šāda līmeņa atbalstu nepietiek, uz pedagoģiskā ziņojuma pamata tiek pieņemts īpašā atbalsta lēmums attiecībā uz šo skolēnu.

Īpašā atbalsta ietvaros skolēnam ir iespēja vajadzības gadījumā saņemt individuālu asistentu sporta stundām un apmācību daļēji vai pilnībā var organizēt nelielā grupā. Skolēnam nepieciešamie atbalsta pasākumi tiek paredzēti IPAO jeb individuālajā plānā apmācības organizēšanai.

Mācību vidi sporta stundās var padarīt skaidrāk uztveramu dažādos veidos. Uzmanības noturēšana un savas darbības vadība tiek veicināta, ja priekšā nolikti tikai stundai nepieciešamie rīki. Nodarbības var organizēt pa vairākām vingrošanas zonām. Katra zona skaidri jānodala, piemēram, ar vingrošanas matračiem vai konusiem, un vingrošanas zonu maiņa notiek pēc skaidri saprotama signāla. Vingrinājumiem paredzēto laiku var mērīt ar smilšu pulksteni vai pulksteni. Arī tālruņos un planšetdatoros ir pieejamas dažādas laika mērīšanas lietotnes, ko var izmantot sporta stundās. Ierasta shēma, sākot stundu, pārejot no vienas vingrošanas zonas uz nākamo un stundu nobeidzot, rada skolēnos drošības sajūtu.


Lai veiksmīgi piedalītos stundā, bērnam jāsaprot visas norādes. Skaidra mācību komunikācija sporta stundās ir viens no galvenajiem atbalsta veidiem. To var padarīt uztveramāku, nosaucot bērnu vārdā un sniedzot norādes pa vienai. Norādēm jābūt izteiktām vienkāršā valodā. Piemēram, jāsaka: “Katrs paņem sev nūju”, nevis: “Tagad jūs visi varētu aiziet un paņemt nūjas.” Arī vingrinājumu demonstrēšana un norāžu sniegšana attēlu veidā atvieglo uzdevumu uztveri.

Atbilstoši 2014. gada Pamatizglītības programmas principiem “atbalstoša un pieņemoša gaisotne ir priekšnoteikums mērķu sasniegšanai sporta apmācībās”. Sporta stundās ir jāpievērš uzmanība saskarsmei grupā, piemēram, sadalot skolēnus tā, lai visiem būtu iespējama mierīga darbošanās un būtu patīkami piedalīties stundās. Dažādi grupu uzdevumi, kuros svarīgs ir ikviena veikums, var pozitīvi ietekmēt noskaņojumu sporta stundā. Arī uzdevumi, kas bērniem ļauj ietekmēt situāciju un pieņemt lēmumus, veicina pozitīvas gaisotnes veidošanos. Ir ļoti svarīgi nekavējoties novērst jebkādu izsmiešanu un aizvainojošus izteikumus, ja tādi parādās. Somijas likumdošanā ir noteikts, ka ikvienam bērnam ir tiesības apmeklēt skolu fiziski un psiholoģiski drošā vidē.

No sportiskām aktivitātēm līdz profesionālajam sportam

2018. gadā Somijā veiktais bērnu un jauniešu sportiskās uzvedības pētījums skaidri parādīja, ka jaunieši bez attīstības traucējumiem piedalās organizētās sporta nodarbībās vairāk nekā jaunieši, kuriem ir kāds funkcionālais ierobežojums. Šķēršļi sportiskajām nodarbībām ir apsekoti daudzos pētījumos. Jauniešu, kam izpaužas kādi traucējumi, pārvietošanos apgrūtina sporta nodarbību trūkums un tas, ka nav, kas uz tām aizved, paša fiziskie ierobežojumi, kā arī grūtības saņemt asistenta pakalpojumus vai palīgrīkus.29 Piedalīšanos sporta nodarbībās var kavēt arī draugu ar līdzīgām interesēm un piemērotas grupas trūkums.30 Bez konkrētiem šķēršļiem līdzdalību var kavēt arī sociālie faktori (bērnu nepieņem) un traucējoša attieksme (“bērns nespēj”). Dažkārt līdzdalību kavē informācijas trūkums par esošo sportisko aktivitāšu piedāvājumu.31

Somijas Invalīdu sporta biedrība koordinē programmu “Valtti” (sk. darbības modeļa piemēru 228.–229. lpp.), kas palīdz bērniem ar īpaša atbalsta vajadzībām atrast sev atbilstošas sporta nodarbības. Invalīdu sporta biedrība koordinē arī dažādu invalīdu sporta veidu interešu nodarbības un sacensības iesācējiem, kā arī sadarbojas ar sporta federācijām un Somijas Paraolimpisko komiteju, kas rūpējas par invalīdu profesionālo sportu Somijā.

Papildu iespējas Somijā bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskiem traucējumiem sporta nodarbību veicināšanai:


Avoti:

  • APA (2013). Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders, 5. izdevums. Amerikas Psihiat-ru asociācija. Washington, USA.
  • Armila, P., Rannikko, A., Torvinen P. (2018). Young People with Intellectual Disabilities and Sport as a Leisure Activity: Notions from the Finnish Welfare Society. Žurnāls Leisure Studies 37 (3): 295.–306. lpp.; https://doi.org/10.1080/02614367.2017.1397184.
  • Asunta, P. (2018). Motorisen oppimisen vaikeuden tunnistaminen ja tukeminen kouluympäristössä. Jiveskiles Universitātes disertāciju krājums (27).
  • Cairney, J., Rigoli, D. & Piek, J. (2013). Developmental Coordination Disorder and Internalizing Problems in Children: The Environmental Stress Hypothesis Elaborated. Žurnāls Developmental Review 33 (3), 224.–238. lpp.
  • Fyysisen aktiivisuuden suositus kouluikäisille 7–18-vuotiaille (“Ieteikumi fiziskajām aktivitātēm 7–18 gadus veciem skolas vecuma bērniem”). Bērnu un jauniešu sporta ekspertu grupa 2008, Izglītī-bas ministrija, organizācija Nuori Suomi, Helsinki 2008.
  • Haapala, E. (2015). Physical Activity, Sedentary Behavior, Physical Performance, Adiposity, and Aca-demic Achievement in Primary-School Children. Austrumsomijas Universitāte, medicīnas zinātņu disertācijas, disertācija Nr. 266.
  • Hannele Heikkilä (2019). Lappeenrannan kaupunki (“Lapēnrantas pilsēta”).
  • Jaarsma, E. A., Dijkstra, P. U., Geertzen, J. H. B. & Dekker, R. 2014. Barriers to and Facilitators of Sports Participation for People with Physical Disabilities: A Systematic Review. Žurnāls Scandina-vian Journal of Medicine & Science in Sports 24 (6), 871.–881. lpp.
  • Kantomaa, M.T., Stamatakis, E., Kankaanpää, A., Kaakinen, M., Rodriguez, A., Taanila, A., ... & Tammelin, T. (2013). Physical Activity and Obesity Mediate the Association between Childhood Motor Function and Adolescents’ Academic Achievement. Žurnāls Proceedings of the National Academy of Sciences 110 (5), 1917.–1922. lpp.
  • Lasten ja nuorten liikunnan asiantuntijaryhmä 2008 (Bērnu un jauniešu sporta ekspertu grupa 2008).
  • LIITU 2018. Somijas bērnu un jauniešu sportiskās uzvedības pētījuma rezultāti. Sami Kokko un Leena Martin (red.) Izdevums Valtion liikuntaneuvoston julkaisuja 2019:1.
  • Perusopetuksen opetussuunnitelman perusteet 2014 (Pamatizglītības programmas pamatprincipi). Ope-tushallitus (Somijas Izglītības pārvalde), Helsinki.
  • Perusopetuslaki (Pamatizglītības likums), 628/1998.
  • Pieters, S., De Block, K., Scheiris, J., Eyssen, M., Desoete, A., Deboutte, D., ... & Roeyers, H. (2012). How Common Are Motor Problems in Children with a Developmental Disorder: Rule or Exception? Žurnāls Child: Care, Health and Development 38 (1), 139.–145. lpp.
  • Saari A. & Skantz H. (2017). Lisääntyikö liike, löytyikö harrastus? Programmas Valtti pilotziņojums. Sumner, E., Leonard, H. C. & Hill, E. L. (2016). Overlapping Phenotypes in Autism Spectrum Disorder and Developmental Coordination Disorder: A Cross-Syndrome Comparison of Motor and Social Skills. Žurnāls Journal of Autism and Developmental Disorders 46, 2609.–2620. lpp.
  • Taliaferro, A. R. & Hammond, L. 2016. ”I Don’t Have Time”: Barriers and Facilitators to Physical Activity for Adults with Intellectual Disabilities. Izdevums Adapted Physical Activity Quarterly 33 (2), 113.–133. lpp. Varhaiskasvatuslaki (Agrīnās izglītības likums) 540/2018.
  • Varhaiskasvatussuunnitelman perusteet 2016 (Agrīnās izglītības programmas pamatprincipi). Opetushal-litus (Somijas Izglītības pārvalde), Helsinki.
  • Varhaisvuosien fyysisen aktiivisuuden suositukset 2016 (Ieteikumi fiziskām aktivitātēm agrīnā vecumā). Iloa, leikkiä ja yhdessä tekemistä. Somijas Izglītības un kultūras ministrija 2016:21. Yhdenvertaisuuslaki (Vienlīdzības likums) 1325/2014.
  • ANO Bērnu tiesību konvencija, lasīta 19.02.2019.
  • Zwicker, J. G., Suto, M., Harris, S. R., Vlasakova, N. & Missiuna, C. (2017). Developmental Coordination Disorder Is More Than a Motor Problem: Children Describe the Impact of Daily Struggles on Their Quali-ty of Life. Žurnāls British Journal of Occupational Therapy. https://doi.org/10.1177%2F0308022617735046.





<- Sākums

Sociālā mijiedarbība un saskarsme

Neiropsihiatriskās īpatnības var dažādā veidā ietekmēt bērna vai jaunieša attiecības ar līdzcilvēkiem. Pirmkārt, ikdienā gadās daudz tādu saskarsmes situāciju, kurās netiek pietiekamā apmērā sniegtas norādes jeb vadība, šī iemesla dēļ var uzliesmot negatīvas emocijas, ko apkārtējie ne vienmēr spēj uztvert konstruktīvi. Dažkārt pieaugušie, palielinoties bērna stresa līmenim, izmanto neefektīvus darbības vadības paņēmienus, piemēram, aizliegumu. Ļaunākajā gadījumā šāda negatīva atgriezeniskā saite noved pie negatīva paštēla veidošanās bērnā vai jaunietī. Šādās situācijās pareiza pieaugušo reakcija ir tā sauktais pozitīvais emociju, domu un darbības loks, kurā bērnam sniegtais papildu atbalsts ļauj visiem būt ieguvējiem. Par šo tēmu var lasīt arī 151.–152. lappusē. Par pieaugušā konstruktīvu izturēšanos situācijās, kad bērnam ir augsts stresa līmenis, stāstīts 83.–89. lappusē.

Otrkārt, problēmas var rasties, draudzējoties ar vienaudžiem – bērns var sāpīgi izjust savu atšķirīgumu. Citādais rīcības un domāšanas veids var radīt pārpratumus. Ģimenes locekļa neiropsihiatriskie traucējumi var radīt domstarpības ģimenē un veicināt negatīvas emocijas. Gadās, ka liela uzmanība tiek pievērsta bērnam ar neiropsihiatrisku diagnozi, kurpretim pārējie jūtas atstāti novārtā. Atbalsts bērnu ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ģimenēm un vecākiem ļoti ietekmē to, cik sekmīgi vecāki spēj rast risinājumus un izveidot konstruktīvu struktūru savai ikdienai.32  

Ja ikdienas prasmju apguvē bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem tās ir jāsadala saprotamās sastāvdaļās un daudzkārt jāatkārto, arī saskarsmes prasmes ikdienā ir sistemātiski jāvingrina un jāatkārto. Tādējādi tās pārvērtīsies par automātiskām darbībām. Uzvedība dažādās saskarsmes situācijās ir jātrenē tāpat kā, piemēram, braukšana ar velosipēdu.

Saskarsmes prasmes un savu seksualitāti mēs parasti apgūstam neverbāli, tas ir, vērojot citus cilvēkus un viņu izturēšanos dažādās situācijās. Tomēr šāda veida mācīšanās prasa tā sauktos sociālos taustekļus jeb spēju nolasīt saskarsmes situācijas un izdarīt īstos secinājumus par cilvēku savstarpējo izturēšanos. Cilvēkiem ar neiropsihiatriskām īpatnībām šāda neverbāla mācīšanās nenorit tik automātiski kā citiem. Skolotājam un citiem pieaugušajiem ieteicams vienmēr pārbaudīt bērna vai jaunieša ar īpašām vajadzībām izpratni par jēdzienu nozīmi un cilvēku attiecībām, jo viņiem tā var nebūt adekvāta.33

Jau mazs bērns ar novērojumu palīdzību iemācās, kāda uzvedība citos raisa pozitīvu atbildes reakciju un dod bērnam vēlamo rezultātu. Šis rezultāts var būt uzslava, balviņa vai patīkama otra cilvēka rīcība kā reakcija uz to, ka bērns uzvedas viņam vēlamajā veidā. Šādā gadījumā bērns sāk dot priekšroku tādai darbībai, kas nes vajadzīgo rezultātu. Bērnam ar neiropsihiatriskiem traucējumiem bieži vien ir ļoti grūti pieņemt pareizos secinājumus saskarsmes situācijās un saskatīt cēloņsakarības starp cilvēku uzvedību un tai sekojošajām norisēm. Bērniem ar autismu ir pavājinātas imitēšanas un atdarināšanas spējas. Viņi arī retāk dalās domās ar citiem cilvēkiem.34 Aprakstošas norādes vai norādes ar metaforām cilvēkam ar neiropsihiatriskiem traucējumiem neder. Piemērā 233. lapaspusē raksturots, kas notiek, kad cilvēkam ar autismu liek darīt tāpat, kā dara pārējie. Šādu abstraktu norāžu vietā ir jāsniedz konkrēti norādījumi.


Tā kā saskarsmes prasmes ir jāvingrina tāpat kā citas ikdienā nepieciešamās prasmes, bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ieteicams radīt īpašas situācijas, kurās tās apgūt, piemēram, saskarsmes prasmju vingrināšana grupā vai kādas interešu grupas ietvaros. Te nepieciešama daudzkārtēja atkārtošana, pietiekami daudz laika jaunā apguvei un konkrētajai situācijai piesaistīta prasmju vingrināšana. Piemēram, vilciena biļetes pirkšana ir jāvingrina stacijā, lai šai prasmei būtu konkrēts konteksts. Turklāt nepieciešama stipra iedrošināšana, neatlaidība un pacietība no vecāku vai izglītības darbinieku puses.

Ļoti iespējams, bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem jau iekrājies daudz negatīvas pieredzes attiecībā uz saskarsmes situācijām. Varbūt savu īpašo vajadzību dēļ viņš ticis izsmiets vai nav uzņemts izvēlētajā pulciņā. Iespējams, viņš uzskata, ka nemaz negrib savā ikdienā saskarsmi ar līdzcilvēkiem, jo viņam pietiek ar sociālajām saiknēm paša ģimenē.

Ir svarīgi bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskām īpatnībām par saskarsmi stāstīt pozitīvā veidā, izceļot tās labvēlīgo ietekmi uz mūsu dzīvi. Starp citu, līdzcilvēku klātbūtnei ir pozitīvs iespaids uz mūsu organismu, tās ietekmē parasti nokrītas asinsspiediens un mazinās stresa līmenis. Kopīga darbošanās un apkārtējo labvēlīga attieksme rada patīkamu pieredzi, un no citiem cilvēkiem saņemtais atbalsts palīdz tikt galā grūtos brīžos. Saskarsmes prasmes vislabāk var vingrināt, esot kopā ar citiem. Ieteicams paskaidrot, ka sociālās iemaņas mēs visi mācāmies, nevienam tās nav šūpulī ieliktas. Arī līdzcilvēku pleca sajūta mums sniedz atbalstu. Sarunās mēs pamanām, ka arī citiem dzīvē ir bijusi līdzīga pieredze un grūtības kā mums. Tas sniedz atvieglojumu: es neesmu vienīgais, kuram tā ir gadījies. Tuvinieki dzīves līkločos ne vienmēr spēj nodrošināt pietiekami izturīgu drošības tīklu. Šādos gadījumos ir nepieciešams meklēt papildu atbalstu, ko sniedz profesionāļi vai atbalsta grupas (sk. rakstu par līdzcilvēku atbalsta spēku 310.–311. lappusē).35

<- Sākums

Bērna un jaunieša ar neiropsihiatriskajām īpatnībām saskarsmes prasmju rīki

Kuras saskarsmes prasmes būtu jāpārvalda katram bērnam un jaunietim ar neiropsihiatriskajām īpatnībām? Drošības prasmes ir tas pamats, uz kā veidojas veselīgas un labvēlīgas cilvēciskās saiknes. Ja šīs prasmes ir nepilnīgas, bērns neatpazīst sev nelabvēlīgas saskarsmes situācijas, no kurām ir jānorobežojas un par kurām nepieciešams pastāstīt uzticamam pieaugušajam. Tāpēc ir svarīgi arī ar īpašo bērnu vai jaunieti izrunāt, kādās situācijās ir svarīgi teikt “nē” un iet prom. Piemēram, tā jāizturas gadījumā, ja uz ielas blakus apstājas automašīna un nepazīstams vadītājs aicina bērnu braukt līdzi.

Iespējamie šķēršļi saskarsmes situācijās un sociālo iemaņu vingrināšanā

Saskarsmes situācijas un sociālo iemaņu vingrināšana ne vienmēr izdodas viegli. Bērna vai jaunieša ar neiropsihiatriskiem traucējumiem saskarsmes prasmju veidošanos var kavēt arī tas, ka citi neizprot viņa diagnozi. Bērna īpatnējie žesti vai kustības, piemēram, tiki Tureta sindroma gadījumā, var apkārtējos radīt neizpratni. Tureta sindromam raksturīgā koprolālija jeb lamuvārdu izkliegšana apkārtējos var pat aizvainot. Savstarpējās attiecības var aiziet negatīvu ceļu, ja vien apkārtējie nesaprot, ka šāda lamuvārdu lietošana ir netīša uzvedība, kas saistīta ar neirobioloģiskās attīstības traucējumiem, un cilvēks ar Tureta sindromu to nespēj regulēt.

Risinājumi problēmām sabiedriskās situācijās un padomi saskarsmei

Sabiedriskas situācijas var atvieglot ar dažādiem paņēmieniem, padarot tās saprotamākas cilvēkiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem. Dažkārt palīdz struktūras izveidošana saskarsmes situācijām. Šāda struktūra ietver darbības posmus un iespējams – arī mērķi. Situācijas uztveri atvieglo tas, ja ikviens saskarsmes dalībnieks komunicē skaidri un saprotami. Sociālās situācijas saprotamību var uzlabot arī, ņemot talkā attēlus. Ar attēliem var atainot vai nu visu situāciju kopumā komiksa veidā, vai, teiksim, darbības saturu. Par vizīti pie friziera var vēstīt attēls ar matu skujamo aparātu, futbola treniņu var apzīmēt ar bumbas attēlu. Pastiprinātai komunikācijai noder ne vien attēli vai zīmes, bet ir arī būtiski, lai saskarsmē nekas netiktu atstāts “nolasīšanai starp rindiņām”, visam jābūt skaidri verbalizētam. Nedrīkst pieņemt, ka bērns vai jaunietis spēs nolasīt sejas izteiksmes un žestus.

Atsauces:

1. Parikka, Halonen-Malliarakis & Puustjärvi 2017, 18.–19. lpp.
2. Parikka, Halonen-Malliarakis & Puustjärvi 2017, 20. lpp.
3. Parikka, Halonen-Malliarakis & Puustjärvi 2017, 21. lpp.
4. Heta Pukki, 04.02.2019.
5. Sandberg 2018, 42.–49. lpp.
6. Šai apakšnodaļā sniegtās idejas balstās uz padomiem grāmatā Aune, Beth 2010: Behaviour Solutions for the Inclusive Classroom.
7. Opetushallitus (Somijas Izglītības pārvalde) 2014, 6. lpp.
8. Opetushallitus (Somijas Izglītības pārvalde) 2014, 6. lpp.
9. Sandberg 2018, 143. lpp.
10. Laki ammatillisesta koulutuksesta
(Arodizglītības likums) 11.08.2017./531, § 64.
11. Papildu informācija par speciālo apmācību arodizglītībā Somijā un mācību iestādēm, kas to piedāvā, meklējama vietnē www.ameo.fi.
12. Vietne eNorssi, materiāls Erilaisen oppijan tuki. Lukio-opetus. http://www. enorssi.fi/opetus/erilaisen-oppijan-tuki/lukioopetus/EOT_lukio_ohjaavat.pdf
(lasīts 23.11.2018.)
13. Lukion opetussuunnitelma (Vidusskolas mācību programma) (2015). https://www.oph.fi/download/172124_lukion_ opetussuunnitelman_perusteet_2015.pdf (lasīta 21.11.2018.).
14. Berggren & Hämäläinen 2018, 199.–209. lpp.
15. Palomäki-Jägerroos 2012, 234. lpp.
16. Lasten ja nuorten liikunnan asiantuntijaryhmä (Bērnu un jauniešu spora ekspertu grupa) 2008.
17. Tuloskortti 2018, https://www.likes.fi/ajankohtaista/tuloskortti-2018.
18. Asunta 2018.
19. Zwicker u. c. 2017.
20. Haapala 2015; Kantomaa u. c. 2013.
21. Cairney & Veldhuizen 2013; Kantomaa u.c. 2013.
22. Cairney u. c. 2013.
23. Zwicker u. c. 2017.
24. APA 2013; Pieters u. c. 2012; Sumner u. c. 2016.
25. Varhaiskasvatuslaki: Varhaisvuosien fyysisen aktiivisuuden suositukset (Agrīnās izglītības likums. Ieteikumi fiziskajām aktivitātēm agrīnajā izglītībā) 2016.
26. Varhaiskasvatussuunnitelman perusteet
(Agrīnās izglītības programmas pamatprincipi) 2016.
27. Perusopetuksen opetussuunnitelman perusteet (Pamatizglītības programmas pamatprincipi) 2014.
28. Perusopetuksen opetussuunnitelman perusteet (Pamatizglītības programmas pamatprincipi) 2014.
29. Armila, Rannikko & Torvinen 2018.
30. Saari & Skantz 2017.
31. Jaarsma u. c. 2014; Taliaferro u. c. 2016.
32. Parikka, Halonen-Malliarakis & Puustjärvi 2017, 16.–17. lpp.
33. Bildjushkin (red.) 2016, 71. lpp.
34. Heister-Trygg 2010, 19. lpp.
35. Sajaniemi & Mäkelä 2015; Karila-Hietala (red.) 2017 un Keltikangas-Järvinen 2010.
36. Grāmata Ystävyyttä oppimassa (“Mācoties draudzību”) sniedz padomus draudzības saišu veidošanā. Tā izveidota Somijas Invalīdu fonda, fonda “Sexpo” un Somijas Autisma fonda kopīgā projekta “Lai neviens nebūtu vientuļš” ietvaros 2017.–2019. gadā. Projekta mērķis bija vientulības novēršana iedzīvotāju ar īpašām vajadzībām vidū. Šīs grāmatas interneta versija atrodama šeit: https://kvps.fi/wp-content/uploads/2020/03/YST%C3%84VYYTT%C3%84_OPPIMASSA_ ty%C3%B6kirja.pdf.
37. Padomi, kā bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem
mācīt saskarsmes prasmes, rodami Somijas Autisma fonda rokasgrāmatā Seksuaaliterveyttä ja suhdetaitoja (“Seksuālā veselība un attiecību prasmes”). Šajā rokasgrāmatā ir izskatītas arī drošības un draudzības prasmes.
38. Piemēram, Bellini & Akullian 2007; Wang & Spillane 2009.
39. Shipley-Benamou 2002.

Pirkumu grozs