Atbalsts savas darbības vadībai,
stresa regulējumam un maņu
atšķirību ievērošanai
2. nodaļa
Zināšanas un metodes, kas uzlabo bērna spēju vadīt savu darbību, regulēt stresu un pielāgoties maņu atšķirībām, palīdz katram bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem.
Personai ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem stresa līmenis ikdienā ir augstāks arī bez papildu slodzes. Lietas, kas izraisa stresu, var slodzi padarīt nepanesamu.
Lielākajai daļai bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem ir arī īpaša maņu jeb sensorā jutība. Šo īpatnību izvērtēšana ir pamatā tam, lai darbība noritētu adekvāti. Šeit izklāstīto lietu izcelšana palīdz bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem labsajūtai, tādēļ pieaugušajiem ir svarīgi veidot bērniem un jauniešiem patīkamus ikdienas rīcības pamatus un izmantot atbalsta materiālus, kas palīdz bērniem un jauniešiem vadīt savu darbību, regulēt stresu un saprast savu maņu atšķirības.
Savas darbības vadība
Lai sasniegtu mērķi, darbībai jābūt virzītai plānoti, biedriski un izsverot prioritātes. Tā ir cilvēka spēja ierobežot savu uzvedību atbilstoši situācijas prasībām¹. Šī prasme ir svarīga, lai persona spētu rīkoties patstāvīgi, izvirzītu sev mērķus un sasniegtu tos. Turētos pie norunātā un ierobežotu savu slodzi.
Cilvēka spēja vadīt savu darbību sāk attīstīties jau maza bērna vecumā. Mazulis vēl ir pilnīgi atkarīgs no pieaugušo palīdzības un atbalsta. Tomēr saskarsmē ar apkārtni bērnam attīstās savas darbības vadības iemaņas un bērns iemācās kļūt patstāvīgāks un pašpietiekamāks². Pieaugušo sniegtais paraugs un atbalsts, kā arī paša bērna pieredze attīsta bērna prasmes, un nepieciešamība pēc vadības samazinās. Tomēr visiem bērniem savas darbības vadība neattīstās vienādi, tādēļ šīs prasmes trenējam bērnam, vērtējot atbalsta nepieciešamību.
Ja savas darbības vadībā ir grūtības, bērnam var būt sarežģīti pašam sākt vai beigt darbību, pāriet no vienas darbības citā vai sekot rīcības plānam. Iespējams, bērns nespēs izvērtēt, cik daudz laika nepieciešams darbībai vai kādā secībā lietas jādara. Piemēram, bērnam var būt grūti beigt spēlēties, apģērbties pareizā secībā vai atcerēties novākt mantas pēc zīmēšanas. Ārēji traucēkļi var bērna uzmanību novērst tā, ka atgriezties pie darītā kļūst neiespējami.
Skolā skolotāja dotais norādījums paveikt konkrētu uzdevumu var būt pārāk neskaidrs. Piemēram, bērnam var būt vajadzība pēc instruktāžas vispirms paņemt zīmuli un grāmatu un tad atvērt konkrētu lapaspusi. Tāpat arī ziņa par to, kad uzdevums ir jāpabeidz, bērnam var būt nepieciešama. Piemēram, uzdevumu varam pabeigt līdz ar zvanu, ierunājoties skolotājam vai tad, kad uzdevums ir pabeigts pilnībā. Daudzi bērni iemācās šīs prasmes uzreiz, sākot skolas gaitas. Mazliet ilgāku laiku prasa iemācīties patstāvīgi pāriet no vienas darbības citā, īpaši situācijās, kad daļa no darbības ir pārāk grūta un palīdzība tobrīd nav sasniedzama. Piemēram, vecāku zvans uz mājām, atgādinot, ka jāpilda mājasdarbi, var sākumā palīdzēt, tomēr, ja kaut viens no uzdevumiem ir pārāk grūts, var gadīties, ka pārējie vairs netiek pildīti, ja bērnam trūkst iemaņu mainīt savas darbības plānu un paiet garām grūtajam uzdevumam.
Līdzās savas darbības vadībai cilvēks vada savu uzvedību ar pašregulācijas prasmēm. Pašregulācija nozīmē to, ka cilvēks regulē savas jūtas un motivāciju dažādās situācijās, izvērtējot vides prasības. Bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskiem simptomiem pašregulācija ir sarežģīta. Sekojošajā eksperta rakstā stāstīts vairāk par pašregulāciju. Pēc raksta iepazīsim savas darbības vadību no dažādām pusēm, kur parādās izaicinājumi. Sniegsim padomus par to, kā varam atbalstīt bērna darbības vadību un kā zināšanas pielietot praksē.
Vesa Korhonens, Ph.D.,
sabiedrības attiecību vadītājs,
Somijas Autisma fonds
Pašregulācija ir cilvēka paša rīcības regulācija, lai viņš spētu sasniegt mērķi. Pašregulācijas trūkumi var sarežģīt dzīves pārvaldību. Šajā tekstā pastāstīts par to, kas īsti ir pašregulācija. Tomēr vispirms izpildi mazu domāšanas uzdevumu: iedomājies šādu situāciju un padomā, ko tu varētu darīt, kādi mērķi un kādas lietas varētu novest pie pārāk liela sasprindzinājuma.
Tu esi pazīstamā situācijā, kopā ar pazīstamiem cilvēkiem un dari ko tādu, ko labi proti. Tomēr, lai savu darāmo spētu paveikt atbilstoši savām spējām, tev rodas sasprindzinājums. Kas ir tās lietas, kas tev rada sasprindzinājumu šādā situācijā?
Vai pie vainas bija troksnis, slikti gulēta nakts, konkurences situācija, novērtējums, kāds spēcīgs, patīkams vai nepatīkams aromāts, kāds konflikts, kas nesen noticis ar draugu, bet vēl joprojām ir prātā, jauna vide, kuru nepazīsti, kāda cita lieta, kas tevi pārsteidza, doma, ka darāmais var radīt nepatīkamu situāciju darba beigās, vai agrāk iegūta slikta pieredze līdzīgā situācijā?
Un ko tu domā par to, kā no malas citiem cilvēkiem izskatās tava uzvedība, kad situācija prasa paškontroli?
Paškontrolei ir vairākas definīcijas. Bekmans (Beckmann, 2001) uzskata, ka paškontrole ir savas psiholoģiskās vides patstāvīga regulācija. Sportā tas nozīmē to, ka sportists spēj koncentrēties lielā troksnī un lielas auditorijas priekšā. Paškontroli sākam, kad iekšējie vai ārējie faktori traucē veikt normālu darbības realizāciju. Krafa (Crafa, 2015), piemēram, paškontroli dala trijās daļās. Viņaprāt, paškontrole attiecas vispirms jau uz personas spēju izpildīt ikdienas uzdevumus, kurus uzdod vecāki, aprūpētāji vai citi cilvēki. Cilvēks arī kontrolē reakciju uz jaunām vai emocijas izraisošām situācijām un pielāgo savas darbības atkarībā no saņemtās atzinības vai zaudējumiem.
Paškontrole ir pašregulējoša rīcība, kas nepieciešama, lai spētu saglabāt tā brīža darbību, neņemot vērā iekšējos impulsus un ārējos kairinājumus. Ir svarīgi, ka persona pati sāk paškontroli. Situācijas, kurās nepieciešama paškontrole, var būt mājās, skolā, esot kopā ar draugiem, sportā vai darbavietā. Situācijas var būt negaidītas vai iepriekš prognozējamas. Pats pamanu, ka man nepieciešama lielāka paškontrole, kad situācija ir jauna un nepazīstama.
Paškontroles grūtības
Paškontroles grūtības ir raksturīgas vairākiem sindromiem. Šādi sindromi ir: UDHS (uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms), autisms, obsesīvi kompulsīvie traucējumi, bipolāri traucējumi, depresija, šizofrēnija, ēšanas traucējumi, dažādas atkarības un atsevišķi personības traucējumi. Arī bērnu un jauniešu panākumi skolā un gatavība skolai ir biežāk atkarīga no paškontroles, nevis no izmērāmā intelekta.3 Kādā UDHS pētījumā ir konstatēts, ka emociju paškontroles grūtības pieaugušajiem ar UDHS nav tieši saistītas ar neiropsiholoģiskiem deficītiem.4
Paškontrole nav tas pats, kas savas darbības vadības sistēma (Executive function).5 Kaut gan parasti paškontrole ir spēcīga tām personām, kurām ir labas darbības vadības iemaņas, tomēr tās negarantē spēcīgu paškontroli.
Varam arī atšķirt automātisku paškontroli no regulētas. Automātiskā paškontrole ietver refleksus, sniegšanos pēc dažādām redzētām lietām, pierašanu pie nesvarīgas informācijas un nosacītām reakcijām, kā, piemēram, izvairīšanās no dīvainām lietām un pārvietošanās uz virtuvi, kad sajūt aicinošu smaržu.
Personām ar neiropsihiatriskiem simptomiem vajadzību pēc paškontroles palielina maņu palielināta vai pamazināta jutība, atšķirīga valodas lietošana un grūtības orientēties sociālās situācijās. Paškontrole viņiem var būt sarežģīta ierobežotas precizitātes un darba atmiņas grūtību dēļ.
Paškontroli mācāmies jau kopš bērnības. Apgūstam veidus, kā regulēt savu uzmanību, lai atvieglotu savu darbību. No sociālām situācijām mācāmies jau kopš dzimšanas, un tā apgūstam iemaņas, kā izturēties pret dažādiem cilvēkiem arī jaunās situācijās. Iemācāmies iejusties citu cilvēku vietā un padomāt par to, kādas lietas ir ietekmējušas viņu darbības. Var gadīties, ka novēršamies arī uz nebūtiskām lietām, taču ar treniņa palīdzību atradīsim svarīgāko, kam jāpievērš īpaša uzmanība. Beigās mācēsim izvērtēt arī savas aktivitātes un varēsim apgūt veidus, kā nomierināties, ar kuru palīdzību regulēt, piemēram, satraukuma situācijas.
Pašregulācija ir ļoti nepieciešama māka, kas būtu apzināti jāvingrina. Varam trenēt paškontroli, kas saistīta ar vienu, konkrētu uzdevumu, vai vispārīgas stratēģijas. Viena uzdevuma paškontroles trenēšana var būt uzdevuma visaptverošs treniņš vai uzdevuma sadalīšana mazākās daļās. Vispārīgi pašregulācijas veidi var būt nomierināšanās paņēmieni, metodes, kas uzlabo koncentrēšanās spējas, vai, piemēram, darbību vizualizējošas stratēģijas. Jūtu pašregulāciju treniņos pēdējā laikā ir pētīta arī apzinātības prakses izmantošana.6
Uzdevumā, kas bija šī teksta sākumā, apdomājām, kādas lietas ietekmē mūsu pašu rīcību. Papildus domājām, kā mūsu paškontrole izskatās no ārpuses. Mūsu darbība ir atkarīga arī no situācijas un laika, un no ārpuses tā izskatās dažādi. Citreiz darbība ir skaidrāk izprotama, citreiz – nepavisam.
Avoti:- Beckmann, J. 2001: Sports performance, regulation of. In Baltes P.B. & Smels N.J. (Eds) International encyclopedia of social & behavioural sciences. Elsevier.
- Berkman, E.T. 2016: Self-regulation training. in K. D. Vohs & R. F. Baumeister (Eds.), Handbook of self-regulation: research, theory and applications (3rd Edition). New York: Guilford.
- Blair, C. & Raver, C. 2015: School readiness and self-regulation: a developmental psychobiological ap-proach. Annual Review of Psychology. 3(66), 711–731. doi:10.1146/annurev-psych-010814-015221. Conner, C.M. 2018: Improving emotion regulation ability in autism: The emotional awareness and skills enhancement (EASE) program. Autism. doi: 10.1177/2F1362361318810709
- Crafa, D. 2015: Self-regulation during early childhood Across cultures, development of. in (Eds.) Inter-national Encyclopedia of the Social & Behavioral Sciences (2nd edition). United States. Elsevier. Nigg, J.T. 2017: Annual research review: on the relations among self-regulation, self-control, executive functioning, effortful control, cognitive control, impulsivity, risk-taking, and inhibition for develop-mental psychopathology, Journal of Child Psychiatry. 58 (4), 361–383. Doi:10.1111/jcpp.12675 Surman, C.B.H. 2015: Neuropsychological deficits are not predictive of deficient emotional self-regulation in adults with ADHD, Journal of Attention Disorders,19(12),1046–1053. doi:10.1177/2F1087054713476548
Savas darbības vadības posmi
Savas darbības vadību varam sadalīt posmos, kurus bieži ir grūti atšķirt vienu no otra, jo tie ir cieši savienoti.
Iniciatīva ir spēja radīt idejas, plānot un sākt darbību.7 Ar iniciatīvu apveltīts bērns spēj uzburt vīziju pirms darbības, novērtēt darbības nepieciešamību8 un sākt darbību, sekojot uzburtajai vīzijai. Viņš var, piemēram, izgudrot, ka vēlas uzcelt māju. Viņš plāno mājas atrašanās vietu un celšanai nepieciešamos līdzekļus. Plānošanas rezultāts var būt kaut vai zem dzīvojamās istabas galda uzcelta māja, kam kā līdzeklis izmantota sega, kas uzklāta uz galda. Pēc plānošanas bērns sāk darbību. Bērns, kurš nav apveltīts ar iniciatīvu, visdrīzāk neķersies pie mājas celšanas. Varbūt viņš savā prātā nespēj radīt mājas vīziju vai iedomāties par līdzekļiem, kas būtu nepieciešami mājas celtniecībai. Var arī gadīties, ka viņš nespēj domāt par mājas celtniecību, kaut vakar kopā ar draugu tādu bija uzcēlis. Ja cita persona atnāk un palīdz bērnam sākt darbību, var gadīties, ka bērns spēj turpināt patstāvīgi.
Spēja pielāgoties ir māka veikt darbības atbilstoši situācijai. Bērns, kas spēj pielāgoties, viegli uztver izmaiņas. Bērns, kam nepiemīt pielāgošanās spēja, bieži nevēlas izmēģināt ko jaunu, viņš var sajusties nepiederīgs, un viņam var būt grūtības pielāgoties mainīgām situācijām.9 Var gadīties, ka pielāgošanās nespēju iztulkojam kā nevēlēšanos, kaut bieži iemesls ir bērna iemaņu trūkums konstruktīvi reaģēt uz mainīgiem apstākļiem. Bērns neapjēdz, ka izmaiņas ap viņu paģēr arī izmainīt savu darbību. Bērns, kurš cēla māju dzīvojamā istabā, samulsīs, ja vecāki ieteiks māju celt kādā citā telpā, un, iespējams, nespēs pielāgoties. Māja tā arī paliks neuzcelta, ja bērns iestrēgs pie domas, ka mājai jāatrodas dzīvojamā istabā.
Plānošana ir spēja izvirzīt mērķus un uzburt vīziju par darbībām, ar kuru palīdzību mērķus sasniegt. Arī darbības posmu organizēšana un laika, kas nepieciešams mērķa sasniegšanai, izpratne ir daļa no plānošanas. Bērns, kuram plānošana ir sarežģīta, neizprot, kas viņam būtu jādara, lai tiktu pie mērķa, tādēļ darbība ir jāuzsāk tā, ka viņš spēj tikt uz priekšu loģiskā veidā. Piemērā par bērnu, kurš vēlas celt māju, bet viņam trūkst iniciatīvas, darbības sākšanai var būt nepieciešama palīdzība. Bērns, kuram plānošana ir sarežģīta, var sākt darbu patstāvīgi, tomēr visdrīzāk bērns neiztēlojas mājas kopbildi.
Uzvedības pielāgošana jeb pielāgošanās apvaldīt darbības impulsus (pazīstam arī ar vārdu “inhibīcija”) ir spēja apvaldīt iekšējos un ārējos stimulus.10 Bērns spēj paiet garām batutam tad, kad viņam nav atļauts iet lēkāt. Viņš mierīgi noklausās uzdoto līdz galam, pirms uzdod papildjautājumus. Viņš arī māk paturēt pie sevis prātā ienākošās lietas situācijās, kad zina, ka to paušana būtu neatbilstoša. Bērns, kuram ir grūti pretoties stimuliem, var bieži iejaukties otra runā. Viņš var lēkāt pa peļķi svētku drēbēs, apēst draugu ēdienu, kaut vai iejaukties no tālienes atskaņotā mūzikā, un mērķtiecīga darbība viņam var pārtrūkt.
Spēja organizēt savu darbību ir spēja veikt darbības sistemātiski.11 Ar tās palīdzību secīgi sakārtojam domas, idejas, jūtas, darbības un atbildību.12 Bērns, kuram ir labas organizēšanas spējas, var darbības izpildīt bez īpašas piepūles. Viņš atrod nepieciešamās mantas vai vismaz zina, kur tās meklēt. Viņš arī uzdoto spēj darīt secīgā kārtībā. Ja bērnam ir vāja organizēšanas spēja, viņš var zaudēt mantas, darīt vairākas lietas vienlaicīgi un aiz sevis atstāt ievērojamu nekārtību. Arī uzdevumu sadalīšana posmos bērnam var būt sarežģīta.
Atsauksmju uzņemšana un izmantošana sev par labu ir sarežģīta daudziem bērniem, ja viņiem trūkst pieredzes.13 Bērns, kurš prot izmantot atsauksmes, pārveido savu darbību, balstoties uz tām. Bērns, kuram atsauksmes uzņemšana ir sarežģīta, nemāk izmantot atsauksmi sev par labu. Piemēram, bērns var skolā saņemt atsauksmi par rakstīšanu: “Ļoti labi uzrakstīts! Turpmāk atceries vēl pielikt teikuma sākumā lielo burtu.” Bērns, kurš prot izmantot atsauksmes, būs apmierināts par tekstu, izskatīs teikumus un ar prieku saliks lielos burtus, kā norādīts. Turpmāk viņš atcerēsies labāk par lielajiem burtiem. Ja bērns nemāk izmantot atsauksmi, tāda paša atsauksme viņam var būt pārāk abstrakta. Vārda rakstība viņa prātā var vairāk saistīties ar burtiem vai pat rokrakstu, un atsauksme nekādi neietekmē bērna veikumu nākotnē.
Savas darbības vadības atbalsta līdzekļi
Arī mājās ir ieteicams strukturēt dienas norises, ja bērnam ir grūti ar dienas kārtības ievērošanu. Mājās var izmantot tās pašas bildes, kas ir aprūpes centrā un skolā. Tās var papildināt ar citām bildēm.
Lai palīdzētu izprast laika ritējumu, atbalstu var sniegt dažādas vizuālās metodes, piemēram:
- Vizuāls taimeris. Ir pieejami dažādi speciāli bērniem ražoti produkti, piemēram, “Time Timer”. Tas dod iespēju bērnam redzēt laiku, kuru patērē darbībai, un to, kā laiks samazinās.
- Pulkstenis ar rādītājiem un tam blakus pielīmēti plānoto notikumu attēli (piemēram, ārā iešana un ēdienreize). Pulkstenim rādītājus var arī noņemt. Ja stundu un sekunžu rādītāji ir noņemti, ar bildēm var atzīmēt nākamās darbības laiku. Pulkstenī bez rādītājiem var atzīmēt, piemēram, celšanos, būšanu ārā, ēdienreizes un gulētiešanu.
- Digitālais pulkstenis, kam aizklātas minūtes un dienas plānā atzīmētas darbības stundu intervālos. Ir arī iespēja aizklāt stundu un nepieciešamības gadījumā arī minūšu rādītāju, ja ir vēlme bērnam mācīt ievērot laika plūsmu, un pāreja no vienas darbības uz otru notiek, piemēram, kad mainās tas pulksteņa rādītājs, kurš uzrāda desmit minūšu intervālu.
- Olas pulkstenis. Tas īpaši noder, kad vēlamies bērna uzmanību pievērst pārejai no vienas darbības otrā. Piemēram, situācijās, kad pusstundu var spēlēties, pēc 15 minūtēm jāsāk apģērbties, pēc 10 minūtēm jāiet pie galda ēst utt. Te tomēr jāņem vērā, ka olu pulksteņiem bieži ir skaļš signāls, un tas, ka bērnam var būt grūtības sekot olas pulkstenī tam, kā laiks samazinās.
- Smilšu pulkstenis, kur bērns redz, kā paliek mazāk laika, kad samazinās smiltis. Tāpat kā olas pulkstenis, smilšu pulkstenis labi noder kā atbalsta līdzeklis, ja bērnam jāieskicē laiks, kas nepieciešams viena, konkrēta uzdevuma veikšanai.
- Dažādas mobilās ierīces, kurās var pievienot atgādinājumus un vizualizācijas. Ja bērna rīcībā ir mobilā ierīce, to der izmantot.*
*Šobrīd ir pieejamas dažādas laika plānošanas un vizuālo plānu lietotnes, kas veidotas tieši bērniem ar īpašām vajadzībām un ir lejuplādējamas viedtālrunī vai planšetdatorā (Latvijas redakcijas piezīme)
_________________________
Ja vēlamies lietot atbalsta līdzekļus laika uztverei, bērnam jāsaprot, kam īsti viņam ir jā-seko līdzi. Labi būtu bērnu iesaistīt laika mērīšanā un līdzekļu uzstādīšanā. Piemēram, vizuālā pulksteņa pagriešanā, attēlu uzstādīšanā un pielāgošanā, lai atbalsta līdzekļu izmantošana kļūtu pazīstama.
Skolēniem nedēļas plānu saucam par stundu plānu. Svarīgi pārliecināties, ka stundu plānā ir visiem bērniem vai jauniešiem svarīgā informācija: kas, kur un kad notiek, ar ko un cik ilgi darbība ilgst. Pēc tam ir jāpārliecinās, ka informācija ir tādā secībā, kuru bērns vai jaunietis saprot. Papildus tam būtu labi padomāt, vai ir nepieciešami attēli14 vai īsi izskaidrojoši teksti, piemēram, tādi, kas palīdzētu ieskicēt stundu saturu.
Bērnam var būt grūtības saprast, kāpēc lietas darām tā, kā darām, vai kādas ir sekas. Vecāki bieži sagaida, ka bērns saprot lietu būtību labāk, nekā patiesībā ir. Piemēram, pieaugušajam šķiet pašsaprotami, ka lietainā laikā kājās jāvelk gumijas zābaki, bet ir nepieciešams pārbaudīt, vai arī bērns to saprot tāpat.
Lai bērnam palīdzētu iztēloties darbības kopainu, ieteicams strukturēt telpas un palīglīdzekļu kārtību. No telpas, ja tas ir iespējams, aizvācam darbībai traucējošos šķēršļus. Piemēram, zīmēšana noris zināmā vietā, un zīmēšanai nepieciešamās lietas uzglabājam noteiktā kastē. Dažādu darbību strukturēšana var prasīt no pieaugušā laiku, taču tas palīdzēs bērnam darboties patstāvīgāk un veicinās pozitīvas pieredzes uzkrāšanu.
Bērniem funkcionālu darbu pamācības bieži vien ir jāsadala atsevišķos soļos. Pāriešana no viena posma uz nākamo ir prasme, kuru mācāmies ilgi, līdz pat pieaugšanai. Prasmes trenējot, ir ieteicams sadalīt tās pa daļām arī tāpēc, ka tad bērnam ar neiropsihiatriskiem simptomiem rodas iespēja saprast, tieši kurā darbības daļā rodas kļūda, un trenēt konkrēto daļu. Pēc tam tas palīdz savienot vienu posmu ar otru. Mācīties prasmi šādā veidā bērnam ir motivējošāk, jo vispirms nepieciešama īslaicīga koncentrēšanās darbības konkrētās daļas paveikšanai.
Pamācību sadalīšanas gaitā tomēr jāatceras arī mērķis: darbības iemesla precizēšana. Ēdiena gatavošana, nezinot, kā sauc gatavojamo ēdienu vai kā tas izskatās, var būt sarežģīta. Bērnam var arī rasties grūtības veikt, piemēram, vakara higiēnu tāpēc, ka bērns nespēj iztēloties darbības galarezultātu, kas varētu būt, piemēram, tīrs, paēdis un apmierināts, guļošs bērns.
*Sociālie stāsti (social stories) ir īpaši veidoti apraksti par dažādām sociālajām situācijām, kuros soli pa solim izskaidrots, kas tajās notiek, kāpēc cilvēki tā rīkojas un kā būtu jārīkojas bērnam. (Latvijas redakcijas piezīme)
_________________________
Prognozējamība kā savas darbības vadības atbalsta līdzeklis nozīmē vienkārši virzību uz nākotni un tuvojošos darbību un notikumu iepriekšēju strukturēšanu. Liela daļa pieaugušo strukturē un prognozē savu dzīvi ar kalendāra palīdzību. Lielākām izmaiņām, kā darbavietas maiņai vai plānam pārvākties, cenšamies gatavoties jau ilgāku laika posmu iepriekš, sistemātiski pārbaudot laika grafiku un darbības soļus, izveidojot darba uzdevumus un jau iepriekš paveicot daudzas lietas.
Pārvākšanās situācijās bērnam var rasties problēmas tāpēc, ka viņam nav pietiekamas pieredzes par jauno situāciju, lai viņš spētu iztēloties, ko tas īsti nozīmē. Šeit bērnam varētu palīdzēt iespējami konkrēta informācija par to, ko nozīmē pārvākšanās. Ja pēcpusdienas pulciņš ir atcelts un bērnam jādodas laiku pavadīt pie vecmāmiņas, viņam var būt nepieciešamība pēc informācijas, ar ko pie vecmāmiņas dosimies, ko tur darīsim, vai tur ēdīsim, vai uz turieni dosies arī māsas vai citi cilvēki, kā arī cikos un kā no vecmāmiņas dosimies mājup. Bieži vien pieaugušie piemirst bērna nepieciešamību pēc prognozējamības un struktūras. Satraucošas izmaiņas varam atvieglot, veidojot vizuālu plānu ar attēliem, kartītēm vai zīmēm.
Attēlos stāstīts par izņēmumiem ierastajā kārtībā. To izmantošanu gan vajadzētu iepriekš patrenēt, kopā ar bērnu pārrunājot attēlu nozīmi. Pēc tam pieaugušais modelē situāciju, kurā ir atkāpe no ierastās struktūras, un pastāsta bērnam par izmaiņām ar bildes palīdzību. Attēlos stāstīts par izņēmumiem ierastajā kārtībā. To izmantošanu gan vajadzētu iepriekš patrenēt, kopā ar bērnu pārrunājot attēlu nozīmi. Pēc tam pieaugušais modelē situāciju, kurā ir atkāpe no ierastās struktūras, un pastāsta bērnam par izmaiņām ar bildes palīdzību.
- iepriekšējās darbības pabeigšana un, iespējams, mantu novākšana;
- tualetes apmeklējums (kas jau var ietvert vairākas daļas: gaismas ieslēgšana, durvju atvēršana, bikšu nolaišana, apsēšanās uz poda, pačurāšana, papīra paņemšana, noslaucīšanās, piecelšanās no poda, bikšu uzvilkšana, ūdens nolaišana, krāna atvēršana, roku nomazgāšana, krāna aizvēršana, roku nosusināšana, durvju atvēršana, iziešana to tualetes, durvju aizvēršana, gaismas izdzēšana);
- laikapstākļu novērtējums, lai āra drēbes būtu laikapstākļiem atbilstošas (lielākam bērnam);
- āra drēbju uzvilkšana, kas var ietvert vairākus darba posmus drēbju uzvilkšanas kārtībā;
- nepieciešamo mantu paņemšana līdzi (piemēram, atslēgas vai telefons);
- ārā iešana un durvju aizvēršana, kā arī iespējama aizslēgšana.
Sadalot darāmo mazākos posmos, pieaugušais var ievērot, kura daļa bērnam ir izaicinoša. Ja bērnam kādā brīdī ir grūtības, viņš varbūt nevēlēsies darāmo darīt vispār, jo var pieredzēt neizdošanos. Pieaugušajam ir jāsniedz atbalsts tajos brīžos, kad bērnam nepieciešama palīdzība. Bērns var vienas un tās pašas darbības izpildīt dažādi atkarībā no apkārtējās vides. Var, piemēram, būt tā, ka bērns kaut ko spēj izdarīt mājās, bet nespēj aprūpes centrā vai skolā. Var būt arī otrādi. Tad svarīgi ir izvērtēt, kur slēpjas atšķirība. Var pārdomāt, piemēram, šādas lietas:
- Vai atbalsts – vārdisks, vizuāls, ar klātbūtni, ar atbalstu, atšķirīgās vidēs – ir vienāds?
- Vai darbības veikšanai fiziski abas vietas ir piemērotas?
- Vai var būt, ka vide rada grūtības bērna vai jaunieša maņām?
- Vai sociālā mijiedarbība citos apstākļos var būt sarežģītāka?
Ir svarīgi pievērst uzmanību ikdienas pārvietošanās situācijām, jo to ikdienā ir daudz. Ja bērns izjūt stresu, tad pārvietošanās situāciju skaitu vajadzētu samazināt. Tām vajadzētu atvēlēt pietiekami daudz laika un arī pietiekami plašu telpu (piemēram, priekš pārģērbšanās dienas centrā). Pārvietošanās struktūru var sadalīt mazākos posmos (skatīt piemērus 70. lpp.). Struktūrā, kur ir rakstīts “ārā iešana”, bērnam var būt nepieciešamas pamācības, kurās uzrādīti darbības posmi kā iepriekšējos piemēros. Ir ieteicama ikdienas pārvietošanās situāciju automatizēšana, taču ne vienmēr tas izdodas. Atkārtošanās ir vajadzīga daudzkārt, un rutīnu sabojāt var daudz dažādu mainīgo. Automātiska pārvietošanās neprasa no bērna tik daudz spēka kā nepārtraukta cenšanās. Arī ietekme uz stresa līmeni automātiskas darbības laikā nav īpaši liela.
Iepriekš paredzētas pārvietošanās, piemēram, gājienu iegādāties drēbes, šī gājiena ilgumu un vietu, var plānot jau pirms pašas darbības. Kopā ar bērnu var iepazīt nepieciešamās gājiena detaļas, piemēram, ar attēlu palīdzību un sociālajiem stāstiem. Tomēr arī tādas pārvietošanās, kas var pārsteigt, kā, piemēram, evakuācija, var trenēt jau iepriekš. Šādās situācijās mācītais, izmantojot attēlus, var būt ļoti noderīgs.
Strukturēšana ir laika, vietas un darbības analīze. Struktūra var, piemēram, būt saraksts, kurā ir sakārtoti uzdevumi un darbības to izpildes secībā. Strukturēšana atbild uz jautājumiem, ko, kur, kad, kā, ar ko un cik ilgi darīsim. Struktūras veids, precizitāte, plašums, atrašanās vieta, izmantošanas veids un saturs tiek radīts atbilstoši cilvēkam, kurš to izmantos. Struktūra var tik veidota ar attēlu palīdzību, ar rakstītu tekstu vai ar reāliem priekšmetiem. Struktūrai vienmēr jābūt tādai, lai bērns to saprot.
Tālāk ir attēlotas mācību stundas struktūras (Latvijā biežāk tās sauc par vizuālajiem plāniem – redakcijas piezīme), kas sniedz atbalstu katram bērnam. Daudziem bērniem ar neiropsihiatriskiem simptomiem nepieciešamas vēl precīzākas struktūras. Savu struktūru var veidot katram stundas posmam atsevišķi. Uzdevuma struktūra var būt, piemēram, šāda:
Lai struktūru pielietotu, ir daudz jāmācās. Šeit bērnam nepieciešama pieaugušo palīdzība. Pieaugušais var bērnam palīdzēt, gan izveidojot struktūru, gan kopā ar bērnu ejot tai cauri un sniedzot atbalstu struktūras izsekošanai. Pieaugušais var izņemt vai aizklāt kādu no struktūras daļām. Var vērsties pie bērna, lai izprastu, kurā punktā esam un kas notiks pēc tam. Papildus ir svarīgi atcerēties uzslavēt, pateikties un atbalstīt bērnu par struktūras lietošanu, pat par mēģinājumiem to lietot.
Dažās situācijās bērnam var būt grūti saprast, vai sacītais domāts viņam vai kādam citam. Tādēļ, kaut ko norādot bērnam, vispirms jāpārliecinās, ka bērns zina, ka tiek runāts ar viņu, un pievērš uzmanību sacītajam. Tam palīdz pienākšana tuvāk, pietupšanās līdz bērna auguma līmenim, skatīšanās acīs (pavēro un pārtrauc acīs skatīšanos, ja bērnam tas ir apgrūtinoši), bērna vārda lietošana un, iespējams, viegla aizskaršana. Bļaušana no tālienes: “nāc, iesim laukā” var bērnam palikt nepamanīta, kaut arī viņš gaida un cer tikt laukā.17
- Sakārto rotaļlietas kastē.
- Nomazgā rokas.
- Nāc ēst.
Visdrīzāk tomēr bērnam ir svarīgi zināt, kāpēc rotaļlietas ir jāliek nost. Tāpēc pirmo punktu varam papildināt, vispirms pastāstot, kādēļ darbība, kas šobrīd noris, ir jāpārtrauc: “Ir ēšanas laiks. Saliec rotaļlietas kastē.”
Būtu labi, ja norādījumi būtu ar pamudinājumu, un tos nevajadzētu izteikt jautājošā formā. Ja pieaugušais jautā: “Vai tu novāksi rotaļlietas?”, tiek dota ziņa, ka bērns pats var izlemt, vai rīkoties, kā tiek lūgts. Ja izvēles iespēju nav, tad neliec bērnam domāt, ka tādas ir.19 Norādījumā ir skaidri jāpasaka, ko no bērna sagaidām. Arī aizliegumus ir ieteicams pagriezt tā, ka bērnam pasakām, kas viņam jādara. Norādījums “nelēkā pa dīvānu” nepastāsta, kāda darbība bērnam jāveic. Tā vietā “apsēdies uz dīvāna” vai “lec zemē” sniedz skaidru norādi darbībai.20 Apskati šīs grāmatas 3. nodaļu par to, kā uzturēt pozitīvu saskarsmi (151.–155. lpp.).
Atsauksmes saņemšana un izmantošana
Viena svarīga savas darbības vadības māka ir tāda, ka bērns māk gūt labumu no saņemtās atsauksmes par savu darbību. Pozitīva atsauksme pastiprina bērna pozitīvo paštēlu un vēlmi mācīties. Pieaugušo uzdevums ir nodrošināt, lai izdošanās pieredze būtu iespējama. Bērnam pašam var būt grūti novērtēt savu sniegumu, tādēļ pieaugušo vai citu bērnu sniegtā atsauksme ir svarīga. Atsauksmē svarīgi ir izcelt izdošanos un bērna centību. Ar atsauksmes palīdzību bērnam ir vieglāk atpazīt izdošanos, un atsauksme bērnu arī iepriecina, kas turpmāk palīdzēs mācīties.21
Bērnam, kuram nepieciešams īpašs atbalsts, pozitīvas atsauksmes jāsaņem arī par ikdienišķām lietām un tādām darbībām, par kurām citi vienaudži vairs atsauksmes nesaņem. Atsauksmēm jābūt pareizajā laikā, tātad uzreiz pēc notikušā, precīzi mērķētām un īpaši pozitīvām.22 Ir svarīgi, ka pieaugušais pamana arī mazākus sasniegumus un attīstības soļus. Ja bērns velk kombinezonu, var teikt: “Jauki, ka izdevās to uzvilkt kājās”, kaut roku ievilkšana vēl neizdodas.
Atsauksme var būt:
- vārdiska: pateicība, uzslava
- sejas izteiksmes, žesti: smaids, īkšķa pacelšana, aplausi
- pieskārieni: apskaušana, paklapēšana pa plecu, paglaudīšana
- bilde vai kāda cita izdošanos simbolizējoša zīme: uzlīme, zīmogs, zaļā luksofora gaisma, burtnīcas malā uzzīmēta puķe
- darbība: rotaļāšanās brīdis uzreiz pēc uzdevuma veikšanas
- ar aizkavēšanos: piemēram, ja kaut kas labi izdevies dienas centrā, tas tiek atzīmēts ar noteiktu zīmi un vēlāk nosvinēts
- darāmā novirzīšana pareizā virzienā
Sniedzot atsauksmi, jāņem vērā bērna spēja to pieņemt, iztulkot un izmantot savā labā. Parasti, jo bērns ir mazāks, jo atsauksmei jābūt konkrētākai un nepārprotamākai. Atsauksmes sniegšanas veidus var izmantot paralēli, atsauksmes nevajag taupīt, kaut arī nereālas vai pārāk cildinošas atsauksmes nevajadzētu dot, jo bērns tās var uztvert kā nepatiesas.
Apskati vēl norādes par atsauksmju veidošanu 1. nodaļā.
Ja kāda konkrēta prasme tiek praktizēta ilgstoši, tās apgūšanu atbalsta šim nolūkam izveidota atalgošanas sistēma. Tā var būt, piemēram, uzlīmju burtnīca, kurā bērnam ir atļauts ielīmēt pa vienai uzlīmei pēc katra paveiktā uzdevuma un kurā ir atzīmēts mērķis un iespējamie atskaites punkti. Atalgojuma sistēma var būt arī burka, kurā par paveiktiem darbiņiem tiek savākti mazi priekšmeti, un, kad burka ir piepildīta, bērns saņem norunāto atlīdzību.
Kad tiek ieviesta atlīdzības sistēma, smalki izpētiet to kopā ar bērnu un, ja nepieciešams, izmantojiet attēlus. Ir svarīgi, lai cēloņu un seku attiecība bērnam būtu skaidra. Kad bērns saprot atalgojuma saistību ar savu rīcību, rodas impulss motivētai darbībai. Ieteicams kopā ar bērnu noteikt mērķi, atskaites punktus un atlīdzību, saskaņojot tos ar bērna spējām, jo paša bērna noteiktā atlīdzība bieži ir motivējošāka nekā cita noteikta atlīdzība.
*Latvijā biežāk tiek saukta par žetonu sistēmu (angliski: token economy), Latvijas redakcijas piezīme
Īpaši bērni, kuriem ir UDHS simptomi, būtu jāapbalvo tūlīt pēc veiksmīgi pa-veiktas darbības. Arī bērniem un jauniešiem ar autiskā spektra traucējumiem, attīstot izpratni par cēloņsakarībām, ir svarīgi tikt apbalvotiem, tiklīdz viņi ir izdarījuši atalgojamo lietu.
Atalgojuma sistēmu var pakāpeniski pārtraukt, tiklīdz šī prasme ir apgūta pie-tiekami labi. Tas jādara, pārrunājot to ar bērnu vai jaunieti. Pēc tam atalgojuma sistēmu var ieviest, apgūstot jau citu prasmi. Tā kā neiropsihiatriskā specifika bieži sarežģī savas darbības vadību un bērnam vai pusaudzim apgrūtina ikdienas darbības, tas ir jāņem vērā arī tad, kad tiek izvēlēta prasme, kam atlīdzības sistēma ir paredzēta. Tā kā gan autisma, gan UDHS gadījumā svarīgi ir noturēt uzmanību un pārvarēt grūtības savas darbības virzībā, atalgojuma uzdevumiem jābūt proporcionāliem bērna prasmju līmenim. Ja nepieciešams, palīdziet bērnam darboties un gūt panākumus. Ja prasmes izkopšana bērnam ir izaicinoša, vienlaikus pārliecinieties, ka dienas laikā bērnam ir iespēja panākumus gūt citās lietās. Atcerieties slavēt bērnu, kā arī atalgot! Ir ļoti svarīgi ik dienu un ik mirkli sekot līdzi bērna modrības un stresa stāvoklim. Ja bērns ir noguris vai stresa stāvoklī, nav ieteicams lūgt bērnu rīkoties, tā vietā dodiet viņam atpūtu vai relaksējošu darbību. Izmantojot apbalvojumus vai atlīdzības sistēmu, ir svarīgi paturēt prātā, ka sasniedzamajiem mērķiem ir jābūt reāliem. Atlīdzību var izmantot, lai atbalstītu bērna centienus, taču, ja bērnam vēl nav nepieciešamo prasmju, tad, lai apgūtu jaunu prasmi, atlīdzību nevajadzētu izmantot. Ir vērts rūpīgi apsvērt, vai prasītās prasmes apguve ir nepieciešama, ja bērnam ir pārslodzes pazīmes.
Ja bērns ir acīmredzami pārslogots, prasmes netrenējam. Pieaugušajam vajadzētu būt uzmanīgam, lai atlīdzības saņemšana nekļūtu bērnam par normu, lai viņš atalgojuma nesaņemšanu neuztvertu kā sodu, kas tāpēc izraisītu stresa reakciju. Dažreiz tikai uzslava var būt labākā atlīdzība. Ir svarīgi, lai pieaugušais, kurš izmanto atalgojuma sistēmu, pazītu bērna prasmju līmeni, lai atalgojums tiktu izdarīts par pareizajām lietām un tādā veidā, kas atbalsta jaunu prasmju apgūšanu.
Atbalsts uzmanības fokusēšanai un noturībai
Uzmanība ir aktīva visos nomoda brīžos, un tā pastāvīgi ir pievērsta kaut kam. Bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem bieži ir grūtības pārvaldīt un noturēt uzmanību. Bērna uzmanība attīstās pamazām. Spēja noturēt uzmanību palielinās, bērnam pieaugot. Daudzās ikdienas situācijās pieaugušais cenšas pievērst bērna uzmanību, piemēram, norādot uz kaut ko, kam bērnam jāpievērš uzmanība, lūdzot bērnu koncentrēties un pievērsties uzdevumam, kuru bērns ir pārtraucis. Pieaugušajam ir jāiemāca bērnam pārvaldīt un regulēt savu uzmanību un identificēt faktorus, kas to ietekmē.23
Gaidīšanas mākas trenēšana
Arī gaidīšana ir viena no savas darbības vadības mākām. Bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem gaidīšana nav stiprā puse. Gaidīšanas prasmes trenēšana var aizņemt ievērojamu laiku, kam ir labi sagatavoties. Prasmju apguves ziņā ir labi, ka ikdienā ir plānotas gaidīšanas situācijas un ka bērns šajās situācijās saņem atbalstu.
Gaidīšanu var apgrūtināt tas, ka
- uzgaidāmā vieta ir kaut kādā ziņā bērnam vai jaunietim neērta, piemēram, tā ir trokšņaina,
- vai tai garām iet pārāk daudz cilvēku;
- bērnam ir grūti atrasties uz vietas;
- bērnam ir grūti uz brīdi nomierināties;
- bērnam ir grūti uztvert paredzamo laiku;
- neparedzama situācija bērnam rada stresu, kad viņš nevar būt drošs par to, kas notiks tālāk;
- bērns ir noraizējies vai jūtas skumjš;
- bērns ir spiests gaidīt veltīgi;
- bērns nesaprot, kāpēc vai kas tiek gaidīts;
- bērna stresa līmenis jau ir palielinājies pirms gaidīšanas;
- tiek sagaidīts, ka bērnam būs tādas pašas prasmes kā citiem.
Gaidīšanu un tās mācīšanos var atvieglot, ja
- izvēlas gaidīšanas vietu, kurā var labi justies, piemēram, iekšā negaidot virsdrēbēs, ja ir karsts;
- paredz bērnam patīkamu, nomierinošu darbību;
- līdzi paņem nomierinošus palīglīdzekļus (mazu plastmasas dzīvnieku, kartīti ar kaķi utt.);
- izmanto atbalstu ar laika aprišu iezīmēšanu (piemēram, ar olas pulksteni vai laika “taimer” u. c.);
- gaidīšanas situācija ir paredzēta un ar bērnu iepriekš apspriesta;
- bērnam neuzspiežam gaidīt, ja viņš ir pārslogots;
- gaidīšanas situāciju trenējam tad, kad bērns vai jaunietis jūtas ļoti labi;
- pēc iespējas esat elastīgs gan gaidīšanas veidā, gan laikā (gaidīt var, piemēram, stāvot vai ejot);
- bērns vai jaunietis tiek apbalvots par gaidīšanu atbilstoši savam attīstības līmenim, nevis salīdzinot ar citiem;
- gaidīšanas situācijas mērķa sasniegšanai improvizējam atkarībā no situācijas (piemēram, starp padomdevēju vai palīgu, kas piesaistīts bērna vai jaunieša atbalstam).
Iedomājieties situācijas, kurās jums pazīstamam bērnam vai jaunietim ir kas jāgaida. Vai bērns vai jaunietis sastopas ar gaidīšanas situācijām, piemēram, kases rindā kopā ar vecākiem, pie zobārsta, autobusā vai skolas ēdnīcā? Uzskaitiet situācijas uz papīra. Pēc tam izlemiet, kā bērnu vai jaunieti varētu atbalstīt katrā gaidīšanas situācijā, lai gaidīšanas prasme pieaugtu un bērns vai jaunietis gūtu panākumus. Visbeidzot uzrakstiet gaidīšanas palīglīdzekļu sarakstu un ielaminējiet to. Izveidojiet caurumu laminētajā sarakstā un pakariet to turpat, kur atslēgas, vai citur redzamā vietā, kur tas atgādina par atbalsta pasākumiem turpmākajās gaidīšanas situācijās.
Bērna stresa regulācija
Mūsu darbības ievērojami ietekmē stress. Stress ir situācija, kad cilvēks saskaras ar tik daudzām grūtībām un prasībām, ka viņa spēka resursi kļūst ierobežoti vai nepietiekami. Bērniem un jauniešiem bieži trūkst līdzekļu, lai pārvaldītu stresu, tāpēc viņi izjūt stresu vairāk nekā pieaugušie. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad viņu ikdienas dzīvē paradās sarežģīti apstākļi, viņiem tiek izvirzītas prasības vai ir citi stresa faktori (skat. 85. lpp.), kurus viņi nemāk regulēt. Novēršot stresa izraisītājus, varam ietekmēt to, cik labi bērns vai jaunietis var tikt galā ar sevi, spēj koncentrēties vai cik daudz slodzes viņš izjūt savā ikdienas dzīvē. Bērna un pusaudža stresu var regulēt, ne tikai novēršot stresa izraisītājus viņa ikdienā, bet arī iemācot viņam pārvaldīt stresu. Tie paši līdzekļi bieži darbojas gan bērnam, gan pieaugušajam: pietiekams miegs, regulāra ēšana, pastaigas dabā vai sev tīkamu cilvēku sabiedrība var palīdzēt mazināt stresu.
Bērna un pusaudža individuālā stresa tolerance ietekmē to, cik daudz dažādu stimulu paaugstina viņa stresa līmeni.24 Stresa sistēmas funkcija ir palīdzēt cilvēkiem pamanīt jaunus, pārsteidzošus kairinājumus un rīkoties mainīgā situācijā.25 Tagad tiek uzskatīts, ka visa veida pārmaiņas, gan pozitīvas, gan negatīvas, var atstāt stresu uz cilvēkiem, jebkurš kairinājums var radīt stresu. Kairinājumu ietekme bieži ir atkarīga no tā, cik cilvēks tajā brīdī ir pārslogots.
Tomēr tajā pašā laikā stresa sistēmas darbība ir priekšnoteikums uzmanības spējai. Labākajā gadījumā stress ir pozitīvs un sagatavo visaugstākajam sniegumam.26 Mācīšanās ir iespējama tikai kontrolēta stresa stāvoklī. Tomēr ilgstoši klātesošs stress nogurdina smadzenes, cilvēks jūtas izsmelts, nespējīgs un paralizēts. Tādā gadījumā mērķtiecīga un uzmanīga rīcība vairs nav iespējama.27 Ir ļoti svarīgi pārvaldīt bērna vai jaunieša stresu un nodrošināt viņa atgriešanos adekvātā stāvoklī, jo tā vienlaikus tiek atbalstīta bērna spēja darboties un mācīties.
Ja vēlaties izprast bērna vai jaunieša stresu, ieteicams vispirms novērtēt savu pārslodzi, uzdodot sev jautājumu, kas mani pašu nogurdina un rada pārslogojuma sajūtu. Sava stresa atpazīšana ļauj labāk izprast bērna vai jaunieša pieredzi. Turklāt tas ļauj nostiprināt savu stresa regulējumu, lai saglabātu spēju darboties, gan strādājot ar bērnu vai jaunieti, gan pašam savā dzīvē.
Stresa izraisītāji
Lietas, kas rada stresu, sauc par stresa izraisītājiem. Bērnam var radīt stresu situācijas, kurās neizdodas lietas tā, kā viņš sagaida, vai parādās izmaiņas viņa ikdienas dzīvē, ko viņš nav gaidījis. Šādas izmaiņas var būt pat skolotāja aizstāšana, par ko bērnam tiek paziņots tikai no rīta, kad skolotāja saslimusi. Daži no stresa izraisītājiem ir pastāvīgi. Cilvēkam ar autisma spektru tādi var būt, piemēram, grūtības prātā ieskicēt kopainu, grūtības savas darbības vadībā, miega traucējumi, maņu pārslodze un struktūras trūkums. Stresa izraisītāji var būt arī individuāli, kā ikdienas dzīves prasības, grūtas dzīves situācijas, sāpju stāvokļi vai izjusta vientulība un atsvešinātība no citiem.
Daži no stresa izraisītājiem ir saistīti ar kādu konkrētu situāciju, kā kāda atsevišķa prasība, neizturami maņu kairinājumi, konflikti, nespēja likt citiem saprast sevi, sāpes, izmaiņas ikdienas dzīvē, svētku atzīmēšana, notikumi vai noteiktie ierobežojumi.28 Stresu cilvēkam var radīt gan pozitīvas, gan negatīvas lietas, turklāt ne vienmēr vienai un tai pašai lietai ir vienāda ietekme uz dažādiem cilvēkiem. Tas, kas kādam izraisa stresu, var citam sniegt mieru, piemēram, kalnos kāpšana vai istabas tīrīšana.
Bērniem ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem ikdiena var būt kā pastāvīga piepūle
Kad pieaugušie runā par stresu, bieži ir runa par steigu, pārāk lielu uzdevumu daudzumu vai pārāk sarežģītu uzdevumu un to izraisīto nepietiekamības sajūtu. Cilvēkam rodas pieredze, ka viņš nespēj paveikt lietas, ar kurām viņam vajadzētu vai viņš vēlētos tikt galā. Tad viņam jāizdara izvēle – atstāt kaut ko neizdarītu vai darīt visu, bet pazemināt mērķa līmeni. Mērķa līmenis var būt paša iestatīts vai ārēji uzstādīts. Kad piepūlamies no viena uzdevuma vai situācijas uz otru, palielinās slodze.
Bērniem ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem ikdienas dzīve bieži ir kā piepūlēšanās no viena uzdevuma uz otru. Pat ļoti ikdienišķas darbības var viņiem prasīt īpašu uzmanību, koncentrēšanos un visa atdošanu. Kad, piemēram, dodoties uz bērnudārzu vai skolu, jau virsdrēbju valkāšana ir slogs, nemaz nerunājot par ceļu, virsdrēbju novilkšanu un mainīgo sociālo situāciju, bērna stress var būt ļoti augsts pat pirms bērnudārza vai skolas dienas sākšanas.
Kāda māte pastāstīja, ka no rītiem viņa palīdz savam pirmklasniekam uzvilkt
virsdrēbes, kaut arī zina, ka bērns prot ģērbties patstāvīgi. Viņa prātoja,
vai, šādi rīkojoties, viņa bērnam nemāca bezpalīdzīgumu. Rīts bērnam ir
visgrūtākais brīdis, un prasība apģērbties patstāvīgi gandrīz vienmēr noveda
pie novēlotas iziešanas no mājām un došanās uz skolu sliktā garastāvoklī.
Atbalstot bērnu situācijā, kad viņam nepieciešama palīdzība, bērnam var
palīdzēt arī aktivitātēs, kas sekos pēc tam. Dalība bērnudārza vai skolas
programmā bērnam, iespējams, būs veiksmīgāka, ja viņš jau no sākuma neizjutīs
pārslodzi.
Stresa signāli
Stresa signāli norāda uz stresa palielināšanos. Katrs no mums var sevī atpazīt
stresa brīdinošās pazīmes. Nagu graušana, nervoza dīdīšanās, atmiņas
problēmas vai galvassāpes var liecināt par stresa paaugstināšanos. Pieaugušajam
ir ieteicams iemācīties atpazīt un nolasīt bērna stresa signālu pazīmes, lai
viņš varētu palīdzēt bērnam stresu regulēt un, ja nepieciešams, likvidēt stresa
izraisītājus.
Elvēns (Elvén, 2010) ir uzskaitījis tipiskus stresa signālus cilvēkiem ar autiskā spektra traucējumiem:30
- vārda vai frāzes vairākkārtēja atkārtošana
- patoloģiskas kustības un skatiens;
- grūtības sākt runāt un saprast sacīto;
- grūtības lūgt palīdzību;
- atmiņas un mācīšanās spēju pasliktināšanās;
- saskarsmes spēju pavājināšanās;
- trauksme un kairinājums;
- klātbūtnes grūtības;
- nogurums un gulēšanas grūtības.
Tomēr katram šie signāli ir individuāli. Pieaugušajam ir ieteicams mēģināt atpazīt
bērna pārslodzes pazīmes un iemācīt arī bērnam tās pašam atpazīt. Runāšana
par pārslodzi kopā ar bērnu ir solis virzienā, lai bērns pats varētu atpazīt
stresu un vēlāk iemācīties rīkoties, lai slodzi mazinātu.
Kad parādās stresa signāli, ir jāapsver, kā stresa izraisītājus varētu likvidēt, lai mazinātu bērna pārslodzi. Bērnam var palīdzēt ar ļoti vienkāršām lietām: parunāšanos, klātbūtni, kopā darīšanu. Dažiem uzmanības novēršana uz citām lietām var būt faktors, kas samazina stresa līmeni. Ja slodze netiek samazināta un situācijai pievienojas vēl citi faktori, cilvēks vairs nespēj izdarīt pārdomātu izvēli par savu uzvedību. Piemēram, viņš var kļūt nekustīgs, izturēties izaicinoši vai izplūst nekontrolējamā raudāšanā. Kopā ar bērnu būtu jāmācās un jāvienojas par veidiem, kā samazināt bērna stresu. Noskaidro iepriekš:
- kādā veidā un kam bērns var pastāstīt par sajusto pārslodzi (piemēram, kādam bērnam var būt vajadzīgas kartītes ar apzīmējumiem “pārtraukums” vai “palīdzi”, ko bērns var parādīt pieaugušajam);
- ko bērns var darīt, lai pārslodze samazinātos (doties uz norunātu vietu, izmantot stresa rotaļlietu, izslēgt maņu stimulus, kustēties, karāties vingrošanas riņķos, apiet apkārt mājai utt.).
Stresa pārvaldīšanas paņēmieni
Stresa pārvaldīšanā varam izmantot coping jeb pārvaldīšanas paņēmienus. Tie ir individuāli un var būt domāšanas stratēģijas (kā humors vai sevis nomierināšana), sociāli (kā saruna ar draugu) vai fiziski (kā skrējiens). Paņēmienus, kā tikt galā, varam uztrenēt un iemācīt arī bērnam. Piemēram, maņu kairinājumu novēršana (kā ausu aizbāžņu vai austiņu izmantošana), sevis nomierināšana (piemēram, elpošanas un nomierināšanās vingrinājumi), kā arī komunikācijas prasmes (piemēram, lūgšana pēc palīdzības) ir paņēmieni, kurus varam iemācīt bērnam, lai atvieglotu situācijas, kurās stresa izraisītāju ir daudz.
ATCERIES!
Bērns neizmantos pat veiksmīgus stresa samazināšanas paņēmienus, ja uztvers tos kā sodu! Apbalvo bērnu par to, ka viņš lūdz palīdzību!
- Padomājiet kopā, kas šodien ir noslogojis bērnu vai jaunieti un kas – pieaugušo.
- Pēc tam padomājiet, kā izvairījāties no stresa vai skumjas situācijas.
- Tad aprunājieties, no kā bērns vai jaunietis stresa situācijās gribētu saņemt atbalstu.
- Apspriediet kopā, kā varētu stresu paredzēt iepriekš vai samazināt.
Tālāk ir stresa pase, kurā varat apkopot informāciju par bērna stresa izraisītājiem, par stresa signāliem un pārvarēšanas (coping) līdzekļiem. Papildus tam būtu noderīgi kopā ar bērnu padomāt par lietām, kas bērnam ir patīkamas un nepatīkamas. Tas bieži sniedz norādes, kādas lietas ietekmē bērna stresa līmeni.
Uzmanības pievēršana maņu īpatnībām
MAŅAS UN PIEEJAMĪBA
Neiropsihiatrisko simptomu gadījumā sensorās informācijas apstrādes problēmas ir sastopamas bieži. Pētījumi liecina, ka, piemēram, četriem no pieciem bērniem ar autiskā spektra traucējumiem31 un apmēram 30–50% bērnu ar UDHS ir problēmas ar maņu apstrādi un maņu regulēšanu.32. Maņu apstrādes problēmas ir raksturīgas arī bērniem ar Tureta sindromu.33
Viens konkrēts piemērs, ka pārāk lielai maņu jutībai ne vienmēr tiek pievērsta pietiekama uzmanība. Ja trūkst sapratnes, arī sensoro stimulu meklēšana var tikt apieta vai noraidīta. Turklāt vienaudžiem vajadzētu vairāk informācijas par to, ka otrs cilvēks var izjust maņu kairinājumus spēcīgāk un uztvert maņu signālus savādāk nekā vienaudzis.
Ikdienas dzīves izaicinājumi un pārslodze var novest pie tā, ka maņu regulācijas problēmu dēļ cilvēks var sākt izvairīties no izaicinošām situācijām. Var neapmeklēt drauga dzimšanas dienas ballīti, nedoties iepazīties ar jaunu vietu vai nedoties bērnudārza vai klases ekskursijās. Tā tiek ierobežots ne tikai bērns, bet bieži norobežojas arī visa ģimene un neiekļaujas vairs kompānijā. Tādā veidā šķēršļi piedalīties ierobežo iespēju mācīties gan zinības, gan prasmes.
Problēma regulēt maņas jeb sensoro kairinājumu dažāda sajušana un no tā izrietošā atšķirīgā maņas pieredzes interpretācija var radīt bērnam diskomfortu, stresa un baiļu reakcijas. Tas atspoguļojas bērna uzvedībā, piemēram, kā nekontrolēta uzvedība un emociju uzplūdi, kurā bērns rīkojas cīnoties vai bēgot. Bērns var arī ierauties sevī vai noslēgties, jo maņu pārslodze kļūst pārāk liela. Bērniem ar maņu uztveres regulēšanas problēmām dusmu lēkmes var būt ilgstošas, jo pašregulācijas un nomierināšanās spēja, palielinoties slodzei, bieži ir nepietiekama.
Centrālās nervu sistēmas centrālā funkcija ir saņemt milzīgu sensoro informāciju par apkārtējo pasauli, saskarsmes situācijām un savu ķermeni. Lai veiktu atbilstošu, apzinātu un regulētu darbību, ir jāfiltrē nesvarīga maņu informācija un jāsavieno nozīmīgā maņu informācija kopā ar agrāko pieredzi. Ja šis process nedarbojas, tas izraisa centrālās nervu sistēmas stresu, stresa reakcijas bērnam un caur to arī vecākiem un pieaugušajiem, kas strādā ar bērnu.
Sensorās informācijas apstrādes traucējumi attiecas uz simptomu ainu, kas izpaužas funkcionāli: bērna uzvedībā. Sensorās informācijas apstrādes atšķirīgās problēmas tiek sadalītas trīs kategorijās: maņu regulēšanas grūtības, uz maņām balstītas kustību un uztveres grūtības (2. attēls, 97. lpp.).
Šajā rakstā uzsvars tiek likts uz maņu regulēšanas specifikas ievērošanu. Zināšanas un izpratne par sensorās uztveres izraisīto šķēršļu jautājumiem, kā arī apzinātie konkrētas vides un saskarsmes šķēršļu veidi var bērniem vai jauniešiem ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem palīdzēt nojaukt daudzas barjeras viņu ārējā vidē. Šķēršļus var novērst, arī atbalstot bērna maņu kontroles prasmju attīstību dažādās ikdienas vidēs. Bērnam ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem ir īpaši svarīgi, ka ņemam vērā viņa maņu regulēšanas īpatnības. Tas veicina bērna iesaistīšanos ikdienas dzīvē mājās, brīvā laika pavadīšanā, kā arī rotaļās un skolā.
Maņu regulēšanas grūtību agrīna identificēšana
No maņu apstrādes traucējumiem ir svarīgi agrīnā stadijā pamanīt maņu regulēšanas grūtības, jo maņu regulēšana ir cieši saistīta ar bērna uzvedības grūtībām, saskarsmes problēmām, spēcīgām emocionālām reakcijām un jūtu regulēšanas grūtībām. Maņu regulēšanas spējas ietekmē arī ikdienas prasmju apguvi un pašregulācijas prasmju attīstību. Bērnam ar neiropsihiatrisku simptomātisku un maņu regulēšanas problēmu grūtību identificēšana var būt sarežģīta. Bērnam bieži ir grūti izteikt vārdos savas ļoti visaptverošās ķermeņa sajūtas. Tāpat bērnam var būt grūti saprast, ka viņa paša maņu pieredze un maņu atpazīšana atšķiras no citu cilvēku jutības pieredzes.
Bieži pieaugušajiem nav viegli identificēt problēmas, kas saistītas ar maņu informācijas apstrādi un maņu regulēšanu, kā arī pamanīt, ka tās ir vainojamas bērna uzvedībā. Bērna uzvedību var ietekmēt daudzas lietas. Lai saskatītu, kas vainojams bērna uzvedībā, ir nepieciešama pieaugušā cilvēka interese, zinātkāre un izzinoša attieksme. Vēlme un mēģinājums paskatīties uz pasauli no bērna perspektīvas. Tas bieži ir kā slepenpolicista darbs. Hipotēžu, pieņēmumu veidošana un to pārbaude. Daudzos gadījumos ir nepieciešama profesionāļu palīdzība: rūpīga izpēte, uz tās pamata iegūtas zināšanas un atbalsts bērna ikdienā un ikdienas saskarsmē. Tomēr vissvarīgākais ir atbalstīt bērnu pieredzes krāšanā, saskarsmes situācijās un iepriekš paredzēt ikdienas dzīvi.
- Paaugstināta jutība pret kairinājumiem. Bērns var, piemēram, izjust nepatiku pret pamataprūpi. Tās laikā būt uzbudināts un raudulīgs vai paust nepatiku ar iepriekš nedzirdētām skaņām vai uztrauktu raudāšanu.
- Grūtības nomierināties. Bieži vien tikai pazīstams cilvēks spēj nomierināt bērnu
- (bērnam droša un pazīstama maņu pieredze, saskarsme).
- Nepatika pret parastu maņu pieredzi. Bērns, piemēram, izvairās pat no viegla pieskāriena, viņam nepatīk lēkāšana vai ja tiek pacelts gaisā.
- Problēmas, kas saistītas ar ēšanu, kā, piemēram, zīšana un norīšana, kā arī pāreja uz citiem pārtikas produktiem.
- Problēmas, kas saistītas ar gulēšanu, piemēram, grūtības nomierināties pirms miega, miega ritma ievērošana.
Pirmsskolas un skolas vecuma bērniem maņu regulācijas grūtības var būt šādas:
- Paaugstināta maņu jutība, kas var izpausties atgrūšanā vai nemierā ar pieskārieniem. Paaugstināta jutība pret skaņu un smaržu. Tas bieži ierobežo iespēju piedalīties un darboties ar draugiem.
- Ikdienišķu darbību grūtības, kuras var redzēt pārvietošanās situācijās, kā arī, piemēram, maņu pārslodze bērnudārzā vai skolas ēdienreizē.
- Dusmu izpausmes, kas var ilgt tik ilgi, ka pārslodze traucē iespēju nomierināties.
Sensorās integrācijas teorija nodrošina lielisku atskaites ietvaru, lai pārbaudītu maņu sistēmu un tās darbību. Sensorā integrācija nozīmē maņu informācijas strukturēšanu lietošanai jeb to, lai maņas darbojas ļoti cieši kopā un vienlaikus. Maņu sistēma pastāvīgi nosūta maņu informācijas receptoru ziņu uz centrālo nervu sistēmu. Centrālās nervu sistēmas uzdevums ir saņemt pretī maņu informāciju un filtrēt neatbilstošu informāciju.
No maņu sistēmām mums ir pazīstama taustes, redzes, dzirdes, ožas un garšas maņa. Papildus tām ir maņas, kas ir mazāk pazīstamas. Proprioceptīvā maņu sistēma izmanto informāciju, kuru pārraida muskuļi, cīpslas un locītavas, lai cita starpā nojaus-tu stāvokli, kurā atrodamies. Vestibulārā līdzsvara un kustību maņu sistēma palīdz uzturēt līdzsvaru, koordinēt galvas un acu kustības, vienlaikus izmantot abas ķermeņa puses, sajust kustības virzienu un ātrumu un saglabāt vertikālu stāvokli pret gravitāciju. Viscerālā maņu sistēma caur iekšējiem orgāniem sniedz informāciju, cita starpā par bada sajūtu vai vajadzību pēc tualetes.34
Maņu regulēšana
Maņu regulēšanas problēmas var iedalīt trīs daļās: paaugstināta maņu jutība, vāja maņu reaģēšana un intensīva maņu meklēšana (sk. 2. attēlu, 97. lpp.), par kurām vēlāk paskaidrots tekstā. Tās nav savstarpēji izslēdzošas un izpaužas ļoti individuāli. Maņu jeb sensorās regulēšanas grūtības nedaudz atvieglo augšana un attīstība, kā arī apkārtējo atbalsts un pašregulēšanas līdzekļu apguve. Sensorās regulācijas traucējumi ir gadījumi, kad patoloģiska reakcija ievērojami ierobežo un sarežģī ikdienas dzīvi.
Spēcīga reakcija uz sajūtām
Paaugstināti jutīgs bērns reaģē ļoti ātri un spēcīgi pat uz nelielu šīs sajūtas impulsu. Piemēram, dzirdes jutīgs bērns var izjust neprognozējamu skaļu skaņu kā sāpes ausīs, kaut citi bērni skaļo skaņu pamana tikai garāmejot. Paaugstinātas jutības reakcijām ir centrāla ietekme uz emocijām un uzvedību, un tās palielina bērna modrību un maņu slodzi visas dienas garumā. Pārslodze var izraisīt stresa reakcijas. Šajā gadījumā izvairīga uzvedība vai cīņas/bēgšanas reakcija var izpausties, piemēram, kā spēcīgi un nekontrolējami emociju un uzvedības uzplūdi. Pārslodze var izraisīt arī izslēgšanās stāvokli, kad bērns sastingst bezspēcībā, aktivizējoties smadzeņu draudu un aizsardzības sistēmām.
Bērns ar paaugstinātu jutību izvairās no ķermeņa un vides kairinājumiem: piemēram, dažādu ēdienu ēšanas, drēbju berzēšanās, pieskaršanās citiem, trokšņa un skaņas, spilgtas gaismas un spēlēm, kurās nepieciešama ātra kustība. Šāda izvairīšanās var sašaurināt bērna motorisko prasmju, iztēles, kā arī mācīšanās spēju un prasmju attīstību. Tas arī ļoti bieži liek palikt ārpus kopīgām spēlēm un draudzības.
Jutība bieži var pastiprināties, ja cilvēks piedzīvo tādas situācijas kā nogurums, neregulāra uztura uzņemšana, cukura līmeņa svārstības asinīs, infekcijas, paaugstināta ikdienas darba slodze vai negaidītas izmaiņas ikdienas kārtībā. Tādējādi maņu atbildes reakcijas ikdienā var būt ļoti mainīgas. Mainīga slodze un reakcija uz pārslodzi var parādīties arī ilgākā laika posmā, piemēram, pārmaiņu situācijās (pārvācoties uz jaunu māju vai mainot skolotāju u. tml.) un pielāgojoties jaunajai kārtībai. Šīs maņu uztveres svārstības bieži būtiski ietekmē bērna ikdienas plūdumu un spēju darboties. Sliktākos dienas periodos vai brīžos ir īpaši svarīgi atrast pietiekamu iespēju nomierināties un izprast bērna spriedzes līmeni, kādu viņš spēj paciest. Ir svarīgi pievērst uzmanību arī pietiekamai atpūtai un miegam, ēdiena kvalitātei un regularitātei. Jāņem vērā, ka jaunas rutīnas izveide var prasīt laiku un nepieciešama apkārtējo pieaugušo pacietība.
Paaugstināta jutība un ēšanas traucējumi bieži ir smagas problēmas bērna ikdienas dzīvē. Tādēļ tās arī analizē atsevišķi.
Paaugstināta jutība
Maņu jutība cilvēkam attīstās un sāk funkcionēt visagrāk. Tā kā bērnam ar paaugstinātu jutīgumu nervu sistēma nepietiekami vājina ienākošās sajūtas, tās izraisa spēcīgu reakciju nervu sistēmā. Šī iemesla dēļ bērns piedzīvo lielu diskomfortu un negatīvas sajūtas, kas var izraisīt uzvedības problēmas.
Piemēram, bērnam ar paaugstinātu jutību viegls pieskāriens var būt sāpīgs vai ļoti nepatīkams, un viņš uz negaidītu pieskārienu var reaģēt ļoti spēcīgi. Bērns var labi pieciest paša radītos un regulētos impulsus, piemēram, trokšņainu spēlēšanos, taču negaidīts skaļš troksnis var izraisīt sāpes un spēcīgu diskomfortu.
- Brīdini par pieskārienu ar skatienu vai vārdiem.
- Noskaidro, kāds pieskāriens nomierina un ir patīkams un otrādi – kādi pieskārieni bērnam nav patīkami.
- Ievēro bērna negatīvās reakcijas un jūtas un runā par tām.
- Ievēro arī pozitīvās situācijas, tuvību vai pieskāriena brīžus un runā par tiem.
- Izvēlies pieskārienus, kas ir dziļi (piemēram, sparīgu muguras masāžu), dziļie pieskārieni bieži nomāc paaugstinātas jutības sajūtu. Masāža var palīdzēt arī pirms apģērbšanās, nomācot drēbju izraisītās nospiedošās sajūtas.
- Ievēro bērna vēlmes attiecībā uz drēbju materiāliem, modeļiem un stiprinājumiem. Nogriez drēbju birkas.
- Iepriekš paredzi gadalaiku maiņas – noliec priekšā nākamā gadalaika drēbes, lai tās var apskatīt un izmēģināt. Kopā ar bērnu vienojieties par noteikumiem, kad nākamās sezonas apģērbs tiks valkāts, piemēram, sasniedzot zināmu gaisa temperatūru.
Bērniem ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem bieži ir grūtības ar ēšanu. Cēloņi nereti ir dažādi, un daudziem bērniem ēšanas problēmu cēlonis var būt saistīts ar īpatnībām maņu informācijas apstrādē. Tiesa, ēšanas grūtības ir cieši saistītas ar saskarsmi, un ietekme ir arī apkārt esošajiem faktoriem.
Taustes, ožas un garšas paaugstināta jutība ir galvenās paaugstinātās jutības, kas izraisa ēšanas problēmas. Bērns, kam ir paaugstināta jutība, var gūt nepatīkamu pieredzi no pārtikas produktu sastāva, krāsas, garšas, smaržas vai sajūtas mutē. Bērns var izjust ēdiena garšu vai struktūru kā ļoti spēcīgas sajūtas. Šāds bērns bieži ir izvēlīgs ēdiena ziņā un dod priekšroku noteiktām garšām, sastāvam un temperatūrai.
- Pievērs īpašu uzmanību, lai ēšana būtu droša un patīkama.
- Bērnu nedrīkst piespiest ēst ēdienu, pret kuru viņš sajūt nepatiku.
- Lai pierastu pie jauniem ēdieniem, vajadzīgs laiks.
- Ēdienreizes laikā vienmēr ir pieejams ēdiens, ko bērns akceptē.
- Ēdiena porcijas ir mērenas, vai arī tās nosaka pats bērns.
- Ēdiena sastāvdaļas uz šķīvja turiet atsevišķi.
- Bērnam ir atļauts pieskarties ēdienam ar pirkstiem un izspļaut ēdienu no mutes.
- Ja bērnam ir jālieto zāles, kas viņam nepatīk, ieteicams zāļu lietošanu skaidri nošķirt no ēšanas (vieta, laiks utt.).
Veidi, kā palīdzēt bērnam ar paaugstinātu dzirdes vai redzes jutību:
- Dzirdes aizsargu, prettrokšņu austiņu vai ausu aizbāžņu nodrošināšana.
- Izvairīšanās no trokšņainu aparātu izmantošanas bērna klātbūtnē.
- Mūzikas atskaņošana, kas var pārklāt bērnu traucējošo troksni.
- Iespēja piedāvāt iet uz citu telpu, kurā nav bērnam traucējošo skaņu kairinājumu.
- Saulesbriļļu un naģenes piedāvāšana.
- Gaismas aizsardzības izmantošana logiem un automašīnā.
- Aptumšojošo aizkaru lietošana naktīs mājās un guļamtelpās.
- Starpsienu un aizkaru izmantošana, liedzot bērnam redzēt kustību.
- Bērnam patīkamu skaņu un vizuālo sajūtu nodrošināšana.
Bērnam, kurš vāji reaģē uz maņām, ir vajadzīgas spēcīgas sajūtas, lai saglabātu saskarsmi un spētu būt klātesošs notiekošajā. Bērns var izrādīties pasīvs un noslēgts vai ļoti kārs pēc sajūtām. Bērns var neapzināties vides iespējas un nemēģina vidi izpētīt.
Sajūtu kārība*
Sajūtu kārs bērns meklē spēcīgas un ilgstošas sajūtas, vai nu vienu noteiktu, vai vairākas atšķirīgas sajūtas. Piemēram, bērns var pastāvīgi kustēties, griezties, šūpoties, visam pieskarties un bāzt priekšmetus mutē, pat skolas vecumā. Bērnam ir grūti regulēt sajūtu saņemšanu, un viņš meklē jutības pārmērības. Bērns, kas izjūt sajūtu kārību, bieži izbauda satraukumu un var arī apdraudēt savu drošību.
Bērnam, kurš pastiprināti meklē sajūtas, it īpaši, ja meklē kustību sajūtas, ir noderīga fizkultūra un fizisku un mierīgāku aktivitāšu maiņa, jo kustēšanās bērnu strukturē un nomierina. Kad pēc darbiem pie galda, kuriem nepieciešama koncentrēšanās, tiek dota atpūta, būtu labi bērnam nodrošināt iespēju fiziskām aktivitātēm. Piemēram, bērns var atnest, sagādāt, aiznest, noslaucīt galdu vai tāfeli vai pat, saņemot atļauju, paskraidīt augšā un lejā pa skolas kāpnēm. Ir arī palīglīdzekļi, kas var palīdzēt bērnam, kurš pastiprināti meklē sajūtas, tostarp taustes rotaļlietas, smaguma lietas (svara veste vai svara rotaļlieta, ko turēt klēpī), aktīvais spilvens vai vingrošanas bumba, arī vingrošanas gumijas lente, kas piestiprināta pie krēsla vai galda kājām, un košļājamie produkti. Arī košļāšana (košļājamā gumija vai burkāns) var palīdzēt mājasdarbu izpildē.
* Literatūrā biežāk sastopams apzīmējums “sensoro stimulu meklēšanas uzvedība” (latviešu redakcijas piezīme)
Atbalsts bērnam ar maņu regulēšanas problēmām
Vispirms ir svarīgi, lai maņu regulēšanas problēmas tiktu atklātas savlaicīgi. Zināšanas un izpratne pati par sevi jau atvieglo ģimenes saskarsmi un ikdienas dzīvi. Papildus zināšanām un izpratnei bērnam palīdz apkārtesošie pieaugušie un vienaudži, kuri saprot, kāpēc bērns izturas tā, kā viņš izturas. Ikdienā bērns tiek atbalstīts arī ar konkrētiem, pārbaudītiem paņēmieniem.
Galvenais bērniem ar maņu regulēšanas problēmām ikdienā ir tas, ka pieaugušais rūpējas un nodrošina, lai bērnam ir droši būt un darboties dažādās vidēs. Rast piemērotas modrības, slodzes līmeņa, pietiekama miera un relaksācijas stāvokļa savienojumu, bieži tas ir grūti, bet ne neiespējami. Ar zināšanām, pieredzi un eksperimentiem palielinās sapratnes, pareizu hipotēžu un par labu atzītu paņēmienu skaits. Piemēram, atrodot bērnam atbilstošus nomierināšanās veidus un darbības, kas palielina modrību, daudziem bērniem un ģimenēm var palīdzēt.
Nomierināšanās un atpūtas veidi ir ļoti individuāli. Daudzi bērni kā nomierināšanās veidu izmanto pieaugušā klēpi, nesteidzību un tuvību. Nomierinošas skaņas un mūzika arī var palīdzēt nomierināties. Dažiem bērniem noder krēslaina un klusa telpa, kurā viņi var būt mirkli paši ar sevi. Citiem noder smaguma sega vai citi smaguma priekšmeti, kas sniedz dziļa spiediena sajūtu, nomierina un sakārto.
Bērns var arī atpūsties un uzlādēt baterijas, piemēram, krāsojot, zīmējot vai lasot grāmatu. Daudziem lielākiem bērniem kā nomierināšanās atbalstu varam izmantot apzinātības praksi, dažādas metodes, kas veicina kontaktu ar savām sajūtām, pievēršot uzmanību sava ķermeņa sajūtām, elpošanai un apkārtnei. Atpūta, izmantojot nomierinošu pieskārienu vai iztēli, var bērnam palīdzēt.
Možumu palielina spilgta gaisma, krāsas un kontrasti. Straujš, sparīgs pieskāriens var palīdzēt atspirgt. Fiziskās aktivitātes, piemēram, aktivitātes brīvā dabā un fiziskas spēles, var palielināt modrību. Kad tiek dota atpūta no darbiem, kuriem nepieciešama koncentrēšanās, būtu labi ieturēt pārtraukums, piemēram, kustoties un tādējādi darāmajam nodrošinot pārmaiņas. Bērna modrība tiek saglabāta, kad viņš var veikt sev interesantus un atbilstoši izaicinošus uzdevumus, par ko viņam ir apsolīta atlīdzība.
Bērniem ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem un bērniem ar maņu regulācijas traucējumiem nāk par labu situāciju plānošana, ko var pasniegt, piemēram, vārdiski, ar attēliem, attēlu sērijām vai dienas un nedēļas dienaskārtības sastādīšanu. Grūtos brīžos, piemēram, rīta aktivitāšu vai došanās uz bērnudārzu laikā, var palīdzēt vizuālais plāns. Bērnam ar maņu regulācijas problēmām ir vajadzīga vairāk un intensīvāka pieaugušā regulatīvā un strukturālā palīdzība nekā bērnam, kuram šo problēmu nav. Papildus vārdiem ir svarīgi atrast efektīvus fiziskā kontakta un pieskāriena veidus: bērnam ar paaugstinātu jutību ir īpaši svarīgi atrast efektīvus veidus, kā gan bērnam, gan vecākiem būt tuviem, pieskarties un vadīt darbības.
Bērnam ar maņu regulēšanas problēmām var būt grūti pieslēgties aktivitātēm, kad apkārtējie kairinājumi novērš uzmanību. Ir svarīgi atzīmēt bērna rīcības iniciatīvas un interesēties par tām. Bērns pieaugušo klātbūtni un interesi uztver kā svarīgu un uz tā pamata jūtas novērtēts un spējīgs. Bērns var ieinteresēties un kļūt aktīvs. Kopā ar bērnu varat arī atcerēties notikumus, apskatīt attēlus vai uzzīmēt tos. Izmantojot kopā piedzīvotās lietas, dabiski atklāsies arī emocionālā pieredze dažādās situācijās, un to analizēšana palīdzēs atbalstīt bērna izpratni par emocijām un maņu pieredzi.
Dažreiz ir grūti pievērst bērna ar maņu regulēšanas problēmām uzmanību vēlamajam jautājumam. Saskarsmē ir svarīgi piesaistīt bērna uzmanību un dot norādījumus tādā formā, kādu bērns saprot. Tālvadības vietā bērnam bieži nepieciešama klātesoša vadība. Arī šeit var noderēt attēlu atbalsts, pat ja bērnam nav valodas grūtību. “Vispirms – pēc tam” veida instrukcijas bieži darbojas labi.
Atbalsts vecākiem, kuriem ir bērns ar neiropsihiatrisku simptomātiku
Somijas Sociālās apdrošināšanas aģentūras ”Kela” 2017. gada beigās publicētais pētījums35 atklāja, ka jānovēro vecāku, kuriem ir bērns ar psihiatrisku simptomā-tiku, labsajūta, plānojot aprūpi un rehabilitāciju. Saskaņā ar pētījumu vecāku galvenās rūpes bija pašsajūta un vainas apziņa.36 Vecāki ne tikai vaino sevi, bet arī uztver, ka tuvākie cilvēki, tostarp profesionāļi, viņus vaino bērna izaicinošajā uzvedībā.
Ir ļoti svarīgi, lai pret bērna vecākiem izturētos ar cieņu un vecāki dzirdētu ne tikai par ikdienas grūtībām, bet arī par panākumiem. Cieņpilna attieksme rada uzticību, kas palīdz atbalsta un aprūpes pasākumiem. Ir svarīgi iesaistīt vecākus atbalsta pasākumu un aprūpes plānošanā visos atbalsta posmos un dažādās bērna darba vidēs.
Apkārtējo izpratnes palielināšana
Bērna ikdiena ietver tikšanos ar vienaudžiem un citiem bērniem mājas tuvumā, rotaļlaukumā, bērnudārza grupiņā, skolas klasē un, iespējams, pulciņos. Bērns arī ikdienas gaitās, ekskursijās, ģimenes svētkos un brīvdienu ceļojumos sastopas ar citiem cilvēkiem.
Bērni pēc būtības ir zinātkāri un atklāti draudzīgi. Viņus dabiski interesē kopā būšana un cilvēku daudzveidība. Ieskats cilvēku dažādībā palielina bērna māku attiekties pret dažādiem cilvēkiem un rīkoties grupā. Runājot par atšķirībām, ir svarīgi izcelt atšķirības burvību: mums visiem ir stiprās puses, bet ir arī lietas, kuras mēs trenējam un kuras ikdienas dzīvē rada grūtības.
Vecāks, kuram ir bērns ar neiropsihiatrisku simptomātiku, var pastāstīt tuvāko lokam par bērna un ģimenes ikdienu. Bieži vien ir nepieciešams un vēlams arī bērnudārza grupiņu informēt par bērna galvenajām neiropsihiatriskajām pazīmēm un ar tām saistītajām maņu regulēšanas problēmām. Šajā gadījumā ir ļoti svarīgi, ka saruna ir saskaņota ar vecākiem un atkarībā no gadījuma arī ar bērnu. Ja nepieciešams, vecāks var ierasties grupiņā, lai pastāstītu par to.
Kad tuvojas laiks iet skolā, ar skolas vecuma bērnu ir svarīgi vienoties, kas un kā tiek runāts. Bērnam var palīdzēt tas, ka tajā pašā reizē tiek stāstīts par viņa stiprajām pusēm un arī par to, kas palīdz maņu regulēšanas problēmām un kas labi noder, piemēram, mājas ikdienas dzīvē. Tajā pašā laikā var iedrošināt bērna draugus vai citus bērnus dalīties ar savām spēcīgajām pusēm un lietām, kas viņiem tik viegli nepadodas, un uzzināt kādas darbības viņi piekopj.
Ļoti būtiski, lai tie, kas ir bērna ikdienas dzīvē, saņemtu informāciju par bērna maņu problēmām, kā arī konkrētus norādījumus un ieteikumus, kā būt un darboties kopā ar bērnu. Bērnu grupa ir lieliska vieta, kur pieaugušā vadībā izmēģināt, piemēram, cik tuvu draugam vai citai personai ir pieklājīgi iet vai kā tuvoties un pieskarties draugam, ņemot vērā iespējamo maņu īpašo jutīgumu. Bērna pieredzes pastāstīšanai ir svarīga loma, sniedzot draugiem izpratni par šo lietu un sapratni par maņu pieredzes atšķirībām. Piemēram, ir svarīgi pastāstīt, kā negaidīti skaļu skaņu sajūt dzirdes jutīgs bērns un ka tāpēc visi klases audzēkņi varētu kopā rūpēties par to, lai trokšņa līmenis pārāk nepaaugstinātos. Pieaugušajam jābūt atbildīgam par pozitīvu atšķirības izcelšanu, attieksmes novērtēšanu un līdzsvaru grupā, lai pārvaldītu slodzi. Kad bērni aizraujas ar kādu ideju, viņi bieži rada lieliskus novērojumus un atziņas, kas palielina visas grupas darbības efektivitāti un liek nepiespiesti uzmanīt citus. Atbalsta līdzekļi bērnam ar maņu regulēšanas problēmām bieži ir tādi, kas dod labumu bērniem kopumā, gan visas grupas aktivitātēm, gan saskarsmes pratībai. Zināšanas par bērna atšķirībām viņa apkārtnē sniedz ļoti vērtīgu palīdzību tiem, kas strādā ar bērnu, un rada atmosfēru, kurā tiek ņemta vērā un novērtēta atšķirība. Tajā pašā laikā nostiprinās visu bērnu sociālās un citu ievērošanas prasmes, un tās tiek iedotas līdzi tālākajā dzīves ceļā.
Vide, kurā tiek ievērotas maņu regulēšanas grūtības
Bērniem ar īpaši augstu jutību ir svarīgi pievērst uzmanību dažādu telpu īpašībām. Piemēram, skaņu pasaule un akustika, vizuālie faktori – apgaismojums, stikla sienas un logi u. tml., kā arī temperatūra un gaisa kvalitāte.
Bērniem ar neiropsihiatrisku simptomātiku, kā arī visiem pārējiem bērniem ir noderīga rutīna un paredzama ikdienas dzīve. Daudziem bērniem ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem vai paaugstinātu maņu jutību neparedzamas un nekontrolējamas situācijas, piemēram, pārvietošanās situācijas un izmaiņas plānotajā programmā, ir visgrūtākie ikdienas dzīves punkti. Maņu spriedze, skaņas, pieskārieni, smaržas un cilvēku kņada, ko piedzīvo pārvietojoties, var būt satraucoši un stresaini. Pastāvīga slodze, stresa stāvoklis var izraisīt cīņas vai bēgšanas reakciju, kuras laikā bērna paša spēja izprast maņu slodzi un situāciju ir maldinoša.
Projektējot tādas telpas kā bērnudārzi un skolu ēkas, skaisti arhitektūras risinājumi dažkārt var aizēnot pieejamību. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš redzes un dzirdes pasaulei, tam, kas redzams un kā skaņas pārvietojas telpās. Piemēram, ir vērts pievērst uzmanību tam, kāda ir skaņu pasaule telpā dažādās situācijās, kā tiek īstenota akustika, kāds ir apgaismojums un vai ir iespējams dot priekšroku netiešajai gaismai, vai ir nepieciešams izmantot lielus logu laukumus, vai var darboties un izmantot starpbrīdi, atrodoties mierīgā telpā, kur ir mazāk maņu kairinājumu. Arī grupu lielumi bērnu-dārzos, skolās un pēcpusdienas pulciņos tiek ņemti vērā.
Ir svarīgi apsvērt, kāda rīcība apgrūtina vai izaicina bērnu bērnudārzos un skolās. Kādas prasības bērnam izvirza apkārējā vide? Vai bērns varēs viegli pārvietoties, piemēram, dienas laikā vairākas reizes mainot klases telpas, pārorientēties no jauna un izturēt maņu kairinājumus, ko rada pārejas? Vai būtu iespējams, ka klase mācītos vienā un tai pašā kabinetā? Vai ir uzstādījums ilgstoši uzturēties klases telpā? Vai bērns var kustēties stundas laikā, uzdevumu veikšanas pauzē?
Kā tiek strādāts ar grupu? Vai visai grupai tiek mācīts, cik svarīgi ir respektēt cita privāto telpu? Vai var ņemt vērā individuālās vajadzības un ieviest ikdienas dzīvi atvieglojošas lietas? Kā vispār telpas parasti tiek veidotas? Vai tiek ņemtas vērā arī maņu perspektīvas?
Svarīga ir bērnu un vecāku uzklausīšana, jo viņi vislabāk spēj noteikt un atrast sarežģītās lietas mājas, bērnudārzā vai skolas ikdienas dzīvē. Lai identificētu problēmas, bieži vien var būt nepieciešama ergoterapeita izpēte. Paaugstinātas jutības maņu galvenais cēlonis ir noslogojums, kas jāņem vērā. Jācenšas gūt izpratni par to, kā bērns izjūt savas apkārtnes maņu pasauli. Priekšplānā izvirzās vides kairinājumu un sajūtu intensitāte, nepārtrauktība un daudzums.
Vai ir iespējams mazināt bērna maņu slodzi? Bērnam, kurš ir jutīgs pret skaņu, var palīdzēt atbilstošas ierīces, piemēram, dzirdes aizsargi vai fona troksni slāpējošas austiņas. Arī grupai var mācīt darboties zemākā trokšņa līmenī. Ja tas izdosies, iegūs visi! Pārtraukumu un atpūtas brīžu izbaudīšana mierīgā telpā palīdz daudziem bērniem, kurus pārslogo maņu sajūtas. Savukārt bērnam, kurš ir maņu kārs, palīdzēs, ja viņš pēc uzdevumiem, kuriem nepieciešama koncentrēšanās, varēs pauzēs veikt fiziskus vingrinājumus.
Bērna maņu regulēšanas problēmu izpēte
Kad neiropsihiatriski simptomātiska vai jebkura bērna ikdienas rutīna samezglojas, bērns piedzīvo spēcīgu emocionālu reakciju, un šķiet, ka viņš ir vairāk pārslogots nekā viņa vienaudži. Tad var būt nepieciešams papētīt un noskaidrot, vai maņu grūtības izskaidro bērna izaicinošo uzvedību. Bieži vien situāciju var izmeklēt primārajā veselības aprūpē, bet, ja nepieciešams, bērns var saņemt nosūtījumu speciālista izvērtējumam. Lai aprūpi un rehabilitāciju varētu virzīt pareizi, rūpīgā bērna izmeklēšanā ne tikai identificējam bērna stiprās puses un spēju darboties ikdienā, bet arī atzīmējam lietas, kas izraisa grūtības. Bieži vien ir nepieciešami vairāku nozaru profesionāļi un plaša skatījuma novērtējumi. No otras puses, varam sākt risināt grūtības, kas rodas ikdienā.
Maņu informācijas apstrādes un maņu regulēšanas problēmās ir svarīgi izmantot ergoterapeita zināšanas. Bērna izpētei nepieciešams uzticams, standartizēts novērtējums, plaši situācijas izmeklējumi un informācijas apkopošana ne tikai no bērna vecāku, bet arī no bērnudārza vai skolas puses.
Maņu regulēšanas problēmu izpētei tiek izmantotas standartizētas anketas, kur apkopojam gan vecāku, gan bērnudārza vai skolas atbildīgo personu sniegto informāciju. Papildus tam tiek intervēti vecāki un, ja nepieciešams, bērns tiek novērots ikdienas vidē. Individuālais ergoterapeita izvērtējums ietver standartizētus testus, kā arī spēles, kas vadītas brīvā formā. Šie datu avoti tiek izmantoti pētījumu datu apkopošanā. Maņu regulēšanas problēmu apzināšanās un noteikšana ir svarīga, lai atbalstītu bērnu un visu ģimeni. Ergoterapeitiskā izvērtējuma metodes nodrošina veidus, kā jau no paša sākuma novērtēt bērna funkcionālās spējas. Piemēram, attiecībā uz maņu regulēšanu ir izstrādāti standartizēti maņu regulācijas testi “Sensory Processing Measure” (SPM) un “Sensory Pro le” (SP), kuru pamatā ir sensorās integrācijas teorija. Jau esošajam standartizēto maņu regulācijas testu (SPM) klāstam, kas paredzēti maziem bērniem un skolniekiem, ir iecerēts 2019. un 2020. gadā ieviest rādītājus, kas novērtētu maņu regulējumu arī zīdaiņiem un mazuļiem, kā arī pusaudžiem un pieaugušajiem.37
Ar individuālo bērna novērtējumu un šo rādītāju palīdzību varam noskaidrot, vai maņu regulēšanas grūtības ietekmē bērna prasmes un līdzdalību ikdienas dzīvē. Metodes sniedz informāciju par bērna ikdienas sniegumu gan no vecā-ku, gan bērnudārza un skolas perspektīvas. Lai saprastu anketu rezultātus un tos saistītu ar konkrētiem ikdienas risinājumiem un to realizāciju, vērtētājam nepieciešama papildu apmācība, zināšanas par metodes izmantošanu un izpratne par sensorās integrācijas teoriju. Visa pamatā ir bērna prasmju novērtējums un novērojumi dažādās vidēs. Sensorās integrācijas terapija ir izstrādāta maņu informācijas apstrādes traucējumu ārstēšanai, un tā nodrošina atbalstu tiem, kas piekrituši terapijai.38
Savlaicīgs atbalsts maņu kontroles problēmām, to ārstēšana un rehabilitācija
Bērniem ar neiropsihiatriskiem simptomiem un viņu ģimenēm ir īpaši svarīga agrīna izpratne un palīdzība. Diagnostika bieži laika gaitā tiek atkārtota un precizēta, jo tiek uzraudzīta bērna izaugsme un attīstība, kā arī pieaug apkārtējās vides ekspektācijas un prasības. Agrīni atbalsta pasākumi jāveic, tiklīdz rodas problēmas bērna ikdienas dzīvē. Vecāki tad ir ļoti noraizējušies, trūkst zināšanu un spējas tikt galā ar pārbaudi. Maņu regulēšanas problēmas ir galvenais, kas jāņem vērā ārstēšanas procesos, jo savlaicīgs atbalsts ikdienas dzīvē ienes saprašanos un zināšanas, kas sakārto ikdienas dzīvi un ģimenes saskarsmi.
Zīdaiņa vecumā galvenā loma ģimenes ikdienas problēmu atpazīšanā ir klīnikas medicīnas māsai. Problēmas ar mazuļa aprūpi, ēšanu un nomierināšanu var liecināt par maņu kontroles problēmām, kam nepieciešams atbalsts. Ja vecākiem ir bažas, tad ļoti svarīgi ir pievērsties tām. Zīdaiņu un mazu bērnu vecumā medicīnas māsai profesionāls sadarbības partneris ir ergoterapeits, kurš ir apmācīts sensorās integrācijas terapijā un maņu regulēšanas sistēmas novērtēšanā un atbalstīšanā. Dažās jomās šī sadarbība notiek un ir atzīta par labu. Praksē maņu kontroles problēmas zīdaiņu konsultācijā tiek identificētas salīdzinoši vāji.
Agrā bērnībā ģimenes galvenie partneri ir bērnudārza grupas audzinātāja un psihologs. Skolas vecuma bērnu gadījumā sadarbība veidojas starp skolas veselības aprūpes un citiem skolēnu uzraudzītājiem, kur skolas psihologa loma ir galvenā. Vairumā gadījumu situācijas novērtēšanai ir nepieciešamas vairāku profesionāļu prasmes, kas balstītas uz bērna individuālajām vajadzībām, piemēram, psihologa, logopēda, ergoterapeita un fizioterapeita prasmes. Ja nepieciešams, pēc bērna un ģimenes aprūpes var vērsties ģimenes konsultāciju centrā vai specializētajā medicīnas iestādē.
Ir būtiski uzlabot bērna izpratni par tuvāko apkārtni un atrast konkrētus palīglīdzekļus. Zināšanas un izpratne par bērna īpatnībām un atšķirīgo sajūtu pieredzi ievērojami palīdz gan bērnam, gan vecākam, kā arī bērnudārza vai skolas darbiniekiem. Maņu regulēšanas grūtību gadījumā īpaša uzmanība jāpievērš bērna modrības un noslogojuma stāvoklim. No prognozējamas ikdienas dzīves un rutīnas labumu gūst katrs bērns un ģimene. Ģimene var gūt labumu arī no tādiem aprūpes procesiem kā vecāku uzraudzība vai bērna sevis aprūpēšana apvienojumā ar vecāku norādēm.
Individuāla rehabilitācija, ergoterapija vai sensorās integrācijas terapija bērnam var tikt apsvērta, ja viņam ir grūti apstrādāt maņu informāciju vai ir sarežģītas maņu kontroles problēmas. Apkārtējo atbalsts vienmēr ir galvenais. Jo mazāks bērns, jo ciešāk vecāki tiek iesaistīti procesā un terapijas vizītēs.
Vecākiem ir jāsaņem zināšanas laikus un jāzina konkrēti veidi, kā strādāt ar savu bērnu un tādējādi gūt panākumus kā vecākiem. Pozitīva saskarsme stiprina vecāku labsajūtu. Tas ir svarīgi bērna izaugsmei un attīstībai, kā arī vecākiem kā viņu vecāku lomas novērtējums.
Papildus valsts un privātajai veselības aprūpei ģimenes un profesionāļi var piekļūt informācijai, palīdzībai un atbalstam, izmantojot dažādas tīmekļa vietnes un publikācijas, piemēram, rokasgrāmatu ”Bērnība bez šķēršļiem”.
Avoti un papildu literatūra:
Ayres, A. J. 2008: Aistimusten aallokossa – Sensorisen integraation häiriö ja terapia. PS-kustan-nus.
Berggren, K. ja Hämäläinen, J. (toim.) 2018: Adhd-käsikirja. PS-kustannus, Jyväskylä.
Bundy, A., Lane, S. & Murray, E. 2002: Sensory Integration – eory and Practice. Davis Compa-ny Philadelphia.
Danner, P. ja Kippola-Pääkkönen, Anu 2017: Toimintaterapia. Teoksessa Kumpulainen, K., Aronen, E., Ebeling, H., Laukkanen, E., Marttunen, M., Puura, K., & Sourander, A., (toim.) 2017: Lastenpsykiatria ja nuorisopsykiatria. Duodecim, Helsinki.
Dunn, W. 2005: A Sensory Processing Approach to Supporting Infant-Caregiver Relationship. Teokses-ta: Samero & co. Treating parent-infant relationship problems. New York, e Guildford Press.
Ernsperger, L. & Stegen-Hanson, T. 2004: Just Take a Bite: Easy, E Ective Answers to Food Aver-sions and Eating Challenges! Future Horizons.
Kranowitz, C. S. 2005: e Out-of-Sync Child. Recognizing and Coping with Sensory Processin Disorder. A Perigee Book, New York. Pieejams arī somiski: Kranowitz, C.S.2008. Tahatonta tohellusta. PS-kustannus, Jyväskylä.
Kumpulainen, K., Aronen, E., Ebeling, H., Laukkanen, E., Marttunen, M., Puura, K., & Souran-der, A., (toim.) 2017: Lastenpsykiatria ja nuorisopsykiatria. Duodecim, Helsinki.
Leppämäki, S ja Savikuja, T. (toim.) 2017: Touretten oireyhtymä. PS-kustannus, Jyväskylä. Miller, L. J. 2014: Sensational Kids. Hope and Help for Children with Sensory Processing Disor-der. Revised Edition. A Perigee Book, New York.
Rowell, K. & McGlothlin, J. 2015: Helping Your Child with Extreme Picky Eating: A Step-
by-Step Guide for Overcoming Selective Eating, Food Aversion, and Feeding Disorders. New Harbinger Publications.
Schaaf, R. C., Benevides, T. et al. 2013: An Intervention for Sensory Di culties in Children with Autism: A Randomized Trial. Published online 10 November 2013.
Schaaf, R. C. 2015: Clinician’s Guide for Implementing Ayres Sensory Integration. Promoting Participation for Children With Autism. Aota Press.
Smith Roley, S., Mailloux, Z. et al 2015: Sensory Integration and Praxis Patterns in Children with Autism. AJOT, January/February 2015, Volume 69, Number 1.
Somijas Ārstu biedrības Duodecim, Somijas Bērnu neirologu apvienības, Somijas Jauniešu psi-hiatrijas apvienības un Somijas Bērnu neirologu apvienības izveidotā darba grupa (Puustjär- vi A, Leppämäki S, Närhi V, Pihlakoski L, Sumia M, Virta M, Voutilainen A, Tuunainen A) 2017: ADHD (aktiivisuuden ja tarkkaavuuden häiriö). Helsinki: Somijas Ārstu biedrība Duodecim. Pieejams vietnē”: www.kaypahoito. ; Päivitystiivistelmä Lääketieteellinen aikakauskirja Duode-cim 2017;133(12):1168-9. Skatīts 18.06.2018.
Vuori M., Tuulio-Henriksson A. ja Autti-Rämö I. 2017: Vanhemmuuteen liittyvät huolenaiheet ja psyykkinen hyvinvointi neuropsykiatrisesti oireilevien lasten huoltajilla. Kuntoutus 2017, 3–4: 20–33. Saite uz Somijas Sociālās apdrošināšanas aģentūras Kela pētījumu: http://www. kela. /ajankohtaista-tutkimus/-/asset_publis- h e r / i o h c 0 0 E Z r U P n /c o n t e n t / n e u r o p s y k i a t r i s e s t i - o i r e i l e v a n - l a p s e n - h u o l t a j a n - p s y y k k i n e n - h y v i n - v o i n t i - t u l e e - h u o m i o i d a - h o i t o a - j a - k u n t o u t u s t a - s u u n n i t e l t a e s s a ? _ 1 0 1 _ I N S T A N C E _ Q 0 D o B Yg E o - Gq6_redirect=%2Ftutkimus Williams & Shellenberger 1996: How Does Your Engine Run? A Leaders Guide to the Alert Program for Self Regulation.
Atsauces:
2. Hyytiäinen ym. 2014, 84. lpp, Parikka, Halonen-Malliarakais & Puustjärvi 2017, 13.lpp.
3. Blair & Raver 2015.
4. Surman et al. 2015.
5. Berkman 2016.
6. EASE-programma, Conner 2018.
7. Helsinku un Ūsimā rajona slimnīca. http://www.hus. /sairaanhoito/1. Närhi 2012, 184. lpp. Hyytiäinen ym. 2014, 84. lpp, Parikka, Halonen-
Malliarakais & Puustjärvi 2017, 13. lpp. Blair & Raver 2015. Surman et al. 2015. Berkman 2016. EASE-programma, Conner 2018. Helsinku un Ūsimā rajona slimnīca. http://www.hus. /sairaanhoito/
8. Moraine 2015, 95. lpp.
9. Hyytiäinen ym. 2014, 83. lpp.; Moraine 2015,
102. lpp.
10. Helsinku un Ūsimā rajona slimnīca. http://www.hus. /sairaanhoito/sairaanhoitopalvelut/foniatria/
lapsen_ neuropsykologinen_arvio/toiminnanohjaus/ Sivut/default.aspx
[pārlasīts 29.11.2018.]; Hyytiäinen ym. 2014, 83. lpp.
11. Hyytiäinen ym. 2014, 83. lpp.
12. Moraine 2015, 78. lpp.
13. Hyytiäinen ym. 2014, 83. lpp.
14. Attēlus, kurus var izmantot vizuālajam atbalstam, var atrast, piemēram, šeit: www.papunet.fi.
15. Serenius-Sirve & Kippola-Pääkkönen 2012, 174. lpp.
16. Parikka, Halonen-Malliarakis & Puustjärvi 2017, 126. lpp.
17. Serenius-Sirve & Kippola-Pääkkönen 2012, 156. lpp.
18. Sandberg 2018, 42. lpp.
20. Kuosmanen ym. 2017, 56. lpp.
21. Parikka, Halonen-Malliarakis & Puustjärvi 2017, 121. lpp.
22. Serenius-Sirve & Kippola-Pääkkönen 2012, 158. lpp. 23 Moraine 2015, 59. lpp.
24. Mattila: Stressi. Lääkärikirja Duodecim. https://www.terveyskirjasto. /terveyskirjasto/tk.koti?p_artikkeli=dlk00976.
25. Sajaniemi ym. 2015, s. 29. lpp.
26. Karila-Hietala ym. (toim.) 2017, 143. lpp.
27. Sajaniemi ym. 2015, 30. lpp.
28. Elvén 2010, 125.–146. lpp. un HAASTE-pasūtījums, 5 lpp.
29. Elvén 2010, 125.–146. lpp.
30. Elvén 2010, 146.–169. lpp.
31. Miller 2014. Sensational Kids. Hope and Help for Children with Sensory Processing Disorder. Revised Edition. A Perigee book, New York. 32 ADHD:n Käypä hoito -suositus 2017.
33. Leppämäki & Savikuja (toim.) 2017.
34. Miller 2014. Sensational Kids. Hope and Help for Children with Sensory Processing Disorder. Revised Edition. A Perigee book, New York.
35. Saite uz Somijas Sociālās apdrošināšanas aģentūras “Kela” pētījumu: http://www.kela. /ajankohtaista-tutkimus/-/asset_publisher/iohc00EZrUPn/content/neuropsykiatrisesti- oireilevan-lapsen-huoltajan-psyykkinen- hyvinvointi-tulee-huomioida-hoitoa-
ja- kuntoutusta-suunniteltaessa?_101_ INSTANCE_ Q0DoBYgEoGq6_
redirect=%2Ftutkimus [luettu 31.12.2018.]
36. Vuori ym. 2017.
37. Parham, Ecker, Miller Kuhaneck, Henry Glennon T. 2012 (somu valodas versija). SPM Sensory Processing Measure. Hogrefe.
38. Berggren & Hämäläinen (toim.) 2018.