Zināšanas un metodes, kas uzlabo bērna spēju vadīt savu darbību, regulēt stresu un pielāgoties maņu atšķirībām, palīdz katram bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem.

Personai ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem stresa līmenis ikdienā ir augstāks arī bez papildu slodzes. Lietas, kas izraisa stresu, var slodzi padarīt nepanesamu.

Lielākajai daļai bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem ir arī īpaša maņu jeb sensorā jutība. Šo īpatnību izvērtēšana ir pamatā tam, lai darbība noritētu adekvāti. Šeit izklāstīto lietu izcelšana palīdz bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem labsajūtai, tādēļ pieaugušajiem ir svarīgi veidot bērniem un jauniešiem patīkamus ikdienas rīcības pamatus un izmantot atbalsta materiālus, kas palīdz bērniem un jauniešiem vadīt savu darbību, regulēt stresu  un saprast savu maņu atšķirības.

Savas darbības vadība

Lai sasniegtu mērķi, darbībai jābūt virzītai plānoti, biedriski un izsverot prioritātes. Tā ir cilvēka spēja ierobežot savu uzvedību atbilstoši situācijas prasībām¹. Šī prasme ir svarīga, lai persona spētu rīkoties patstāvīgi, izvirzītu sev mērķus un sasniegtu tos. Turētos pie norunātā un ierobežotu savu slodzi.

Cilvēka spēja vadīt savu darbību sāk attīstīties jau maza bērna vecumā. Mazulis vēl ir pilnīgi atkarīgs no pieaugušo palīdzības un atbalsta. Tomēr saskarsmē ar apkārtni bērnam attīstās savas darbības vadības iemaņas un bērns iemācās kļūt patstāvīgāks un pašpietiekamāks². Pieaugušo sniegtais paraugs un atbalsts, kā arī paša bērna pieredze attīsta bērna prasmes, un nepieciešamība pēc vadības samazinās. Tomēr visiem bērniem savas darbības vadība neattīstās vienādi, tādēļ šīs prasmes trenējam bērnam, vērtējot atbalsta nepieciešamību.

Ja savas darbības vadībā ir grūtības, bērnam var būt sarežģīti pašam sākt vai beigt darbību, pāriet no vienas darbības citā vai sekot rīcības plānam. Iespējams, bērns nespēs izvērtēt, cik daudz laika nepieciešams darbībai vai kādā secībā lietas jādara. Piemēram, bērnam var būt grūti beigt spēlēties, apģērbties pareizā secībā vai atcerēties novākt mantas pēc zīmēšanas. Ārēji traucēkļi var bērna uzmanību novērst tā, ka atgriezties pie darītā kļūst neiespējami.

Skolā skolotāja dotais norādījums paveikt konkrētu uzdevumu var būt pārāk neskaidrs. Piemēram, bērnam var būt vajadzība pēc instruktāžas vispirms paņemt zīmuli un grāmatu un tad atvērt konkrētu lapaspusi. Tāpat arī ziņa par to, kad uzdevums ir jāpabeidz, bērnam var būt nepieciešama. Piemēram, uzdevumu varam pabeigt līdz ar zvanu, ierunājoties skolotājam vai tad, kad uzdevums ir pabeigts pilnībā. Daudzi bērni iemācās šīs prasmes uzreiz, sākot skolas gaitas. Mazliet ilgāku laiku prasa iemācīties patstāvīgi pāriet no vienas darbības citā, īpaši situācijās, kad daļa no darbības ir pārāk grūta un palīdzība tobrīd nav sasniedzama. Piemēram, vecāku zvans uz mājām, atgādinot, ka jāpilda mājasdarbi, var sākumā palīdzēt, tomēr, ja kaut viens no uzdevumiem ir pārāk grūts, var gadīties, ka pārējie vairs netiek pildīti, ja bērnam trūkst iemaņu mainīt savas darbības plānu un paiet garām grūtajam uzdevumam.

Līdzās savas darbības vadībai cilvēks vada savu uzvedību ar pašregulācijas prasmēm. Pašregulācija nozīmē to, ka cilvēks regulē savas jūtas un motivāciju dažādās situācijās, izvērtējot vides prasības. Bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskiem simptomiem pašregulācija ir sarežģīta. Sekojošajā eksperta rakstā stāstīts vairāk par pašregulāciju. Pēc raksta iepazīsim savas darbības vadību no dažādām pusēm, kur parādās izaicinājumi. Sniegsim padomus par to, kā varam atbalstīt bērna darbības vadību un kā zināšanas pielietot praksē.

Savas darbības vadības posmi

Savas darbības vadību varam sadalīt posmos, kurus bieži ir grūti atšķirt vienu no otra, jo tie ir cieši savienoti.

Iniciatīva ir spēja radīt idejas, plānot un sākt darbību.7 Ar iniciatīvu apveltīts bērns spēj uzburt vīziju pirms darbības, novērtēt darbības nepieciešamību8 un sākt darbību, sekojot uzburtajai vīzijai. Viņš var, piemēram, izgudrot, ka vēlas uzcelt māju. Viņš plāno mājas atrašanās vietu un celšanai nepieciešamos līdzekļus. Plānošanas rezultāts var būt kaut vai zem dzīvojamās istabas galda uzcelta māja, kam kā līdzeklis izmantota sega, kas uzklāta uz galda. Pēc plānošanas bērns sāk darbību. Bērns, kurš nav apveltīts ar iniciatīvu, visdrīzāk neķersies pie mājas celšanas. Varbūt viņš savā prātā nespēj radīt mājas vīziju vai iedomāties par līdzekļiem, kas būtu nepieciešami mājas celtniecībai. Var arī gadīties, ka viņš nespēj domāt par mājas celtniecību, kaut vakar kopā ar draugu tādu bija uzcēlis. Ja cita persona atnāk un palīdz bērnam sākt darbību, var gadīties, ka bērns spēj turpināt patstāvīgi.

Spēja pielāgoties ir māka veikt darbības atbilstoši situācijai. Bērns, kas spēj pielāgoties, viegli uztver izmaiņas. Bērns, kam nepiemīt pielāgošanās spēja, bieži nevēlas izmēģināt ko jaunu, viņš var sajusties nepiederīgs, un viņam var būt grūtības pielāgoties mainīgām situācijām.9 Var gadīties, ka pielāgošanās nespēju iztulkojam kā nevēlēšanos, kaut bieži iemesls ir bērna iemaņu trūkums konstruktīvi reaģēt uz mainīgiem apstākļiem. Bērns neapjēdz, ka izmaiņas ap viņu paģēr arī izmainīt savu darbību. Bērns, kurš cēla māju dzīvojamā istabā, samulsīs, ja vecāki ieteiks māju celt kādā citā telpā, un, iespējams, nespēs pielāgoties. Māja tā arī paliks neuzcelta, ja bērns iestrēgs pie domas, ka mājai jāatrodas dzīvojamā istabā.

Plānošana ir spēja izvirzīt mērķus un uzburt vīziju par darbībām, ar kuru palīdzību mērķus sasniegt. Arī darbības posmu organizēšana un laika, kas nepieciešams mērķa sasniegšanai, izpratne ir daļa no plānošanas. Bērns, kuram plānošana ir sarežģīta, neizprot, kas viņam būtu jādara, lai tiktu pie mērķa, tādēļ darbība ir jāuzsāk tā, ka viņš spēj tikt uz priekšu loģiskā veidā. Piemērā par bērnu, kurš vēlas celt māju, bet viņam trūkst iniciatīvas, darbības sākšanai var būt nepieciešama palīdzība. Bērns, kuram plānošana ir sarežģīta, var sākt darbu patstāvīgi, tomēr visdrīzāk bērns neiztēlojas mājas kopbildi.

Uzvedības pielāgošana jeb pielāgošanās apvaldīt darbības impulsus (pazīstam arī ar vārdu “inhibīcija”) ir spēja apvaldīt iekšējos un ārējos stimulus.10 Bērns spēj paiet garām batutam tad, kad viņam nav atļauts iet lēkāt. Viņš mierīgi noklausās uzdoto līdz galam, pirms uzdod papildjautājumus. Viņš arī māk paturēt pie sevis prātā ienākošās lietas situācijās, kad zina, ka to paušana būtu neatbilstoša. Bērns, kuram ir grūti pretoties stimuliem, var bieži iejaukties otra runā. Viņš var lēkāt pa peļķi svētku drēbēs, apēst draugu ēdienu, kaut vai iejaukties no tālienes atskaņotā mūzikā, un mērķtiecīga darbība viņam var pārtrūkt.

Spēja organizēt savu darbību ir spēja veikt darbības sistemātiski.11 Ar tās palīdzību secīgi sakārtojam domas, idejas, jūtas, darbības un atbildību.12 Bērns, kuram ir labas organizēšanas spējas, var darbības izpildīt bez īpašas piepūles. Viņš atrod nepieciešamās mantas vai vismaz zina, kur tās meklēt. Viņš arī uzdoto spēj darīt secīgā kārtībā. Ja bērnam ir vāja organizēšanas spēja, viņš var zaudēt mantas, darīt vairākas lietas vienlaicīgi un aiz sevis atstāt ievērojamu nekārtību. Arī uzdevumu sadalīšana posmos bērnam var būt sarežģīta.

Atsauksmju uzņemšana un izmantošana sev par labu ir sarežģīta daudziem bērniem, ja viņiem trūkst pieredzes.13 Bērns, kurš prot izmantot atsauksmes, pārveido savu darbību, balstoties uz tām. Bērns, kuram atsauksmes uzņemšana ir sarežģīta, nemāk izmantot atsauksmi sev par labu. Piemēram, bērns var skolā saņemt atsauksmi par rakstīšanu: “Ļoti labi uzrakstīts! Turpmāk atceries vēl pielikt teikuma sākumā lielo burtu.” Bērns, kurš prot izmantot atsauksmes, būs apmierināts par tekstu, izskatīs teikumus un ar prieku saliks lielos burtus, kā norādīts. Turpmāk viņš atcerēsies labāk par lielajiem burtiem. Ja bērns nemāk izmantot atsauksmi, tāda paša atsauksme viņam var būt pārāk abstrakta. Vārda rakstība viņa prātā var vairāk saistīties ar burtiem vai pat rokrakstu, un atsauksme nekādi neietekmē bērna veikumu nākotnē.

<- Sākums

Arī mājās ir ieteicams strukturēt dienas norises, ja bērnam ir grūti ar dienas kārtības ievērošanu. Mājās var izmantot tās pašas bildes, kas ir aprūpes centrā un skolā. Tās var papildināt ar citām bildēm.

Lai palīdzētu izprast laika ritējumu, atbalstu var sniegt dažādas vizuālās metodes, piemēram:

1. Vizuāls taimeris. Ir pieejami dažādi speciāli bērniem ražoti produkti, piemēram, “Time Timer”. Tas dod iespēju bērnam redzēt laiku, kuru patērē darbībai, un to, kā laiks samazinās.
2. Pulkstenis ar rādītājiem un tam blakus pielīmēti plānoto notikumu attēli (piemēram, ārā iešana un ēdienreize). Pulkstenim rādītājus var arī noņemt. Ja stundu un sekunžu rādītāji ir noņemti, ar bildēm var atzīmēt nākamās darbības laiku. Pulkstenī bez rādītājiem var atzīmēt, piemēram, celšanos, būšanu ārā, ēdienreizes un gulētiešanu.
3. Digitālais pulkstenis, kam aizklātas minūtes un dienas plānā atzīmētas darbības stundu intervālos. Ir arī iespēja aizklāt stundu un nepieciešamības gadījumā arī minūšu rādītāju, ja ir vēlme bērnam mācīt ievērot laika plūsmu, un pāreja no vienas darbības uz otru notiek, piemēram, kad mainās tas pulksteņa rādītājs, kurš uzrāda desmit minūšu intervālu.
4. Olas pulkstenis. Tas īpaši noder, kad vēlamies bērna uzmanību pievērst pārejai no vienas darbības otrā. Piemēram, situācijās, kad pusstundu var spēlēties, pēc 15 minūtēm jāsāk apģērbties, pēc 10 minūtēm jāiet pie galda ēst utt. Te tomēr jāņem vērā, ka olu pulksteņiem bieži ir skaļš signāls, un tas, ka bērnam var būt grūtības sekot olas pulkstenī tam, kā laiks samazinās.
5. Smilšu pulkstenis, kur bērns redz, kā paliek mazāk laika, kad samazinās smiltis. Tāpat kā olas pulkstenis, smilšu pulkstenis labi noder kā atbalsta līdzeklis, ja bērnam jāieskicē laiks, kas nepieciešams viena, konkrēta uzdevuma veikšanai.
6. Dažādas mobilās ierīces, kurās var pievienot atgādinājumus un vizualizācijas. Ja bērna rīcībā ir mobilā ierīce, to der izmantot.*

*Šobrīd ir pieejamas dažādas laika plānošanas un vizuālo plānu lietotnes, kas veidotas tieši bērniem ar īpašām vajadzībām un ir lejuplādējamas viedtālrunī vai planšetdatorā (Latvijas redakcijas piezīme)

_________________________

Ja vēlamies lietot atbalsta līdzekļus laika uztverei, bērnam jāsaprot, kam īsti viņam ir jā-seko līdzi. Labi būtu bērnu iesaistīt laika mērīšanā un līdzekļu uzstādīšanā. Piemēram, vizuālā pulksteņa pagriešanā, attēlu uzstādīšanā un pielāgošanā, lai atbalsta līdzekļu izmantošana kļūtu pazīstama.

Skolēniem nedēļas plānu saucam par stundu plānu. Svarīgi pārliecināties, ka stundu plānā ir visiem bērniem vai jauniešiem svarīgā informācija: kas, kur un kad notiek, ar ko un cik ilgi darbība ilgst. Pēc tam ir jāpārliecinās, ka informācija ir tādā secībā, kuru bērns vai jaunietis saprot. Papildus tam būtu labi padomāt, vai ir nepieciešami attēli14 vai īsi izskaidrojoši teksti, piemēram, tādi, kas palīdzētu ieskicēt stundu saturu.

Bērnam var būt grūtības saprast, kāpēc lietas darām tā, kā darām, vai kādas ir sekas. Vecāki bieži sagaida, ka bērns saprot lietu būtību labāk, nekā patiesībā ir. Piemēram, pieaugušajam šķiet pašsaprotami, ka lietainā laikā kājās jāvelk gumijas zābaki, bet ir nepieciešams pārbaudīt, vai arī bērns to saprot tāpat.

Lai bērnam palīdzētu iztēloties darbības kopainu, ieteicams strukturēt telpas un palīglīdzekļu kārtību. No telpas, ja tas ir iespējams, aizvācam darbībai traucējošos šķēršļus. Piemēram, zīmēšana noris zināmā vietā, un zīmēšanai nepieciešamās lietas uzglabājam noteiktā kastē. Dažādu darbību strukturēšana var prasīt no pieaugušā laiku, taču tas palīdzēs bērnam darboties patstāvīgāk un veicinās pozitīvas pieredzes uzkrāšanu.

Bērniem funkcionālu darbu pamācības bieži vien ir jāsadala atsevišķos soļos. Pāriešana no viena posma uz nākamo ir prasme, kuru mācāmies ilgi, līdz pat pieaugšanai. Prasmes trenējot, ir ieteicams sadalīt tās pa daļām arī tāpēc, ka tad bērnam ar neiropsihiatriskiem simptomiem rodas iespēja saprast, tieši kurā darbības daļā rodas kļūda, un trenēt konkrēto daļu. Pēc tam tas palīdz savienot vienu posmu ar otru. Mācīties prasmi šādā veidā bērnam ir motivējošāk, jo vispirms nepieciešama īslaicīga koncentrēšanās darbības konkrētās daļas paveikšanai.

Pamācību sadalīšanas gaitā tomēr jāatceras arī mērķis: darbības iemesla precizēšana. Ēdiena gatavošana, nezinot, kā sauc gatavojamo ēdienu vai kā tas izskatās, var būt sarežģīta. Bērnam var arī rasties grūtības veikt, piemēram, vakara higiēnu tāpēc, ka bērns nespēj iztēloties darbības galarezultātu, kas varētu būt, piemēram, tīrs, paēdis un apmierināts, guļošs bērns.

*Sociālie stāsti (social stories) ir īpaši veidoti apraksti par dažādām sociālajām situācijām, kuros soli pa solim izskaidrots, kas tajās notiek, kāpēc cilvēki tā rīkojas un kā būtu jārīkojas bērnam.  (Latvijas redakcijas piezīme)

_________________________

Prognozējamība kā savas darbības vadības atbalsta līdzeklis nozīmē vienkārši virzību uz nākotni un tuvojošos darbību un notikumu iepriekšēju strukturēšanu. Liela daļa pieaugušo strukturē un prognozē savu dzīvi ar kalendāra palīdzību. Lielākām izmaiņām, kā darbavietas maiņai vai plānam pārvākties, cenšamies gatavoties jau ilgāku laika posmu iepriekš, sistemātiski pārbaudot laika grafiku un darbības soļus, izveidojot darba uzdevumus un jau iepriekš paveicot daudzas lietas.

Pārvākšanās situācijās bērnam var rasties problēmas tāpēc, ka viņam nav pietiekamas pieredzes par jauno situāciju, lai viņš spētu iztēloties, ko tas īsti nozīmē. Šeit bērnam varētu palīdzēt iespējami konkrēta informācija par to, ko nozīmē pārvākšanās. Ja pēcpusdienas pulciņš ir atcelts un bērnam jādodas laiku pavadīt pie vecmāmiņas, viņam var būt nepieciešamība pēc informācijas, ar ko pie vecmāmiņas dosimies, ko tur darīsim, vai tur ēdīsim, vai uz turieni dosies arī māsas vai citi cilvēki, kā arī cikos un kā no vecmāmiņas dosimies mājup. Bieži vien pieaugušie piemirst bērna nepieciešamību pēc prognozējamības un struktūras. Satraucošas izmaiņas varam atvieglot, veidojot vizuālu plānu ar attēliem, kartītēm vai zīmēm. 

Attēlos stāstīts par izņēmumiem ierastajā kārtībā. To izmantošanu gan vajadzētu iepriekš patrenēt, kopā ar bērnu pārrunājot attēlu nozīmi. Pēc tam pieaugušais modelē situāciju, kurā ir atkāpe no ierastās struktūras, un pastāsta bērnam par izmaiņām ar bildes palīdzību. Attēlos stāstīts par izņēmumiem ierastajā kārtībā. To izmantošanu gan vajadzētu iepriekš patrenēt, kopā ar bērnu pārrunājot attēlu nozīmi. Pēc tam pieaugušais modelē situāciju, kurā ir atkāpe no ierastās struktūras, un pastāsta bērnam par izmaiņām ar bildes palīdzību.

• iepriekšējās darbības pabeigšana un, iespējams, mantu novākšana;
• tualetes apmeklējums (kas jau var ietvert vairākas daļas: gaismas ieslēgšana, durvju atvēršana, bikšu nolaišana, apsēšanās uz poda, pačurāšana, papīra paņemšana, noslaucīšanās, piecelšanās no poda, bikšu uzvilkšana, ūdens nolaišana, krāna atvēršana, roku nomazgāšana, krāna aizvēršana, roku nosusināšana, durvju atvēršana, iziešana to tualetes, durvju aizvēršana, gaismas izdzēšana);
• laikapstākļu novērtējums, lai āra drēbes būtu laikapstākļiem atbilstošas (lielākam bērnam);
• āra drēbju uzvilkšana, kas var ietvert vairākus darba posmus drēbju uzvilkšanas kārtībā;
• nepieciešamo mantu paņemšana līdzi (piemēram, atslēgas vai telefons);
• ārā iešana un durvju aizvēršana, kā arī iespējama aizslēgšana.

Sadalot darāmo mazākos posmos, pieaugušais var ievērot, kura daļa bērnam ir izaicinoša. Ja bērnam kādā brīdī ir grūtības, viņš varbūt nevēlēsies darāmo darīt vispār, jo var pieredzēt neizdošanos. Pieaugušajam ir jāsniedz atbalsts tajos brīžos, kad bērnam nepieciešama palīdzība. Bērns var vienas un tās pašas darbības izpildīt dažādi atkarībā no apkārtējās vides. Var, piemēram, būt tā, ka bērns kaut ko spēj izdarīt mājās, bet nespēj aprūpes centrā vai skolā. Var būt arī otrādi. Tad svarīgi ir izvērtēt, kur slēpjas atšķirība. Var pārdomāt, piemēram, šādas lietas:

• Vai atbalsts – vārdisks, vizuāls, ar klātbūtni, ar atbalstu, atšķirīgās vidēs – ir vienāds?
• Vai darbības veikšanai fiziski abas vietas ir piemērotas?
• Vai var būt, ka vide rada grūtības bērna vai jaunieša maņām?
• Vai sociālā mijiedarbība citos apstākļos var būt sarežģītāka?

Ir svarīgi pievērst uzmanību ikdienas pārvietošanās situācijām, jo to ikdienā ir daudz. Ja bērns izjūt stresu, tad pārvietošanās situāciju skaitu vajadzētu samazināt. Tām vajadzētu atvēlēt pietiekami daudz laika un arī pietiekami plašu telpu (piemēram, priekš pārģērbšanās dienas centrā). Pārvietošanās struktūru var sadalīt mazākos posmos (skatīt piemērus 70. lpp.). Struktūrā, kur ir rakstīts “ārā iešana”, bērnam var būt nepieciešamas pamācības, kurās uzrādīti darbības posmi kā iepriekšējos piemēros. Ir ieteicama ikdienas pārvietošanās situāciju automatizēšana, taču ne vienmēr tas izdodas. Atkārtošanās ir vajadzīga daudzkārt, un rutīnu sabojāt var daudz dažādu mainīgo. Automātiska pārvietošanās neprasa no bērna tik daudz spēka kā nepārtraukta cenšanās. Arī ietekme uz stresa līmeni automātiskas darbības laikā nav īpaši liela.

Iepriekš paredzētas pārvietošanās, piemēram, gājienu iegādāties drēbes, šī gājiena ilgumu un vietu, var plānot jau pirms pašas darbības. Kopā ar bērnu var iepazīt nepieciešamās gājiena detaļas, piemēram, ar attēlu palīdzību un sociālajiem stāstiem. Tomēr arī tādas pārvietošanās, kas var pārsteigt, kā, piemēram, evakuācija, var trenēt jau iepriekš. Šādās situācijās mācītais, izmantojot attēlus, var būt ļoti noderīgs.

Strukturēšana ir laika, vietas un darbības analīze. Struktūra var, piemēram, būt saraksts, kurā ir sakārtoti uzdevumi un darbības to izpildes secībā. Strukturēšana atbild uz jautājumiem, ko, kur, kad, kā, ar ko un cik ilgi darīsim. Struktūras veids, precizitāte, plašums, atrašanās vieta, izmantošanas veids un saturs tiek radīts atbilstoši cilvēkam, kurš to izmantos. Struktūra var tik veidota ar attēlu palīdzību, ar rakstītu tekstu vai ar reāliem priekšmetiem. Struktūrai vienmēr jābūt tādai, lai bērns to saprot.

Tālāk ir attēlotas mācību stundas struktūras (Latvijā biežāk tās sauc par vizuālajiem plāniem – redakcijas piezīme), kas sniedz atbalstu katram bērnam. Daudziem bērniem ar neiropsihiatriskiem simptomiem nepieciešamas vēl precīzākas struktūras. Savu struktūru var veidot katram stundas posmam atsevišķi. Uzdevuma struktūra var būt, piemēram, šāda:

Lai struktūru pielietotu, ir daudz jāmācās. Šeit bērnam nepieciešama pieaugušo palīdzība. Pieaugušais var bērnam palīdzēt, gan izveidojot struktūru, gan kopā ar bērnu ejot tai cauri un sniedzot atbalstu struktūras izsekošanai. Pieaugušais var izņemt vai aizklāt kādu no struktūras daļām. Var vērsties pie bērna, lai izprastu, kurā punktā esam un kas notiks pēc tam. Papildus ir svarīgi atcerēties uzslavēt, pateikties un atbalstīt bērnu par struktūras lietošanu, pat par mēģinājumiem to lietot.

Dažās situācijās bērnam var būt grūti saprast, vai sacītais domāts viņam vai kādam citam. Tādēļ, kaut ko norādot bērnam, vispirms jāpārliecinās, ka bērns zina, ka tiek runāts ar viņu, un pievērš uzmanību sacītajam. Tam palīdz pienākšana tuvāk, pietupšanās līdz bērna auguma līmenim, skatīšanās acīs (pavēro un pārtrauc acīs skatīšanos, ja bērnam tas ir apgrūtinoši), bērna vārda lietošana un, iespējams, viegla aizskaršana. Bļaušana no tālienes: “nāc, iesim laukā” var bērnam palikt nepamanīta, kaut arī viņš gaida un cer tikt laukā.17

1. Sakārto rotaļlietas kastē.
2. Nomazgā rokas.
3. Nāc ēst.

Visdrīzāk tomēr bērnam ir svarīgi zināt, kāpēc rotaļlietas ir jāliek nost. Tāpēc pirmo punktu varam papildināt, vispirms pastāstot, kādēļ darbība, kas šobrīd noris, ir jāpārtrauc: “Ir ēšanas laiks. Saliec rotaļlietas kastē.”

Būtu labi, ja norādījumi būtu ar pamudinājumu, un tos nevajadzētu izteikt jautājošā formā. Ja pieaugušais jautā: “Vai tu novāksi rotaļlietas?”, tiek dota ziņa, ka bērns pats var izlemt, vai rīkoties, kā tiek lūgts. Ja izvēles iespēju nav, tad neliec bērnam domāt, ka tādas ir.19 Norādījumā ir skaidri jāpasaka, ko no bērna sagaidām. Arī aizliegumus ir ieteicams pagriezt tā, ka bērnam pasakām, kas viņam jādara. Norādījums “nelēkā pa dīvānu” nepastāsta, kāda darbība bērnam jāveic. Tā vietā “apsēdies uz dīvāna” vai “lec zemē” sniedz skaidru norādi darbībai.20 Apskati šīs grāmatas 3. nodaļu par to, kā uzturēt pozitīvu saskarsmi (151.–155. lpp.).

Atsauksmes saņemšana un izmantošana

Viena svarīga savas darbības vadības māka ir tāda, ka bērns māk gūt labumu no saņemtās atsauksmes par savu darbību. Pozitīva atsauksme pastiprina bērna pozitīvo paštēlu un vēlmi mācīties. Pieaugušo uzdevums ir nodrošināt, lai izdošanās pieredze būtu iespējama. Bērnam pašam var būt grūti novērtēt savu sniegumu, tādēļ pieaugušo vai citu bērnu sniegtā atsauksme ir svarīga. Atsauksmē svarīgi ir izcelt izdošanos un bērna centību. Ar atsauksmes palīdzību bērnam ir vieglāk atpazīt izdošanos, un atsauksme bērnu arī iepriecina, kas turpmāk palīdzēs mācīties.21

Bērnam, kuram nepieciešams īpašs atbalsts, pozitīvas atsauksmes jāsaņem arī par ikdienišķām lietām un tādām darbībām, par kurām citi vienaudži vairs atsauksmes nesaņem. Atsauksmēm jābūt pareizajā laikā, tātad uzreiz pēc notikušā, precīzi mērķētām un īpaši pozitīvām.22 Ir svarīgi, ka pieaugušais pamana arī mazākus sasniegumus un attīstības soļus. Ja bērns velk kombinezonu, var teikt: “Jauki, ka izdevās to uzvilkt kājās”, kaut roku ievilkšana vēl neizdodas.

Atsauksme var būt:

• vārdiska: pateicība, uzslava
• sejas izteiksmes, žesti: smaids, īkšķa pacelšana, aplausi
• pieskārieni: apskaušana, paklapēšana pa plecu, paglaudīšana
• bilde vai kāda cita izdošanos simbolizējoša zīme: uzlīme, zīmogs, zaļā luksofora gaisma, burtnīcas malā uzzīmēta puķe
• darbība: rotaļāšanās brīdis uzreiz pēc uzdevuma veikšanas
• ar aizkavēšanos: piemēram, ja kaut kas labi izdevies dienas centrā, tas tiek atzīmēts ar noteiktu zīmi un vēlāk nosvinēts
• darāmā novirzīšana pareizā virzienā

Sniedzot atsauksmi, jāņem vērā bērna spēja to pieņemt, iztulkot un izmantot savā labā. Parasti, jo bērns ir mazāks, jo atsauksmei jābūt konkrētākai un nepārprotamākai. Atsauksmes sniegšanas veidus var izmantot paralēli, atsauksmes nevajag taupīt, kaut arī nereālas vai pārāk cildinošas atsauksmes nevajadzētu dot, jo bērns tās var uztvert kā nepatiesas.

Apskati vēl norādes par atsauksmju veidošanu 1. nodaļā.

Ja kāda konkrēta prasme tiek praktizēta ilgstoši, tās apgūšanu atbalsta šim nolūkam izveidota atalgošanas sistēma. Tā var būt, piemēram, uzlīmju burtnīca, kurā bērnam ir atļauts ielīmēt pa vienai uzlīmei pēc katra paveiktā uzdevuma un kurā ir atzīmēts mērķis un iespējamie atskaites punkti. Atalgojuma sistēma var būt arī burka, kurā par paveiktiem darbiņiem tiek savākti mazi priekšmeti, un, kad burka ir piepildīta, bērns saņem norunāto atlīdzību.

Kad tiek ieviesta atlīdzības sistēma, smalki izpētiet to kopā ar bērnu un, ja nepieciešams, izmantojiet attēlus. Ir svarīgi, lai cēloņu un seku attiecība bērnam būtu skaidra. Kad bērns saprot atalgojuma saistību ar savu rīcību, rodas impulss motivētai darbībai. Ieteicams kopā ar bērnu noteikt mērķi, atskaites punktus un atlīdzību, saskaņojot tos ar bērna spējām, jo paša bērna noteiktā atlīdzība bieži ir motivējošāka nekā cita noteikta atlīdzība.

*Latvijā biežāk tiek saukta par žetonu sistēmu (angliski: token economy), Latvijas redakcijas piezīme

Īpaši bērni, kuriem ir UDHS simptomi, būtu jāapbalvo tūlīt pēc veiksmīgi pa-veiktas darbības. Arī bērniem un jauniešiem ar autiskā spektra traucējumiem, attīstot izpratni par cēloņsakarībām, ir svarīgi tikt apbalvotiem, tiklīdz viņi ir izdarījuši atalgojamo lietu.

Atalgojuma sistēmu var pakāpeniski pārtraukt, tiklīdz šī prasme ir apgūta pie-tiekami labi. Tas jādara, pārrunājot to ar bērnu vai jaunieti. Pēc tam atalgojuma sistēmu var ieviest, apgūstot jau citu prasmi. Tā kā neiropsihiatriskā specifika bieži sarežģī savas darbības vadību un bērnam vai pusaudzim apgrūtina ikdienas darbības, tas ir jāņem vērā arī tad, kad tiek izvēlēta prasme, kam atlīdzības sistēma ir paredzēta. Tā kā gan autisma, gan UDHS gadījumā svarīgi ir noturēt uzmanību un pārvarēt grūtības savas darbības virzībā, atalgojuma uzdevumiem jābūt proporcionāliem bērna prasmju līmenim. Ja nepieciešams, palīdziet bērnam darboties un gūt panākumus. Ja prasmes izkopšana bērnam ir izaicinoša, vienlaikus pārliecinieties, ka dienas laikā bērnam ir iespēja panākumus gūt citās lietās. Atcerieties slavēt bērnu, kā arī atalgot! Ir ļoti svarīgi ik dienu un ik mirkli sekot līdzi bērna modrības un stresa stāvoklim. Ja bērns ir noguris vai stresa stāvoklī, nav ieteicams lūgt bērnu rīkoties, tā vietā dodiet viņam atpūtu vai relaksējošu darbību. Izmantojot apbalvojumus vai atlīdzības sistēmu, ir svarīgi paturēt prātā, ka sasniedzamajiem mērķiem ir jābūt reāliem. Atlīdzību var izmantot, lai atbalstītu bērna centienus, taču, ja bērnam vēl nav nepieciešamo prasmju, tad, lai apgūtu jaunu prasmi, atlīdzību nevajadzētu izmantot. Ir vērts rūpīgi apsvērt, vai prasītās prasmes apguve ir nepieciešama, ja bērnam ir pārslodzes pazīmes.

Ja bērns ir acīmredzami pārslogots, prasmes netrenējam. Pieaugušajam vajadzētu būt  uzmanīgam, lai atlīdzības saņemšana nekļūtu bērnam par normu, lai viņš atalgojuma nesaņemšanu neuztvertu kā sodu, kas tāpēc izraisītu stresa reakciju. Dažreiz tikai uzslava var būt labākā atlīdzība. Ir svarīgi, lai pieaugušais, kurš izmanto atalgojuma sistēmu, pazītu bērna prasmju līmeni, lai atalgojums tiktu izdarīts par pareizajām lietām un tādā veidā, kas atbalsta jaunu prasmju apgūšanu.

Atbalsts uzmanības fokusēšanai un noturībai

Uzmanība ir aktīva visos nomoda brīžos, un tā pastāvīgi ir pievērsta kaut kam. Bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem bieži ir grūtības pārvaldīt un noturēt uzmanību. Bērna uzmanība attīstās pamazām. Spēja noturēt uzmanību palielinās, bērnam pieaugot. Daudzās ikdienas situācijās pieaugušais cenšas pievērst bērna uzmanību, piemēram, norādot uz kaut ko, kam bērnam jāpievērš uzmanība, lūdzot bērnu koncentrēties un pievērsties uzdevumam, kuru bērns ir pārtraucis. Pieaugušajam ir jāiemāca bērnam pārvaldīt un regulēt savu uzmanību un identificēt faktorus, kas to ietekmē.23

<- Sākums

Gaidīšanas mākas trenēšana

Arī gaidīšana ir viena no savas darbības vadības mākām. Bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem gaidīšana nav stiprā puse. Gaidīšanas prasmes trenēšana var aizņemt ievērojamu laiku, kam ir labi sagatavoties. Prasmju apguves ziņā ir labi, ka ikdienā ir plānotas gaidīšanas situācijas un ka bērns šajās situācijās saņem atbalstu.

Gaidīšanu var apgrūtināt tas, ka

• uzgaidāmā vieta ir kaut kādā ziņā bērnam vai jaunietim neērta, piemēram, tā ir trokšņaina,
• vai tai garām iet pārāk daudz cilvēku;
• bērnam ir grūti atrasties uz vietas;
• bērnam ir grūti uz brīdi nomierināties;
• bērnam ir grūti uztvert paredzamo laiku;
• neparedzama situācija bērnam rada stresu, kad viņš nevar būt drošs par to, kas notiks tālāk;
• bērns ir noraizējies vai jūtas skumjš;
• bērns ir spiests gaidīt veltīgi;
• bērns nesaprot, kāpēc vai kas tiek gaidīts;
• bērna stresa līmenis jau ir palielinājies pirms gaidīšanas;
• tiek sagaidīts, ka bērnam būs tādas pašas prasmes kā citiem.

Gaidīšanu un tās mācīšanos var atvieglot, ja

• izvēlas gaidīšanas vietu, kurā var labi justies, piemēram, iekšā negaidot virsdrēbēs, ja ir karsts;
• paredz bērnam patīkamu, nomierinošu darbību;
• līdzi paņem nomierinošus palīglīdzekļus (mazu plastmasas dzīvnieku, kartīti ar kaķi utt.);
• izmanto atbalstu ar laika aprišu iezīmēšanu (piemēram, ar olas pulksteni vai laika “taimer” u. c.);
• gaidīšanas situācija ir paredzēta un ar bērnu iepriekš apspriesta;
• bērnam neuzspiežam gaidīt, ja viņš ir pārslogots;
• gaidīšanas situāciju trenējam tad, kad bērns vai jaunietis jūtas ļoti labi;
• pēc iespējas esat elastīgs gan gaidīšanas veidā, gan laikā (gaidīt var, piemēram, stāvot vai ejot);
• bērns vai jaunietis tiek apbalvots par gaidīšanu atbilstoši savam attīstības līmenim, nevis salīdzinot ar citiem;
• gaidīšanas situācijas mērķa sasniegšanai improvizējam atkarībā no situācijas (piemēram, starp padomdevēju vai palīgu, kas piesaistīts bērna vai jaunieša atbalstam).

Iedomājieties situācijas, kurās jums pazīstamam bērnam vai jaunietim ir kas jāgaida. Vai bērns vai jaunietis sastopas ar gaidīšanas situācijām, piemēram, kases rindā kopā ar vecākiem, pie zobārsta, autobusā vai skolas ēdnīcā? Uzskaitiet situācijas uz papīra. Pēc tam izlemiet, kā bērnu vai jaunieti varētu atbalstīt katrā gaidīšanas situācijā, lai gaidīšanas prasme pieaugtu un bērns vai jaunietis gūtu panākumus. Visbeidzot uzrakstiet gaidīšanas palīglīdzekļu sarakstu un ielaminējiet to. Izveidojiet caurumu laminētajā sarakstā un pakariet to turpat, kur atslēgas, vai citur redzamā vietā, kur tas atgādina par atbalsta pasākumiem turpmākajās gaidīšanas situācijās. 

<- Sākums

Bērna stresa regulācija

Mūsu darbības ievērojami ietekmē stress. Stress ir situācija, kad cilvēks saskaras ar tik daudzām grūtībām un prasībām, ka viņa spēka resursi kļūst ierobežoti vai nepietiekami. Bērniem un jauniešiem bieži trūkst līdzekļu, lai pārvaldītu stresu, tāpēc viņi izjūt stresu vairāk nekā pieaugušie. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad viņu ikdienas dzīvē paradās sarežģīti apstākļi, viņiem tiek izvirzītas prasības vai ir citi stresa faktori (skat. 85. lpp.), kurus viņi nemāk regulēt. Novēršot stresa izraisītājus, varam ietekmēt to, cik labi bērns vai jaunietis var tikt galā ar sevi, spēj koncentrēties vai cik daudz slodzes viņš izjūt savā ikdienas dzīvē. Bērna un pusaudža stresu var regulēt, ne tikai novēršot stresa izraisītājus viņa ikdienā, bet arī iemācot viņam pārvaldīt stresu. Tie paši līdzekļi bieži darbojas gan bērnam, gan pieaugušajam: pietiekams miegs, regulāra ēšana, pastaigas dabā vai sev tīkamu cilvēku sabiedrība var palīdzēt mazināt stresu.

Bērna un pusaudža individuālā stresa tolerance ietekmē to, cik daudz dažādu stimulu paaugstina viņa stresa līmeni.24 Stresa sistēmas funkcija ir palīdzēt cilvēkiem pamanīt jaunus, pārsteidzošus kairinājumus un rīkoties mainīgā situācijā.25 Tagad tiek uzskatīts, ka visa veida pārmaiņas, gan pozitīvas, gan negatīvas, var atstāt stresu uz cilvēkiem, jebkurš kairinājums var radīt stresu. Kairinājumu ietekme bieži ir atkarīga no tā, cik cilvēks tajā brīdī ir pārslogots.

Tomēr tajā pašā laikā stresa sistēmas darbība ir priekšnoteikums uzmanības spējai. Labākajā gadījumā stress ir pozitīvs un sagatavo visaugstākajam sniegumam.26  Mācīšanās ir iespējama tikai kontrolēta stresa stāvoklī. Tomēr ilgstoši klātesošs stress nogurdina smadzenes, cilvēks jūtas izsmelts, nespējīgs un paralizēts. Tādā gadījumā mērķtiecīga un uzmanīga rīcība vairs nav iespējama.27 Ir ļoti svarīgi pārvaldīt bērna vai jaunieša stresu un nodrošināt viņa atgriešanos adekvātā stāvoklī, jo tā vienlaikus tiek atbalstīta bērna spēja darboties un mācīties.

Ja vēlaties izprast bērna vai jaunieša stresu, ieteicams vispirms novērtēt savu pārslodzi, uzdodot sev jautājumu, kas mani pašu nogurdina un rada pārslogojuma sajūtu. Sava stresa atpazīšana ļauj labāk izprast bērna vai jaunieša pieredzi. Turklāt tas ļauj nostiprināt savu stresa regulējumu, lai saglabātu spēju darboties, gan strādājot ar bērnu vai jaunieti, gan   pašam savā dzīvē.

Stresa izraisītāji

Lietas, kas rada stresu, sauc par stresa izraisītājiem. Bērnam var radīt stresu situācijas, kurās neizdodas lietas tā, kā viņš sagaida, vai parādās izmaiņas viņa ikdienas dzīvē, ko viņš nav gaidījis. Šādas izmaiņas var būt pat skolotāja aizstāšana, par ko bērnam tiek paziņots tikai no rīta, kad skolotāja saslimusi. Daži no stresa izraisītājiem ir pastāvīgi. Cilvēkam ar autisma spektru tādi var būt, piemēram, grūtības prātā ieskicēt kopainu, grūtības savas darbības vadībā, miega traucējumi, maņu pārslodze un struktūras trūkums. Stresa izraisītāji var būt arī individuāli, kā ikdienas dzīves prasības, grūtas dzīves situācijas, sāpju stāvokļi vai izjusta vientulība un atsvešinātība no citiem.

Daži no stresa izraisītājiem ir saistīti ar kādu konkrētu situāciju, kā kāda atsevišķa prasība, neizturami maņu kairinājumi, konflikti, nespēja likt citiem saprast sevi, sāpes, izmaiņas ikdienas dzīvē, svētku atzīmēšana, notikumi vai noteiktie ierobežojumi.28 Stresu cilvēkam var radīt gan pozitīvas, gan negatīvas lietas, turklāt ne vienmēr vienai un tai pašai lietai ir vienāda ietekme uz dažādiem cilvēkiem. Tas, kas kādam izraisa stresu, var citam sniegt mieru, piemēram, kalnos kāpšana vai istabas tīrīšana.

<- Sākums

Bērniem ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem ikdiena var būt kā pastāvīga piepūle

Kad pieaugušie runā par stresu, bieži ir runa par steigu, pārāk lielu uzdevumu daudzumu vai pārāk sarežģītu uzdevumu un to izraisīto nepietiekamības sajūtu. Cilvēkam rodas pieredze, ka viņš nespēj paveikt lietas, ar kurām viņam vajadzētu vai viņš vēlētos tikt galā. Tad viņam jāizdara izvēle – atstāt kaut ko neizdarītu vai darīt visu, bet pazemināt mērķa līmeni. Mērķa līmenis var būt paša iestatīts vai ārēji uzstādīts. Kad piepūlamies no viena uzdevuma vai situācijas uz otru, palielinās slodze.

Bērniem ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem ikdienas dzīve bieži ir kā piepūlēšanās no viena uzdevuma uz otru. Pat ļoti ikdienišķas darbības var viņiem prasīt īpašu uzmanību, koncentrēšanos un visa atdošanu. Kad, piemēram, dodoties uz bērnudārzu vai skolu, jau virsdrēbju valkāšana ir slogs, nemaz nerunājot par ceļu, virsdrēbju novilkšanu un mainīgo sociālo situāciju, bērna stress var būt ļoti augsts pat pirms bērnudārza vai skolas dienas sākšanas.

Kāda māte pastāstīja, ka no rītiem viņa palīdz savam pirmklasniekam uzvilkt virsdrēbes, kaut arī zina, ka bērns prot ģērbties patstāvīgi. Viņa prātoja, vai, šādi rīkojoties, viņa bērnam nemāca bezpalīdzīgumu. Rīts bērnam ir visgrūtākais brīdis, un prasība apģērbties patstāvīgi gandrīz vienmēr noveda pie novēlotas iziešanas no mājām un došanās uz skolu sliktā garastāvoklī. Atbalstot bērnu situācijā, kad viņam nepieciešama palīdzība, bērnam var palīdzēt arī aktivitātēs, kas sekos pēc tam. Dalība bērnudārza vai skolas programmā bērnam, iespējams, būs veiksmīgāka, ja viņš jau no sākuma neizjutīs pārslodzi.

<- Sākums

Stresa signāli

Stresa signāli norāda uz stresa palielināšanos. Katrs no mums var sevī atpazīt stresa brīdinošās pazīmes. Nagu graušana, nervoza dīdīšanās, atmiņas problēmas vai galvassāpes var liecināt par stresa paaugstināšanos. Pieaugušajam ir ieteicams iemācīties atpazīt un nolasīt bērna stresa signālu pazīmes, lai viņš varētu palīdzēt bērnam stresu regulēt un, ja nepieciešams, likvidēt stresa izraisītājus.

Elvēns (Elvén, 2010) ir uzskaitījis tipiskus stresa signālus cilvēkiem ar autiskā spektra traucējumiem:30

• vārda vai frāzes vairākkārtēja atkārtošana
• patoloģiskas kustības un skatiens;
• grūtības sākt runāt un saprast sacīto;
• grūtības lūgt palīdzību;
• atmiņas un mācīšanās spēju pasliktināšanās;
• saskarsmes spēju pavājināšanās;
• trauksme un kairinājums;
• klātbūtnes grūtības;
• nogurums un gulēšanas grūtības.

Tomēr katram šie signāli ir individuāli. Pieaugušajam ir ieteicams mēģināt atpazīt bērna pārslodzes pazīmes un iemācīt arī bērnam tās pašam atpazīt. Runāšana par pārslodzi kopā ar bērnu ir solis virzienā, lai bērns pats varētu atpazīt stresu un vēlāk iemācīties rīkoties, lai slodzi mazinātu.

Kad parādās stresa signāli, ir jāapsver, kā stresa izraisītājus varētu likvidēt, lai mazinātu bērna pārslodzi. Bērnam var palīdzēt ar ļoti vienkāršām lietām: parunāšanos, klātbūtni, kopā darīšanu. Dažiem uzmanības novēršana uz citām lietām var būt faktors, kas samazina stresa līmeni. Ja slodze netiek samazināta un situācijai pievienojas vēl citi faktori, cilvēks vairs nespēj izdarīt pārdomātu izvēli par savu uzvedību. Piemēram, viņš var kļūt nekustīgs, izturēties izaicinoši vai izplūst nekontrolējamā raudāšanā. Kopā ar bērnu būtu jāmācās un jāvienojas par veidiem, kā samazināt bērna stresu. Noskaidro iepriekš:

• kādā veidā un kam bērns var pastāstīt par sajusto pārslodzi (piemēram, kādam bērnam var būt vajadzīgas kartītes ar apzīmējumiem “pārtraukums” vai “palīdzi”, ko bērns var parādīt pieaugušajam);
• ko bērns var darīt, lai pārslodze samazinātos (doties uz norunātu vietu, izmantot stresa rotaļlietu, izslēgt maņu stimulus, kustēties, karāties vingrošanas riņķos, apiet apkārt mājai utt.).

<- Sākums

Stresa pārvaldīšanas paņēmieni 

Stresa pārvaldīšanā varam izmantot coping jeb pārvaldīšanas paņēmienus. Tie ir individuāli un var būt domāšanas stratēģijas (kā humors vai sevis nomierināšana), sociāli (kā saruna ar draugu) vai fiziski (kā skrējiens). Paņēmienus, kā tikt galā, varam uztrenēt un iemācīt arī bērnam. Piemēram, maņu kairinājumu novēršana (kā ausu aizbāžņu vai austiņu izmantošana), sevis nomierināšana (piemēram, elpošanas un nomierināšanās vingrinājumi), kā arī komunikācijas prasmes (piemēram, lūgšana pēc palīdzības) ir paņēmieni, kurus varam iemācīt bērnam, lai atvieglotu situācijas, kurās stresa izraisītāju ir daudz.

ATCERIES!
Bērns neizmantos pat veiksmīgus stresa samazināšanas paņēmienus, ja uztvers tos kā sodu! Apbalvo bērnu par to, ka viņš lūdz palīdzību!

• Padomājiet kopā, kas šodien ir noslogojis bērnu vai jaunieti un kas – pieaugušo.

• Pēc tam padomājiet, kā izvairījāties no stresa vai skumjas situācijas.
• Tad aprunājieties, no kā bērns vai jaunietis stresa situācijās gribētu saņemt atbalstu.

• Apspriediet kopā, kā varētu stresu paredzēt iepriekš vai samazināt.

Tālāk ir stresa pase, kurā varat apkopot informāciju par bērna stresa izraisītājiem, par stresa signāliem un pārvarēšanas (coping) līdzekļiem. Papildus tam būtu noderīgi kopā ar bērnu padomāt par lietām, kas bērnam ir patīkamas un nepatīkamas. Tas bieži sniedz norādes, kādas lietas ietekmē bērna stresa līmeni.

<- Sākums

• Paaugstināta jutība pret kairinājumiem. Bērns var, piemēram, izjust nepatiku pret pamataprūpi. Tās laikā būt uzbudināts un raudulīgs vai paust nepatiku ar iepriekš nedzirdētām skaņām vai uztrauktu raudāšanu.
• Grūtības nomierināties. Bieži vien tikai pazīstams cilvēks spēj nomierināt bērnu
• (bērnam droša un pazīstama maņu pieredze, saskarsme).
• Nepatika pret parastu maņu pieredzi. Bērns, piemēram, izvairās pat no viegla pieskāriena, viņam nepatīk lēkāšana vai ja tiek pacelts gaisā.
• Problēmas, kas saistītas ar ēšanu, kā, piemēram, zīšana un norīšana, kā arī pāreja uz citiem pārtikas produktiem.
• Problēmas, kas saistītas ar gulēšanu, piemēram, grūtības nomierināties pirms miega, miega ritma ievērošana.

Pirmsskolas un skolas vecuma bērniem maņu regulācijas grūtības var būt šādas:  

• Paaugstināta maņu jutība, kas var izpausties atgrūšanā vai nemierā ar pieskārieniem. Paaugstināta jutība pret skaņu un smaržu. Tas bieži ierobežo iespēju piedalīties un darboties ar draugiem.
• Ikdienišķu darbību grūtības, kuras var redzēt pārvietošanās situācijās, kā arī, piemēram, maņu pārslodze bērnudārzā vai skolas ēdienreizē.
• Dusmu izpausmes, kas var ilgt tik ilgi, ka pārslodze traucē iespēju nomierināties.

• Brīdini par pieskārienu ar skatienu vai vārdiem.
• Noskaidro, kāds pieskāriens nomierina un ir patīkams un otrādi – kādi pieskārieni bērnam nav patīkami.
• Ievēro bērna negatīvās reakcijas un jūtas un runā par tām.
• Ievēro arī pozitīvās situācijas, tuvību vai pieskāriena brīžus un runā par tiem.
• Izvēlies pieskārienus, kas ir dziļi (piemēram, sparīgu muguras masāžu), dziļie pieskārieni bieži nomāc paaugstinātas jutības sajūtu. Masāža var palīdzēt arī pirms apģērbšanās, nomācot drēbju izraisītās nospiedošās sajūtas.
• Ievēro bērna vēlmes attiecībā uz drēbju materiāliem, modeļiem un stiprinājumiem. Nogriez drēbju birkas.
• Iepriekš paredzi gadalaiku maiņas – noliec priekšā nākamā gadalaika drēbes, lai tās var apskatīt un izmēģināt. Kopā ar bērnu vienojieties par noteikumiem, kad nākamās sezonas apģērbs tiks valkāts, piemēram, sasniedzot zināmu gaisa temperatūru.

• Pievērs īpašu uzmanību, lai ēšana būtu droša un patīkama.
• Bērnu nedrīkst piespiest ēst ēdienu, pret kuru viņš sajūt nepatiku.
• Lai pierastu pie jauniem ēdieniem, vajadzīgs laiks.
• Ēdienreizes laikā vienmēr ir pieejams ēdiens, ko bērns akceptē.
• Ēdiena porcijas ir mērenas, vai arī tās nosaka pats bērns.
• Ēdiena sastāvdaļas uz šķīvja turiet atsevišķi.
• Bērnam ir atļauts pieskarties ēdienam ar pirkstiem un izspļaut ēdienu no mutes.
• Ja bērnam ir jālieto zāles, kas viņam nepatīk, ieteicams zāļu lietošanu skaidri nošķirt no ēšanas (vieta, laiks utt.).

Veidi, kā palīdzēt bērnam ar paaugstinātu dzirdes vai redzes jutību:

• Dzirdes aizsargu, prettrokšņu austiņu vai ausu aizbāžņu nodrošināšana.
• Izvairīšanās no trokšņainu aparātu izmantošanas bērna klātbūtnē.
• Mūzikas atskaņošana, kas var pārklāt bērnu traucējošo troksni.
• Iespēja piedāvāt iet uz citu telpu, kurā nav bērnam traucējošo skaņu kairinājumu.
• Saulesbriļļu un naģenes piedāvāšana.
• Gaismas aizsardzības izmantošana logiem un automašīnā.
• Aptumšojošo aizkaru lietošana naktīs mājās un guļamtelpās.
• Starpsienu un aizkaru izmantošana, liedzot bērnam redzēt kustību.
• Bērnam patīkamu skaņu un vizuālo sajūtu nodrošināšana.