Pamatprasmju apguve. 
Pozitīvas saskarsmes 
un emocionālo prasmju prakse

Pamatprasmju apguve bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem

Pamatprasmju apguve un pārvaldība rada pamatu sarežģītāku prasmju praktizēšanai. To pārvaldīšana arī dod iespēju augošam jaunietim vēlāk dzīvot neatkarīgu dzīvi. Bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem pamatprasmju, kā ēšanas, mazgāšanās un pārvietošanās no vienas vietas uz citu, praktizēšana var aizņemt ilgāku laiku nekā bērnam vai jaunietim, kuram nav tādu grūtību ar paškontroli, ķermeņa izpratni, maņu funkcijām un motoriku. Šādi sarežģījumi bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem bieži paaugstina un ietekmē viņa darbības (par stresa līmeņa regulēšanas nozīmi bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem 83.–92. lpp.). Ilgstoši sarežģījumi var negatīvi ietekmēt bērna vai jaunieša paštēlu un pašsajūtu.

Ir svarīgi nepārtraukti atbalstīt bērna un jaunieša ar neiropsihiatriskiem traucējumiem pamatprasmju apguvi, pozitīvi iedrošinot, saprotot, ka neveiksmes ir daļa no procesa, un padarot prasmju apguvi jautru. Pieaugušā cilvēka uzdevums ir novērot bērna un jaunieša darbības vadību un sniegt viņam noderīgu atbalstu. Sadalīti un īsi norādījumi, kas sniegti mierīgā un skaidrā balsī, ar attēlu un žestu palīdzību, palīdz bērnam vai jaunieti darbības sākt un pārslēgties no vienas darbības uz citu. Tāpat palīdzēs bērna vai jaunieša vārda pieminēšana un acu kontakts, darbošanās ar bērnu vienā augstumā vai viegls pieskāriens pie rokas vai pleca. Izskaidrojiet katru darbības posmu atsevišķi, kā vēlaties, lai bērns vai jaunietis darbotos, un, ja nepieciešams, lūdziet bērnu atkārtot norādes. Savas darbības vadību var apgrūtināt arī bērna darba atmiņas grūtības.1

Ja darbība aizņem ilgāku laiku, to var sadalīt īsākos posmos. Īpaši mācīšanās sākumā. Piemēram, vispirms var uzvilkt kreklu, un pēc tam bērnam dot brīdi spēlēties. Tad vilkt citas drēbes. Pa posmiem sadalītie uzdevumi dod bērnam iespēju apgūt aktivitātes daļas bez kļūdām un pievienot savas prasmes kopējās darbības veikšanā. Pamatprasmju apguvi vajadzētu veidot jautru. Kā apbalvojums varētu būt īpašs brīdis kopā ar vecāku, kopā spēlējot 15 minūtes bērna mīļāko spēli, vai arī iecienīta uzlīme.

Tomēr vairumā gadījumu iepriekš minētās universālās vadlīnijas bērnu un jauniešu apmācībā nav pietiekamas, lai risinātu problēmas, ar kādām sastopas bērni un jaunieši ar neiropsihiatriskiem traucējumiem. Tāpēc šajā nodaļā sniegsim vadlīnijas, kas noder, apgūstot gan pamatprasmes, gan prasmes, kuru izpilde prasa lielāku piepūli.

Atbalsts prasmju apguvē

Ieradumi un struktūra

Ierasta dienaskārtība un darbības secīga sakārtošana jeb strukturēšana palīdz ikvienam bērnam. Taču bērniem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ir vajadzīgi vēl izteiktāki ieradumi un struktūra. Piemēram, bērnam ar autismu tas dod shēmu, kā rīkoties situācijā, kad citādi vide šķiet haotiska. Nedrīkst aizmirst, ka bērns ar autiskā spektra traucējumu diagnozi mēdz tik ļoti pieķerties noteiktiem ieradumiem, ka tie var kļūt par nemainīgi veicamu rituālu. Bērnam ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem, kam ir tendence pieķerties ieradumiem, pārāk spēcīgi un nemainīgi ieradumi nenāk par labu. Ja bērns tiek sagatavots izmaiņām dienaskārtībā, nākotnē viņam būs vieglāk apgūt jauno un tas radinās viņu pārvarēt trauksmi, ko rada pārmaiņas.2 Ierasta dienaskārtība un darbības secīga sakārtošana jeb strukturēšana palīdz ikvienam bērnam. Taču bērniem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ir vajadzīgi vēl izteiktāki ieradumi un struktūra. Piemēram, bērnam ar autismu tas dod shēmu, kā rīkoties situācijā, kad citādi vide šķiet haotiska. Nedrīkst aizmirst, ka bērns ar autiskā spektra traucējumu diagnozi mēdz tik ļoti pieķerties noteiktiem ieradumiem, ka tie var kļūt par nemainīgi veicamu rituālu. Bērnam ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem, kam ir tendence pieķerties ieradumiem, pārāk spēcīgi un nemainīgi ieradumi nenāk par labu. Ja bērns tiek sagatavots izmaiņām dienaskārtībā, nākotnē viņam būs vieglāk apgūt jauno un tas radinās viņu pār-varēt trauksmi, ko rada pārmaiņas.2

Apkārtnes strukturēšana un marķēšana, piemēram, ar attēlu vai krāsu palīdzību, palīdz bērnam uztvert telpas un darboties. Viņš saņem mājienu par to, kas telpā notiek un ko no viņa sagaida. Darbības var skaidrot ar attēliem, taimeriem (virtuves taimeri, ”Time Timer” tipa vizuālu taimeri, smilšu pulksteni, mobilā tālruņa lietotni) un uzdevumu lodziņiem (viss attiecīgajam uzdevumam nepieciešamais vienā lodziņā).3 Apkārtnes strukturēšana un marķēšana, piemēram, ar attēlu vai krāsu palīdzību, palīdz bērnam uztvert telpas un darboties. Viņš saņem mājienu par to, kas telpā notiek un ko no viņa sagaida. Darbības var skaidrot ar attēliem, taimeriem (virtuves taimeri, ”Time Timer” tipa vizuālu taimeri, smilšu pulksteni, mobilā tālruņa lietotni) un uzdevumu lodziņiem (viss attiecīgajam uzdevumam nepieciešamais vienā lodziņā).3

Viegli uztveramas telpas un norādes, kā arī konkrēti piemēri  

Vide daudzos veidos var palielināt bērna un jaunieša motivāciju: var izcelt prasmes apgūšanai nepieciešamos rīkus (un nolikt prom rīkus, kas nav saistīti ar uzdevumu). Bērnam vai jaunietim uzdevumu var pasniegt skaidri un interesanti, arī ar attēlu palīdzību. Skaidra uzdevuma struktūra un darba soļu izklāsts palīdz bērnam un jaunietim uzdevumu izpildīt. Uzdevumu vai uzdevuma posmus var atkārtot. Lai sniegtu norādījumus, var izmantot daudzus maņu kanālus: piemēram, runu, attēlus un pieskārienus, vadot bērnu aiz pleca vai rokas. Var izmantot arī konkrētus izpētes materiālus. Vajadzētu izvairīties no atvērtiem jautājumiem (“Vai tu gribi iet uz tualeti?”) un izmantot konkrētus norādījumus (“Tagad aizej uz tualeti.”). Izmantot vārdus un skaidras frāzes, kādas bērnam un jaunietim jau ir pazīstamas. Ir svarīgi atzīmēt, ka dažiem bērniem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem pieskāriens var likt justies nepatīkami, tad to nevajadzētu izmantot.

Viegli saprotama darba telpa un tukšs galds (atskaitot nepieciešamos priekšmetus un ilustratīvos materiālus) palīdz bērnam koncentrēt uzmanību tam, kas ir būtisks prasmes apguvei. Telpu varam strukturēt un vizualizēt šādi: 1) pa darbības posmiem uzliekot norādījumus uz sienām un galdiem, 2) ar krāsām vai cipariem atzīmējot lietas un rīkus, kas saistīti ar dažādiem darba posmiem, 3) atbrīvojot telpas no lietām, kas varētu novērst bērna vai jaunieša uzmanību, piemēram, koši interjera priekšmeti vai rotaļlietas. Galda virsmas var atbrīvot un uz grīdas atzīmēt instrukcijas, piemēram, zēnam pēdu nospieduma formā, lai norādītu pareizo attālumu līdz tualetes podam.

Daudzu prasmju apguvi aprūpētājs var atklāt pats, zīmējot un aprakstot to ar saviem vārdiem, t. i., ar tā sauktā sociālā stāsta palīdzību. Tas atvieglo darbību bērnam un jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem. Lai bērns pats spētu veikt darbību, viņam var palīdzēt, parādot piemēru ar konkrētiem izpētes materiāliem. Piemēram, bērnam var parādīt, kā uzvilkt kreklu, sēžot uz gultas malas, – vispirms ieliek kreklu sev klēpī, pēc tam ieliek kreklā savas rokas, tad galvu kakla izgriezumā, visbeidzot uzvelk kreklu mugurā.

Kopīgi pūliņi mērķu sasniegšanai

Lai sasniegtu mērķus, bērnam ar īpašām vajadzībām prasmju apgūšanai nereti nepieciešama gan paša, gan viņa apkārtesošo pieaugušo kopīga piepūle. Ir svarīgi, lai visi, kas iesaistīti prasmju apmācībā, būtu informēti par bērna īpašajām vajadzībām un nepieciešamo atbalstu. Ja bērnudārza vai skolas darbinieki nezina iemeslu, kāpēc pret noteiktu bērnu izturas īpašā veidā vai kā ar šo bērnu prasmju attīstībā būtu jāstrādā, prasmju apmācība zaudē savu efektivitāti. Neparastas aktivitātes ar bērnu var izraisīt izbrīnu arī tuvākajā apk ārtnē. Šī iemesla dēļ ir ļoti svarīgi, lai pēc iespējas vairāk pieaugušo dažādos apstākļos (piemēram, bērnudārzā, skolā, ārpusskolas aktivitātēs, mājās utt.) zinātu bērna mērķus un līdzekļus, ar kuriem tie tiek sasniegti.4

Pozitīva atgriezeniskā saite jau par mēģinājumu un motivācija

Apgūstot pamatprasmes, ir svarīgi bērnus un jauniešus motivēt mācīties ko jaunu. Cilvēkiem pēc dabas ir vajadzība darboties, un arī bērna un jaunieša darbību virza motivācija. Pozitīvas atsauksmes par mēģinājumiem un panākumiem bērnam rada pozitīvu emocionālu pieredzi, kas viņam liek justies labi un tāpēc motivē.

Papildu s pozitīvām atsauksmēm un iedrošinājumam bērnu var motivēt ar kādu konkrētu atlīdzību: piemēram, par mēģināšanu var saņemt kakao dzeršanas brīdi kopā ar vecākiem, āra rotaļu laiku ar brāļiem un māsām vai draugiem vai arī mīļāko uzlīmi bērna uzlīmju kolekcijai. Atlīdzībai nav jābūt lielai – vissvarīgākais ir tas, ka vecāks vai cits tuvs pieaugušais pamana un ņem vērā bērna darbību vēlamajā virzienā. Atlīdzība tiek piešķirta tūlīt pēc veikuma, un bērnam vai jaunietim skaidri tiek pateikts, par ko atlīdzība tiek pasniegta, lai viņš saprastu cēloņsakarību starp darbības veikšanu un atlīdzību.5  

2017. gadā projekta “Netraucēta bērnība” ietvaros tika veikta aptauja, kurā tika atklāts, ka bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ir maz panākumu. Ikvienam ir vajadzīgas izdošanās sajūtas, tāpēc bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām ikdienas dzīvē par to ir jāatceras un jācenšas panākumu sajūtas nodrošināt.

Bērnam ir svarīgi mācīt motivācijas prasmes jau no agras bērnības. Tas nozīmē, ka bērnam tiek parādīta cēloņu un seku attiecība starp darbību, kuru viņš veic, un no tās izrietošajām sekām. Bērna vai jaunieša ar neiropsihiatrisku diagnozi motivācija bieži notiek viņa īpašo interešu laukā. To var izmantot kā piemēru, pastāstot jau nedaudz vecākam bērnam, ko īsti motivācija nozīmē.

Motivācija ietver sava prasmīguma izjūtu. Prasmīgums ir izjūta, ka, veicot noteiktu uzdevumu, tas izdodas. Šī izjūta ir svarīga visiem cilvēkiem, bet īpaši tiem, kuri ir pieraduši saņemt dažāda veida atbalstu ikdienā un kuru dzīvē ir mazāk patstāvīgu darbību nekā citiem. Kad motivēts cilvēks izpilda vēlamo uzdevumu, viņa prasmīguma izjūta palielinās. Bērnā un jaunietī prasmīguma pieredze uztur un atbalsta pašcieņu un ticību sev. Prasmīguma pieredze atbalsta arī bērna un jaunieša turpmāko prasmju apguvi un jaunu lietu uzsākšanu pēc savas iniciatīvas.

Bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem domāšana un darbības bieži aizklīst tālu no viņu pašu redzējuma. Viņi arī dara mazāk lietu sociālā spiediena dēļ, jo citi darbības veic noteiktā veidā. Tāpēc pašmotivācijas nozīme viņiem ir lielāka nekā bērnam vai jaunietim, kuram nav diagnosticēti neiropsihiatriski traucējumi. Vispirms uzziniet, kas šim bērnam vai jaunietim ir svarīgs un mērķtiecības vērts, un pēc tam izmantojiet to kā motivējošu atlīdzību.

Atbalsts kopsakarību uztveršanai un koncentrēšanās spējām

Palīdziet bērnam ieskicēt kopsakarības. Cilvēkiem ar autisma spektra traucējumiem bieži ir grūti apkopot savus novērojumus vienotā ainā (tā saucamā vāja centrālā koherence). Tas nozīmē, ka cilvēks ar autismu, skatoties uz attēlu, redz atsevišķas detaļas. Piemēram, bērns ar autismu var paskatīties uz fotoattēlu caur pirkstiem tā, lai viņš vienlaikus redzētu tikai vienu lietu, attēla kopumā viņam var būt pārāk daudz informācijas.

Cilvēkam ar autismu arī detaļas var novērst uzmanību. Spilgtas krāsas terapijas bumba ergoterapijas telpā var novērst bērna uzmanību tā, ka citas darbības vairs neizdodas. Rakstainais terapeita krekls var traucēt jaunieša spēju koncentrēties uz pārējo tā, ka no terapijas sesijas nekas nesanāk.

Savukārt bērniem un pusaudžiem ar UDHS simptomiem uzmanību var novērst kāds sensorais stimuls. Viņu koncentrācija var ļoti viegli atslābt, viņiem ir grūti pretoties vēlmei rīkoties un saglabāt uzmanību detaļām, kas ir būtiskas vēlamajai darbībai. Ja viņi nesaņem nepieciešamo atbalstu, viņu rīcība bieži ir ļoti impulsīva. Labs veids, kā nomierināt bērna un pusaudža maņas, ir izmantot svaru vai svara līdzekļus (skat. 146. lpp.), dzirdes aizsarglīdzekļus vai citus līdzekļus maņu uztveres nomierināšanai. Dažreiz bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem var būt nepieciešama sensorā stimulācija, lai viņš spētu iesaistīties darbībā.

Fizisko un sociālo kontekstu apvienošana prasmju apgūšanai

Autiskās domāšanas galvenā iezīme ir koncentrēšanās uz detaļām. Bērns ar autismu, piemēram, var iestrēgt uz atsevišķu detaļu, kad viņš pamana kaut ko aizraujošu. Kad uzmanība ir vērsta uz konkrētu detaļu, konteksts neatklājas. Saistībā ar autismu tiek runāts par kontekstuālo aklumu. Bērnam vai jaunietim ar šo diagnozi ir grūti atpazīt apkārtnē esošo fizisko un sociālo kontekstu un pēc savas iniciatīvas iemācīties pielietot prasmes dažādās situācijās un vidēs. Šī iemesla dēļ prasmju apgūšanai vienmēr jābūt saistītai ar kontekstu: prasme tiek apgūta reālā vidē, un pieaugušais, aprūpētājs vai skolotājs sakārto vidi un situāciju saprotami bērnam vai jaunietim ar autismu.

Bērniem un pusaudžiem ar UDHS simptomiem var būt grūti uztvert no viņiem sagaidītās uzvedības normas un sociālos kontekstus. Mācīšanās prasmes atbilstošajā kontekstā ir noderīgas arī viņiem. Ja prasme tiek apgūta atsevišķi no konteksta, bērns pēc savas iniciatīvas nevarēs to saistīt ar piemērotām situācijām. Prasmes jāmāca pēc iespējas vienmēr tieši reālajā situācijā.6

Atbalsts uzmanībai un modrībai

Bērniem un jauniešiem ar UDHS vai autismu raksturīgas uzmanības fokusēšanas problēmas. Viņiem bieži ir grūti koncentrēties uz darbību tik ilgi, lai to izdarītu līdz galam. Spēja koncentrēties bieži vien ir pietiekama tikai uz dažām minūtēm atkarībā no bērna vecuma un attīstības līmeņa. Bērna uzmanību atbalstām, saglabājot vingrinājumus tādā apjomā, ka bērnam ir iespējams ar tiem tikt galā. Palīgā ņemam strukturēšanu un vizualizēšanu. Papildus situācijā izvairāmies no maņu stimuliem, kas var novērst bērna uzmanību. Modrība arī ir faktors, kas ietekmē bērna un jaunieša uzmanības apguvi. Kad jūsu bērns ir noguris vai pārslogots, sniedziet viņam konkrētākus norādījumus un ļaujiet viņam atpūsties. Neizvirziet viņam jaunas prasības. Novērojot bērnu un jaunieti prasmju apguves situācijās, varēsi iemācīties, kad ir īstais laiks prasmju apmācībai un kad jāņem pārtraukums un jāatpūšas.

Bērnam ar UDHS var būt grūti koncentrēties uzmanības traucējumu un pārmērīgas aktivitātes dēļ. Ļaujiet šādam bērnam pakustēties ar nelieliem intervāliem un pamazām prasiet no viņa mazliet ilgāku koncentrēšanos. Piemēram, apgūstot ēšanu, vispirms uz viņa šķīvja varat pasniegt mazāku ēdiena porciju un ļaut bērnam ēst vairākās kārtās. Tādā veidā no bērna netiek prasīta pārāk ilga sēdēšana pie galda vienlaikus. Uzmanību veicina arī norādījumi, kas sniegti bērnam un jaunietim, un lūgums bērnam tos atkārtot.7 Palīdziet bērnam pievērst uzmanību viņa paša darbībai. Ja bērns vai jaunietis saskaras ar grūtībām strukturēt un ir neuzmanīgs un bērnam ir grūti pavadīt laiku bez īpaša plāna, palīdziet strukturēt arī viņa brīvo laiku.

Arī uzdevuma sarežģītības līmenis ietekmē bērna uzmanības līmeņa noturēšanu: pārāk grūts vai pārāk viegls uzdevums nesniedz atbalstu bērnam uzmanīgai darbības veikšanai, tik rada vilšanos. Bērna paša interese par uzdevumu sniedz atbalstu bērna uzmanības noturēšanā.

<- Sākums

Ēdienreizes

Daudziem bērniem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ēšanas prasmju apguve ir apgrūtināta, jo ar to ir saistīti daudz un dažādi sarežģījumi. Bērna vai pusaudža mutes zonas maņu jutīgums kādreiz kāda ēdiena sastāvdaļas ēšanas dēļ var likt justies kā nepanesams šķērslis, vai arī ēšanas sabiedriskums bērnam var būt nepieņemams. Turklāt, ņemot vērā paša bērna vai jaunieša darbības zemo elastību, varbūt ir jāpielāgo vide un pati darbība. Var būt nepieciešams, ka tiktu pasniegti tikai zināmi pārtikas produkti, ēdieni būtu uz šķīvja savās vietās un atsevišķi vai arī bērns vai jaunietis viņam atbilstošā veidā būtu motivēts izmēģināt jaunu ēdienu.

Vēlams ēšanai atvēlēt pietiekami daudz laika. Bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ēdienreižu regularitāte un ierasta ikdienas struktūra būtiski atvieglo ēšanu.

Ēšanas situācijās problēmas var būt visdažādākās. Bērnu var traucēt trauku un galda piederumu šķindoņa vai tas, kādas sajūtas tie rada rokai. Dzirdes aizsarglīdzekļi vai ausu aizbāžņi var novērst kaitinošos trokšņus. Lai padarītu maltīti patīkamāku, var iegādāties bērnam patīkamu ēšanas piederumu komplektu, kas ir tādā krāsā, kāda patīk tieši viņam. Ja bērnam ir sīkās motorikas problēmas, viņam var būt sarežģīti rīkoties ar parastu krūzi vai glāzi, arī ēdiena sagriešana ar dakšiņu un nazi var būt sarežģīta. Atsevišķiem dzērieniem var derēt krūzīte ar snīpi vai jauku salmiņu. Ja bērns ēd ēdienu pats, viņam var būt grūti regulēt pārtikas daudzumu, tādā gadījumā nepieciešama pieauguša cilvēka palīdzība. Dažiem bērniem jāievēro noteikums, ka cepumu šķīvi nedrīkst izēst tukšu un  ka vairāk nekā divas reizes nevajadzētu iet papildināt šķīvi. Var būt arī svarīgi uzsvērt, ka nevajadzētu ņemt ēdienu no cita cilvēka šķīvja.

Vecāki vai pieaugušie, kas strādā ar bērnu, kam ir neiropsihiatriska diagnoze, bieži sastopas ar situāciju, kad ēšanas īpatnību dēļ viņiem, lai bērns ēstu, ir jāizmanto viltība. Papildus ēdiena sastāvam un garšai arī smarža var būt traucējoša. Tad ir svarīgi, ka bērns uz ēšanu netiktu piespiests, bet ar viltību pieaicināts pie galda, un ēšana notiktu ar pozitīvu pamudinājumu. Kā atlīdzība par pagaršošanu varētu būt garšīgs deserts. Īstermiņa pieeja “vismaz kaut ko apēd” ir nepieciešama, ja bērns vai jaunietis ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ēd ļoti maz. Ja viņš ēd, piemēram, tikai divus ēdienus, lai nodrošinātu enerģijas uzņemšanu, ir svarīgi, ka katrā ēdienreizē papildus jaunajam ēdienam, ar kuru vēlamies iepazīstināt, tiktu piedāvāta arī tā sauktā drošā pārtika: ēdiens, kas ir pazīstams un garšo vienmēr.

Ārsta atzinums var palīdzēt izskaidrot bērna vai jaunieša ēšanas īpatnības, kad ir svarīgi tās ievērot bērnudārzā vai skolā. Tādā veidā pieaugušie, kas strādā ar bērnu, spēs izprast bērna vai jaunieša ar neiropsihiatrisku diagnozi ēšanas īpatnību realitāti: stāsts nav par to, ka bērnam negribas vai nepatīk kaut ko ēst, bet gan ēdiena ēšana bērnam var izraisīt spēcīgas, nepatīkamas izjūtas, kuras viņš nespēj pārvarēt. Nav mērķtiecīgi likt bērnam vemstīties nepiemērota ēdiena dēļ, bet gan pamazām pieradināt viņu pie jauniem ēdieniem un saviem noteikumiem. Pieredzot atskārtu, bērns var iemācīties ēst kaut ko jaunu. Bērnam izprast ēšanas  nozīmi var palīdzēt, piemēram, līdzība ar automašīnu: “Tāpat kā automašīnai, arī ķermenim ir nepieciešama degviela. Kad es ēdu, mana automašīna pārvietojas labāk un es domāju labāk. ” Vai arī bērnam var ieteikt pagaršot jauno ēdienu šādi: „Ņem tad, kad garšo. Tā ir tava izvēle.” 

Bērns var ēst noteiktu ēdienu arī noteiktu laiku, piemēram, divus mēnešus, un tad pāriet uz citu ēdienu.

Pieaugušajiem var būt grūti saprast bērna ēšanas īpatnības. Spēcīgas garšas, piemēram, tomātu mērce, siers un dažādas garšvielas, bērnam vai jaunietim var būt nepārvaramas vai, gluži pretēji, kāda stipra garša var būt patīkama. Bērns var ēst siļķes un sēnes, bet atteikties ēst rīsus vai makaronus. No vitaminizētajām gumijkonfektēm ēdami var izrādīties tikai sarkanie lācīši. Svarīga ir arī ēdiena temperatūra – bērns ar tieksmi pēc spēcīgiem sensorajiem stimuliem bez uzraudzības var ieēst pārāk karstu ēdienu. Ja attiecīgais ēdiens nekaitē bērnam, pieaugušajiem jāpieņem dīvainās garšu kombinācijas. Ja bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ir neizskaidrojamas vēdersāpes, ieteicams iekārtot ēdiena dienasgrāmatu. Tā var palīdzēt izraudzīties bērnam vai jaunietim atbilstošākos pārtikas produktus. Nepiemērots ēdiens var bērnu aizkaitināt un padarīt nemierīgu, jo piedzīvotās izjūtas var būt ļoti nepatīkamas.9

Problemātiski pārtikas produkti var būt dažādi ēdienu maisījumi. Piemēram, augļu jogurtu var būt grūti ēst tajā esošo augļu gabaliņu dēļ. Bērna ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ēdienu izvēles paplašināšana var būt sarežģīts uzdevums. Dažreiz var būt vērts piedāvāt bērnam pēc skata vai sastāva līdzīgus ēdienus, jo bērns var pieņemt un ēst, piemēram, kotletes, kartupeļu bumbiņas un vistas nagetus, kas atgādina jau pazīstamos ēdienus.10 Dažreiz ar pārtiku saistītām dziļākām maņu sajūtām var palīdzēt, uzņemot rupjāku barību: šāda sajūta var rasties, piemēram, dzerot biezu dzērienu ar salmiņu, iesūcot vai košļājot ēdienu.11

Ja bērnam diagnosticēta pārtikas alerģija, ir svarīgi informēt par to visus ar ēdināšanu saistītos pieaugušos, lai viņi spētu atbilstoši rūpēties par, piemēram, bez laktozes, bez glutēna vai citām īpašām bērna diētām. Īpašās diētas varētu tikt izmēģinātas tādos gadījumos, kad bērnam ir neizskaidrojamas sāpes vēderā vai vienkārši aizkaitināmība.*

Bērna diētas plānošanā un jaunu ēdienu izmēģināšanā var palīdzēt arī konsul-tēšanās ar dietologu. Ieteicams izvēlēties speciālistu, kuram ir pieredze ar ēšanas problēmām, ar ko saskaras bērni un jaunieši ar neiropsihiatriskiem traucējumiem. Ja bērna uzturs ir īpaši ierobežots, jārūpējas, lai viņš uzņemtu pietiekami vitamīnus un mikroelementus.12

*Tomēr ļoti lūdzam jebkuru sāpju gadījumā vispirms griezties pie ārsta, kā arī jebkuras diētas sākt, vispirms konsultējoties ar ārstu! (Latvijas redakcijas piezīme)

Ir gadījumi, kad bērns ar neiropsihiatriskiem traucējumiem var ēst pārtiku tikai no noteikta iepakojuma. Šādā gadījumā var piedāvāt dažādus ēdienus attiecīgajā iepakojumā, piemēram, mājās gatavotu silto sviestmaizi burgera iesaiņojumā, vai pielīmēt pazīstama augļu ražotāja firmas zīmi citiem augļiem, ko bērns vēl nav nogaršojis.13

Sēdēšana pie pusdienu galda bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem nemiera dēļ var radīt nepārvaramas grūtības. Mierīgāku sajūtu var radīt, ēdot atsevišķi no citiem vai izmantojot krēslam spilvenu. Ja bērns nespēj ilgstoši sēdēt pie pusdienu galda, viņam vienā reizē var pasniegt nelielākas ēdiena porcijas. Bērns ar Tureta sindromu var uztraukties par ēšanu tā, ka viņam var sākties nervu tiki. Šajā gadījumā ir svarīgi viņam pateikt, ka viņš var ēst atbilstoši noskaņojumam: vienā telpā ar pārējiem vai atsevišķi, ja vien tas iespējams.

Uz bērna vai jaunieša neelastību ēšanas jautājumos vispār nav ieteicams reaģēt ar neelastību, jo tas bieži vien ne pie kā nenoved. Vecākiem vajadzētu rūpēties par regulāru bērna vai jaunieša ēšanas ritmu, lai bada sajūtas izraisītās negatīvās emocijas pārsteigtu retāk. Aktīvam bērnam var dot mazus uzdevumus, piemēram, paņemt piena pudeli vai pasniegt citiem maizes grozu.14

Savas grūtības rada ēšana ārpus mājas, piemēram, restorānā. Ēšanu restorānā ir vērts praktizēt klusā vietā, kur nav daudz kaitinoša trokšņa, citu cilvēku un stimulu. Pat ja bērns ar Tureta simptomiem dažreiz izkliedz lamuvārdus, tam nevajadzētu jūs kavēt doties uz sabiedriskām vietām, bet sagaidīt, ka atšķirība tiks no apkārtējo puses pieņemta. Ēšanas reizēs ir svarīga paredzamība – ēšanai izmantojamo laiku var rādīt kaut ar virtuves taimeri vai smilšu pulksteni.

Ja ēšanas reizēs tiek izmantoti kādi bērnu ierobežojoši aizliegumi, tad pie tiem arī ir jāpieturas. Labs ierobežojums ir tāds, pie kura ir iespējams turēties. Piemēram, ja bērns neko neēd, viņš nesaņems desertu. Savukārt labs ierobežojums nav, piemēram, draudi pamest restorānu, ja bērns nerīkojas vēlamajā veidā, ja šos draudus faktiski nav plānots īstenot. Izmantojot ierobežojumus, ir svarīgi ievērot, lai no bērna prasītā darbība viņam vispār ir iespējama.

Neskatoties uz iespējamām grūtībām, ēšana un ēdiena gatavošana bērnam un jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem labos apstākļos ir ļoti patīkama kopīga darbošanās. Ēdiena gatavošanā ir daudz apgūstamu lietu, arī rokas motorikas treniņš. Vienkāršās receptēs ir atšķirīgi darbību posmi. Pie pusdienu galda jūs varat vingrināt arī gaidīšanas prasmi, kas ir svarīga savas darbības vadības prasme. Ēdienreize var būt jauks ģimenes kopības brīdis, kas ļauj vingrināt pozitīvu saskarsmi.

<- Sākums

Miegs un atpūta

Lai bērns vai jaunietis varētu tikt galā ar dienas programmu neatkarīgi no tā, vai atrodas bērnudārzā, apmeklē skolu vai citas aktivitātes, ir svarīgi rūpēties, lai viņš saņemtu pietiekami daudz miega.

Pārāk īss naktsmiegs vai pamošanās miega vidū var izraisīt ne tikai nogurumu, bet arī koncentrēšanās grūtības, hiperaktivitāti vai impulsīvas darbības¹⁵. Bieži vien pārāk īsam atjaunošanās laikam seko nepietiekama modrība, kas bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem paaugstina stresa līmeni.

Neiropsihiatriskās attīstības traucējumi var būt par iemeslu sliktam miegam. Bērns vai jaunietis var būt pamodies vai gulēt ievērojami mazāk nekā, piemēram, citi bērni ģimenē. Neiropsihiatriskie simptomi, kā maņu jutība, var arī apgrūtināt iemigšanu. Miegu var traucēt skaņas, tāpat bērnam var būt arī kāds cits maņu šķērslis, piemēram, kņudēšana, ko izraisa naktskrekla vīles. Ejot gulēt, bērna prāts koncentrējas uz šīm sajūtām, un tāpēc nenāk miegs. Pat neliels gaismas stars, kas tiek istabā, var traucēt bērnam vai jaunietim.

Ja aizmigšana prasa ilgu laiku, tas var izraisīt stresu, kas vēl vairāk apgrūtina iemigšanu. Stresu var izraisīt skriešana uz tualeti. Ja bērns naktī slapina gultā, ar gulētiešanu var saistīties nepatīkamas sajūtas. Iemigšanu var kavēt arī emocionālais stāvoklis vai iepriekšējās naktīs redzēti nemierīgi sapņi vai murgi, kas var nobiedēt bērnu vai jaunieti.

Noteikts gulētiešanas laiks un veiksmīgi izveidota vakara kārtība ir labākais, kā palīdzēt bērnam mierīgi aizmigt.  Nomierināties vajadzētu sākt jau stundu pirms gulētiešanas, izvairoties no laika pavadīšanas pie ierīču ekrāniem vai aktīvām kustībām. Kā nomierinoša tradīcija var būt vakara pasakas lasīšana vai audiogrāmatas klausīšanās, mierīgs vakara uzkodas mirklis, nākamās dienas programmas aplūkošana vai pat brīdis ar mājdzīvnieku. Miegu var atvieglot ar ogļhidrātiem bagāti ēdieni.

Pārliecinieties, ka bērna gulta atrodas klusā vietā. Novērst traucējošās sajūtas var palīdzēt aptumšojošie aizkari, laba skaņas izolācija telpā, ausu aizbāžņi, smaguma sega vai smagais miega draugs (piemēram, svara suns), nomierinoša mūzika vai dabas skaņu ieraksts. Pazīstama mīkstā rotaļlieta gultā ienes drošību. Ikdienā ir ieteicams nodrošināt pietiekami daudz kustību brīvā dabā un aktivitātes, kas bērnu vai jaunieti nogurdina. Dažreiz bērnam vai jaunietim pret aizmigšanas problēmām var palīdzēt melatonīns vai cits piemērots līdzeklis, kas palīdz aizmigt. Tomēr pirms melatonīna vai cita miega līdzekļa lietošanas ieteicams konsultēties ar ārstu, lai pārliecinātos, ka līdzeklis bērnam vai jaunietim ir drošs un piemērots. Vecākiem arī jāpievērš uzmanība tam, lai paši saņemtu miegu pietiekoši, un jādomā par veidiem, kā to nodrošināt (izmantojot auklītes vai aprūpētāja palīdzību, gulēt uz maiņām ar otru vecāku, ja bērns bieži mostas, tad savā brīvajā maiņā gulēt citā telpā).

Cilvēkiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ir raksturīgi pārgurt no ikdienas gaitām neatkarīgi no vecuma. Spēka uzkrāšana un atjaunošanās ir būtiska, lai bērns spētu darboties. Pietiekama atpūšanās palīdz ikdienā gan bērnam, gan aprūpētājam.

Ņem vērā bērna individuālo diennakts ritmu. Dažiem bērniem miegs nāk vairāk no rītiem, citiem – vakaros.16 Pievērsiet uzmanību bērna individuālajām vajadzībām – gulēšanai pusdienlaikā un laikam, kad bērns iet gulēt. Bērna modrības stāvoklim ir izšķiroša ietekme uz to, cik labi bērns spēj piesaistīt uzmanību darbībai un tai nepieciešamajām lietām. Lai kopā būšana un sadarbība ikdienas dzīvē izdotos, ir vērts pievērst uzmanību bērna modrības uzturēšanai. Pietiekams, atjaunojošs miegs un atbilstoši atpūtas brīži dienas laikā optimāli atjauno bērna modrību, kas savukārt dod iespēju mācīties un uzturēt pozitīvu saskarsmi.

Papildu nesteidzīgi mirkļi ģimenes ikdienā samazina stresu, ko piedzīvo ģimenes locekļi. Piemēram, darbdienas rītā ir vērts pamosties 15 minūtes agrāk, nekā nepieciešams, jo papildu laiks rada nomierinošu nesteidzības sajūtu.17

<- Sākums

Mazgāšanās

Mazgāšanās un rūpes par savu higiēnu pieder pie ikdienas pamatprasmēm. Ūdens kontakts ar ādu un ķermeņa sensori sensitīvās zonas var mazgāšanos padarīt visai problemātisku. Pie sensorajiem kairinātājiem jāradinās pamazām, tāpat arī jāpiemeklē piemēroti mazgāšanās līdzekļi un veids. Dažkārt duša uz ādas var šķist durstīga, toties vannošanās vai ūdens liešana no krūzes liekas pieņemamāka. Bērns arī pats var sev liet virsū ūdeni; nereti paša kontrolētās sajūtas ir vieglāk paciest nekā otra radītās. Dušai var arī uzstādīt maigāku strūklas režīmu.

Šķēršļi mazgāšanās situācijā var būt dažādi. Ūdens var šķist pārāk auksts, karsts vai kā citādi nepatīkams. Arī nearomatizēta šampūna smaržu bērns var izjust kā netīkamu, ūdens tecēšana acīs var likties neizturama. Matu mazgāšanas aizsargs šo procesu padara vieglāku, jo ūdens netek uz sejas. Zobu pasta var būt pārāk stipra un kost mutē. Duša un ūdens vispār var bērnu biedēt vai satraukt, un mazgāšanās var paņemt daudz enerģijas. Dušošanos nevajag atstāt uz tādu diennakts laiku, kad bērns jau ir noguris. Lai iezīmētu paredzamo dušošanās ilgumu, pieaugušais var ņemt talkā virtuves taimeri vai vadīt procesu. Ir jāsniedz skaidras norādes un jāizvairās no pārāk daudziem jautājumiem. Īss rīkojums “Jāiet dušā!” veicina bērna vai jaunieša darbību. Izvēles iespējas (“Kuru dušas želeju tu gribē si?”) un norādes jāsniedz īsi un skaidri – tieši tāpat kā citās situācijās, kad bērnam ir grūtības vadīt savu rīcību. Ja norādes izteiktas pārāk gari vai jautājumi birst cits pēc cita, bērna vai jaunieša darbība var iestrēgt. Nereti ir grūti izprast un atcerēties par ķermeņa intīmo zonu mazgāšanu. Zēniem jau kopš mazotnes jāmāca priekšādiņas atvilkšana un zem tās esošās zonas mazgāšana, lai pusaudža vecumā to varētu veikt patstāvīgi.

Mazgāšanās procesā dažkārt ir grūti saprast un iemācīties darbību secību: kurā brīdī jāsaziepē mati, kurā jāizskalo, kad jāieziepē ķermenis, kad jānoskalo un kad jānoslaukās. Apgūstot mazgāšanās prasmi, talkā var ņemt instrukciju attēlu veidā¹⁸. Atsevišķās darbības var arī numurēt. Pāriešanu no vienas darbības pie nākamās var sekmēt verbāla norāde, kas atgādina par laika ritējumu, piemēram, “1, 2, 3, 4, 5… gatavs”. Ja bērns ļoti satraucas, viņam nevajag piedāvāt izvēles iespējas. Ja bērnu īpaši uztrauc kāds konkrēts darbības posms, mazgāšanās reizē ieteicams ieviest nomierināšanās paņēmienus. Vannas mantiņas, fonā skanoša mierīga mūzika, bērnam vai jaunietim mīļš dvielis vai peņuārs – tas viss padara mazgāšanos patīkamāku. Jāpievērš uzmanība higiēnisko līdzekļu aromātiem un citiem ar sensoro uztver saistītiem faktoriem. Parasti ieteicams izvēlēties nearomatizētus mazgāšanās līdzekļus.

Mazgāšanās darbību secību ieteicams attēlu veidā izvietot bērna acu augstumā pie vannasistabas sienas un kopīgi to atkārtot. Pat vecāks bērns vai jaunietis ne vienmēr saprot, kurš līdzeklis domāts ķermeņa un kurš matu mazgāšanai, un ne vienmēr spēj iegaumēt attiecīgās pudeles izskatu. Lai atvieglotu procesu, mazgāšanās līdzekļu pudeles var sanumurēt vai apzīmēt ar noteiktām krāsām un attiecīgo kodu atzīmēt arī dušošanās shēmā. Dažkārt bērniem ir grūti apzināties tās ķermeņa daļas, ko viņi neredz, piemēram, muguru vai dibenu. Tāpēc arī šo ķermeņa daļu mazgāšana var būt apgrūtināta. Mazgājoties dušā vai tīrot zobus, kaut kas var palikt nenomazgāts tieši šī iemesla dēļ. Ķermeņa anatomiju ieteicams mācīties vienlaikus ar mazgāšanās prasmēm. Mazgājoties var ņemt talkā spoguli. Ķermeņa daļas jāmācās jau kopš mazotnes.

Bērna sensorās uztveres īpatnību un citu neiropsihiatrisko iezīmju dēļ viņa darbība var būt no ierastā atšķirīga, gan mazgājoties, gan veicot citus uzdevumus. Ja bērnam vai jaunietim izpaužas rīcības īpatnības, kas nerada problēmas nedz viņam pašam, nedz citiem, apkārtējo uzdevums ir pieņemt viņa atšķirīgo manieri. Mazgāšanās grūtības var izpausties arī periodiski, tādos gadījumos mazgāšanai jāpievērš lielāka uzmanība brīžos, kad bērnam vai jaunietim ir paaugstināta slodze.

Bieži vien var piemirsties parūpēties par savu higiēnu. Vecākiem un citiem apkārtējiem pieaugušajiem jāņem vērā gan bērna vecums, gan attīstības līmenis, un viņi nedrīkst gaidīt, ka bērns spēs nomazgāties pilnīgi patstāvīgi. Bērns vai jaunietis piemirst par netīrām rokām vai seju, vēl vieglāk var piemirsties taukaini mati. Ieteicams izveidot higiēnas procedūru nedēļas shēmu. Tajā jāatzīmē tādas lietas kā zobu un sejas mazgāšana, dušošanās un matu mazgāšana.

Citkārt bērnu vai jaunieti tik lielā mērā traucē netīras rokas, ka no biežas roku mazgāšanas āda kļūst sausa. Gadījumos, kad ļoti ātri iztērējas roku ziepes, šķidrās ziepes ieteicams atšķaidīt.

Arī citas ar higiēnu saistītās darbības var būt problemātiskas. Grūtības var sagādāt nagu apgriešana, matu griešana un skūšanās. Nepatīkamas lietas var padarīt pievilcīgākas, atalgojot tās ar kādu našķi vai izklaidi – piemēram, ar iespēju noskatīties kādu videoklipu vai planšetdatorā paspēlēt spēlītes. Nagu griešanu ieteicams veikt uzreiz pēc dušošanās vai vannošanās, jo tad nagi ir mīkstāki.

To, cik svarīgi ir rūpēties par savu higiēnu, ieteicams bērnam izstāstīt šādā veidā: “Mazgājoties mēs uzturam savu ķermeni tīru un svaigu, tad arī apkārtējiem ir patīkami uzturēties mūsu tuvumā un nerodas netīrības izraisīti ādas iekaisumi.”

Apmeklējot zobārstu, var būt nepieciešams izmantot smieklu gāzi vai vispārējo narkozi, ja trauksme un bailes kļūst nepārvaramas.

<- Sākums

Tualetes apmeklēšana

Tualetes apmeklēšana jāpadara par regulāru ieradumu, jo bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem var būt grūti sajust vajadzību doties uz tualeti. Tāpēc uz tualeti jāmudina iet pietiekami bieži, ja citādi tas varētu aizmirsties. Tualete vienmēr jāapmeklē pēc pamošanās, pirms ārā iešanas, pēc atgriešanās mājās, saistībā ar ēdienreizēm un pirms gulētiešanas. Ieradumu veidošana veicina šīs prasmes apgūšanu.

Bērnam, apmeklējot tualeti, jārada mierīga un netraucēta atmosfēra. Tualetes apmeklējuma shēma jāataino secīgu attēlu veidā, lai būtu skaidrs, kas tualetē darāms. Var izmantot arī planšetdatoru vai uz konkrētiem priekšmetiem balstītu komunikāciju. Tualetes apmeklējuma shēmā jāatzīmē, cik tualetes papīra gabaliņu lieto noslaukoties un cik reižu uzspiež ziepju pudelītei, mazgājot rokas. Jāņem vērā, ka bērns vai jaunietis ar autismu var iestrēgt kādā no tualetes apmeklējuma posmiem. Piemēram, ja grūtības sagādā urinēšana, to var atvieglot norāde: “Viens, divi, trīs, čurājam!” Līdzīgi var rīkoties arī ar citām darbībām. Pedagogs vai kāds no vecākiem var pabeigt atsevišķus darbības posmus. Teiksim, pielikt punktu roku mazgāšanai, aiztaisot krānu.

Zēniem var tualetē uz grīdas pielīmēt pēdas, apzīmējot vietu, kur čurājot stāvēt. Tāpat to iespējams veikt arī sēdus. Tualetes apmeklēšanu var veicināt, piemēram, iegādājoties bērnam tīkamas ziepes. Arī poda skalojamo ūdeni iekrāsojoši līdzekļi var vairot motivāciju iet uz tualeti. Tomēr, ja bērna darbība ir izteikti shematiska, ieteicams paļauties uz vispārpieņemtiem risinājumiem. Piemēram, ja no skolas tualetes poda skalojamās kastes nenāk iekrāsots ūdens, tad arī mājās tas nav vēlams. Jāņem vērā, ka no pierastā stipri atšķirīga tualete var būt par šķērsli bērna tualetes apmeklējumam.

Vēdera aizcietējums ir bieža problēma bērniem ar neiropsihiatrisku diagnozi. Retais no tiem spēj pats pateikt, ka cieš no vēdera izejas traucējumiem, tāpēc arī šis faktors jāņem vērā, kad bērns ir sliktā omā vai niķojas. Te var palīdzēt regulāra tualetes apmeklēšana, kā arī šķiedrvielām bagāts un vēderu mīkstinošs uzturs. Nepieciešamības gadījumā var doties pie ārsta vai lietot kādu vēdera izeju veicinošu preparātu. Zarnu darbību aktivizē arī kustības un pietiekams uzņemtā ūdens daudzums.

Dažiem bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatrisku diagnozi var traucēt tualetes smaka vai ūdens noraušanas troksnis. Šādos gadījumos palīdz regulāra poda tīrīšana un ūdens noraušana, kad bērns jau izgājis no tualetes.

Maziem bērniem var būt grūti nosēdēt uz tualetes poda. Te var noderēt speciāls tualetes poda sēdeklis, kas samazina poda atveri, vai soliņš, uz kā pakāpties.19

Bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ir svarīgi uzsvērt nepieciešamību nomazgāt rokas tualetes pameklējuma beigās, jo tas viegli aizmirstas. Bez īpašas atgādināšanas var aizmirsties arī uzvilkt bikses. Tualetes apmeklējumu ieteicams padarīt bērnam patīkamu. Veiksmīgs tualetes apmeklējums ir priecīgs brīdis, par ko ir vērts bērnu atalgot.

Ja bērns vai jaunietis grib tualetē spēlēties ar izkārnījumiem, tas jāaizstāj ar kādu citu spēcīgu sensoro pieredzi. Piemēram, ar pudelē iepildītu spēcīgi smaržojošu vielu, ko drīkst ostīt.

<- Sākums

Apģērbšanās

Ar apģērbu var būt saistītas dažādas problēmas: drēbes var kniest, tās var būt grūti uzvilkt, audums var šķist nepatīkams, arī jauna apģērba iegādāšanās var būt sarežģīta, jo pārmaiņas bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem nereti šķiet nepārvaramas. Ģērbšanās process var vilkties ilgi un aizkaitināt nepacietīgu bērnu vai jaunieti. Tāpat mēdz būt grūti apģērbties atbilstoši laik apstākļiem: gadās, ka ziemā tiek uzvilkti šorti vai T krekls. Kāds drēbju gabals var spiest, vai ar to ir pārlieku karsti; ja pirkstu sīkā motorika nav labi attīstīta, ar pogām un rāvējslēdžiem ir liela piņķerēšanās. Bērniem ar jutīgu ādu svīšana var būt ļoti nepatīkama. Ieteicams pārliecināties, ka bērns nav pārāk satuntulēts, it īpaši, ja ārā plānots kārtīgi izkustēties.

Bērns vai jaunietis var vēlēties vienas un tās pašas drēbes, var gadīties, ka viņu ir grūti pierunāt vilkt notikumam atbilstošu apģērbu, piemēram, svētku reiz ēs. Skolā stresu var radīt nepieciešamība saģērbties iešanai ārā starpbrīdī. Iespējams, jaunietis ar neiropsihiatrisku diagnozi valkā stipri īpatnējas drēbes, kas apkārtējos rada izbrīnu. Atsevišķos gadījumos vienaudži, vēlēdamies iekļauties grupā, viņu par to var pat izsmiet.

Problemātiska var būt arī pārāk plaša apģērba izvēle, bērns vai jaunietis var iestrēgt un nespēt izvēlēties. Divu apģērba variantu piedāvāšana parasti ir vislabākais risinājums. Kāds no vecākiem parāda abus variantus, un bērns no tiem izvēlas.

Lai atvieglotu apģērbšanās procesu, bērnam vai jaunietim jāpiedāvā viegli uzvelkamas drēbes un kurpes: ar lipeklīšiem aiztaisāmas botas, bikses ar gumiju, brīvi krekli, viegli uzvelkamas zeķes. Ieteicami apģērbi, kas šūti no bērnam patīkama materiāla. Jāatsakās no audumiem, kas kož, un neērta dizaina drēbju gabaliem; jāizvēlas izstrādājumi no tādiem audumiem, kas jau veikala plauktā ir mīksti un ādai patīkami. Ja kāds drēbju gabals vai apavi bērnam ļoti patīk, tos var nopirkt uzreiz vairākus. Apģērbu, ko drīkst atdot atpakaļ noteiktā laika periodā, var arī pielaikot mājās, kur šis process var noritēt patīkamākā gaisotnē nekā veikalā. Grupas situācijās bērns vai jaunietis var doties saģērbties ātrāk par citiem. Ja ģērbjoties vai jau pirms tam bērns ir aizkaitināts, jāizvērtē, vai nevajadzētu samazināt drēbju daudzumu: aizkaitinātībai par iemeslu var būt pārkaršana.

Gadalaikiem mainoties, nepieciešams pielāgot arī drēbju kārtu: te palīdzēs profilakse un laicīga bērna sagatavošana šīm pārmaiņām. Piemēram, kopīgi vienojoties, ka jaunā gadalaika apģērbu sāksiet lietot, kad ārā būs noteikta temperatūra. Saistībā ar svētku tērpu ieteicams pa rokai nolikt tikai tās drēbes, kas attiecīgajā situācijā jāvelk mugurā. Ja bērnam vai jaunietim neizdodas pašam izvēlēties apģērbu, viņam palīdz pieaugušais.

Sensitīvu bērnu apģērbam uzreiz jānogriež birkas. Dažkārt apģērba gabala uzvilkšana ar vīlēm uz āru palīdz novērst nepatīkamu kniešanu. Arī slapjas drēbes var radīt visai nejaukas sajūtas.

Vajadzības gadījumā bērnam vai jaunietim jāpalīdz uzvilkt drēbes. Ja bērns ir noguris vai jūt pārslodzi, pieaugušajam vairāk nekā parasti ieteicams palīdzēt ģērbšanās procesā. Ja bērnam ir grūti iegaumēt, kādā kārtībā apģērba gabali velkami, ieteicams izmantot uzskates materiālu attēlu veidā. Drēbju gabalus var arī sarindot uz grīdas ģērbšanas secībā. Bērnam jāiemāca, ka sēžot var kreklu ielikt klēpī tā, lai to būtu visērtāk uzvilkt, un ka biksēs kājas jābāž sēžot, jo, darot to stāvus, būs grūtāk noturēt līdzsvaru. Jāpatur prātā, ka steidzināšana un laika trūkums bērnu var iedzīt apjukumā un palēnināt procesu. Bērns jāuzslavē par patstāvīgu saģērbšanos vai par centieniem saģērbties.20   

Cilvēkam ar autismu var traucēt apģērba raksts un dažādi simboli. Piemēram, viņu var kaitināt terapeita punktotais krekls. Citkārt bērns ar neiropsihiatriskām īpatnībām tik ļoti pieķeras savam mīļākajam kreklam, ka atsakās uz skolu vilkt mugurā jebko citu. Ar apģērbu var būt saistīta arī situācija, kad jaunietim ar autismu ir dzimuma disforija jeb dzimumidentitātes traucējumi, un šī iemesla dēļ viņš ģērbšanos savam fiziskajam dzimumam atbilstošā veidā var izjust kā nepatīkamu.21

Lai bērnu nomierinātu, var iegādāties kompresijas apģērbu, kas samazina sensoro slodzi un veicina ķermeņa līdzsvara un kustību sajūtas, teiksim, kreklu, bikses vai cimdus. Šāds apģērbs var būt īpaši noderīgs gadījumos, kad bērnam ir izteikta tieksme uz kustību sajūtām – viņš bieži šūpojas vai dīdās.

<- Sākums

Pārvietošanās un pāreja pie citas nodarbes

Pārejas situācijas, kad vienu darbību nomaina cita, bērnam ar neiropsihiatriskiem traucējumiem bieži izraisa apmulsumu, kas var izpausties kā izteikta pretošanās pārmaiņām. Bērns vai jaunietis ar autisma iezīmēm var iestrēgt iepriekšējā darbībā vai palikt vecajā vietā arī savas nepilnīgās rīcības vadības dēļ. Bērns dažkārt nesaprot, uz kādu vietu visi pāriet, pie kāda uzdevuma ķeras vai kas tagad notiks. Tas var radīt stresu, kas izpaužas kā dusmu lēkme. Pārejas situācijas norit vieglāk, ja bērnam ir regulārs dienas ritms un darbības atkārtojas apmēram tajā pašā laikā un secībā. Ja dienaskārtībā kaut kas mainās, tas laikus jāpaziņo bērnam, tādējādi iespējams izvairīties no pārsteiguma radītā emocionālā satricinājuma.22 Par plānoto bērnudārza ekskursiju vai ģimenes ceļojumu ir jāpastāsta ļoti laicīgi, tādējādi jūs parūpēsieties par patīkamu izbraukuma norisi.

Citi šķēršļi pārejas situācijās var būt dažādi sensorie kairinātāji vai sociālā pārslodze. Piemēram, braukšana autobusā, kas var strauji bremzēt, kur līdzās ir citi pasažieri un skan viņu balsu murdoņa, bērniem vai jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem var būt mokoša. Arī ar pārejas situācijām saistītā gaidīšana ir apgrūtinoša – it īpaši bērniem ar UDHS. Grūtības orientēties vidē var novest pie apmaldīšanās, un atrašanās vienuviet ar daudziem cilvēkiem ir nogurdinoša. Daudz kārt rodas problēmas gadījumos, kad nepazīstams šoferis vai grupu pavadošā persona neizprot šo bērnu vai jauniešu komunikācijas veidu. Braucienu var sabojāt arī nelaba dūša.

Pārejas situācijās ieteicams līdz minimumam samazināt bērna vai jaunieša sensoro slodzi. Ausu aizsargi, gaidīšana nostāk no citiem, apģērbšanās kopā ar asistējošu personu atsevišķi no citiem un saulesbrilles samazina bērna sensoro slodzi. Ļoti būtiski ir skaidri pavēstīt bērnam vai jaunietim, ko ieplānots darīt. Tam var iz mantot uzskates materiālus attēlu veidā. Tāpat ir svarīgi bērnam sniegt informāciju par viņa rīcības un pieņemto lēmumu sekām. Ieteicams pārejas situācijām rezervēt pietiekami daudz laika, var apgādāties ar knibināmiem priekšmetiem, kas palīdzētu paciest pārmaiņu radīto stresu, – kabatā var nēsāt, piemēram, kādu sensoro spēļmantu vai stresa bumbiņu. Ja ekskursijā autobusa šoferis ir pazīstams, tas atvieglo brauciena norisi; ja šoferis ir nepazīstams, bērnam vai jaunietim var iedot līdzi kartīti, kurā pastāstīts par viņa diagnozi. Pārejas situācijās var izmantot arī kartīti “pārmaiņas”, kas vēsta, ka jābeidz iepriekšējā darbība. Neliels samulsums un iestrēgšana jāatstāj bez ievērības. Veiksmīga pāreja pie nākamās darbības allaž pelnījusi balviņu, uzslavu vai kādu citu atzinību!

Ikdienā pārejas situācijas ir tādi brīži kā došanās uz bērnudārzu vai nākšana mājās no bērnudārza. Veiksmīga vecāku un pedagogu sadarbība nodrošina atbalstu bērnam šādās reizēs. Vecāki vislabāk pārzina sava bērna uzvedību, savukārt bērnu-dārza darbinieki pārzina grupiņas dienaskārtību un to, kāda uzvedība kurā brīdī no bērna tiek gaidīta. Vecākiem ar bērnudārza darbiniekiem ir jāpārrunā šīs prasības un bērna spējas tās izpildīt. Bērnam par labu nāk tas, ja vecāki pastāsta, kādas metodes labi darbojas mājās un kuras no tām varētu atvieglot arī dārziņa dienas ritumu²³. Dažkārt ieteicams, ka bērns no rītiem ierodas nedaudz vēlāk par pārējiem, lai viņš ar tēta vai mammas palīdzību varētu priekšnamā mierīgi noģērbties.

Neraugoties uz to, ka bērna izjūtas un spējas tiek ņemtas vērā, pieaugušais pieņem lēmumu par pāreju pie nākamās darbības un norāda bērnam, ka viņš drīkst just dusmas vai aizkaitinājumu, tomēr lēmumu par došanos prom pieņem pieaugušais. Pieaugušajam nevajag izteikt tādus jautājumus kā “Nu, vai iesim mājās?” Šādās situācijās lēmējs ir pieaugušais.

Brīžos, kad bērns vai jaunietis ir iestrēdzis, ieteicams viņa uzmanību pievērst kaut kam citam. Kad jaunietim ar autismu jālieto sabiedriskais transports, dodoties dienas gaitās, viņa iekāpšanu transportlīdzeklī motivēs attēls ar uzkodu, ko viņš varēs baudīt galamērķī.

Bērna vai jaunieša nemieru vai stresa reakcijas rašanās iespēju bieži vien vairo neziņa par to, kas īsti no viņa tiek gaidīts. Šī iemesla pēc ieteicama strukturēta darbība, jo tā mazina iespēju pieaugt stresa līmenim. Iemesls nevēlamai reakcijai var būt arī tas, ka bērnam pārejas situācijā nav nekā darāma. To var novērst, allaž ņemot līdzi kādu patīkamu laika kavēkli. Planšetdators ir laba pirmā palīdzība reizēs, kad bērns nespēj gaidīt un ir pārāk noguris, lai aktīvi darbotos. Vingrinoties pārejas brīžiem, jāsāk no vieglākām situācijām, un pēc tam var pāriet pie ilgākām un prasīgākām situācijām. Piemēram, vispirms dodoties uz pārtikas veikalu, var nopirkt tikai vienu vai dažus produktus un veikalā uzturēties īsu brīdi. Un tikai pēc laika pāriet pie ilgstošākas kopīgas ģimenes iepirkumu veikšanas.

<- Sākums

Rotaļāšanās prasmju apguve

Rotaļāšanās bērniem ir ļoti būtiska, tā iemāca, kā darbojas pasaule, kas ir viņš pats un kā viņš iederas šajā pasaulē. Spēles ļauj labi apgūt emocijas un sociālās prasmes. Rotaļāšanās prasmju apguvē var izmantot dažādus paņēmienus.

Bērniem un jauniešiem ar autiskā spektra traucējumiem var būt pavājināta prasme rotaļāties – it īpaši kopā ar kādu citu. Parasti rotaļāšanās ir spontāna, paša radīta un elastīga darbība, ko vada iekšēja motivācija, taču tieši šāda veida darbošanās cilvēkam ar autismu ir apgrūtināta. Nereti ar autismu ir saistītas iztēles grūtības, tāpēc fantāzijas rotaļas un paša izdomas pielietošana bērnam ar autismu var būt ļoti sarežģīta. Veicot biheiviorālas intervences* bērniem ar autismu, kurās māca uzvedību spēļu situācijās, atklājies, ka rotaļāšanās prasmes vislabāk apgūt, izmantojot bērna jau esošās iemaņas un spēles motivējošo rak sturu, nevis balviņas no ārienes.24 Vingrināties fantāzijas rotaļām palīdz skaidri strukturēta spēles situācija un tas, ka bērnam paskaidro, kā īsti darbojas iztēle.25 Būtiski, lai pieaugušais pats prastu parādīt rotaļāšanās procesa piemēru. Tāpat pieaugušais var palīdzēt izraudzīties atbilstošu rotaļbiedru.

Palielinot sociālo saskarsmi rotaļās, piemēram, ar paša brāļiem vai māsām, bērniem ar autismu tiek izmantota viņa paša rituālu un īpašo interešu pielāgošana rotaļai. Piemēram, bērna īpašā interese par kino pārtop erudīcijas spēlē, kas palielina spēļu komunikāciju ar vienaudžiem.26

Rotaļāšanās prasmju vingrināšanu var apgrūtināt bērnam ar neiropsihiatriskiem traucējumiem raksturīgi darbības ierobežojumi. Spēlēšanās var būt saistīta ar skaļu troksni, ko bērns varbūt nevar izturēt. Sensorais jutīgums var ierobežot bērna atrašanos noteiktā telpā kopā ar citiem. Dažkārt tieši pretēji – bērns slikti pacieš mierīgas situācijas, jo viņam ir tieksme pēc sensoriem stimuliem. Gadās, ka bērns nesaprot kopīgas rotaļas vai kopā būšanas nepieciešamību, citiem vārdiem: kāpēc vispār cilvēki ir kopā vienuviet, kam šādā reizē jānotiek un kā ar citiem tādā situācijā jāsadarbojas?

Rotaļājoties var gadīties daudzi pārsteigumi, jau tikai brīva veida saskarsmes situācija pati par sevi bērnam ar neiropsihiatriskiem traucējumiem var radīt trauksmi. Brīvā laika situācijas un pāriešanu pie rotaļām var apgrūtināt arī tas, ka bērns nespēj atrauties no iepriekšējās nodarbes, piemēram, planšetdatora lietošanas. Bērns var sadusmoties arī tad, kad rotaļas jābeidz. Rotaļu nobeigumu ir būtiski paziņot iepriekš, piemēram, pasakot bērnam, ka tagad var vēl brītiņu paspēlēties, taču, kad noskanēs zvaniņš, kopā saliksim mantiņas kastē. Var gadīties, ka bērnam ir grūti iegūt rotaļbiedrus vai tikt pieņemtam grupā. Ar vienaudžiem mēdz gadīties strīdi, bērns ar neiropsihiatrisku diagnozi var uzvesties nekonsekventi un ar to aizkaitināt pārējos rotaļbiedrus.

Rotaļbrīžu un citu brīvā laika situāciju veiksmīgai norisei noder šādi paņēmieni:

• Ausu aizsargi vai ausu aizbāžņi.
• Skaidri saprotama darbība.
• Sociālie stāsti attēlu veidā, kas palīdz izprast situāciju.
• Situācijas un emociju izrunāšana.
• Konkrēti noteikumi attiecībā uz ekrāna laiku.
• Bērnam piemēroti rotaļbiedri.
• Pieaugušā klātbūtne.
• Saskarsmes situācijās nepieciešamo prasmju vingrināšana.
• Ar īpašajām interesēm, piemēram, ar dinozauriem vai Visum u, saistīta rotaļas tēma.

* Biheiviorālas intervences – terapijas metodes, kas māca jauna veida uzvedību un konkrētas prasmes. (Latvijas redakcijas piezīme)

<- Sākums

Ikdienas palīgrīki

Bērnu un jauniešu ar īpaša atbalsta vajadzībām ikdienas dzīvi var atvieglot dažādu palīgrīku izmantošana. Neatkarīgi no diagnozes ir jāņem vērā, ka atbalsta vajadzības vienmēr ir individuālas un saistītas ar bērna vai jaunieša rīcības vadības, orientēšanās un sensorās kontroles prasmēm.

Palīgrīki ir dažādi, daļa no tiem ir uzskaitīti zemāk – grupējot pēc tā, kurai problēmai tie palīdz.

• Orientēšanās laikā un laika plūsmas atainošana: ”Time Timer” tipa vizuāls taimeris, virtuves taimeris, smilšu pulkstenis, dienu kalendārs, nedēļas kalendārs, plānotājs vai taimeris tālrunī.
• Stresa mazināšana un ķermeņa nomierināšana: stresa bumbiņas, sēžamspilveni, smagumsega, smagummantiņas, spineris, tādi knibināmi priekšmeti kā lipināmās masas spilventiņi vai mazas, kabatā līdzi paņemamas dzīvnieku figūriņas, krellītes, graužamkrelles, kā arī dažādi smagumpriekšmeti un vibrējoši priekšmeti.
• Pozas un kustību sajūtu aktivizēšana: kompresijas cimdi, kompresijas krekls, kompresijas bikses, klēpja smagummanta, smagumsega un citi smagumu vai smaguma sajūtu radoši palīgrīki.
• Palīdzība redzei un lasīšanas grūtībām: ierīces, kas ieraksta skaņu un attēlu, klausāmgrāmatas, lasāmplēves un lasāmlineāli, vizualizācijas rīki.
• Svešvalodu apguve: datorpele-vārdnīca, tūlītējās tulkošanas e-pildspalva.
• Sensorā jutīguma atvieglošana: ausu aizsargi, ausu aizbāžņi, digitālās pretskaņas austiņas, saulesbrilles, cepure ar garu nagu, bezvīļu apģērbs, mīksta auduma apģērbs, aptumšošanas aizkari, smagumpriekšmeti.
• Pašregulācija jeb emociju un uzvedības regulācija: emociju attēli un noskaņojuma skala,30 emociju nosaukšana vārdā.

 Bērnudārza palīgrīki un rīcības modeļi

• Strukturēts nedēļas programmas izklāsts pie sienas.
• Progresa tabulas.
• Bērniem izmantojamas saziņas attēlu mapes.
• Dažādi sensorie priekšmeti: otiņas, kasīkļi, masāžas bumbiņas.
• Aizslietņi.
• Ar bērnu un audzinātāju fotogrāfijām var uzskatāmi atainot, kurš šodien ir bērnudārzā.
• Jādarbojas arī ar citiem, ne tikai ar īpašajiem bērniem.
• Bērni, kam vairāk vajadzīgas kustības, jāiesaista palīgdarbībās, piemēram, ēdienu ratiņu stumšanā.
• Integrētajā grupā jāatkārto, ka katram bērnam ir svarīgs kas cits un katram bērnam ir citādas vajadzības – tā grupas biedri labāk sapratīs atšķirīgu rīcības modeli attiecībā pret kādu bērnu.
• Uz grīdas uzlīmētas pēdas tur, kur jāgaida rindā. (Uz tualeti rindā gaida tikai pa vienam.)
• Īpaša saģērbšanās zona un šim nolūkam paredzēts laiks.
• Saskarsmes rotaļas un spēles.
• Iknedēļas došanās uz kādu tuvējo mežu vai sporta laukumu.
• Jāizceļ bērna pozitīvās iezīmes

<- Sākums

Pozitīvas savstarpējās attiecības un komunikācijas uzlabošana

Neiropsihiatriskie traucējumi nereti ierobežo bērna un jaunieša uzvedības modeļus. Bieži vien to ir grūti pamanīt, jo cilvēka uzvedību ietekmējošās smadzeņu darbības īpatnības no malas nevar manīt. Tāpēc, piemēram, bērna ar UDHS grūtības fokusēt un noturēt uzmanību uz vēlamo nodarbi no malas var izskatīties pēc stūrgalvības vai niķošanās.

Ja šādā situācijā pieaugušais sabar bērnu par sliktu uzvešanos, var rasties negatīvās saskarsmes loks, jo pieaugušais ir nepareizi novērtējis bērna prasmes un spēju rīkoties. Pieaugušā negatīvās atgriezeniskās saites dēļ bērna paštēls tiek iedragāts, un tas var izraisīt problemātisku uzvedību. Ļaunākajā gadījumā apkārtējie vēl tikai pievelk prasību grožus32. Tā vietā, lai sabārtu bērnu, pieaugušajam būtu jānomierina situācija, piemēram, sniedzot bērnam individuālu vadību un stiprāku atbalstu, sadalot attiecīgo uzdevumu sīkākos posmiņos un pazeminot prasības pašvadītajai darbībai.

Kad pieaugušais pamana, ka bērna spējas un prasmes nav uzdevuma veikšanai atbilstošā līmenī un piedāvā viņam pastiprinātu atbalstu, attiecības veidojas uz pozitīva viļņa, turklāt piemērotais atbalsts izceļ bērna dotības. Uzvarētāji ir visi: bērns saņem pozitīvu atgriezenisko saiti par cenšanos pieaugušā vadībā, un pieaugušo priecē tas, ka viņš attiecīgajā situācijā spējis bērnu pareizi atbalstīt.

No iepriekšminētā izriet, ka pozitīva pieaugušā attieksme un papildu atbalsta pie-dāvāšana veicina bērna konstruktīvu uzvedību, t. i., bērns turpina komunikāciju ar pieaugušo un turpina uzdevuma veikšanu. Šis ir tā dēvētais pozitīvās saskarsmes loks. Savukārt negatīva atgriezeniskā saite veicina iepriekš aprakstīto negativitātes loku.  

Pieaugušajam jāpatur prātā, ka bērns vai jaunietis ar neiropsihiatriskiem traucējumiem darbojas vēlamajā veidā, ja vien prot un ir spējīgs tā darboties. Ja bērna prasmes un spējas nav pietiekamas, pieaugušā uzdevums ir iemācīt viņam citu rīcības veidu un sniegt atbalstu. Tāpat pieaugušā uzdevums ir pamanīt bērna veiksmes un pievērsties tām. Bērni un jaunieši visu laiku mācās dzīves prasmes. Bērniem ar īpaša atbalsta vajadzībām noteiktas prasmes ir jāvingrina un jāmācās katru dienu – turklāt, ļoti iespējams, ilgāk nekā citiem.

Tāpat jāpatur prātā, ka bērna hronoloģiskais vecums vēl neliecina par viņa prasmju attīstības līmeni. Noteiktas bērna ar neiropsihiatriskām īpatnībām prasmes, piemēram, attiecību veidošanas prasmes, var būt vairākus gadus jaunāka bērna līmenī. Ikviens bērns jāatbalsta atbilstoši viņa vajadzībām, nevis vadoties pēc vecuma.33 Bērnam ar neiropsihiatriskām īpatnībām bieži vien ir ļoti neviendabīgs prasmju profils. Piemēram, bērns var viegli iemācīties grūtu svešvalodu un to labi pārzināt, tomēr viņam var būt problemātiski pašam apģērbties. Ar autismu nereti ir saistītas grūtības veikt dažādus ikdienas uzdevumus, bieži vien tas novērojams jau bērnībā.

Konstruktīva attieksme pret bērna vai jaunieša nevēlamo uzvedību

Pie pozitīvās saskarsmes pieder arī bērna nevēlamās uzvedības atstāšana bez ievērības reizēs, kad tās izpausmes ir vieglas un tā neapdraud nedz viņu pašu, nedz apkārtējos. Šādi ieteicams izturēties tāpēc, ka negatīva uzmanība, sabāršana vai uzkliegšana visdrīzāk pastiprinās negatīvo uzvedību. Ir labi uzsvērt vēlamās uzvedības mācīšanos, atalgot par to un ievērot vēlamās uzvedības izpausmes vai bērna centienus uzvesties vēlamajā veidā.34  

Kopīga rotaļāšanās stiprina savstarpējās attiecības  

Ciešas vecāku un bērna attiecības ir ļoti svarīgas. Tāpēc par saskarsmi un savstarpējām attiecībām ir jārūpējas. Bērns vai jaunietis ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ne vienmēr atsaucas uz vecāku saskarsmes ierosinājumiem, tādēļ vecāki var justies atstumti. Neskatoties uz to, vecāku un bērnu savstarpējā saikne ir aktīvi jāuztur. Piemēram, ar mazu bērnu var veidot tā saukto kopīgā uzmanības fokusa pieredzi (sk. 156. lpp.). Pieaugušais nosauc bērna redzeslaukā esošās lietas, abi kaut ko pamana, tādējādi saskarsme veidojas caur šiem vērojumiem. Tas ieteicams īpaši tajos gadījumos, kad bērns neuzņem tiešu kontaktu ar vecākiem vai kontaktējas pavisam nedaudz un savos novērojumos īpaši nedalās.

Attiecības ar bērnu var stiprināt, kopīgi spēlējoties. Ar bērnu un jaunieti var arī dalīt viņa īpašās intereses – šādā gadījumā bērnam un pieaugušajam būs kopīgs interešu objekts (sk. piemēru 48.–49. lpp.).

Pozitīvas attiecības ar bērnu var stiprināt, vecākiem kopā spēlējoties ar bērnu. Kopīgās rotaļās mammas vai tēta nedalītā uzmanība ir pievērsta bērnam, šādu uzmanību un klātbūtni bērni parasti izjūt kā ļoti patīkamu. Kopīgajiem rotaļu brīžiem ir jānosprauž laika robežas, un iepriekš bērnam jāpasaka, kad spēlēšanās beigsies, lai viņš spētu pārtraukt nodarbi norunātajā laikā. Tālākajā piemērā aprakstīta kādas mātes pieredze par šādiem kopīgās rotaļāšanās brīžiem kā pozitīvas saskarsmes stiprinātājiem.

Piedāvājumā ir arī dažādi digitālie komunikācijas risinājumi. Komunikāciju var pastiprināt jebkurš saziņas līdzeklis, kas izmanto rakstzīmes un simbolus, piemēram, planšetdators. Bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskām īpatnībām jāatvēl pietiekams laiks, lai atbildētu uz saskarsmes iniciatīvu. Tam var būt nepieciešama minūte vai vairāk, citi šai brīdī uzdoti jautājumi bērnu tikai mulsina.

Emocionālo prasmju vingrināšana

Bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem pašregulācija un ar to saistītā emocionālā regulācija nereti sagādā problēmas. Par šāda bērna emocionālo regulāciju, ilgāk nekā parasts, jārūpējas vecākiem vai citiem tuvajiem pieaugušajiem, bērnam nepieciešams pieaugušā atbalsts gan problemātisku izjūtu, gan citu emociju apstrādē. Iekams bērns ar pieaugušā palīdzību iemācās atpazīt, izpaust un pārvaldīt savas emocijas, viņš bieži vien rīkojas impulsīvi un emociju ietekmē. Bērna un jaunieša ar neiropsihiatriskiem traucējumiem emocionālo prasmju attīstība bieži vien notiek lēnāk nekā attiecīgā vecuma cilvēkiem vidēji. Bērniem un jauniešiem ar autismu grūtības atpazīt un izpaust emocijas bieži vien turpinās līdz pat pieaugušā vecumam. Viņiem ir arī grūti uztvert un ņemt vērā apkārtējo emocijas.

Vingrinot emocionālās prasmes, jāpiegriež vērība šādiem faktoriem:

• Jāpieņem bērna problemātiskās jūtas un jānosauc tās vārdos vai jāparāda ar attēlu palīdzību tā, lai bērns saprastu. Piemēram, var sacīt: “Tu esi ļoti bēdīgs. Tā var būt. Nāc, pasēdi man klēpī, kamēr nomierināsies.”
• Pozitīvās emocijas jāpauž arī ar sejas izteiksmi un žestiem. Tas pastiprina bērnam sniegto informāciju par pozitīvajām emocijām, un saskarsmē šīs emocijas pielīp arī bērnam.42
• Bērnam jāiemāca paciest arī spēcīgas emocijas, kā arī jāliek viņam saprast, ka nevienas jūtas – nedz pozitīvās, nedz negatīvās – neilgst mūžīgi. Emocijas nāk un iet, un mums jāmācās ar tām apieties.
• Jāpalīdz regulēt bērna vai jaunieša mentālās aktivitātes līmeni un jāpārliecinās, ka dienaskārtība ir atbilstoša viņa aktivitātes līmenim un prasmēm.
• Bērnam jāiemāca pamanīt ne vien savas, bet arī citu emocijas. Pieaugušajam tās jānosauc vārdā.43
• Jāpatur prātā, ka “bērns uzvedas labi, ja vien to spēj”. Ja viņš neuzvedas vēlamajā veidā, tātad vai nu bērna prasmju, vai mentālās aktivitātes līmenis nav atbilstošs. Kad sarežģītas emocijas bērnam kādā situācijā neļauj darboties vēlamajā veidā, prasības acīmredzot ir neatbilstošas bērna spējām.
• Pieaugušajam jāpaliek līdzās aizkaitinātam bērnam, jāpaņem tas klēpī vai pie rokas; jāsniedz atbalsts situācijā, kurā emocijas pārsniedz bērna spēju tikt ar tām galā.44
• Bērnam jāsniedz drošības sajūta un jāgādā, lai bailes nesāktu pārāk ierobežot bērna dzīvi. (Jāievēro, ka bailes piederas bērnībai, tās sargā no iespējamām briesmām. Tomēr bērniem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem bailes var būt visai izteiktas. Tās var veicināt arī sensorais jutīgums. Taču citkārt bērns ar neiropsihiatriskām īpatnībām var būt ļoti bezbailīgs – ja viņam ir pazemināts jutīgums, augsts sāpju slieksnis un izpaužas tieksme pēc spēcīgiem sensoriem stimuliem, lai aktivizētu maņas.)

<- Sākums

Atbalsts emocionālās impulsivitātes un neelastīgas uzvedības situācijās

Vilšanās un frustrācija ir raksturīgas bērnības emocionālās dzīves sastāvdaļas. Bērns tikai vingrina savas prasmes un iepazīst apkārtējo pasauli, tāpēc gadās situācijas, kurās viņš nespēj attaisnot savas cerības un arī viņa prasmes nav pietiekamas. Bērnam jāiemācās pieņemt problemātiskās emocijas, kas šādos gadījumos rodas. Ļoti bieži tādās situācijās bērna emocionālās prasmes vēl nav pietiekami attīstītas, lai tiktu galā ar savu agresiju.⁴⁶ Bērna centieni būt elastīgam bieži vien beidzas ar agresivitāti un nepakļaušanos. Pieaugušā kļūda ir uz neelastīgumu atbildēt ar neelastīgumu.

Pieaugušā uzdevums ir attiekties pret bērna vai jaunieša neelastīgo uzvedību mierīgi un ar sapratni. Te noder atcerēties, ka bērns tikai vingrina savas darbības pielāgošanas iemaņas, un saprast, ka bērnam un jaunietim ir ļoti daudz jātrenējas, iekams viņš spēj savu uzvedību padarīt elastīgāku. Bērnam jāpārvalda daudzas pašregulācijas prasmes, lai viņš spētu pielāgot savu darbību atšķirīgām darbības vidēm⁴⁷. It īpaši maziem bērniem šīs prasmes ir ļoti ierobežotas un emocionālā regulācija vēl nav pietiekami attīstīta. Autisma gadījumā ir problēma pašam pielāgot dažādus uzvedības modeļus atšķirīgām situācijām un vidēm, kas var izpausties kā neelastīga uzvedība. Situācijās, kurās bērns vai jaunietis izturas neelastīgi, dažkārt noder piedāvāt viņam divas izvēles iespējas.

Neelastīgas uzvedības pamatā var būt bailes zaudēt paškontroli situācijā, kad bērnam vai jaunietim prasa darīt ko neierastu. Cilvēkiem ar autismu neelastīgu uzvedību izraisa arī grūtības izprast citu cilvēku viedokli. Šādos brīžos ir svarīgi viņam atklāt citu cilvēku skatījumu un ar viņa paša rīcību saistītās cēloņsakarības. Kad cilvēks ar autismu saprot, ka viņa darbība nevirza viņu uz pašam labvēlīgu iznākumu, viņam būs vieglāk mainīt savu izturēšanos. Ja tādam cilvēkam prasa mainīt uzvedību, šo prasību nepamatojot, viņš visdrīzāk nesāks uzvesties citādi.

Neelastīga uzvedība var liecināt arī par to, ka konkrētajā situācijā bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem stress ir pārāk liels. Šādā gadījumā pieaugušajam, pirms ķerties pie jebkādas citas darbības, vispirms jāfokusējas uz stresa mazināšanu.

Emociju un darbības impulsi aizrauj sev līdzi – it īpaši bērnu ar UDHS. Pirms bērna emocionālā regulācija attīstījusies, viņam ir grūti pretoties spēcīgiem impulsiem. 

Stipru emociju izlādes bieži ir arī visai biedējoša pieredze, šādos gadījumos pieaugušā klātbūtne rada drošības sajūtu. Bērns uz brīdi pazaudē savas uzvedības vadību. Tā kā bērnam ar īpaša atbalsta vajadzībām emocionālā pašregulācija ir apgrūtināta, viņam nepieciešams lielāks apkārtējo pieaugušo atbalsts nekā bērnam, kam nav īpašu grūtību atpazīt un regulēt savas emocijas. Cilvēki ar īpaša atbalsta vajadzībām mēdz arī vieglāk pārņemt citu emocijas.

Darbošanās veicas viegli. Norādījumi. 
Varu mācīties un izmēģināt visu ko jaunu.

Norādījumi. Es varētu nedaudz atpūsties vai padarīt kaut ko patīkamu. Šai brīdī nevajag sevi vēl vairāk noslogot.

Norādījumi. Man nepieciešams atpūsties. 
Ja vajadzēs atbalstu, kāds man palīdzēs.

Situācijām, kas bērnu vai jaunieti sadusmo, var noderēt dusmu dienasgrāmata. Tā sniedz iespēju izvērtēt, kā varētu rīkoties nākamreiz, lai izvairītos no līdzīgas notikumu gaitas. Dienasgrāmatā kopīgi ar bērnu jāieraksta atbildes uz šādiem jautājumiem.

• Kur tu biji, kad sadusmojies? Piemēram, savā istabā, vannasistabā, klasē, dzīvojamajā istabā, virtuvē, priekšnamā, pagalmā, gaitenī vai kur citur.

• Kas notika? Piemēram, tevi ķircināja, kāds paņēma kādu tavu lietu, kāds ar tevi sāka strīdēties, kāds izdarīja vai pateica kaut ko tādu, kas tev nepatika, tu nejēdzīgi izturējies, tev kaut kas neizdevās vai kas cits.

• Kas tobrīd bija klāt?
• Ko tu darīji? Piemēram, piecreiz dziļi ieelpoji, aizgāji prom un devies nomierināties, kliedzi, raudāji, izstāstīji pieaugušajam, nelikies ne zinis, pateici, ka negribi strīdēties, domāji par kaut ko patīkamu un nomierinošu, siti, kaut ko saplēsi, izstāstīji citiem bērniem vai tamlīdzīgi.

• Cik ļoti sadusmojies? Piemēram, biji zvērīgi nikns, ļoti dusmīgs, vidēji dusmīgs vai nemaz nedusmojies.
  
• Kā tevi apmierina tava rīcība? Piemēram, ļoti apmierina, apmierina, vajadzēja uzvesties citādāk, žēl, ka tā izturējies.

• Kā vēl bērns vai jaunietis un pieaugušais būtu varējuši uzvesties šai situācijā?
  
• Pieaugušais beigās uzraksta atbalsta teikumu bērna vai jaunieša pašapziņas stiprināšanai.

Avots: Juusola, M. 2015. Rajat kuntoon! Puolensa pitämisen ja omasta hyvinvoinnista  huolehtimisen taito, 38.–39. lpp. Redfina, Helsinki