Pamatprasmju apguve. 
Pozitīvas saskarsmes 
un emocionālo prasmju prakse

3. nodaļa

Pamatprasmju apguve bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem

Pamatprasmju apguve un pārvaldība rada pamatu sarežģītāku prasmju praktizēšanai. To pārvaldīšana arī dod iespēju augošam jaunietim vēlāk dzīvot neatkarīgu dzīvi. Bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem pamatprasmju, kā ēšanas, mazgāšanās un pārvietošanās no vienas vietas uz citu, praktizēšana var aizņemt ilgāku laiku nekā bērnam vai jaunietim, kuram nav tādu grūtību ar paškontroli, ķermeņa izpratni, maņu funkcijām un motoriku. Šādi sarežģījumi bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem bieži paaugstina un ietekmē viņa darbības (par stresa līmeņa regulēšanas nozīmi bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem 83.–92. lpp.). Ilgstoši sarežģījumi var negatīvi ietekmēt bērna vai jaunieša paštēlu un pašsajūtu.


Ir svarīgi nepārtraukti atbalstīt bērna un jaunieša ar neiropsihiatriskiem traucējumiem pamatprasmju apguvi, pozitīvi iedrošinot, saprotot, ka neveiksmes ir daļa no procesa, un padarot prasmju apguvi jautru. Pieaugušā cilvēka uzdevums ir novērot bērna un jaunieša darbības vadību un sniegt viņam noderīgu atbalstu. Sadalīti un īsi norādījumi, kas sniegti mierīgā un skaidrā balsī, ar attēlu un žestu palīdzību, palīdz bērnam vai jaunieti darbības sākt un pārslēgties no vienas darbības uz citu. Tāpat palīdzēs bērna vai jaunieša vārda pieminēšana un acu kontakts, darbošanās ar bērnu vienā augstumā vai viegls pieskāriens pie rokas vai pleca. Izskaidrojiet katru darbības posmu atsevišķi, kā vēlaties, lai bērns vai jaunietis darbotos, un, ja nepieciešams, lūdziet bērnu atkārtot norādes. Savas darbības vadību var apgrūtināt arī bērna darba atmiņas grūtības.1

Ja darbība aizņem ilgāku laiku, to var sadalīt īsākos posmos. Īpaši mācīšanās sākumā. Piemēram, vispirms var uzvilkt kreklu, un pēc tam bērnam dot brīdi spēlēties. Tad vilkt citas drēbes. Pa posmiem sadalītie uzdevumi dod bērnam iespēju apgūt aktivitātes daļas bez kļūdām un pievienot savas prasmes kopējās darbības veikšanā. Pamatprasmju apguvi vajadzētu veidot jautru. Kā apbalvojums varētu būt īpašs brīdis kopā ar vecāku, kopā spēlējot 15 minūtes bērna mīļāko spēli, vai arī iecienīta uzlīme.

Tomēr vairumā gadījumu iepriekš minētās universālās vadlīnijas bērnu un jauniešu apmācībā nav pietiekamas, lai risinātu problēmas, ar kādām sastopas bērni un jaunieši ar neiropsihiatriskiem traucējumiem. Tāpēc šajā nodaļā sniegsim vadlīnijas, kas noder, apgūstot gan pamatprasmes, gan prasmes, kuru izpilde prasa lielāku piepūli.

Atbalsts prasmju apguvē

Ieradumi un struktūra

Ierasta dienaskārtība un darbības secīga sakārtošana jeb strukturēšana palīdz ikvienam bērnam. Taču bērniem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ir vajadzīgi vēl izteiktāki ieradumi un struktūra. Piemēram, bērnam ar autismu tas dod shēmu, kā rīkoties situācijā, kad citādi vide šķiet haotiska. Nedrīkst aizmirst, ka bērns ar autiskā spektra traucējumu diagnozi mēdz tik ļoti pieķerties noteiktiem ieradumiem, ka tie var kļūt par nemainīgi veicamu rituālu. Bērnam ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem, kam ir tendence pieķerties ieradumiem, pārāk spēcīgi un nemainīgi ieradumi nenāk par labu. Ja bērns tiek sagatavots izmaiņām dienaskārtībā, nākotnē viņam būs vieglāk apgūt jauno un tas radinās viņu pārvarēt trauksmi, ko rada pārmaiņas.2 Ierasta dienaskārtība un darbības secīga sakārtošana jeb strukturēšana palīdz ikvienam bērnam. Taču bērniem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ir vajadzīgi vēl izteiktāki ieradumi un struktūra. Piemēram, bērnam ar autismu tas dod shēmu, kā rīkoties situācijā, kad citādi vide šķiet haotiska. Nedrīkst aizmirst, ka bērns ar autiskā spektra traucējumu diagnozi mēdz tik ļoti pieķerties noteiktiem ieradumiem, ka tie var kļūt par nemainīgi veicamu rituālu. Bērnam ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem, kam ir tendence pieķerties ieradumiem, pārāk spēcīgi un nemainīgi ieradumi nenāk par labu. Ja bērns tiek sagatavots izmaiņām dienaskārtībā, nākotnē viņam būs vieglāk apgūt jauno un tas radinās viņu pār-varēt trauksmi, ko rada pārmaiņas.2

Apkārtnes strukturēšana un marķēšana, piemēram, ar attēlu vai krāsu palīdzību, palīdz bērnam uztvert telpas un darboties. Viņš saņem mājienu par to, kas telpā notiek un ko no viņa sagaida. Darbības var skaidrot ar attēliem, taimeriem (virtuves taimeri, ”Time Timer” tipa vizuālu taimeri, smilšu pulksteni, mobilā tālruņa lietotni) un uzdevumu lodziņiem (viss attiecīgajam uzdevumam nepieciešamais vienā lodziņā).3 Apkārtnes strukturēšana un marķēšana, piemēram, ar attēlu vai krāsu palīdzību, palīdz bērnam uztvert telpas un darboties. Viņš saņem mājienu par to, kas telpā notiek un ko no viņa sagaida. Darbības var skaidrot ar attēliem, taimeriem (virtuves taimeri, ”Time Timer” tipa vizuālu taimeri, smilšu pulksteni, mobilā tālruņa lietotni) un uzdevumu lodziņiem (viss attiecīgajam uzdevumam nepieciešamais vienā lodziņā).3

Viegli uztveramas telpas un norādes, kā arī konkrēti piemēri  

Vide daudzos veidos var palielināt bērna un jaunieša motivāciju: var izcelt prasmes apgūšanai nepieciešamos rīkus (un nolikt prom rīkus, kas nav saistīti ar uzdevumu). Bērnam vai jaunietim uzdevumu var pasniegt skaidri un interesanti, arī ar attēlu palīdzību. Skaidra uzdevuma struktūra un darba soļu izklāsts palīdz bērnam un jaunietim uzdevumu izpildīt. Uzdevumu vai uzdevuma posmus var atkārtot. Lai sniegtu norādījumus, var izmantot daudzus maņu kanālus: piemēram, runu, attēlus un pieskārienus, vadot bērnu aiz pleca vai rokas. Var izmantot arī konkrētus izpētes materiālus. Vajadzētu izvairīties no atvērtiem jautājumiem (“Vai tu gribi iet uz tualeti?”) un izmantot konkrētus norādījumus (“Tagad aizej uz tualeti.”). Izmantot vārdus un skaidras frāzes, kādas bērnam un jaunietim jau ir pazīstamas. Ir svarīgi atzīmēt, ka dažiem bērniem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem pieskāriens var likt justies nepatīkami, tad to nevajadzētu izmantot.

Viegli saprotama darba telpa un tukšs galds (atskaitot nepieciešamos priekšmetus un ilustratīvos materiālus) palīdz bērnam koncentrēt uzmanību tam, kas ir būtisks prasmes apguvei. Telpu varam strukturēt un vizualizēt šādi: 1) pa darbības posmiem uzliekot norādījumus uz sienām un galdiem, 2) ar krāsām vai cipariem atzīmējot lietas un rīkus, kas saistīti ar dažādiem darba posmiem, 3) atbrīvojot telpas no lietām, kas varētu novērst bērna vai jaunieša uzmanību, piemēram, koši interjera priekšmeti vai rotaļlietas. Galda virsmas var atbrīvot un uz grīdas atzīmēt instrukcijas, piemēram, zēnam pēdu nospieduma formā, lai norādītu pareizo attālumu līdz tualetes podam.

Daudzu prasmju apguvi aprūpētājs var atklāt pats, zīmējot un aprakstot to ar saviem vārdiem, t. i., ar tā sauktā sociālā stāsta palīdzību. Tas atvieglo darbību bērnam un jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem. Lai bērns pats spētu veikt darbību, viņam var palīdzēt, parādot piemēru ar konkrētiem izpētes materiāliem. Piemēram, bērnam var parādīt, kā uzvilkt kreklu, sēžot uz gultas malas, – vispirms ieliek kreklu sev klēpī, pēc tam ieliek kreklā savas rokas, tad galvu kakla izgriezumā, visbeidzot uzvelk kreklu mugurā.

Kopīgi pūliņi mērķu sasniegšanai

Lai sasniegtu mērķus, bērnam ar īpašām vajadzībām prasmju apgūšanai nereti nepieciešama gan paša, gan viņa apkārtesošo pieaugušo kopīga piepūle. Ir svarīgi, lai visi, kas iesaistīti prasmju apmācībā, būtu informēti par bērna īpašajām vajadzībām un nepieciešamo atbalstu. Ja bērnudārza vai skolas darbinieki nezina iemeslu, kāpēc pret noteiktu bērnu izturas īpašā veidā vai kā ar šo bērnu prasmju attīstībā būtu jāstrādā, prasmju apmācība zaudē savu efektivitāti. Neparastas aktivitātes ar bērnu var izraisīt izbrīnu arī tuvākajā apk ārtnē. Šī iemesla dēļ ir ļoti svarīgi, lai pēc iespējas vairāk pieaugušo dažādos apstākļos (piemēram, bērnudārzā, skolā, ārpusskolas aktivitātēs, mājās utt.) zinātu bērna mērķus un līdzekļus, ar kuriem tie tiek sasniegti.4


Pozitīva atgriezeniskā saite jau par mēģinājumu un motivācija

Apgūstot pamatprasmes, ir svarīgi bērnus un jauniešus motivēt mācīties ko jaunu. Cilvēkiem pēc dabas ir vajadzība darboties, un arī bērna un jaunieša darbību virza motivācija. Pozitīvas atsauksmes par mēģinājumiem un panākumiem bērnam rada pozitīvu emocionālu pieredzi, kas viņam liek justies labi un tāpēc motivē.

Papildu s pozitīvām atsauksmēm un iedrošinājumam bērnu var motivēt ar kādu konkrētu atlīdzību: piemēram, par mēģināšanu var saņemt kakao dzeršanas brīdi kopā ar vecākiem, āra rotaļu laiku ar brāļiem un māsām vai draugiem vai arī mīļāko uzlīmi bērna uzlīmju kolekcijai. Atlīdzībai nav jābūt lielai – vissvarīgākais ir tas, ka vecāks vai cits tuvs pieaugušais pamana un ņem vērā bērna darbību vēlamajā virzienā. Atlīdzība tiek piešķirta tūlīt pēc veikuma, un bērnam vai jaunietim skaidri tiek pateikts, par ko atlīdzība tiek pasniegta, lai viņš saprastu cēloņsakarību starp darbības veikšanu un atlīdzību.5  

2017. gadā projekta “Netraucēta bērnība” ietvaros tika veikta aptauja, kurā tika atklāts, ka bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ir maz panākumu. Ikvienam ir vajadzīgas izdošanās sajūtas, tāpēc bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām ikdienas dzīvē par to ir jāatceras un jācenšas panākumu sajūtas nodrošināt.

Bērnam ir svarīgi mācīt motivācijas prasmes jau no agras bērnības. Tas nozīmē, ka bērnam tiek parādīta cēloņu un seku attiecība starp darbību, kuru viņš veic, un no tās izrietošajām sekām. Bērna vai jaunieša ar neiropsihiatrisku diagnozi motivācija bieži notiek viņa īpašo interešu laukā. To var izmantot kā piemēru, pastāstot jau nedaudz vecākam bērnam, ko īsti motivācija nozīmē.

Motivācija ietver sava prasmīguma izjūtu. Prasmīgums ir izjūta, ka, veicot noteiktu uzdevumu, tas izdodas. Šī izjūta ir svarīga visiem cilvēkiem, bet īpaši tiem, kuri ir pieraduši saņemt dažāda veida atbalstu ikdienā un kuru dzīvē ir mazāk patstāvīgu darbību nekā citiem. Kad motivēts cilvēks izpilda vēlamo uzdevumu, viņa prasmīguma izjūta palielinās. Bērnā un jaunietī prasmīguma pieredze uztur un atbalsta pašcieņu un ticību sev. Prasmīguma pieredze atbalsta arī bērna un jaunieša turpmāko prasmju apguvi un jaunu lietu uzsākšanu pēc savas iniciatīvas.

Bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem domāšana un darbības bieži aizklīst tālu no viņu pašu redzējuma. Viņi arī dara mazāk lietu sociālā spiediena dēļ, jo citi darbības veic noteiktā veidā. Tāpēc pašmotivācijas nozīme viņiem ir lielāka nekā bērnam vai jaunietim, kuram nav diagnosticēti neiropsihiatriski traucējumi. Vispirms uzziniet, kas šim bērnam vai jaunietim ir svarīgs un mērķtiecības vērts, un pēc tam izmantojiet to kā motivējošu atlīdzību.

Atbalsts kopsakarību uztveršanai un koncentrēšanās spējām

Palīdziet bērnam ieskicēt kopsakarības. Cilvēkiem ar autisma spektra traucējumiem bieži ir grūti apkopot savus novērojumus vienotā ainā (tā saucamā vāja centrālā koherence). Tas nozīmē, ka cilvēks ar autismu, skatoties uz attēlu, redz atsevišķas detaļas. Piemēram, bērns ar autismu var paskatīties uz fotoattēlu caur pirkstiem tā, lai viņš vienlaikus redzētu tikai vienu lietu, attēla kopumā viņam var būt pārāk daudz informācijas.

Cilvēkam ar autismu arī detaļas var novērst uzmanību. Spilgtas krāsas terapijas bumba ergoterapijas telpā var novērst bērna uzmanību tā, ka citas darbības vairs neizdodas. Rakstainais terapeita krekls var traucēt jaunieša spēju koncentrēties uz pārējo tā, ka no terapijas sesijas nekas nesanāk.

Savukārt bērniem un pusaudžiem ar UDHS simptomiem uzmanību var novērst kāds sensorais stimuls. Viņu koncentrācija var ļoti viegli atslābt, viņiem ir grūti pretoties vēlmei rīkoties un saglabāt uzmanību detaļām, kas ir būtiskas vēlamajai darbībai. Ja viņi nesaņem nepieciešamo atbalstu, viņu rīcība bieži ir ļoti impulsīva. Labs veids, kā nomierināt bērna un pusaudža maņas, ir izmantot svaru vai svara līdzekļus (skat. 146. lpp.), dzirdes aizsarglīdzekļus vai citus līdzekļus maņu uztveres nomierināšanai. Dažreiz bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem var būt nepieciešama sensorā stimulācija, lai viņš spētu iesaistīties darbībā.

Fizisko un sociālo kontekstu apvienošana prasmju apgūšanai

Autiskās domāšanas galvenā iezīme ir koncentrēšanās uz detaļām. Bērns ar autismu, piemēram, var iestrēgt uz atsevišķu detaļu, kad viņš pamana kaut ko aizraujošu. Kad uzmanība ir vērsta uz konkrētu detaļu, konteksts neatklājas. Saistībā ar autismu tiek runāts par kontekstuālo aklumu. Bērnam vai jaunietim ar šo diagnozi ir grūti atpazīt apkārtnē esošo fizisko un sociālo kontekstu un pēc savas iniciatīvas iemācīties pielietot prasmes dažādās situācijās un vidēs. Šī iemesla dēļ prasmju apgūšanai vienmēr jābūt saistītai ar kontekstu: prasme tiek apgūta reālā vidē, un pieaugušais, aprūpētājs vai skolotājs sakārto vidi un situāciju saprotami bērnam vai jaunietim ar autismu.

Bērniem un pusaudžiem ar UDHS simptomiem var būt grūti uztvert no viņiem sagaidītās uzvedības normas un sociālos kontekstus. Mācīšanās prasmes atbilstošajā kontekstā ir noderīgas arī viņiem. Ja prasme tiek apgūta atsevišķi no konteksta, bērns pēc savas iniciatīvas nevarēs to saistīt ar piemērotām situācijām. Prasmes jāmāca pēc iespējas vienmēr tieši reālajā situācijā.6

Atbalsts uzmanībai un modrībai

Bērniem un jauniešiem ar UDHS vai autismu raksturīgas uzmanības fokusēšanas problēmas. Viņiem bieži ir grūti koncentrēties uz darbību tik ilgi, lai to izdarītu līdz galam. Spēja koncentrēties bieži vien ir pietiekama tikai uz dažām minūtēm atkarībā no bērna vecuma un attīstības līmeņa. Bērna uzmanību atbalstām, saglabājot vingrinājumus tādā apjomā, ka bērnam ir iespējams ar tiem tikt galā. Palīgā ņemam strukturēšanu un vizualizēšanu. Papildus situācijā izvairāmies no maņu stimuliem, kas var novērst bērna uzmanību. Modrība arī ir faktors, kas ietekmē bērna un jaunieša uzmanības apguvi. Kad jūsu bērns ir noguris vai pārslogots, sniedziet viņam konkrētākus norādījumus un ļaujiet viņam atpūsties. Neizvirziet viņam jaunas prasības. Novērojot bērnu un jaunieti prasmju apguves situācijās, varēsi iemācīties, kad ir īstais laiks prasmju apmācībai un kad jāņem pārtraukums un jāatpūšas.


Bērnam ar UDHS var būt grūti koncentrēties uzmanības traucējumu un pārmērīgas aktivitātes dēļ. Ļaujiet šādam bērnam pakustēties ar nelieliem intervāliem un pamazām prasiet no viņa mazliet ilgāku koncentrēšanos. Piemēram, apgūstot ēšanu, vispirms uz viņa šķīvja varat pasniegt mazāku ēdiena porciju un ļaut bērnam ēst vairākās kārtās. Tādā veidā no bērna netiek prasīta pārāk ilga sēdēšana pie galda vienlaikus. Uzmanību veicina arī norādījumi, kas sniegti bērnam un jaunietim, un lūgums bērnam tos atkārtot.7 Palīdziet bērnam pievērst uzmanību viņa paša darbībai. Ja bērns vai jaunietis saskaras ar grūtībām strukturēt un ir neuzmanīgs un bērnam ir grūti pavadīt laiku bez īpaša plāna, palīdziet strukturēt arī viņa brīvo laiku.

Arī uzdevuma sarežģītības līmenis ietekmē bērna uzmanības līmeņa noturēšanu: pārāk grūts vai pārāk viegls uzdevums nesniedz atbalstu bērnam uzmanīgai darbības veikšanai, tik rada vilšanos. Bērna paša interese par uzdevumu sniedz atbalstu bērna uzmanības noturēšanā.

<- Sākums

Ēdienreizes

Daudziem bērniem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ēšanas prasmju apguve ir apgrūtināta, jo ar to ir saistīti daudz un dažādi sarežģījumi. Bērna vai pusaudža mutes zonas maņu jutīgums kādreiz kāda ēdiena sastāvdaļas ēšanas dēļ var likt justies kā nepanesams šķērslis, vai arī ēšanas sabiedriskums bērnam var būt nepieņemams. Turklāt, ņemot vērā paša bērna vai jaunieša darbības zemo elastību, varbūt ir jāpielāgo vide un pati darbība. Var būt nepieciešams, ka tiktu pasniegti tikai zināmi pārtikas produkti, ēdieni būtu uz šķīvja savās vietās un atsevišķi vai arī bērns vai jaunietis viņam atbilstošā veidā būtu motivēts izmēģināt jaunu ēdienu.

Vēlams ēšanai atvēlēt pietiekami daudz laika. Bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ēdienreižu regularitāte un ierasta ikdienas struktūra būtiski atvieglo ēšanu.

Ēšanas situācijās problēmas var būt visdažādākās. Bērnu var traucēt trauku un galda piederumu šķindoņa vai tas, kādas sajūtas tie rada rokai. Dzirdes aizsarglīdzekļi vai ausu aizbāžņi var novērst kaitinošos trokšņus. Lai padarītu maltīti patīkamāku, var iegādāties bērnam patīkamu ēšanas piederumu komplektu, kas ir tādā krāsā, kāda patīk tieši viņam. Ja bērnam ir sīkās motorikas problēmas, viņam var būt sarežģīti rīkoties ar parastu krūzi vai glāzi, arī ēdiena sagriešana ar dakšiņu un nazi var būt sarežģīta. Atsevišķiem dzērieniem var derēt krūzīte ar snīpi vai jauku salmiņu. Ja bērns ēd ēdienu pats, viņam var būt grūti regulēt pārtikas daudzumu, tādā gadījumā nepieciešama pieauguša cilvēka palīdzība. Dažiem bērniem jāievēro noteikums, ka cepumu šķīvi nedrīkst izēst tukšu un  ka vairāk nekā divas reizes nevajadzētu iet papildināt šķīvi. Var būt arī svarīgi uzsvērt, ka nevajadzētu ņemt ēdienu no cita cilvēka šķīvja.

Vecāki vai pieaugušie, kas strādā ar bērnu, kam ir neiropsihiatriska diagnoze, bieži sastopas ar situāciju, kad ēšanas īpatnību dēļ viņiem, lai bērns ēstu, ir jāizmanto viltība. Papildus ēdiena sastāvam un garšai arī smarža var būt traucējoša. Tad ir svarīgi, ka bērns uz ēšanu netiktu piespiests, bet ar viltību pieaicināts pie galda, un ēšana notiktu ar pozitīvu pamudinājumu. Kā atlīdzība par pagaršošanu varētu būt garšīgs deserts. Īstermiņa pieeja “vismaz kaut ko apēd” ir nepieciešama, ja bērns vai jaunietis ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ēd ļoti maz. Ja viņš ēd, piemēram, tikai divus ēdienus, lai nodrošinātu enerģijas uzņemšanu, ir svarīgi, ka katrā ēdienreizē papildus jaunajam ēdienam, ar kuru vēlamies iepazīstināt, tiktu piedāvāta arī tā sauktā drošā pārtika: ēdiens, kas ir pazīstams un garšo vienmēr.

Ārsta atzinums var palīdzēt izskaidrot bērna vai jaunieša ēšanas īpatnības, kad ir svarīgi tās ievērot bērnudārzā vai skolā. Tādā veidā pieaugušie, kas strādā ar bērnu, spēs izprast bērna vai jaunieša ar neiropsihiatrisku diagnozi ēšanas īpatnību realitāti: stāsts nav par to, ka bērnam negribas vai nepatīk kaut ko ēst, bet gan ēdiena ēšana bērnam var izraisīt spēcīgas, nepatīkamas izjūtas, kuras viņš nespēj pārvarēt. Nav mērķtiecīgi likt bērnam vemstīties nepiemērota ēdiena dēļ, bet gan pamazām pieradināt viņu pie jauniem ēdieniem un saviem noteikumiem. Pieredzot atskārtu, bērns var iemācīties ēst kaut ko jaunu. Bērnam izprast ēšanas  nozīmi var palīdzēt, piemēram, līdzība ar automašīnu: “Tāpat kā automašīnai, arī ķermenim ir nepieciešama degviela. Kad es ēdu, mana automašīna pārvietojas labāk un es domāju labāk. ” Vai arī bērnam var ieteikt pagaršot jauno ēdienu šādi: „Ņem tad, kad garšo. Tā ir tava izvēle.” 

Bērns var ēst noteiktu ēdienu arī noteiktu laiku, piemēram, divus mēnešus, un tad pāriet uz citu ēdienu.

Pieaugušajiem var būt grūti saprast bērna ēšanas īpatnības. Spēcīgas garšas, piemēram, tomātu mērce, siers un dažādas garšvielas, bērnam vai jaunietim var būt nepārvaramas vai, gluži pretēji, kāda stipra garša var būt patīkama. Bērns var ēst siļķes un sēnes, bet atteikties ēst rīsus vai makaronus. No vitaminizētajām gumijkonfektēm ēdami var izrādīties tikai sarkanie lācīši. Svarīga ir arī ēdiena temperatūra – bērns ar tieksmi pēc spēcīgiem sensorajiem stimuliem bez uzraudzības var ieēst pārāk karstu ēdienu. Ja attiecīgais ēdiens nekaitē bērnam, pieaugušajiem jāpieņem dīvainās garšu kombinācijas. Ja bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ir neizskaidrojamas vēdersāpes, ieteicams iekārtot ēdiena dienasgrāmatu. Tā var palīdzēt izraudzīties bērnam vai jaunietim atbilstošākos pārtikas produktus. Nepiemērots ēdiens var bērnu aizkaitināt un padarīt nemierīgu, jo piedzīvotās izjūtas var būt ļoti nepatīkamas.9

Problemātiski pārtikas produkti var būt dažādi ēdienu maisījumi. Piemēram, augļu jogurtu var būt grūti ēst tajā esošo augļu gabaliņu dēļ. Bērna ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ēdienu izvēles paplašināšana var būt sarežģīts uzdevums. Dažreiz var būt vērts piedāvāt bērnam pēc skata vai sastāva līdzīgus ēdienus, jo bērns var pieņemt un ēst, piemēram, kotletes, kartupeļu bumbiņas un vistas nagetus, kas atgādina jau pazīstamos ēdienus.10 Dažreiz ar pārtiku saistītām dziļākām maņu sajūtām var palīdzēt, uzņemot rupjāku barību: šāda sajūta var rasties, piemēram, dzerot biezu dzērienu ar salmiņu, iesūcot vai košļājot ēdienu.11

Ja bērnam diagnosticēta pārtikas alerģija, ir svarīgi informēt par to visus ar ēdināšanu saistītos pieaugušos, lai viņi spētu atbilstoši rūpēties par, piemēram, bez laktozes, bez glutēna vai citām īpašām bērna diētām. Īpašās diētas varētu tikt izmēģinātas tādos gadījumos, kad bērnam ir neizskaidrojamas sāpes vēderā vai vienkārši aizkaitināmība.*

Bērna diētas plānošanā un jaunu ēdienu izmēģināšanā var palīdzēt arī konsul-tēšanās ar dietologu. Ieteicams izvēlēties speciālistu, kuram ir pieredze ar ēšanas problēmām, ar ko saskaras bērni un jaunieši ar neiropsihiatriskiem traucējumiem. Ja bērna uzturs ir īpaši ierobežots, jārūpējas, lai viņš uzņemtu pietiekami vitamīnus un mikroelementus.12

*Tomēr ļoti lūdzam jebkuru sāpju gadījumā vispirms griezties pie ārsta, kā arī jebkuras diētas sākt, vispirms konsultējoties ar ārstu! (Latvijas redakcijas piezīme)

Ir gadījumi, kad bērns ar neiropsihiatriskiem traucējumiem var ēst pārtiku tikai no noteikta iepakojuma. Šādā gadījumā var piedāvāt dažādus ēdienus attiecīgajā iepakojumā, piemēram, mājās gatavotu silto sviestmaizi burgera iesaiņojumā, vai pielīmēt pazīstama augļu ražotāja firmas zīmi citiem augļiem, ko bērns vēl nav nogaršojis.13

Sēdēšana pie pusdienu galda bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem nemiera dēļ var radīt nepārvaramas grūtības. Mierīgāku sajūtu var radīt, ēdot atsevišķi no citiem vai izmantojot krēslam spilvenu. Ja bērns nespēj ilgstoši sēdēt pie pusdienu galda, viņam vienā reizē var pasniegt nelielākas ēdiena porcijas. Bērns ar Tureta sindromu var uztraukties par ēšanu tā, ka viņam var sākties nervu tiki. Šajā gadījumā ir svarīgi viņam pateikt, ka viņš var ēst atbilstoši noskaņojumam: vienā telpā ar pārējiem vai atsevišķi, ja vien tas iespējams.

Uz bērna vai jaunieša neelastību ēšanas jautājumos vispār nav ieteicams reaģēt ar neelastību, jo tas bieži vien ne pie kā nenoved. Vecākiem vajadzētu rūpēties par regulāru bērna vai jaunieša ēšanas ritmu, lai bada sajūtas izraisītās negatīvās emocijas pārsteigtu retāk. Aktīvam bērnam var dot mazus uzdevumus, piemēram, paņemt piena pudeli vai pasniegt citiem maizes grozu.14

Savas grūtības rada ēšana ārpus mājas, piemēram, restorānā. Ēšanu restorānā ir vērts praktizēt klusā vietā, kur nav daudz kaitinoša trokšņa, citu cilvēku un stimulu. Pat ja bērns ar Tureta simptomiem dažreiz izkliedz lamuvārdus, tam nevajadzētu jūs kavēt doties uz sabiedriskām vietām, bet sagaidīt, ka atšķirība tiks no apkārtējo puses pieņemta. Ēšanas reizēs ir svarīga paredzamība – ēšanai izmantojamo laiku var rādīt kaut ar virtuves taimeri vai smilšu pulksteni.

Ja ēšanas reizēs tiek izmantoti kādi bērnu ierobežojoši aizliegumi, tad pie tiem arī ir jāpieturas. Labs ierobežojums ir tāds, pie kura ir iespējams turēties. Piemēram, ja bērns neko neēd, viņš nesaņems desertu. Savukārt labs ierobežojums nav, piemēram, draudi pamest restorānu, ja bērns nerīkojas vēlamajā veidā, ja šos draudus faktiski nav plānots īstenot. Izmantojot ierobežojumus, ir svarīgi ievērot, lai no bērna prasītā darbība viņam vispār ir iespējama.

Neskatoties uz iespējamām grūtībām, ēšana un ēdiena gatavošana bērnam un jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem labos apstākļos ir ļoti patīkama kopīga darbošanās. Ēdiena gatavošanā ir daudz apgūstamu lietu, arī rokas motorikas treniņš. Vienkāršās receptēs ir atšķirīgi darbību posmi. Pie pusdienu galda jūs varat vingrināt arī gaidīšanas prasmi, kas ir svarīga savas darbības vadības prasme. Ēdienreize var būt jauks ģimenes kopības brīdis, kas ļauj vingrināt pozitīvu saskarsmi.

<- Sākums

SPECIĀLISTA PADOMI SAISTĪBĀ AR ĒŠANAS TRAUCĒJUMIEM BĒRNIEM UN JAUNIEŠIEM AR NEIROPSIHIATRISKU DIAGNOZI  

Annuka Moilanena,
ergotearapeite, sensorās integrācijas terapeite, SOS-feeding terapeite

Bērniem un pusaudžiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem bieži ir problēmas ar ēšanu. Viņi var būt ļoti jutīgi attiecībā uz pārtikas sastāvu, izskatu, temperatūru, garšu un smaržu. Viņi var ēst tikai noteiktu zīmolu produktus no noteikta veida iepakojuma un ar noteiktu karoti un pat atteikties nobaudīt citus līdzīgus produktus. Viņu ēdienu izvēle var būt ļoti šaura, un tajā var nebūt veselas pārtikas produktu grupas. Arī uzvedība ēdināšanas situācijās var būt apgrūtinoša. Saskaņā ar pētījumu datiem vairāk nekā puse bērnu ar neiropsihiatriskām īpatnībām ēd ļoti izvēlīgi, it īpaši jaunu ēdienu nogaršošana viņiem sagādā grūtības.

Bērniem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem problēmas rada sensorā regulācija, sociālās situācijas, kā arī pārmaiņas. Ēšanas un ēdienreizes sastāv tieši no šīm, viņiem sarežģītajām lietām, tāpēc nav brīnums, ka ēšana viegli kļūst apgrūtinoša.
Ja bērnam ir grūtības ar ēšanu, vispirms ir jāizslēdz iespējamie fiziskie cēloņi, kā arī slimības. Alerģijas, celiakija un atvilnis ir visbiežākie ēšanas problēmu cēloņi citādi veseliem bērniem. Ir arī ieteicams pārbaudīt zobu stāvokli un koša-nu, kā arī mutes rajona motoriku. Ēdot ietekme ir arī bērna pozai. Stingra un kontrolēta poza sekmē labās rokas un mutes sadarbību, sīkās motorikas darbību un atbrīvo žokli vieglākai košļāšanai. Pozu var uzlabot, paliekot zem kājām paaugstinājuma balstu, paliekot kaut ko zem dibena, kas novērš slīdēšanu, vai ar spilventiņu.

Maņu regulācija un ēšana

Uz ēšanas grūtību fona bieži atklājas problēmas ar maņu regulāciju. Bērns var reaģēt ar paaugstinātu jutību mutes rajonā, vai reakcijai ir nepieciešama ļoti spēcīga izjūta (tā sauktā nepietiekamā reaģēšana). Kad bērns reaģē ar paaugstinātu jutību, lielākās problēmas parasti rodas tieši mutes rajonā un ēdot. Bērni ar paaugstinātu jutību bieži ir ļoti izvēlīgi ēdāji: viņi ir jutīgi pret ēdiena temperatūru, sastāvu, izskatu un garšu. Viņi pamana pat mazākās izmaiņas pazīstamā ēdienā. Viņiem parasti ir jutīgs vemšanas reflekss, un viņi spēcīgi reaģē uz dažādām smaržām un smakām. Daudzos gadījumos bērni ar paaugstinātu jutību arī izvairās ēdienam pieskarties un neliek pirkstus vai priekšmetus mutē mazuļa un 2–4 gadu vecumā.

Bērni, kuri nepietiekami reaģē uz sajūtām mutes rajonā, bieži vien nav ļoti izvēlīgi ēdiena garšu vai sastāva ziņā. Tomēr viņi var īpaši iecienīt ļoti spēcīgas garšas un dažreiz ēst lietas, kas ēšanai nav piemērotas. Bieži vien bērni, kuri mazāk reaģē uz sajūtām, bāž pirkstus un mantas mutē ilgāk nekā parasti, un ēdot viņi var piebāzt pārāk pilnu muti ar ēdienu. Viņiem bieži ir nepietiekams vemšanas reflekss, un viņi var siekaloties arī pēc zīdaiņa vecuma.

Atbalsta sniegšana maņu regulācijai ēšanas laikā

Bērna maņu regulēšanai varam sniegt atbalstu gan pirms ēšanas, gan tās laikā. Lai spētu tikt galā ar viņam grūto situāciju un darbību – ēšanu, jāpievērš uzmanība bērna modrības stāvoklim, kam jābūt piemērotam un situācijai atbilstoši atbrīvotam.

Pirms ēšanas bērnam var piedāvāt darbības, kas atbalsta maņu regulāciju un nomierina centrālo nervu sistēmu. Parasti tās ir aktivitātes, kas nodrošina dziļu sajūtu vai darbību pret pretestību (proprioceptīvās sajūtas), piemēram, bērnu var nomierināt apskaušana vai smagu priekšmetu nešana.

Ir svarīgi pievērst uzmanību arī ēšanas vidē esošajiem kairinājumiem (gaismai, skaņai, krāsām utt.), lai tie vēl vairāk nepārslogotu bērnu. Papildu kairinājumu novēršana (piemēram, televizora un radio izslēgšana, gaismas samazināšana) palīdz bērnam koncentrēties uz ēšanu un atvieglo regulēt modrību.

Ēšanas laikā bērnam var piedāvāt nomierinošas vai modrību paceļošas sajūtas. Kā palīglīdzekļi var kalpot auzu spilventiņš klēpī, elastīgas gumijas josta ap krēsla kājām, balansa spilvens uz krēsla, dzeršana ar salmiņu, cieta un kraukšķīga ēdiena ēšana maltītes sākumā utt.

Ikdienas ieradumi un profilakse

Lai bērnam nodrošinātu plūstošu ikdienu un veiksmīgas ēdienreizes, li ela nozīme ir ikdienas ieradumiem un profilaksei. Dienaskārtību var pielikt redzamā vietā, lai bērns redz, kad ir laiks ēst vai nedaudz uzkost. Bieži vien labākais risinājums ir dienaskārtības atainojums attēlu veidā. Iesaisti bērnu pēc iespējas biežāk ēdiena gatavošanā un galda klāšanā. Intervāliem starp ēdie nreizēm jābūt 2–3 stundām atkarībā no bērna un jaunieša vecuma, un vienas ēdienreizes ilgumam jābūt 15–30 minūšu. Ja kāda no maltītēm tiek izlaista (t. i., bērns neko nav ēdis), ritmu vajadzības gadījumā var nedaudz pavirzīt uz priekšu, taču papildu uzkošana nav ieteicama. Bērniem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem īpaši svarīga ir ēšana kopā ar citiem, lai viņi redzētu paraugu tam, ko no viņiem pie ēdamgalda sagaida.

Katrā ēdienreizē vajadzētu pasniegt 1–2 ēdienus, kurus jūsu bērns noteikti ēd, – pārstrādājiet tos! – un vismaz vienu viņam svešu ēdienu. Ir vērts neatlaidīgi turpināt piedāvāt jaunus ēdienus. Bērniem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem  pierašana pie jauniem ēdieniem var aizņemt ilgu laiku un prasīt desmitiem ēdienreižu un pagaršošanu. Ar jauniem ēdieniem vajadzētu iepazīties arī ārpus ēdienreizēm, piemēram, piedaloties ēdiena gatavošanā.

Izaicinoša uzvedība ēšanas laikā

Bērni ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ēšanas laikā bieži izturas izaicinoši. Daži no viņiem ir iemācījušies izvairīties no sev nepatīkamām maltītēm, cita starpā spļaujot, metot ēdienu un mantas vai kliedzot. Tomēr ēšanas laikā galvenā uzmanība jāpievērš ēdienam, nevis uzvedībai. Jūs varat mēģināt pievērst bērna uzmanību, apspriežot pieejamos ēdienus un uzdodot viņam jautājumus

par ēdienu, piemēram, ēdiena īpašībām. Mēģiniet nostiprināt bērna vēlamo uzvedību, to ievērojot un par to atalgojot bērnu tādā veidā, kas ir piemērots konkrētajam bērnam. Kad vien iespējams, izaicinošo uzvedību atstājiet bez ievērības.

Uztura paplašināšana un nelielu izmaiņu veikšana

Bērni ar neiropsihiatriskiem traucējumiem bieži iestrēgst pie pazīstamiem pārtikas iepakojumiem un tādējādi sašaurina ēdienu izvēli. Lai no tā izvairītos, ēdienu bērnam vienmēr pasniedziet uz šķīvja vai cita atbilstoša trauka. Centieties pārmaiņus piedāvāt vienādus ēdienus no dažādiem ražotājiem, lai bērns pierastu pie nelielām ēdiena garšas, izskata un sastāva izmaiņām.

Paplašinot ēdiena piedāvājumu, izmaiņām jābūt ļoti smalkām. Ceļš uz jauna ēdiena ēšanu bieži ir garš, un tas sastāv no vairākiem posmiem. Katrs solis uz priekšu ir laba lieta, lai gan pa ceļam noteikti būs arī soļi atpakaļ. Pirmkārt, ir ieteicams noteikt to ēdienu īpašības, kurus bērns ēd, un sākotnēji piedāvāt tādus jaunus ēdienus, kuriem šīs īpašības ir līdzīgas (sastāvs, krāsa, forma, smarža, garša). Bieži vien pirmie jaunie ēdieni, kurus varam pievienot, ir ēdieni, kurus bērns ir ēdis kaut kad agrāk, bet vēlāk tie vairs nav bijuši ēdienu piedāvājumā. Parasti visvieglāk ir ēst kārumus, un tie arī sniedz atbilstošas izjūtas (piemēram, čipsi un pudiņi). Ar to palīdzību bērns var sākt pierast pie domas, ka arī jaunus ēdienus var nogaršot un ēst.

Ja ēšanas grūtību pārvarēšanai nepietiek ar ēdienu gatavošanu mājās, ir jāmeklē palīdzība. Ēšanas grūtību stāvokļa uzlabošanas mērķis ir padarīt ēdien-reizes par patīkamu kopbrīdi visai ģimenei, atbalstīt bērna mutes motorikas attīstību un maņu regulēšanu, kā arī paplašināt bērna ierobežoto ēdienu izvēli.

Avoti:

  • Cermak, Sharon A.; Curtin, Carol and Bandini, Linda G. 2010. Food Selectivity and Sensory Sensiti-vity in Children with Autism Spectrum Disorders. // Journal of the American Dietetic Association, februāris 2010; 110 (2): 238.–246. lpp.
  • Vietne https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3601920/.
  • Ledford, R. & Gast, G. 2001. Feeding Problems in Children with Autism Spectrum Disorders: A Review. Focus on Autism and Other Developmental Disabilities, 21 (3), 153.–166. lpp.

<- Sākums

Miegs un atpūta

Lai bērns vai jaunietis varētu tikt galā ar dienas programmu neatkarīgi no tā, vai atrodas bērnudārzā, apmeklē skolu vai citas aktivitātes, ir svarīgi rūpēties, lai viņš saņemtu pietiekami daudz miega.

Pārāk īss naktsmiegs vai pamošanās miega vidū var izraisīt ne tikai nogurumu, bet arī koncentrēšanās grūtības, hiperaktivitāti vai impulsīvas darbības¹⁵. Bieži vien pārāk īsam atjaunošanās laikam seko nepietiekama modrība, kas bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem paaugstina stresa līmeni.

Neiropsihiatriskās attīstības traucējumi var būt par iemeslu sliktam miegam. Bērns vai jaunietis var būt pamodies vai gulēt ievērojami mazāk nekā, piemēram, citi bērni ģimenē. Neiropsihiatriskie simptomi, kā maņu jutība, var arī apgrūtināt iemigšanu. Miegu var traucēt skaņas, tāpat bērnam var būt arī kāds cits maņu šķērslis, piemēram, kņudēšana, ko izraisa naktskrekla vīles. Ejot gulēt, bērna prāts koncentrējas uz šīm sajūtām, un tāpēc nenāk miegs. Pat neliels gaismas stars, kas tiek istabā, var traucēt bērnam vai jaunietim.

Ja aizmigšana prasa ilgu laiku, tas var izraisīt stresu, kas vēl vairāk apgrūtina iemigšanu. Stresu var izraisīt skriešana uz tualeti. Ja bērns naktī slapina gultā, ar gulētiešanu var saistīties nepatīkamas sajūtas. Iemigšanu var kavēt arī emocionālais stāvoklis vai iepriekšējās naktīs redzēti nemierīgi sapņi vai murgi, kas var nobiedēt bērnu vai jaunieti.

Noteikts gulētiešanas laiks un veiksmīgi izveidota vakara kārtība ir labākais, kā palīdzēt bērnam mierīgi aizmigt.  Nomierināties vajadzētu sākt jau stundu pirms gulētiešanas, izvairoties no laika pavadīšanas pie ierīču ekrāniem vai aktīvām kustībām. Kā nomierinoša tradīcija var būt vakara pasakas lasīšana vai audiogrāmatas klausīšanās, mierīgs vakara uzkodas mirklis, nākamās dienas programmas aplūkošana vai pat brīdis ar mājdzīvnieku. Miegu var atvieglot ar ogļhidrātiem bagāti ēdieni.

Pārliecinieties, ka bērna gulta atrodas klusā vietā. Novērst traucējošās sajūtas var palīdzēt aptumšojošie aizkari, laba skaņas izolācija telpā, ausu aizbāžņi, smaguma sega vai smagais miega draugs (piemēram, svara suns), nomierinoša mūzika vai dabas skaņu ieraksts. Pazīstama mīkstā rotaļlieta gultā ienes drošību. Ikdienā ir ieteicams nodrošināt pietiekami daudz kustību brīvā dabā un aktivitātes, kas bērnu vai jaunieti nogurdina. Dažreiz bērnam vai jaunietim pret aizmigšanas problēmām var palīdzēt melatonīns vai cits piemērots līdzeklis, kas palīdz aizmigt. Tomēr pirms melatonīna vai cita miega līdzekļa lietošanas ieteicams konsultēties ar ārstu, lai pārliecinātos, ka līdzeklis bērnam vai jaunietim ir drošs un piemērots. Vecākiem arī jāpievērš uzmanība tam, lai paši saņemtu miegu pietiekoši, un jādomā par veidiem, kā to nodrošināt (izmantojot auklītes vai aprūpētāja palīdzību, gulēt uz maiņām ar otru vecāku, ja bērns bieži mostas, tad savā brīvajā maiņā gulēt citā telpā).

Cilvēkiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ir raksturīgi pārgurt no ikdienas gaitām neatkarīgi no vecuma. Spēka uzkrāšana un atjaunošanās ir būtiska, lai bērns spētu darboties. Pietiekama atpūšanās palīdz ikdienā gan bērnam, gan aprūpētājam.

Ņem vērā bērna individuālo diennakts ritmu. Dažiem bērniem miegs nāk vairāk no rītiem, citiem – vakaros.16 Pievērsiet uzmanību bērna individuālajām vajadzībām – gulēšanai pusdienlaikā un laikam, kad bērns iet gulēt. Bērna modrības stāvoklim ir izšķiroša ietekme uz to, cik labi bērns spēj piesaistīt uzmanību darbībai un tai nepieciešamajām lietām. Lai kopā būšana un sadarbība ikdienas dzīvē izdotos, ir vērts pievērst uzmanību bērna modrības uzturēšanai. Pietiekams, atjaunojošs miegs un atbilstoši atpūtas brīži dienas laikā optimāli atjauno bērna modrību, kas savukārt dod iespēju mācīties un uzturēt pozitīvu saskarsmi.

Papildu nesteidzīgi mirkļi ģimenes ikdienā samazina stresu, ko piedzīvo ģimenes locekļi. Piemēram, darbdienas rītā ir vērts pamosties 15 minūtes agrāk, nekā nepieciešams, jo papildu laiks rada nomierinošu nesteidzības sajūtu.17


<- Sākums

Mazgāšanās

Mazgāšanās un rūpes par savu higiēnu pieder pie ikdienas pamatprasmēm. Ūdens kontakts ar ādu un ķermeņa sensori sensitīvās zonas var mazgāšanos padarīt visai problemātisku. Pie sensorajiem kairinātājiem jāradinās pamazām, tāpat arī jāpiemeklē piemēroti mazgāšanās līdzekļi un veids. Dažkārt duša uz ādas var šķist durstīga, toties vannošanās vai ūdens liešana no krūzes liekas pieņemamāka. Bērns arī pats var sev liet virsū ūdeni; nereti paša kontrolētās sajūtas ir vieglāk paciest nekā otra radītās. Dušai var arī uzstādīt maigāku strūklas režīmu.

Šķēršļi mazgāšanās situācijā var būt dažādi. Ūdens var šķist pārāk auksts, karsts vai kā citādi nepatīkams. Arī nearomatizēta šampūna smaržu bērns var izjust kā netīkamu, ūdens tecēšana acīs var likties neizturama. Matu mazgāšanas aizsargs šo procesu padara vieglāku, jo ūdens netek uz sejas. Zobu pasta var būt pārāk stipra un kost mutē. Duša un ūdens vispār var bērnu biedēt vai satraukt, un mazgāšanās var paņemt daudz enerģijas. Dušošanos nevajag atstāt uz tādu diennakts laiku, kad bērns jau ir noguris. Lai iezīmētu paredzamo dušošanās ilgumu, pieaugušais var ņemt talkā virtuves taimeri vai vadīt procesu. Ir jāsniedz skaidras norādes un jāizvairās no pārāk daudziem jautājumiem. Īss rīkojums “Jāiet dušā!” veicina bērna vai jaunieša darbību. Izvēles iespējas (“Kuru dušas želeju tu gribē si?”) un norādes jāsniedz īsi un skaidri – tieši tāpat kā citās situācijās, kad bērnam ir grūtības vadīt savu rīcību. Ja norādes izteiktas pārāk gari vai jautājumi birst cits pēc cita, bērna vai jaunieša darbība var iestrēgt. Nereti ir grūti izprast un atcerēties par ķermeņa intīmo zonu mazgāšanu. Zēniem jau kopš mazotnes jāmāca priekšādiņas atvilkšana un zem tās esošās zonas mazgāšana, lai pusaudža vecumā to varētu veikt patstāvīgi.

Mazgāšanās procesā dažkārt ir grūti saprast un iemācīties darbību secību: kurā brīdī jāsaziepē mati, kurā jāizskalo, kad jāieziepē ķermenis, kad jānoskalo un kad jānoslaukās. Apgūstot mazgāšanās prasmi, talkā var ņemt instrukciju attēlu veidā¹⁸. Atsevišķās darbības var arī numurēt. Pāriešanu no vienas darbības pie nākamās var sekmēt verbāla norāde, kas atgādina par laika ritējumu, piemēram, “1, 2, 3, 4, 5… gatavs”. Ja bērns ļoti satraucas, viņam nevajag piedāvāt izvēles iespējas. Ja bērnu īpaši uztrauc kāds konkrēts darbības posms, mazgāšanās reizē ieteicams ieviest nomierināšanās paņēmienus. Vannas mantiņas, fonā skanoša mierīga mūzika, bērnam vai jaunietim mīļš dvielis vai peņuārs – tas viss padara mazgāšanos patīkamāku. Jāpievērš uzmanība higiēnisko līdzekļu aromātiem un citiem ar sensoro uztver saistītiem faktoriem. Parasti ieteicams izvēlēties nearomatizētus mazgāšanās līdzekļus.

Mazgāšanās darbību secību ieteicams attēlu veidā izvietot bērna acu augstumā pie vannasistabas sienas un kopīgi to atkārtot. Pat vecāks bērns vai jaunietis ne vienmēr saprot, kurš līdzeklis domāts ķermeņa un kurš matu mazgāšanai, un ne vienmēr spēj iegaumēt attiecīgās pudeles izskatu. Lai atvieglotu procesu, mazgāšanās līdzekļu pudeles var sanumurēt vai apzīmēt ar noteiktām krāsām un attiecīgo kodu atzīmēt arī dušošanās shēmā. Dažkārt bērniem ir grūti apzināties tās ķermeņa daļas, ko viņi neredz, piemēram, muguru vai dibenu. Tāpēc arī šo ķermeņa daļu mazgāšana var būt apgrūtināta. Mazgājoties dušā vai tīrot zobus, kaut kas var palikt nenomazgāts tieši šī iemesla dēļ. Ķermeņa anatomiju ieteicams mācīties vienlaikus ar mazgāšanās prasmēm. Mazgājoties var ņemt talkā spoguli. Ķermeņa daļas jāmācās jau kopš mazotnes.

Bērna sensorās uztveres īpatnību un citu neiropsihiatrisko iezīmju dēļ viņa darbība var būt no ierastā atšķirīga, gan mazgājoties, gan veicot citus uzdevumus. Ja bērnam vai jaunietim izpaužas rīcības īpatnības, kas nerada problēmas nedz viņam pašam, nedz citiem, apkārtējo uzdevums ir pieņemt viņa atšķirīgo manieri. Mazgāšanās grūtības var izpausties arī periodiski, tādos gadījumos mazgāšanai jāpievērš lielāka uzmanība brīžos, kad bērnam vai jaunietim ir paaugstināta slodze.

Bieži vien var piemirsties parūpēties par savu higiēnu. Vecākiem un citiem apkārtējiem pieaugušajiem jāņem vērā gan bērna vecums, gan attīstības līmenis, un viņi nedrīkst gaidīt, ka bērns spēs nomazgāties pilnīgi patstāvīgi. Bērns vai jaunietis piemirst par netīrām rokām vai seju, vēl vieglāk var piemirsties taukaini mati. Ieteicams izveidot higiēnas procedūru nedēļas shēmu. Tajā jāatzīmē tādas lietas kā zobu un sejas mazgāšana, dušošanās un matu mazgāšana.

Citkārt bērnu vai jaunieti tik lielā mērā traucē netīras rokas, ka no biežas roku mazgāšanas āda kļūst sausa. Gadījumos, kad ļoti ātri iztērējas roku ziepes, šķidrās ziepes ieteicams atšķaidīt.

Arī citas ar higiēnu saistītās darbības var būt problemātiskas. Grūtības var sagādāt nagu apgriešana, matu griešana un skūšanās. Nepatīkamas lietas var padarīt pievilcīgākas, atalgojot tās ar kādu našķi vai izklaidi – piemēram, ar iespēju noskatīties kādu videoklipu vai planšetdatorā paspēlēt spēlītes. Nagu griešanu ieteicams veikt uzreiz pēc dušošanās vai vannošanās, jo tad nagi ir mīkstāki.

To, cik svarīgi ir rūpēties par savu higiēnu, ieteicams bērnam izstāstīt šādā veidā: “Mazgājoties mēs uzturam savu ķermeni tīru un svaigu, tad arī apkārtējiem ir patīkami uzturēties mūsu tuvumā un nerodas netīrības izraisīti ādas iekaisumi.”

Apmeklējot zobārstu, var būt nepieciešams izmantot smieklu gāzi vai vispārējo narkozi, ja trauksme un bailes kļūst nepārvaramas.

<- Sākums

Tualetes apmeklēšana

Tualetes apmeklēšana jāpadara par regulāru ieradumu, jo bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem var būt grūti sajust vajadzību doties uz tualeti. Tāpēc uz tualeti jāmudina iet pietiekami bieži, ja citādi tas varētu aizmirsties. Tualete vienmēr jāapmeklē pēc pamošanās, pirms ārā iešanas, pēc atgriešanās mājās, saistībā ar ēdienreizēm un pirms gulētiešanas. Ieradumu veidošana veicina šīs prasmes apgūšanu.

Bērnam, apmeklējot tualeti, jārada mierīga un netraucēta atmosfēra. Tualetes apmeklējuma shēma jāataino secīgu attēlu veidā, lai būtu skaidrs, kas tualetē darāms. Var izmantot arī planšetdatoru vai uz konkrētiem priekšmetiem balstītu komunikāciju. Tualetes apmeklējuma shēmā jāatzīmē, cik tualetes papīra gabaliņu lieto noslaukoties un cik reižu uzspiež ziepju pudelītei, mazgājot rokas. Jāņem vērā, ka bērns vai jaunietis ar autismu var iestrēgt kādā no tualetes apmeklējuma posmiem. Piemēram, ja grūtības sagādā urinēšana, to var atvieglot norāde: “Viens, divi, trīs, čurājam!” Līdzīgi var rīkoties arī ar citām darbībām. Pedagogs vai kāds no vecākiem var pabeigt atsevišķus darbības posmus. Teiksim, pielikt punktu roku mazgāšanai, aiztaisot krānu.

Zēniem var tualetē uz grīdas pielīmēt pēdas, apzīmējot vietu, kur čurājot stāvēt. Tāpat to iespējams veikt arī sēdus. Tualetes apmeklēšanu var veicināt, piemēram, iegādājoties bērnam tīkamas ziepes. Arī poda skalojamo ūdeni iekrāsojoši līdzekļi var vairot motivāciju iet uz tualeti. Tomēr, ja bērna darbība ir izteikti shematiska, ieteicams paļauties uz vispārpieņemtiem risinājumiem. Piemēram, ja no skolas tualetes poda skalojamās kastes nenāk iekrāsots ūdens, tad arī mājās tas nav vēlams. Jāņem vērā, ka no pierastā stipri atšķirīga tualete var būt par šķērsli bērna tualetes apmeklējumam.

Vēdera aizcietējums ir bieža problēma bērniem ar neiropsihiatrisku diagnozi. Retais no tiem spēj pats pateikt, ka cieš no vēdera izejas traucējumiem, tāpēc arī šis faktors jāņem vērā, kad bērns ir sliktā omā vai niķojas. Te var palīdzēt regulāra tualetes apmeklēšana, kā arī šķiedrvielām bagāts un vēderu mīkstinošs uzturs. Nepieciešamības gadījumā var doties pie ārsta vai lietot kādu vēdera izeju veicinošu preparātu. Zarnu darbību aktivizē arī kustības un pietiekams uzņemtā ūdens daudzums.

Dažiem bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatrisku diagnozi var traucēt tualetes smaka vai ūdens noraušanas troksnis. Šādos gadījumos palīdz regulāra poda tīrīšana un ūdens noraušana, kad bērns jau izgājis no tualetes.

Maziem bērniem var būt grūti nosēdēt uz tualetes poda. Te var noderēt speciāls tualetes poda sēdeklis, kas samazina poda atveri, vai soliņš, uz kā pakāpties.19

Bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ir svarīgi uzsvērt nepieciešamību nomazgāt rokas tualetes pameklējuma beigās, jo tas viegli aizmirstas. Bez īpašas atgādināšanas var aizmirsties arī uzvilkt bikses. Tualetes apmeklējumu ieteicams padarīt bērnam patīkamu. Veiksmīgs tualetes apmeklējums ir priecīgs brīdis, par ko ir vērts bērnu atalgot.

Ja bērns vai jaunietis grib tualetē spēlēties ar izkārnījumiem, tas jāaizstāj ar kādu citu spēcīgu sensoro pieredzi. Piemēram, ar pudelē iepildītu spēcīgi smaržojošu vielu, ko drīkst ostīt.

<- Sākums

Apģērbšanās

Ar apģērbu var būt saistītas dažādas problēmas: drēbes var kniest, tās var būt grūti uzvilkt, audums var šķist nepatīkams, arī jauna apģērba iegādāšanās var būt sarežģīta, jo pārmaiņas bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem nereti šķiet nepārvaramas. Ģērbšanās process var vilkties ilgi un aizkaitināt nepacietīgu bērnu vai jaunieti. Tāpat mēdz būt grūti apģērbties atbilstoši laik apstākļiem: gadās, ka ziemā tiek uzvilkti šorti vai T krekls. Kāds drēbju gabals var spiest, vai ar to ir pārlieku karsti; ja pirkstu sīkā motorika nav labi attīstīta, ar pogām un rāvējslēdžiem ir liela piņķerēšanās. Bērniem ar jutīgu ādu svīšana var būt ļoti nepatīkama. Ieteicams pārliecināties, ka bērns nav pārāk satuntulēts, it īpaši, ja ārā plānots kārtīgi izkustēties.

Bērns vai jaunietis var vēlēties vienas un tās pašas drēbes, var gadīties, ka viņu ir grūti pierunāt vilkt notikumam atbilstošu apģērbu, piemēram, svētku reiz ēs. Skolā stresu var radīt nepieciešamība saģērbties iešanai ārā starpbrīdī. Iespējams, jaunietis ar neiropsihiatrisku diagnozi valkā stipri īpatnējas drēbes, kas apkārtējos rada izbrīnu. Atsevišķos gadījumos vienaudži, vēlēdamies iekļauties grupā, viņu par to var pat izsmiet.

Problemātiska var būt arī pārāk plaša apģērba izvēle, bērns vai jaunietis var iestrēgt un nespēt izvēlēties. Divu apģērba variantu piedāvāšana parasti ir vislabākais risinājums. Kāds no vecākiem parāda abus variantus, un bērns no tiem izvēlas.

Lai atvieglotu apģērbšanās procesu, bērnam vai jaunietim jāpiedāvā viegli uzvelkamas drēbes un kurpes: ar lipeklīšiem aiztaisāmas botas, bikses ar gumiju, brīvi krekli, viegli uzvelkamas zeķes. Ieteicami apģērbi, kas šūti no bērnam patīkama materiāla. Jāatsakās no audumiem, kas kož, un neērta dizaina drēbju gabaliem; jāizvēlas izstrādājumi no tādiem audumiem, kas jau veikala plauktā ir mīksti un ādai patīkami. Ja kāds drēbju gabals vai apavi bērnam ļoti patīk, tos var nopirkt uzreiz vairākus. Apģērbu, ko drīkst atdot atpakaļ noteiktā laika periodā, var arī pielaikot mājās, kur šis process var noritēt patīkamākā gaisotnē nekā veikalā. Grupas situācijās bērns vai jaunietis var doties saģērbties ātrāk par citiem. Ja ģērbjoties vai jau pirms tam bērns ir aizkaitināts, jāizvērtē, vai nevajadzētu samazināt drēbju daudzumu: aizkaitinātībai par iemeslu var būt pārkaršana.

Gadalaikiem mainoties, nepieciešams pielāgot arī drēbju kārtu: te palīdzēs profilakse un laicīga bērna sagatavošana šīm pārmaiņām. Piemēram, kopīgi vienojoties, ka jaunā gadalaika apģērbu sāksiet lietot, kad ārā būs noteikta temperatūra. Saistībā ar svētku tērpu ieteicams pa rokai nolikt tikai tās drēbes, kas attiecīgajā situācijā jāvelk mugurā. Ja bērnam vai jaunietim neizdodas pašam izvēlēties apģērbu, viņam palīdz pieaugušais.

Sensitīvu bērnu apģērbam uzreiz jānogriež birkas. Dažkārt apģērba gabala uzvilkšana ar vīlēm uz āru palīdz novērst nepatīkamu kniešanu. Arī slapjas drēbes var radīt visai nejaukas sajūtas.

Vajadzības gadījumā bērnam vai jaunietim jāpalīdz uzvilkt drēbes. Ja bērns ir noguris vai jūt pārslodzi, pieaugušajam vairāk nekā parasti ieteicams palīdzēt ģērbšanās procesā. Ja bērnam ir grūti iegaumēt, kādā kārtībā apģērba gabali velkami, ieteicams izmantot uzskates materiālu attēlu veidā. Drēbju gabalus var arī sarindot uz grīdas ģērbšanas secībā. Bērnam jāiemāca, ka sēžot var kreklu ielikt klēpī tā, lai to būtu visērtāk uzvilkt, un ka biksēs kājas jābāž sēžot, jo, darot to stāvus, būs grūtāk noturēt līdzsvaru. Jāpatur prātā, ka steidzināšana un laika trūkums bērnu var iedzīt apjukumā un palēnināt procesu. Bērns jāuzslavē par patstāvīgu saģērbšanos vai par centieniem saģērbties.20   

Cilvēkam ar autismu var traucēt apģērba raksts un dažādi simboli. Piemēram, viņu var kaitināt terapeita punktotais krekls. Citkārt bērns ar neiropsihiatriskām īpatnībām tik ļoti pieķeras savam mīļākajam kreklam, ka atsakās uz skolu vilkt mugurā jebko citu. Ar apģērbu var būt saistīta arī situācija, kad jaunietim ar autismu ir dzimuma disforija jeb dzimumidentitātes traucējumi, un šī iemesla dēļ viņš ģērbšanos savam fiziskajam dzimumam atbilstošā veidā var izjust kā nepatīkamu.21

Lai bērnu nomierinātu, var iegādāties kompresijas apģērbu, kas samazina sensoro slodzi un veicina ķermeņa līdzsvara un kustību sajūtas, teiksim, kreklu, bikses vai cimdus. Šāds apģērbs var būt īpaši noderīgs gadījumos, kad bērnam ir izteikta tieksme uz kustību sajūtām – viņš bieži šūpojas vai dīdās.

<- Sākums

Pārvietošanās un pāreja pie citas nodarbes

Pārejas situācijas, kad vienu darbību nomaina cita, bērnam ar neiropsihiatriskiem traucējumiem bieži izraisa apmulsumu, kas var izpausties kā izteikta pretošanās pārmaiņām. Bērns vai jaunietis ar autisma iezīmēm var iestrēgt iepriekšējā darbībā vai palikt vecajā vietā arī savas nepilnīgās rīcības vadības dēļ. Bērns dažkārt nesaprot, uz kādu vietu visi pāriet, pie kāda uzdevuma ķeras vai kas tagad notiks. Tas var radīt stresu, kas izpaužas kā dusmu lēkme. Pārejas situācijas norit vieglāk, ja bērnam ir regulārs dienas ritms un darbības atkārtojas apmēram tajā pašā laikā un secībā. Ja dienaskārtībā kaut kas mainās, tas laikus jāpaziņo bērnam, tādējādi iespējams izvairīties no pārsteiguma radītā emocionālā satricinājuma.22 Par plānoto bērnudārza ekskursiju vai ģimenes ceļojumu ir jāpastāsta ļoti laicīgi, tādējādi jūs parūpēsieties par patīkamu izbraukuma norisi.

Citi šķēršļi pārejas situācijās var būt dažādi sensorie kairinātāji vai sociālā pārslodze. Piemēram, braukšana autobusā, kas var strauji bremzēt, kur līdzās ir citi pasažieri un skan viņu balsu murdoņa, bērniem vai jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem var būt mokoša. Arī ar pārejas situācijām saistītā gaidīšana ir apgrūtinoša – it īpaši bērniem ar UDHS. Grūtības orientēties vidē var novest pie apmaldīšanās, un atrašanās vienuviet ar daudziem cilvēkiem ir nogurdinoša. Daudz kārt rodas problēmas gadījumos, kad nepazīstams šoferis vai grupu pavadošā persona neizprot šo bērnu vai jauniešu komunikācijas veidu. Braucienu var sabojāt arī nelaba dūša.

Pārejas situācijās ieteicams līdz minimumam samazināt bērna vai jaunieša sensoro slodzi. Ausu aizsargi, gaidīšana nostāk no citiem, apģērbšanās kopā ar asistējošu personu atsevišķi no citiem un saulesbrilles samazina bērna sensoro slodzi. Ļoti būtiski ir skaidri pavēstīt bērnam vai jaunietim, ko ieplānots darīt. Tam var iz mantot uzskates materiālus attēlu veidā. Tāpat ir svarīgi bērnam sniegt informāciju par viņa rīcības un pieņemto lēmumu sekām. Ieteicams pārejas situācijām rezervēt pietiekami daudz laika, var apgādāties ar knibināmiem priekšmetiem, kas palīdzētu paciest pārmaiņu radīto stresu, – kabatā var nēsāt, piemēram, kādu sensoro spēļmantu vai stresa bumbiņu. Ja ekskursijā autobusa šoferis ir pazīstams, tas atvieglo brauciena norisi; ja šoferis ir nepazīstams, bērnam vai jaunietim var iedot līdzi kartīti, kurā pastāstīts par viņa diagnozi. Pārejas situācijās var izmantot arī kartīti “pārmaiņas”, kas vēsta, ka jābeidz iepriekšējā darbība. Neliels samulsums un iestrēgšana jāatstāj bez ievērības. Veiksmīga pāreja pie nākamās darbības allaž pelnījusi balviņu, uzslavu vai kādu citu atzinību!

Ikdienā pārejas situācijas ir tādi brīži kā došanās uz bērnudārzu vai nākšana mājās no bērnudārza. Veiksmīga vecāku un pedagogu sadarbība nodrošina atbalstu bērnam šādās reizēs. Vecāki vislabāk pārzina sava bērna uzvedību, savukārt bērnu-dārza darbinieki pārzina grupiņas dienaskārtību un to, kāda uzvedība kurā brīdī no bērna tiek gaidīta. Vecākiem ar bērnudārza darbiniekiem ir jāpārrunā šīs prasības un bērna spējas tās izpildīt. Bērnam par labu nāk tas, ja vecāki pastāsta, kādas metodes labi darbojas mājās un kuras no tām varētu atvieglot arī dārziņa dienas ritumu²³. Dažkārt ieteicams, ka bērns no rītiem ierodas nedaudz vēlāk par pārējiem, lai viņš ar tēta vai mammas palīdzību varētu priekšnamā mierīgi noģērbties.

Neraugoties uz to, ka bērna izjūtas un spējas tiek ņemtas vērā, pieaugušais pieņem lēmumu par pāreju pie nākamās darbības un norāda bērnam, ka viņš drīkst just dusmas vai aizkaitinājumu, tomēr lēmumu par došanos prom pieņem pieaugušais. Pieaugušajam nevajag izteikt tādus jautājumus kā “Nu, vai iesim mājās?” Šādās situācijās lēmējs ir pieaugušais.

Brīžos, kad bērns vai jaunietis ir iestrēdzis, ieteicams viņa uzmanību pievērst kaut kam citam. Kad jaunietim ar autismu jālieto sabiedriskais transports, dodoties dienas gaitās, viņa iekāpšanu transportlīdzeklī motivēs attēls ar uzkodu, ko viņš varēs baudīt galamērķī.

Bērna vai jaunieša nemieru vai stresa reakcijas rašanās iespēju bieži vien vairo neziņa par to, kas īsti no viņa tiek gaidīts. Šī iemesla pēc ieteicama strukturēta darbība, jo tā mazina iespēju pieaugt stresa līmenim. Iemesls nevēlamai reakcijai var būt arī tas, ka bērnam pārejas situācijā nav nekā darāma. To var novērst, allaž ņemot līdzi kādu patīkamu laika kavēkli. Planšetdators ir laba pirmā palīdzība reizēs, kad bērns nespēj gaidīt un ir pārāk noguris, lai aktīvi darbotos. Vingrinoties pārejas brīžiem, jāsāk no vieglākām situācijām, un pēc tam var pāriet pie ilgākām un prasīgākām situācijām. Piemēram, vispirms dodoties uz pārtikas veikalu, var nopirkt tikai vienu vai dažus produktus un veikalā uzturēties īsu brīdi. Un tikai pēc laika pāriet pie ilgstošākas kopīgas ģimenes iepirkumu veikšanas.

<- Sākums

Rotaļāšanās prasmju apguve

Rotaļāšanās bērniem ir ļoti būtiska, tā iemāca, kā darbojas pasaule, kas ir viņš pats un kā viņš iederas šajā pasaulē. Spēles ļauj labi apgūt emocijas un sociālās prasmes. Rotaļāšanās prasmju apguvē var izmantot dažādus paņēmienus.

Bērniem un jauniešiem ar autiskā spektra traucējumiem var būt pavājināta prasme rotaļāties – it īpaši kopā ar kādu citu. Parasti rotaļāšanās ir spontāna, paša radīta un elastīga darbība, ko vada iekšēja motivācija, taču tieši šāda veida darbošanās cilvēkam ar autismu ir apgrūtināta. Nereti ar autismu ir saistītas iztēles grūtības, tāpēc fantāzijas rotaļas un paša izdomas pielietošana bērnam ar autismu var būt ļoti sarežģīta. Veicot biheiviorālas intervences* bērniem ar autismu, kurās māca uzvedību spēļu situācijās, atklājies, ka rotaļāšanās prasmes vislabāk apgūt, izmantojot bērna jau esošās iemaņas un spēles motivējošo rak sturu, nevis balviņas no ārienes.24 Vingrināties fantāzijas rotaļām palīdz skaidri strukturēta spēles situācija un tas, ka bērnam paskaidro, kā īsti darbojas iztēle.25 Būtiski, lai pieaugušais pats prastu parādīt rotaļāšanās procesa piemēru. Tāpat pieaugušais var palīdzēt izraudzīties atbilstošu rotaļbiedru.

Palielinot sociālo saskarsmi rotaļās, piemēram, ar paša brāļiem vai māsām, bērniem ar autismu tiek izmantota viņa paša rituālu un īpašo interešu pielāgošana rotaļai. Piemēram, bērna īpašā interese par kino pārtop erudīcijas spēlē, kas palielina spēļu komunikāciju ar vienaudžiem.26

Rotaļāšanās prasmju vingrināšanu var apgrūtināt bērnam ar neiropsihiatriskiem traucējumiem raksturīgi darbības ierobežojumi. Spēlēšanās var būt saistīta ar skaļu troksni, ko bērns varbūt nevar izturēt. Sensorais jutīgums var ierobežot bērna atrašanos noteiktā telpā kopā ar citiem. Dažkārt tieši pretēji – bērns slikti pacieš mierīgas situācijas, jo viņam ir tieksme pēc sensoriem stimuliem. Gadās, ka bērns nesaprot kopīgas rotaļas vai kopā būšanas nepieciešamību, citiem vārdiem: kāpēc vispār cilvēki ir kopā vienuviet, kam šādā reizē jānotiek un kā ar citiem tādā situācijā jāsadarbojas?

Rotaļājoties var gadīties daudzi pārsteigumi, jau tikai brīva veida saskarsmes situācija pati par sevi bērnam ar neiropsihiatriskiem traucējumiem var radīt trauksmi. Brīvā laika situācijas un pāriešanu pie rotaļām var apgrūtināt arī tas, ka bērns nespēj atrauties no iepriekšējās nodarbes, piemēram, planšetdatora lietošanas. Bērns var sadusmoties arī tad, kad rotaļas jābeidz. Rotaļu nobeigumu ir būtiski paziņot iepriekš, piemēram, pasakot bērnam, ka tagad var vēl brītiņu paspēlēties, taču, kad noskanēs zvaniņš, kopā saliksim mantiņas kastē. Var gadīties, ka bērnam ir grūti iegūt rotaļbiedrus vai tikt pieņemtam grupā. Ar vienaudžiem mēdz gadīties strīdi, bērns ar neiropsihiatrisku diagnozi var uzvesties nekonsekventi un ar to aizkaitināt pārējos rotaļbiedrus.

Rotaļbrīžu un citu brīvā laika situāciju veiksmīgai norisei noder šādi paņēmieni:

  • Ausu aizsargi vai ausu aizbāžņi.
  • Skaidri saprotama darbība.
  • Sociālie stāsti attēlu veidā, kas palīdz izprast situāciju.
  • Situācijas un emociju izrunāšana.
  • Konkrēti noteikumi attiecībā uz ekrāna laiku.
  • Bērnam piemēroti rotaļbiedri.
  • Pieaugušā klātbūtne.
  • Saskarsmes situācijās nepieciešamo prasmju vingrināšana.
  • Ar īpašajām interesēm, piemēram, ar dinozauriem vai Visum u, saistīta rotaļas tēma.

* Biheiviorālas intervences – terapijas metodes, kas māca jauna veida uzvedību un konkrētas prasmes. (Latvijas redakcijas piezīme)


<- Sākums

Ikdienas palīgrīki

Bērnu un jauniešu ar īpaša atbalsta vajadzībām ikdienas dzīvi var atvieglot dažādu palīgrīku izmantošana. Neatkarīgi no diagnozes ir jāņem vērā, ka atbalsta vajadzības vienmēr ir individuālas un saistītas ar bērna vai jaunieša rīcības vadības, orientēšanās un sensorās kontroles prasmēm.

Palīgrīki ir dažādi, daļa no tiem ir uzskaitīti zemāk – grupējot pēc tā, kurai problēmai tie palīdz.

  • Orientēšanās laikā un laika plūsmas atainošana: ”Time Timer” tipa vizuāls taimeris, virtuves taimeris, smilšu pulkstenis, dienu kalendārs, nedēļas kalendārs, plānotājs vai taimeris tālrunī.
  • Stresa mazināšana un ķermeņa nomierināšana: stresa bumbiņas, sēžamspilveni, smagumsega, smagummantiņas, spineris, tādi knibināmi priekšmeti kā lipināmās masas spilventiņi vai mazas, kabatā līdzi paņemamas dzīvnieku figūriņas, krellītes, graužamkrelles, kā arī dažādi smagumpriekšmeti un vibrējoši priekšmeti.
  • Pozas un kustību sajūtu aktivizēšana: kompresijas cimdi, kompresijas krekls, kompresijas bikses, klēpja smagummanta, smagumsega un citi smagumu vai smaguma sajūtu radoši palīgrīki.
  • Palīdzība redzei un lasīšanas grūtībām: ierīces, kas ieraksta skaņu un attēlu, klausāmgrāmatas, lasāmplēves un lasāmlineāli, vizualizācijas rīki.
  • Svešvalodu apguve: datorpele-vārdnīca, tūlītējās tulkošanas e-pildspalva.
  • Sensorā jutīguma atvieglošana: ausu aizsargi, ausu aizbāžņi, digitālās pretskaņas austiņas, saulesbrilles, cepure ar garu nagu, bezvīļu apģērbs, mīksta auduma apģērbs, aptumšošanas aizkari, smagumpriekšmeti.
  • Pašregulācija jeb emociju un uzvedības regulācija: emociju attēli un noskaņojuma skala,30 emociju nosaukšana vārdā.



    <- Sākums

    SPECIĀLĀS PEDAGOĢIJAS METODES PAMATPRASMJU UN ROTAĻĀŠANĀS PRASMJU APGUVĒ PIRMSSKOLĀ


    Anna Tenrosa,
    speciālā pedagoģe agrīnās izglītības jomā,
    pirmsskolas speciālā pedagoģe, Turku Izglītības departaments

    Bērnam ir tiesības agrīnajā izglītībā saņemt speciālā pedagoga atbalstu. Bieži vien tas nozīmē speciālā pedagoga plānotu un īstenotu darbību bērnudārza integrētajā grupā. Bērni ar atbalsta vajadzībām ir arī citās grupās, tāpēc speciālās pedagoģijas iemaņas un šīs prakses klātbūtne visā pirmsskolas posmā ir ļoti būtiska. Agrīnajā jeb pirmsskolas izglītībā speciālās pedagoģijas metožu pielietošana tiek plānota saskaņā ar bērna, kam nepieciešams atbalsts, vajadzībām un mērķiem. No speciālās pedagoģijas paņēmieniem  un skatpunkta ieguvēji ir itin visi bērnudārza bērni, tāpēc tās metodes, kas veiksmīgi darbojas, ieteicams pielietot visās grupās un ar visiem bērniem.

    Ikdienas paņēmieni

    Ierasta kārtība un struktūra nāk par labu bērniem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem. Agrīnajā izglītībā pielietotā pamatstruktūra ir konsekventi regulāra dienaskārtība. Ieradumi un atkārtotas darbības dod drošības sajūtu, sakārto bērna pasauli un ļauj paredzēt dienas notikumus.

    Vizuāli atainotu dienaskārtību ieteicams novietot redzamā vietā tā, lai bērns varētu tajā sekot dienas norisēm. Tāpat ir būtiski, lai audzinātāji vienmēr pārrunātu dienaskārtību, tas ļauj kopīgi pamanīt iespējamās izmaiņas. Attēlu izmantošana informāciju padara labāk saprotamu un pasvītro audzinātāja teikto.

    Attēlu izmantošana darbības strukturēšanā daudziem pirmsskolas izglītībā strādājošajiem ir labi pazīstama metode, un tomēr tās nozīmi var uz-svērt atkal un atkal. Attēli strukturēti ataino laiku, telpu un darbību. Attēls apstiprina bērna saklausīto informāciju, un ar tā palīdzību ir viegli atsaukt atmiņā sniegtos norādījumus. Attēli atbalsta arī dziesmu un skaitāmpantu apguvi, kā arī aktīvāk iesaista bērnus darbībā. Ir būtiski, lai redzamā vietā esošie attēli būtu atbilstoši situācijai un tiktu lietoti. Ja bērns jau prot lasīt, rakstītais teksts var aizstāt attēlus, strukturējot un uzskatāmi parādot dienas ritumu un plānotās darbības lasītpratējiem.

    Taimeris ļauj strukturēt laiku un konkretizēt attiecīgajai darbībai atvēlēto brīdi. Var izmantot arī mobilā tālruņa taimeri. ”Time Timer” visai grupiņai ļauj vizuāli uztvert atlikušo laiku. Vizuāli sekojot laika ritumam, bērni vieglāk saprot, ka drīz jāpāriet pie nākamās darbības, un spēj tai sagatavoties.

    Arī piecu pirkstu metode ir labs vizuāls atgādinājums par laika ritumu. Kad pa vienam vien ir pieliekti visi pieci pirksti, pienācis laiks pāriet pie nākamās darbības.

    Paredzamība un ikdienas darbību atkārtošanās bērnam palīdz darboties grupā. Kad parastās darbības konsekventi tiek veiktas katru dienu, bērns vienmēr zina, kas tūlīt notiks, un viņam ir vieglāk sagatavoties pārejas brīžiem.

    Dažāda veida vizualizēšana ir laba ikdienas darba metode. Piemēram, ar krāsainiem, uz grīdas uzlīmētiem pēdu nospiedumiem bērniem var uzskatā-mi parādīt, kur jāstāv rindā uz tualeti vai jāapstājas, gaidot ārā iešanu. Vienkāršs attēls var atgādināt arī to, kā dažādās situācijās jārīkojas. Piemēram, ka durvis jāaizver mierīgi.

    Augšup pavērsts īkšķis ir ātri parādāms žests un precīza pozitīvā atgriezeniskā saite bērna darbībai. Ar īkšķīti sniegtu atgriezenisko saisti var veicināt arī vienaudžu starpā. Drauga uzmundrinājums bērniem var būt ļoti svarīgs.

    Mazi bērni vēl tikai vingrina prasmi nosēdēt uz vietas un koncentrēties. Dažkārt pietiek, ka pieaugušais sēž blakus un iejūtīgi atbalsta bērnu šais prasmēs. Labs paņēmiens var būt muguras vai galvas masēšana. Tāpat arī jāpatur prātā, ka visiem bērniem nav viss jādara vienādi, nav arī jādara vienas un tās pašas lietas. Piemēram, kamēr citi bērni klausās pieaugušā lasītu pasaku, kāds no bērniem var iet palīgā auklītei atvest ēdiena ratiņus, sakārtot apavus priekšnamā vai veikt kādu citu individuālām prasmēm atbilstošu uzdevumu.

    Arī ausu aizsargu lietošana ir praksē sevi pierādījusi metode. Ausu aizsargi bērnam ar sensitīvu dzirdi ļauj vieglāk iesaistīties grupas darbībā. Saulesbrilles neitralizē pārāk spožu gaismu, un uz līdzsvara spilvena ir vieglāk nosēdēt vienā vietā. Uzmanības fokusam var palīdzēt arī knibināšanās ar pūkaino rokdarbu drātiņu vai lipināmās masas spilventiņu.

    Tomēr galvenais ir katra bērna pamanīšana, kā arī cieņas un mīlestības pilna attieksme. Ikvienam bērnam ir tiesības justies svarīgam un patikt citiem. Bērns darbojas un izpaužas, lietojot tās prasmes, kas viņam ir. Ja bērna uzvedībā pamanāmas problēmas, mums, pieaugušajiem, jādomā, kā varētu bērnu atbalstīt un mācīt.

    Sadarbība ar ģimeni

    Līdztekus speciālās pedagoģijas metožu pielietošanai ir ļoti būtiski uzturēt ciešu sadarbību ar bērna apgādniekiem. Vecāki piedalās bērna attīstības izvērtēšanā, un katru dienu tiek pārrunātas ikdienas aktualitātes. Bērna attīstībā pamanot nepieciešamību pēc atbalsta, to pārrunā ar vecākiem un kopīgi izlemj, kā organizēt atbalstu pirmsskolas posmā. Novērotās atbalsta vajadzības jāņem vērā arī mājās. Sadarbība jābalsta uz atvērtu saskarsmi un risinājumorientētu dialogu.

    Sadarbību iespējams veikt vecāku sapulcēs un dažādu kopīgu svētku laikā vai apspriežot agrīnās izglītības plānu. Lai iepazīstinātu vecākus ar agrīno pedagoģiju un dažādām tās metodēm, var paaicināt viņus pavērot grupiņas ikdienu un piedalīties tās norisēs.

    Ikvienā bērnā ir sava pērlīte. Mūsu, pieaugušo, uzdevums ir to atrast.

     Bērnudārza palīgrīki un rīcības modeļi

    • Strukturēts nedēļas programmas izklāsts pie sienas.
    • Progresa tabulas.
    • Bērniem izmantojamas saziņas attēlu mapes.
    • Dažādi sensorie priekšmeti: otiņas, kasīkļi, masāžas bumbiņas.
    • Aizslietņi.
    • Ar bērnu un audzinātāju fotogrāfijām var uzskatāmi atainot, kurš šodien ir bērnudārzā.
    • Jādarbojas arī ar citiem, ne tikai ar īpašajiem bērniem.
    • Bērni, kam vairāk vajadzīgas kustības, jāiesaista palīgdarbībās, piemēram, ēdienu ratiņu stumšanā.
    • Integrētajā grupā jāatkārto, ka katram bērnam ir svarīgs kas cits un katram bērnam ir citādas vajadzības – tā grupas biedri labāk sapratīs atšķirīgu rīcības modeli attiecībā pret kādu bērnu.
    • Uz grīdas uzlīmētas pēdas tur, kur jāgaida rindā. (Uz tualeti rindā gaida tikai pa vienam.)
    • Īpaša saģērbšanās zona un šim nolūkam paredzēts laiks.
    • Saskarsmes rotaļas un spēles.
    • Iknedēļas došanās uz kādu tuvējo mežu vai sporta laukumu.
    • Jāizceļ bērna pozitīvās iezīmes

    <- Sākums

    Pozitīvas savstarpējās attiecības un komunikācijas uzlabošana

    Neiropsihiatriskie traucējumi nereti ierobežo bērna un jaunieša uzvedības modeļus. Bieži vien to ir grūti pamanīt, jo cilvēka uzvedību ietekmējošās smadzeņu darbības īpatnības no malas nevar manīt. Tāpēc, piemēram, bērna ar UDHS grūtības fokusēt un noturēt uzmanību uz vēlamo nodarbi no malas var izskatīties pēc stūrgalvības vai niķošanās.

    Ja šādā situācijā pieaugušais sabar bērnu par sliktu uzvešanos, var rasties negatīvās saskarsmes loks, jo pieaugušais ir nepareizi novērtējis bērna prasmes un spēju rīkoties. Pieaugušā negatīvās atgriezeniskās saites dēļ bērna paštēls tiek iedragāts, un tas var izraisīt problemātisku uzvedību. Ļaunākajā gadījumā apkārtējie vēl tikai pievelk prasību grožus32. Tā vietā, lai sabārtu bērnu, pieaugušajam būtu jānomierina situācija, piemēram, sniedzot bērnam individuālu vadību un stiprāku atbalstu, sadalot attiecīgo uzdevumu sīkākos posmiņos un pazeminot prasības pašvadītajai darbībai.

    Kad pieaugušais pamana, ka bērna spējas un prasmes nav uzdevuma veikšanai atbilstošā līmenī un piedāvā viņam pastiprinātu atbalstu, attiecības veidojas uz pozitīva viļņa, turklāt piemērotais atbalsts izceļ bērna dotības. Uzvarētāji ir visi: bērns saņem pozitīvu atgriezenisko saiti par cenšanos pieaugušā vadībā, un pieaugušo priecē tas, ka viņš attiecīgajā situācijā spējis bērnu pareizi atbalstīt.

    No iepriekšminētā izriet, ka pozitīva pieaugušā attieksme un papildu atbalsta pie-dāvāšana veicina bērna konstruktīvu uzvedību, t. i., bērns turpina komunikāciju ar pieaugušo un turpina uzdevuma veikšanu. Šis ir tā dēvētais pozitīvās saskarsmes loks. Savukārt negatīva atgriezeniskā saite veicina iepriekš aprakstīto negativitātes loku.  

    Pieaugušajam jāpatur prātā, ka bērns vai jaunietis ar neiropsihiatriskiem traucējumiem darbojas vēlamajā veidā, ja vien prot un ir spējīgs tā darboties. Ja bērna prasmes un spējas nav pietiekamas, pieaugušā uzdevums ir iemācīt viņam citu rīcības veidu un sniegt atbalstu. Tāpat pieaugušā uzdevums ir pamanīt bērna veiksmes un pievērsties tām. Bērni un jaunieši visu laiku mācās dzīves prasmes. Bērniem ar īpaša atbalsta vajadzībām noteiktas prasmes ir jāvingrina un jāmācās katru dienu – turklāt, ļoti iespējams, ilgāk nekā citiem.

    Tāpat jāpatur prātā, ka bērna hronoloģiskais vecums vēl neliecina par viņa prasmju attīstības līmeni. Noteiktas bērna ar neiropsihiatriskām īpatnībām prasmes, piemēram, attiecību veidošanas prasmes, var būt vairākus gadus jaunāka bērna līmenī. Ikviens bērns jāatbalsta atbilstoši viņa vajadzībām, nevis vadoties pēc vecuma.33 Bērnam ar neiropsihiatriskām īpatnībām bieži vien ir ļoti neviendabīgs prasmju profils. Piemēram, bērns var viegli iemācīties grūtu svešvalodu un to labi pārzināt, tomēr viņam var būt problemātiski pašam apģērbties. Ar autismu nereti ir saistītas grūtības veikt dažādus ikdienas uzdevumus, bieži vien tas novērojams jau bērnībā.


    Konstruktīva attieksme pret bērna vai jaunieša nevēlamo uzvedību

    Pie pozitīvās saskarsmes pieder arī bērna nevēlamās uzvedības atstāšana bez ievērības reizēs, kad tās izpausmes ir vieglas un tā neapdraud nedz viņu pašu, nedz apkārtējos. Šādi ieteicams izturēties tāpēc, ka negatīva uzmanība, sabāršana vai uzkliegšana visdrīzāk pastiprinās negatīvo uzvedību. Ir labi uzsvērt vēlamās uzvedības mācīšanos, atalgot par to un ievērot vēlamās uzvedības izpausmes vai bērna centienus uzvesties vēlamajā veidā.34  


    Kopīga rotaļāšanās stiprina savstarpējās attiecības  

    Ciešas vecāku un bērna attiecības ir ļoti svarīgas. Tāpēc par saskarsmi un savstarpējām attiecībām ir jārūpējas. Bērns vai jaunietis ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ne vienmēr atsaucas uz vecāku saskarsmes ierosinājumiem, tādēļ vecāki var justies atstumti. Neskatoties uz to, vecāku un bērnu savstarpējā saikne ir aktīvi jāuztur. Piemēram, ar mazu bērnu var veidot tā saukto kopīgā uzmanības fokusa pieredzi (sk. 156. lpp.). Pieaugušais nosauc bērna redzeslaukā esošās lietas, abi kaut ko pamana, tādējādi saskarsme veidojas caur šiem vērojumiem. Tas ieteicams īpaši tajos gadījumos, kad bērns neuzņem tiešu kontaktu ar vecākiem vai kontaktējas pavisam nedaudz un savos novērojumos īpaši nedalās.

    Attiecības ar bērnu var stiprināt, kopīgi spēlējoties. Ar bērnu un jaunieti var arī dalīt viņa īpašās intereses – šādā gadījumā bērnam un pieaugušajam būs kopīgs interešu objekts (sk. piemēru 48.–49. lpp.).

    Pozitīvas attiecības ar bērnu var stiprināt, vecākiem kopā spēlējoties ar bērnu. Kopīgās rotaļās mammas vai tēta nedalītā uzmanība ir pievērsta bērnam, šādu uzmanību un klātbūtni bērni parasti izjūt kā ļoti patīkamu. Kopīgajiem rotaļu brīžiem ir jānosprauž laika robežas, un iepriekš bērnam jāpasaka, kad spēlēšanās beigsies, lai viņš spētu pārtraukt nodarbi norunātajā laikā. Tālākajā piemērā aprakstīta kādas mātes pieredze par šādiem kopīgās rotaļāšanās brīžiem kā pozitīvas saskarsmes stiprinātājiem.


    <- Sākums

    Komunikācijas uzlabošana

    Uzlabojot komunikāciju divu cilvēku starpā, atveseļojas arī viņu savstarpējās attiecības. Komunikācija tiek uzlabota, pastiprinot verbālo informāciju ar citiem saziņas līdzekļiem. Bērnam ar neiropsihiatriskiem traucējumiem bieži vislabāk palīdz uzskates materiāli. Tādi vizuālie materiāli kā priekšmeti, attēli un simboli var gan papildināt, gan aizstāt runu. Vizuālā komunikācija palīdz bērnam labāk saprast sarunbiedru teikto. Dažiem bērniem attēls ir vienīgais veids, kas viņam ļauj uztvert citu vēstījumu.37

    Piedāvājumā ir arī dažādi digitālie komunikācijas risinājumi. Komunikāciju var pastiprināt jebkurš saziņas līdzeklis, kas izmanto rakstzīmes un simbolus, piemēram, planšetdators. Bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskām īpatnībām jāatvēl pietiekams laiks, lai atbildētu uz saskarsmes iniciatīvu. Tam var būt nepieciešama minūte vai vairāk, citi šai brīdī uzdoti jautājumi bērnu tikai mulsina.

    PROBLEMĀTISKU AUDZINĀŠANAS SITUĀCIJU PROFILAKSE UN RĪCĪBAS MODELIS ŠĀDOS GADĪJUMOS


    Līsa Ahonena, pedagoģijas zinātnes doktore, izglītības pedagoģe, pedagoģijas konsultante

    Mazie cilvēki

    Svarīgi faktori bērna audzināšanā ir sirds siltums, pieņemšana, cieņpilna attieksme, konsekvence un elastīgums. Lai bērns varētu attīstīties, viņam vajadzīgs stabils un uzticams pieaugušais, kurš prot ne vien iedrošināt bērnu, bet arī nospraust robežas. Tomēr bērni ir ļoti atšķirīgi, tāpēc visus nevar audzināt vienādi. Vecākiem ir būtiski pieņemt faktu, ka viņu bērnam ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ir nepieciešams spēcīgāks atbalsts. Bērna īpatnības brīžiem ļoti apgrūtina spēju veikt ikdienas norises. Sava bērna pieņemšana palīdz atteikties no resursu patērēšanas, salīdzinot viņu ar citiem, un ļauj aiz neiropsihiatriskajām problēmām saskatīt bērna pozitīvās iezīmes.

    Pieaugušais – paraugs bērnam

    Gandrīz visi vecāki vēlas labi veikt savus mammas vai tēta pienākumus. Par nožēlošanu pārāk bieži darbā ar bērniem, kam nepieciešams lielāks atbalsts, dažādās darbības vidēs tiek izraudzīts problēmorientētais skatpunkts, no kura raugoties ikdienas izaicinājumu avots ir tikai un vienīgi bērns. Ja uz bērnu ar neiropsihiatriskiem traucējumiem audzināšanu raugāmies tikai no šī šaurā skatu leņķa, tā lielā mērā balstās uz bērna uzvedību un darbības gatavību regulējošām darbībām. Tādējādi tiek atstāta novārtā cita nozīmīga dimensija, saskaņā ar kuru sarežģītas pedagoģiskās situācijas balstās uz pieaugušā un bērna savstarpējām attiecībām. Svarīgi apzināties, ka ikdienas problēmas netiks atrisinātas, pārveidojot bērnu, bet gan mainot saskarsmes veidu un rīcības modeļus.

    Ikvienā no mums glabājas gabaliņš paša bērnības. Tas veids, kā uz mūsu spēcīgākajām emocijām ir atbildējuši bērnībā, izpaužas mūsu pašu uzvedībā, sastopoties ar spēcīgām emocijām mūsu bērnā. Mums ir jāapstājas un jāpadomā, vai mēs bērnībā esam drīkstējuši atklāti izpaust stipras emocijas. Vai pret mums attiecās iecietīgi un mūsu izjūt u spektrs tika pieņemts, vai arī tikām audzināti apspiest par negatīvajām uzskatītās emocijas. Un kāda gaisotne mūsu bērnībā valdīja saskarsmē? Vai nepatīkamās lietas bieži vien tika paslaucītas pagultē, vai varbūt situācijas tika risinātas ar pārspēka palīdzību, neliekoties ne zinis par otra emocijām un domstarpībām? Pieņemoša un bērnu cienoša audzināšana nozīmē izpratni par to, ka arī situācijā, kad viedokļi atšķiras, cilvēkiem nav jābūt konfliktā. Tikpat būtiski ir apjaust, ka visām jūtām dzīvē ir svarīgs uzdevums, un pieaugušā pienākums ir atbalstīt bērna emocionālo regulāciju.

    Lai kāda arī būtu bijusi mūsu pašu bērnība, mums ir visas iespējas kļūt par tādiem vecākiem, kādi gribam būt. Cieņpilna attieksme no pieaugušā puses prasa spēju izvērtēt savu rīcību un saprast, ko paņemt no savas bērnības piere-dzes un ko ne. Svarīgi ir arī apzināt savus saskarsmes modeļus – īpaši ikdienas situācijās –, kas bieži izraisa konfliktsituācijas. Vai mana uzvedība bērnu provocē vai nomierina? Savas rīcības izvērtēšana nav viegla, jo mums katram ir daudz aklo punktu attiecībā pašiem uz sevi. Apzināta savas rīcības izvērtēšana tomēr ir ārkārtīgi svarīga, tā palīdz saprast, ka ļoti daudzās situācijās notiek pēc principa “kā mežā sauc, tā atskan”. Vecākiem ieteicams meklēt atbalstu un padomu bērnu audzināšanas sarežģījumiem, kas ikdienā rada neziņu vai bezpalīdzības izjūtu. Somijā bērnu poliklīnikās un ģimenes konsultāciju centros vecāki var saņemt viegli pieejamu atbalstu sarežģītām audzināšanas situācijām. Somijā daudzos novados darbojas neiropsihiatriskie kouči, kas palīdz ģimenēm pielāgot ikdienas rīcības modeļus tā, lai tiktu ņemtas vērā bērna neiropsihiatriskās īpatnības.

    Pieaugušais bērnam vienmēr ir paraugs. Tas nozīmē, ka bērni ņem piemēru savai rīcībai no pieaugušo darbības un dažādās situācijās atkārto piemēra ceļā apgūto uzvedību. Piemēram, ir svarīgi padomāt, kā mēs bērna klātbūtnē runājam. Vai mēs kultivējam sarkastisku humoru, ko bērns visdrīzāk iztulko nepareizi? Un kā mēs komentējam citu cilvēku darbību? Vai citus aprunājam aizmuguriski, vai izsakāmies par viņiem ar cieņu? Mūsu ierastais rīcības veids bērnam ir kā karte, pēc kuras viņš mācās, kā šai pasaulē jāattiecas pret savām jūtām un vajadzībām un kā jāizturas pret apkārtējiem. Tieši šī iemesla dēļ vecākiem vajadzētu vispirms pievērsties savas rīcības izvērtēšanai. Tomēr arī paššaustīšanās un savu kļūdu uzskaitīšana nevienam nenāks par labu. Ir svarīgi iemācīties atpazīt savas stiprās puses vecāka lomā, kā arī būt iecietīgam pret tiem aspektiem, ko vēl nepieciešams izstrādāt. Mēs taču esam nevis roboti, bet cilvēki. Tāpēc “pietiekami labi” ir gana labi!

    Konsekventi, tomēr elastīgi

    Daudz dzirdētā klišeja par robežām un mīlestību ir ļoti patiesa. Konsekventa un saprotama ierasta kārtība bērniem rada drošības izjūtu un palīdz paredzēt nākamās norises. It īpaši bērnu ar neiropsihiatrisku diagnozi gadījumā ir jāpieņem, ka spontānas, pēkšņas darbības vai pēdējā brīža plānu maiņa nav labākais rīcības modelis. Tā kā mazā cilvēka prāts vēl ir visai neelastīgs, pēkšņas pārmaiņas var izraisīt dusmas un ieraut viņu emociju virpulī. Pat šķietami patīkamas nodarbes, teiksim, došanās pēc saldējuma, var ātri vien novest pie konflikta. Pieaugušais tad var būt nesaprašanā, kas bērnam lēcies. Mazais cilvēks vēl nav iemācījies   elastīgi izturēties pret situācijām, tāpēc pieaugušais viņam var šķist īsts diktators, jo bērnam nav ļauts lemt par sava laika izmantošanu. Bērns varbūt ir grasījies paspēlēt datorspēles vai parotaļāties ar lego, taču došanās pēc saldējuma izjauc viņa plānus. Arī pieaugušais pats justos līdzīgi, ja darbdienas vidū priekš-nieks pārtrauktu sekmīgi ritošu projektu un liktu ķerties pie kā cita. Konsekvence bērnaudzināšanā ietver skaidru dienas struktūru. Tie ir rīta un vakara rituāli, ēdienreizes un rotaļbrīži, kā arī – kas vissvarīgākais – regulārs miega režīms. Dažiem bērniem vakara rituāli var būt ļoti brīvas formas. Brīvlaikā vai nedēļas nogalēs bērns var palikt ilgāk augšā un beigt vakara gaitas, kad jūtas noguris. Tomēr šāda pieeja nestrādā ar bērniem, kam nepieciešama konkrēta shēma. Ja gulētiešanā vienreiz tiek pieļauta atkāpe, bērns saprot, ka arī citkārt tā var notikt. Šo iemeslu dēļ pieturēšanās pie nospraustajām robežām ievērojami samazina nevajadzīgus konfliktus.

    Pieaugušajam jāpatur prātā, ka viņš bērnam ir paraugs. Ar neelastīgu audzināšanu neelastīgu prātu elastīgu nepadarīsi. Pieaugušajam pašam ar savu rīcību jāparāda, ka patīkamas sadzīves vārdā ikvienam dažkārt jāmāk piekāpties. Elastīgumu iespējams vingrināt. Labs variants ir dot bērnam iespēju ietekmēt savu dzīvi un viņam svarīgas situācijas. Ļoti vienkāršs un bieži pielietots konkrēts paņēmiens – īpaši mazu bērnu gadījumā – ir ļaut bērnam pieņemt lēmumus attiecībā uz apģērbu, izvēloties no diviem piedāvātajiem variantiem. Ar lielākiem bērniem vecāku elastīgums atklājas, piemēram, risinājumorientētās sarunās, kad problēmas risinājums tiek rasts, izrunājoties un meklējot pieņemamus kompromisus. Robežas ir jānotur, taču to iekšienē jābūt pietiekamai brīvībai. Profilakse konsekventai audzināšanai ir ļoti svarīga. Piemēram, ja bērnam vakarā ir grūti beigt spēlēties un doties mazgāties, bērns jau brīdi iepriekš jābrīdina, ka būs jābeidz rotaļāties. Lielisks veids ir konkrēti parādīt rotaļāšanās laika ilgumu uz pirkstiem. “Pieci pirksti laika” var nozīmēt, teiksim, 15 minūtes. Pieaugušais ar regulāriem starplaikiem atgādina bērnam “vēl trīs pirksti, un tad liksim nost mantiņas”, kamēr pienācis laiks beigt rotaļas. Tieši tāpat var rīkoties arī ar datorlaiku. Ja bērns var pamazām pierast pie domas, ka drīz būs jāpāriet pie citas darbības, pārejas brīži norit daudz patīkamākā veidā.

    Profilaksē būtiski ir atkārtot uz bērnu attiecināmās prasības, piemēram, pirms ciemošanās vai došanās uz veikalu. Jāpārrunā, kādu uzvedību attiecīgā situācija prasīs, cik ilgu laiku tas viss aizņems un kā pieaugušais paziņos par nepieciešamību doties mājās. Pirms iešanas uz veikalu jāizrunā, ko šodien pirksim. Iespēju robežās verbālo informāciju ieteicams pastiprināt ar attēliem. Maziem bērniem labi noder iepirkuma saraksts attēlu veidā, tas ļauj viņiem palīdzēt iepirkšanās procesā. Kad prasības ir pārrunātas, vecākiem jāpārliecinās, vai bērni atceras un saprot šīs norādes. Var lūgt, lai bērns kopīgi norunāto pārstāsta saviem vārdiem.


    Tomēr nekādi profilakses pasākumi nedarbosies, ja pieaugušais būs izvirzījis nereālas prasības bērna uzvedībai un darbībai. Ir neiespējami gaidīt, ka bērns ar UDHS spēs bērnu rotaļistabā pacietīgi gaidīt savu kārtu vai klusiņām nosēdēs baznīcā visu laulību ceremonijas laiku tāpēc vien, ka tā norunāts ar vecāku. Šī iemesla pēc pieaugušajam ieteicams jau iepriekš pārdomāt, kādas prasības tieši viņa bērnam būs atbilstošas un taisnīgas, tāpat arī jāatsakās no bērna salīdzināšanas ar citiem vienaudžiem. Profilakse – tas ir arī rīcības modelis sarežģītās situācijās. Ko darīsim, ja bērns baznīcā vairs nespēs mierīgi nosēdēt? Varbūt viņš varētu knibināties ap magnētiņiem, vai varbūt apsēdīsimies tādā vietā, kur ik pa laikam, nevienu netraucējot, var izlocīt kājas? Ko darīsim, ja bērns zaudēs pacietību? Vai bērnam varētu palīdzēt elpošanas vingrinājumi vai pasēdēšana pieaugušajam klēpī?

    Konfliktsituācijas

    Sarežģītās audzināšanas situācijās, it īpaši tādās, kas bieži atgadās vienos un tajos pašos apstākļos, pie bērna izturēšanās skaidrojuma parasti var nonākt ar divu jautājumu palīdzību. Vai bērns prot darīt tā, kā no viņa gaida? Vai bērns grib darīt tā, kā no viņa gaida? Šos jautājumus pieaugušais var pārdomāt pie sevis vai uzdot bērnam. Parasti skaidrība par bērna problemātiskās uzvedības cēloņiem rodas jau ar pirmo jautājumu. Bērns nonācis situācijā, kur viņa spējas tikt galā ar notiekošo ir uz galējās robežas. Šīs grūtības uz ārpusi izpaužas problemātiskas uzvedības veidā. Ja bērns vēl īsti neprot atpazīt un regulēt savas emocijas, var gadīties tādi brīži kā, piemēram, galda spēlē, kad vilšanās par, kauliņu metot, uzkritušo ciparu var būt iemesls agresīvai uzvedībai. Šādos brīžos pieaugušajam jāsaprot, ka bērnam nepieciešams konkrēts atbalsts, regulējot radušās emocijas un to izraisīto uzvedību. Bērns tīšām neuzvedas “slikti”, viņš vienkārši vēl nespēj citādāk uzvesties.

    Uz spēcīgām emocijām būtu ieteicams atbildēt empātiski. Uzvedības regulācija nav iespējama, pirms uzvedības pamatā esošās jūtas nav noregulētas. Esot spēcīgu emociju varā, bērna darbību vada jūtas, nevis apzinātais prāts. Spēcīgu emociju ietekmē mēs visi sakām un darām to, ko pēcāk nožēlojam. Spēcīgas emocijas mums bieži vien neļauj sadzirdēt saprāta balsi. Turklāt apelēšana pie noteikumiem un loģikas tikai efektīvi provocē situāciju. Savukārt empātija lieliski nomierina emocijas. Būtisks pieaugušā uzdevums ir parādīt bērnam, ka viņš tādās reizēs palīdzēs, būdams par konkrētu atbalstu emociju regulēšanā.

    Pie emocionālās regulācijas atbalsta pieder attiecīgo jūtu nosaukšana vārdā empātiskā veidā. “Es redzu, ka tu esi ļoti dusmīgs. Vai tu sadusmojies par to, ka tev uzkrita vieninieks?” Ja emocijas ir ļoti stipras, runāšanu ieteicams atlikt uz tādu brīdi, kad bērns ir nedaudz nomierinājies. Pie empātiskas attieksmes pieder tas, ka pieaugušais ar savu izturēšanos un rīcību norāda bērnam, ka viņu pieņem, kaut arī neatbalsta viņa rīcību. Piemēram, bērns vienmēr var iesēsties klēpī, lai ko arī būtu nodarījis. Tomēr piespiedu kārtā nevienam nav jānāk klēpī, izņemot gadījumus, kad bērna rīcība apdraud viņu pašu vai citus. Kad bērns mana, ka pieaugušais nenoniecina viņa emocijas un piedzīvoto, spēcīgās jūtas pamazām norimstas. Pati situācijas apspriešana jāatstāj uz to brīdi, kad bērns ir pilnībā nomierinājies un spēj par to runāt. Šādā sarunā ieteicams izmantot vizuālos materiālus, piemēram, emociju kartītes. Ļoti labi noder pie konflikta novedušo situāciju uzzīmēt tāda kā vienkāršota komiksa veidā.

    Diemžēl vecmodīgās audzināšanas metodes joprojām spēcīgi veido pieaugušo cilvēku domu gaitu. Daudzi baidās, ka, konfliktsituācijā attiecoties pret bērnu ar mīlestību un empātiju, zaudēs savu autoritāti un apliecinās, ka šāda uzvedība ir pieļaujama. Tomēr ne par ko tādu nav ne runas. Kā iepriekš rakstīju, esot spēcīgu izjūtu virpulī, bērna prātu un ķermeni ir pārņēmušas emocijas, un šādā stāvoklī viņš spēj uztvert tikai emociju valodu. Autoritārs un bargs audzināšanas stils tikai provocē bērna problemātisko uzvedību un pamet viņu vienu ar savām jūtām. Ja bērns atkārtoti paliek bez pieaugušo atbalsta savu emociju regulēšanā, viņam nav iespējas vingrināt šīs prasmes. Ļaunākajā gadījumā tas var novest pie emociju apspiešanas, problemātiskas uzvedības pastiprināšanās un uzticības attiecību pavājināšanās.

    Ja pieaugušais zina, ka bērns prot rīkoties no viņa prasītajā veidā, par iemeslu problemātiskai uzvedībai var būt tas, ka bērns to negrib darīt. Tipisks piemērs šeit būtu skolēns, kas lieliski spēj tikt galā ar mājasdarbiem, taču, kolīdz jāsēžas pie uzdevumu veikšanas, vienmēr činkst. Šādos gadījumos pieaugušais var aiz izmisuma nonākt pie atkārtotām sadursmēm ar bērnu un kā risinājuma metodi pielietot bardzību, draudus vai uzpirkšanu. Auglīgāk tomēr būtu kopīgi apspriest situāciju, fokusējoties uz risinājumu. Ja pieaugušais vēsta bērnam, ka patiesi interesējas par viņa domām un skatījumu, bērns visdrīzāk labprāt izies uz dialogu. Iztirzājot situāciju, var atklāties, ka negribēšanas iemesls ir tas, ka bērns neredz jēgu pildīt mājasdarbus. Varbūt bērnam šķiet, ka jau skolā ir pietiekami mācījies un mājasdarbi ir tikai kavēklis, kas traucē patīkami pavadīt brīvo laiku. Tādos gadījumos pieaugušajam jāpamato mājasdarbu nepieciešamība. Mājasdarbi māca bērnam uzņemties atbildību, kas savukārt ir vajadzīga daudzās dzīves jomās gan šai vecumā, gan pieaugušā dzīvē. Citkārt problēma var būt tā, ka bērns negrib mājasdarbus pildīt, tikko no skolas pārnācis, jo vispirms vēlas atvilkt elpu. Tādā gadījumā var kopīgi nolemt, cikos turpmāk bērns ķersies pie mājasdarbiem.

    Atbalsts ikdienā

    Bērniem ar neiropsihiatrisku diagnozi ikdienas situācijās parasti nepieciešama daudz spēcīgāka darbības vadība un atbalsts nekā citiem. Piemēram, bērns ar labām rīcības vadības prasmēm jau sākumskolas vecumā pilnīgi patstāvīgi tiek galā ar daudziem darbiņiem mājās, teiksim, ar savas istabas sakārtošanu. Toties jaunietim, kam savas darbības virzīšana un uzsākšana ir apgrūtināta, vēl ilgi nepieciešama konkrēta vadība. Te nu atkal mums, pieaugušajiem, jāatceras, ka nedrīkstam bērnus un jauniešus uztvert tikai kā sava vecuma pārstāvjus, uz viņiem jāraugās kā uz indivīdiem. Tad mēs sapratīsim, ka bērnu attīstība ir individuāla, nevis piesaistīta attiecīgajam vecumposmam.

    Daudziem bērniem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem ieteikums sakārtot savu istabu ir pilnīgi nesaprotams. Šāda norāde ir pārāk plaša un abstrakta, bērns nezina, ar ko sākt. Tā nu istaba paliek nekārtota, vai laiks tiek nejēdzīgi notērēts, neproduktīvi veidojot dažādu priekšmetu kaudzītes. Tāpēc ikdienas atbalsta pamatā ir sistemātiskums. Plāns ļauj bērnam apjaust, no kā jāsāk, kādā secībā uzdevumi jāveic un kam nepieciešamības gadījumā prasīt palīdzību. Vispārinātā rīcības vadības pamatshēma ir lielisks palīgs, gan pildot mājasdarbus, gan kārtojot istabu. Tālāk aprakstīto shēmu ieteicams pielāgot dažādām ikdienas situācijām un to plānošanā. Tiem bērniem, kas savas rīcības strukturēšanā vadās pēc attēlu norādēm, šo shēmu ieteicams atveidot vizuāli.

    • Noklausos norādījumus. (Kas jādara? Kāpēc jādara?)
    • Izplānoju. (Kā es to paveikšu? Kādi rīki būs vajadzīgi? Cik laika tas man prasīs? Kā pieaugušais man palīdzēs?)
    • Veicu uzdevumu.
    • Novērtēju. (Kā man veicās? Kas izdevās labi? Kādas prasmes vēl jāvingrina? Ko darīšu pēc tam?)

    Attiecībā uz istabas kārtošanu šo shēmu var pielāgot šādi – konstatējam, ka istaba ir nekārtīga, tātad tā jāsakārto. Ģimenes dzīvesstils nosaka to, vai istaba jākārto reizi nedēļā jau iepriekš norunātā laikā vai sakārtošana ietilpst ikdienas struktūrā. Šai sakarā ir būtiski pārdomāt arī to, kāpēc vispār istaba ir jākārto un jātīra. Ļoti neefektīvi ir tādi paskaidrojumi kā: “Nu, vienkārši šad tad ir jāsakārto istaba.” Vai: “Tu taču zini, ka istaba ir jāsakārto.” Bērni, it īpa ši bērni ar neelastīgu domāšanu, vāji pakļaujas noteikumiem, kuru pamatā esošo loģiku nesaprot. No pieaugušā viedokļa gluži loģisks fakts (istaba ir jāsakārto) bērnam var likties pilnīgi absurds. Kad darāmais un tā pamatojums ir ieskicēti, darbība jāizplāno, sadalot to sīkākos posmos. Pieaugušais atbalsta bērna darbību, piemēram, sniedzot atsevišķas norādes (“ieliec netīrās drēbes veļas grozā”, “aiznes netīros traukus uz virtuvi”, “saklāj savu gultu” utt.), vai arī bērns pats izsecina darbību secību pēc vizuālām vai rakstītām norādēm. Pozitīva atgriezeniskā saite visa procesa gaitā uztur bērna motivāciju un nostiprina viņa izpratni par šīs nodarbes patīkamo raksturu. Kad darbs padarīts, jāizvērtē, kā ar to veicies. Kuri uzdevumi gāja viegli? Kāpēc? Tāpat svarīgi saprast, kuras darbības šķita grūtas un kā tās turpmāk varētu darīt citādāk un atvieglot.

    Ārkārtīgi svarīga ikdienas atbalsta procesā ir pozitīvā atgriezeniskā saite, kuras nozīmi apstiprina daudzi zinātniski pētījumi. Īstajā brīdī par īsto darbību sniegta patiesa pozitīva atgriezeniskā saite ceļ bērna iekšējo motivāciju, kas ir tieši saistīta ar patīkamāku uzvedību. Pozitīva atgriezeniskā saite darbojas vienīgi tad, ja bērns jūt to, ka pieaugušais tā tiešām domā. Formālie “paldies” un “malacis” nolīst kā pīlei ūdens vai ļaunākajā gadījumā pat provocē problemātisku uzvedību. Visiem zināms, ka tas, kam mēs pievēršam uzmanību, kļūst stiprāks un pieaug. Mūsu, pieaugušo, uzdevums ir izlemt, kādām lietām mēs piegriežam vērību. Vai mēs ikdienā izceļam tos jautājumus un tās situācijas, kurās bērns nedarbojas tā, kā mēs vēlētos, vai pievēršam uzmanību veiksmīgajiem brīžiem?

    Pozitīvas atgriezeniskās saites sniegšana dažkārt var likties sarežģīta. Somu kultūrā joprojām dzīvo uzskats, ka par normālu uzvedību nav jāsaka “paldies” vai ka bērns kļūs iedomīgs, ja viņu par daudz slavēs. Kas viegli padodas un liekas normāli vienam, otram nebūt tā nav. Tāpēc aktīvam bērnam, kam ir grūtības noturēt uzmanību, būtu jāpateicas par tiem sīkajiem brīžiem, kad viņš ir spējis mierīgi pa-gaidīt vai klausīties, tāpat jāpaslavē kautrīgs bērns situācijās, kur viņš uzdrīkstējies piedalīties kopīgā darbībā. Patiesas uzslavas un pateicība bērnam nesakāps galvā, bet gan iedrošinās viņu spert soli ārpus savas komfortzonas un pamēģināt tādas iemaņas, kas vēl šķiet sarežģītas.  


    Avoti un papildu literatūra:

    • Ahonen, L. 2017. Haastavat kasvatustilanteet. Lämpimän vuorovaikutuksen käsikirja. PS kustannus, Jyväskylä.
    • Aro, T. & Laakso. M.-L. (red.) 2011. Taaperosta taitavaksi toimijaksi. Itsesäätelytaitojen kehitys ja tuke-minen. Niilo Mäki Instituutti (Nīlo Meki institūts).
    • Greene, R. W. 2010. Tulistuva lapsi. Uusi lähestymistapa helposti turhautuvien ja joustamattomien lasten ymmärtämiseen ja kasvattamiseen. FinnLectura, Helsinki.


    <- Sākums

    Ģimenes skola POP

    Ģimenes skola POP® (preschool overactivity programme, tulkojumā: “pirmsskolas pārliecīgas aktivitātes programma”) ir strukturēta metode 3–6 gadus veciem bērniem ar uzvedības problēmām un viņu vecākiem. Šo metodi izveidojušas bērnu psihiatres Džoanna Bārtone un Seija Sandberga, tās pamatā ir kognitīvi biheiviorālā un sociālās apguves teorija. Desmit nedēļu programma piedāvā pozitīvus paņēmienus konstruktīvākai ikdienai un bērna attīstības atbalstam. Bērna uzvedības problēmas var būt saistītas ar UDHS, izaicinošu uzvedību vai biheiviorālajiem traucējumiem. Ģimenes skola ir zema sliekšņa programma, bērnam nav jābūt konstatētiem noteiktiem simptomiem vai diagnozēm, un nav nepieciešams nosūtījums, vecāki var tieši sazināties ar ģimenes skolas rīkotājiem. Lai pieteiktos šai kursā, pietiek ar vecāka raizēm par bērna attīstību vai izaicinošu uzvedību. Tādējādi šai programmā iespējami agrīnā posmā var iesaistīties pēc iespējas vairāk to, kam tā nepieciešama.

    Ģimenes skolā darbojas vecāku grupa, bērnu grupa un notiek arī ģime nes skolas vadītāju apmācība. Vecāku grupas mērķis ir veicināt audzināšanas prasmes un paļaušanos uz sevi gadījumos, kad bērnam ir uzvedības problēmas. Vecāki un profesionāļi saņem informāciju par problemātisku uzvedību, uzzina paņēmienus ikdienas situāciju vadībai un pozitīvai bērna atbalstīšanai. Bērnu grupas mērķis ir mazināt bērnu traucējošo uzvedību, mācot viņiem sociālās prasmes, kā arī uzmanības fokusa noturēšanu.

    Ģimenes skolas grupu vadītāju apmācību mērķis ir iedzīvināt veiksmīgus uzvedības modeļus, kā arī pēc iespējas plaša informācijas izplatīšana. Ģimenes skolas ietvaros tiek arī veidots grupas dalībnieku tīkls. Šo metodi var piemērot arī skolas vecuma bērnu un viņu vecāku atbalstīšanai.

    Saņemot objektīvu un mūsdienu pieejai atbilstošu informāciju, kā arī ieteikto darbības modeļu pamatojumu, vecāku izpratne par bērna uzvedību aug. Konstruktīvu metožu pielietošana ikdienā un atteikšanās no bērna sodīšanas vecākos palielina pārliecību, ka viņi vada un tiek galā ar situāciju, kā arī uzlabo ģimenes locekļu savstarpējās attiecības un gaisotni. Līdz ar to mazinās arī bērna uzvedības traucējumu risks. Vecākam sajūtoties spējīgam vadīt situāciju, viņš veiksmīgāk tiek ar visu galā, ikdiena vairs nešķiet tik haotiska, un atliek vairāk  laika un resursu pāra attiecību uzturēšanai. Tas viss atspoguļojas arī darba dzīvē, pieaug darba ražīgums, un samazinās nepieciešamība ņemt atbrīvojumu no darba.41

    Vecāku viedoklis un pieredze saistībā ar sava bērna simptomiem un ikdienas izaicinājumiem iegūst citu mērogu, dzirdot grupas biedru pieredzi. Pieaug apziņa par savām spējām pildīt mātes vai tēva lomu, un samazinās sociālās izolētības sajūta.

    Saņemtā veiksmes pieredze un pozitīvā uzmanība stiprina bērnu pašapziņu. Ar rotaļu un citu kopīgu nodarbju palīdzību iemācītie pašregulācijas paņēmieni, piemēram, savas kārtas gaidīšana un citu cilvēku ievērošana, palīdz veidot un uzturēt savstarpējās attiecības. Ģimenes skolas piemērošana skolas vecuma bērniem un jauniešiem apvienojumā ar faktoloģisku informāciju attiecībā uz viņu problēmām un sadzīvošanu ar tām motivē un veicina šo bērnu un jauniešu iesaistīšanos atbalsta pasākumos (ikdienas atbalsts, rehabilitācija, ārstēšana ar medikamentiem).

    Vadītāju apmācībā profesionāļi apgūst jaunas metodes un iemaņas. Tādējādi pieaug prasme apieties ar bērniem, kuriem izpaužas uzvedības problēmas, un saprasties ar viņu vecākiem, kā arī uzlabojas darba motivācija. 


    <- Sākums

    Emocionālo prasmju vingrināšana

    Bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem pašregulācija un ar to saistītā emocionālā regulācija nereti sagādā problēmas. Par šāda bērna emocionālo regulāciju, ilgāk nekā parasts, jārūpējas vecākiem vai citiem tuvajiem pieaugušajiem, bērnam nepieciešams pieaugušā atbalsts gan problemātisku izjūtu, gan citu emociju apstrādē. Iekams bērns ar pieaugušā palīdzību iemācās atpazīt, izpaust un pārvaldīt savas emocijas, viņš bieži vien rīkojas impulsīvi un emociju ietekmē. Bērna un jaunieša ar neiropsihiatriskiem traucējumiem emocionālo prasmju attīstība bieži vien notiek lēnāk nekā attiecīgā vecuma cilvēkiem vidēji. Bērniem un jauniešiem ar autismu grūtības atpazīt un izpaust emocijas bieži vien turpinās līdz pat pieaugušā vecumam. Viņiem ir arī grūti uztvert un ņemt vērā apkārtējo emocijas.

    Vingrinot emocionālās prasmes, jāpiegriež vērība šādiem faktoriem:

    • Jāpieņem bērna problemātiskās jūtas un jānosauc tās vārdos vai jāparāda ar attēlu palīdzību tā, lai bērns saprastu. Piemēram, var sacīt: “Tu esi ļoti bēdīgs. Tā var būt. Nāc, pasēdi man klēpī, kamēr nomierināsies.”
    • Pozitīvās emocijas jāpauž arī ar sejas izteiksmi un žestiem. Tas pastiprina bērnam sniegto informāciju par pozitīvajām emocijām, un saskarsmē šīs emocijas pielīp arī bērnam.42
    • Bērnam jāiemāca paciest arī spēcīgas emocijas, kā arī jāliek viņam saprast, ka nevienas jūtas – nedz pozitīvās, nedz negatīvās – neilgst mūžīgi. Emocijas nāk un iet, un mums jāmācās ar tām apieties.
    • Jāpalīdz regulēt bērna vai jaunieša mentālās aktivitātes līmeni un jāpārliecinās, ka dienaskārtība ir atbilstoša viņa aktivitātes līmenim un prasmēm.
    • Bērnam jāiemāca pamanīt ne vien savas, bet arī citu emocijas. Pieaugušajam tās jānosauc vārdā.43
    • Jāpatur prātā, ka “bērns uzvedas labi, ja vien to spēj”. Ja viņš neuzvedas vēlamajā veidā, tātad vai nu bērna prasmju, vai mentālās aktivitātes līmenis nav atbilstošs. Kad sarežģītas emocijas bērnam kādā situācijā neļauj darboties vēlamajā veidā, prasības acīmredzot ir neatbilstošas bērna spējām.
    • Pieaugušajam jāpaliek līdzās aizkaitinātam bērnam, jāpaņem tas klēpī vai pie rokas; jāsniedz atbalsts situācijā, kurā emocijas pārsniedz bērna spēju tikt ar tām galā.44
    • Bērnam jāsniedz drošības sajūta un jāgādā, lai bailes nesāktu pārāk ierobežot bērna dzīvi. (Jāievēro, ka bailes piederas bērnībai, tās sargā no iespējamām briesmām. Tomēr bērniem ar neiropsihiatriskiem traucējumiem bailes var būt visai izteiktas. Tās var veicināt arī sensorais jutīgums. Taču citkārt bērns ar neiropsihiatriskām īpatnībām var būt ļoti bezbailīgs – ja viņam ir pazemināts jutīgums, augsts sāpju slieksnis un izpaužas tieksme pēc spēcīgiem sensoriem stimuliem, lai aktivizētu maņas.)


    <- Sākums

    Atbalsts emocionālās impulsivitātes un neelastīgas uzvedības situācijās

    Vilšanās un frustrācija ir raksturīgas bērnības emocionālās dzīves sastāvdaļas. Bērns tikai vingrina savas prasmes un iepazīst apkārtējo pasauli, tāpēc gadās situācijas, kurās viņš nespēj attaisnot savas cerības un arī viņa prasmes nav pietiekamas. Bērnam jāiemācās pieņemt problemātiskās emocijas, kas šādos gadījumos rodas. Ļoti bieži tādās situācijās bērna emocionālās prasmes vēl nav pietiekami attīstītas, lai tiktu galā ar savu agresiju.⁴⁶ Bērna centieni būt elastīgam bieži vien beidzas ar agresivitāti un nepakļaušanos. Pieaugušā kļūda ir uz neelastīgumu atbildēt ar neelastīgumu.

    Pieaugušā uzdevums ir attiekties pret bērna vai jaunieša neelastīgo uzvedību mierīgi un ar sapratni. Te noder atcerēties, ka bērns tikai vingrina savas darbības pielāgošanas iemaņas, un saprast, ka bērnam un jaunietim ir ļoti daudz jātrenējas, iekams viņš spēj savu uzvedību padarīt elastīgāku. Bērnam jāpārvalda daudzas pašregulācijas prasmes, lai viņš spētu pielāgot savu darbību atšķirīgām darbības vidēm⁴⁷. It īpaši maziem bērniem šīs prasmes ir ļoti ierobežotas un emocionālā regulācija vēl nav pietiekami attīstīta. Autisma gadījumā ir problēma pašam pielāgot dažādus uzvedības modeļus atšķirīgām situācijām un vidēm, kas var izpausties kā neelastīga uzvedība. Situācijās, kurās bērns vai jaunietis izturas neelastīgi, dažkārt noder piedāvāt viņam divas izvēles iespējas.

    Neelastīgas uzvedības pamatā var būt bailes zaudēt paškontroli situācijā, kad bērnam vai jaunietim prasa darīt ko neierastu. Cilvēkiem ar autismu neelastīgu uzvedību izraisa arī grūtības izprast citu cilvēku viedokli. Šādos brīžos ir svarīgi viņam atklāt citu cilvēku skatījumu un ar viņa paša rīcību saistītās cēloņsakarības. Kad cilvēks ar autismu saprot, ka viņa darbība nevirza viņu uz pašam labvēlīgu iznākumu, viņam būs vieglāk mainīt savu izturēšanos. Ja tādam cilvēkam prasa mainīt uzvedību, šo prasību nepamatojot, viņš visdrīzāk nesāks uzvesties citādi.

    Neelastīga uzvedība var liecināt arī par to, ka konkrētajā situācijā bērnam vai jaunietim ar neiropsihiatriskiem traucējumiem stress ir pārāk liels. Šādā gadījumā pieaugušajam, pirms ķerties pie jebkādas citas darbības, vispirms jāfokusējas uz stresa mazināšanu.

    Emociju un darbības impulsi aizrauj sev līdzi – it īpaši bērnu ar UDHS. Pirms bērna emocionālā regulācija attīstījusies, viņam ir grūti pretoties spēcīgiem impulsiem. 

    Stipru emociju izlādes bieži ir arī visai biedējoša pieredze, šādos gadījumos pieaugušā klātbūtne rada drošības sajūtu. Bērns uz brīdi pazaudē savas uzvedības vadību. Tā kā bērnam ar īpaša atbalsta vajadzībām emocionālā pašregulācija ir apgrūtināta, viņam nepieciešams lielāks apkārtējo pieaugušo atbalsts nekā bērnam, kam nav īpašu grūtību atpazīt un regulēt savas emocijas. Cilvēki ar īpaša atbalsta vajadzībām mēdz arī vieglāk pārņemt citu emocijas.



    Noskaņojuma skalā trīs reizes dienā (no rīta, pēcpusdienā un vakarā) jāatzīmē savs emocionālais stāvoklis. 
    Atzīmes noskaņojuma skalā var veikt bērns vai jaunietis viens pats vai kopā ar pieaugušo.
    Krāsas noskaņojuma skalā:

    Zaļš:
    Mans noskaņojums ir mierīgs vai priecīgs.

    Darbošanās veicas viegli. Norādījumi. 
    Varu mācīties un izmēģināt visu ko jaunu.

    Dzeltens:
    Mans noskaņojums ir nedaudz nomākts.

    Norādījumi. Es varētu nedaudz atpūsties vai padarīt kaut ko patīkamu. Šai brīdī nevajag sevi vēl vairāk noslogot.

    Sarkans:
    Mani māc nogurums. Izjūtu dusmas vai aizkaitinājumu.

    Norādījumi. Man nepieciešams atpūsties. 
    Ja vajadzēs atbalstu, kāds man palīdzēs.


    Situācijām, kas bērnu vai jaunieti sadusmo, var noderēt dusmu dienasgrāmata. Tā sniedz iespēju izvērtēt, kā varētu rīkoties nākamreiz, lai izvairītos no līdzīgas notikumu gaitas. Dienasgrāmatā kopīgi ar bērnu jāieraksta atbildes uz šādiem jautājumiem.

    • Kur tu biji, kad sadusmojies? Piemēram, savā istabā, vannasistabā, klasē, dzīvojamajā istabā, virtuvē, priekšnamā, pagalmā, gaitenī vai kur citur.
    • Kas notika? Piemēram, tevi ķircināja, kāds paņēma kādu tavu lietu, kāds ar tevi sākstrīdēties, kāds izdarīja vai pateica kaut ko tādu, kas tev nepatika, tu nejēdzīgi izturējies, tev kaut kas neizdevās vai kas cits.
    • Kas tobrīd bija klāt?
    • Ko tu darīji? Piemēram, piecreiz dziļi ieelpoji, aizgāji prom un devies nomierināties, kliedzi, raudāji, izstāstīji pieaugušajam, nelikies ne zinis, pateici, ka negribi strīdēties, domāji par kaut ko patīkamu un nomierinošu, siti, kaut ko saplēsi, izstāstīji citiem bērniem vai tamlīdzīgi.

    • Cik ļoti sadusmojies? Piemēram, biji zvērīgi nikns, ļoti dusmīgs, vidēji dusmīgs vai nemaz nedusmojies.
    • Kā tevi apmierina tava rīcība? Piemēram, ļoti apmierina, apmierina, vajadzēja uzvesties citādāk, žēl, ka tā izturējies.

    • Kā vēl bērns vai jaunietis un pieaugušais būtu varējuši uzvesties šai situācijā?
    • Pieaugušais beigās uzraksta atbalsta teikumu bērna vai jaunieša pašapziņas stiprināšanai.

    Avots: Juusola, M. 2015. Rajat kuntoon! Puolensa pitämisen ja omasta hyvinvoinnista  huolehtimisen taito, 38.–39. lpp. Redfina, Helsinki

    Atsauces:

    1. Sandberg 2018, 42.–45. lpp.
    2. Heydt 2017, 162. lpp.
    3. Dufva & Koivunen 2012, 174. lpp.
    4. Tompuri 2016, 48. lpp.
    5. Tompuri 2016, 53.–54. lpp.
    6. Autisma pētnieks Pēters Vermeilens sarakstījis grāmatu par cilvēku ar autismu kontekstuālo aklumu. Grāmatas angļu versija: Peter Vermeulen, Autism as Context Blindness, AAPC Publishing, 2013.
    7. Sandberg 2018, 45. lpp.
    8. Šis uzskaitījums daļēji ņemts no Somijas Autisma un Aspergera apvienības rokasgrāmatas Autismikirjon lapsi kouluiässä (“Skolas vecuma bērns ar autiskā spektra traucējumiem”).
    9. Siri 2015, 7. lpp.
    10. Heydt 2017, 86.–87. lpp.
    11. ADHD-liitto 2017, 13. lpp.
    12. Siri 2015, 1.–16. lpp.
    13. Templa Grandina savās grāmatās Thinking in Pictures un The Way I See It (“Domāt attēlos” un “Es redzu tā”).
    14. ADHD-liitto 2017, 12. lpp.
    15. ADHD-liitto 2017, 18. lpp.
    16. ADHD-liitto 2017, 18. lpp.
    17. Heydt 2017, 43. lpp.
    18. Higiēnas vadlīnijas atrodamas, piemēram, Somijas Autisma fonda rokasgrāmatā Seksuaaliterveyttä ja suhdetaitoja (“Seksuālā veselība un attiecību prasmes”), 80.–81. lpp.
    19. Szegda & Hokkanen 2009, 19.–20. lpp.
    20. ADHD-liitto 2017, 14.–15. lpp.
    21. Heydt 2017, 46. lpp.
    22. Dufva & Koivunen 2012, 174. lpp.
    23. Turpat.
    24. Luckett, Bundy & Roberts 2007.
    25. Jarrold 2003.
    26. Baker 2000.
    27. Courtney & Nolan 2017. Touch in Child Counselling and Play Therapy: An Ethical and Clinical Guide. Taylor & Francis. Somijas Teraspēles apvienības vietne https://theraplay. fi/theraplay-yhdistys/mita-on-theraplay-2/mita-on-theraplay/ (lasīts 24.10.2018.).
    28. Papildinformācija par lego terapiju: International LEGO Therapy Advocacy for Autistic Kids, http://asdaid.org/.
    29. Davidson 2015; Lindsay, Hounsell & Cassiani 2017.
    30. Emociju attēlus un noskaņojuma skalu var atrast Tamperes pilsētas
    vietnē, sadaļā par bērnu un jauniešu neiropsihiatrisko problemātiku:
    https://www.tampere.fi/sosiaali-ja-terveyspalvelut/lapsiperheidenpalvelut/nepsy/selviytymiskeinot/kuvat.
    html#tunteidenhahmotus.
    31. Dotie padomi ņemti no Sandberg 2018, 34.–53. lpp.
    32. Negatīvās saskarsmes loks: Juho Honkasilta & Erja Sandberg 2013.
    33. Erjas Sandbergas lekcija Adhd ja kasvun tukeminen varhaiskasvatuksessa ja esiopetuksessa, 24.04.2018.
    34. Kuosmanen u. c. 2017, 72. lpp.
    35. Kuosmanen u. c. 2017, 73. lpp.
    36. Kuosmanen u. c. 2017, 113. lpp.
    37. Heister-Trygg 2015, 31. lpp.
    38. Heister-Trygg 2015, 19. lpp.
    39. Heister-Trygg 2015, 19. lpp.
    40. Heister-Trygg 2015, 19.–20. lpp.
    41. Daudzi pētījumi liecina, ka pat īslaicīgām intervencēm, piemēram, strukturētajai vecāku konsultēšanai (ģimenes skola), ir ļoti labvēlīga ietekme uz bērniem ar UDHS, izaicinošu uzvedību vai biheiviorālajiem traucējumiem (piem., Duodecim 2015, 131. lpp. un Eeva-Liisa Salmi, 2008, pētījums par ģimenes skolu POP).
    42. Marjamäki u. c. 2016, 58. un 80. lpp.
    43. Sandbergas lekcija, 24.04.2018.
    44. Marjamäki u. c. 2016, 58.–57. lpp.
    45. Sandbergas lekcija, 24.04.2018.
    46. Sandbergas lekcija, 24.04.2018.
    47. Ahonen 2017, 39. lpp.

    Pirkumu grozs

    Pirkumu grozs ir tukšs.