Lasītājam

Ikvienam bērnam ir tiesības tiekties uz zvaigznēm. Apkārtējās vides un pieau­gušo uzdevums ir pēc iespējas vairāk atbalstīt bērnu. Doma par šo grāmatu radās tāpēc, ka labi zinām: būt par atbalstu bērniem un jauniešiem ar neiro­psihiatrisku diagnozi ne vienmēr ir viegli. Somijā neiropsihiatriskie traucējumi ir 5–10 procentiem bērnu un jauniešu. Pie šāda veida traucējumiem pieskaitāmi arī šajā grāmatā aplūkotie autiskā spektra traucējumi (AST), uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS), kā arī Tureta sindroms (TS).

Bērniem un jauniešiem ar atšķirīgu neirobioloģiju nereti nākas ciest apkārtējo nepietiekamās informētības dēļ. Šādi bērni un jaunieši sastopas ar normu un nor­māluma ierobežotu fizisko vidi, kā arī vadības stilu un audzināšanas modeļiem, kas viņiem nav tik piemēroti kā citiem vienaudžiem.

Rokasgrāmata “Ardievas šķēršļiem” ir paredzēta pieaugušajiem, kas darbojas ar 0–18 gadu veciem bērniem un jauniešiem, kuriem ir neiropsihiatriskā spektra traucējumi. Ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem šai grāmatā apzīmēti AST, UDHS un TS. Rokasgrāmata ir paredzēta arī to bērnu un jauniešu atbal­stam, kuriem ir “tikai” iepriekšminēto diagnožu iezīmes. Šeit lietoti tādi apzī­mējumi kā “bērni un jaunieši ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem”, “bērni un jaunieši ar neiropsihiatrisku diagnozi”. Šai grāmatā apkopota gan pētījumos, gan praksē gūta informācija, tā ir pašu bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskām diagnozēm, kā arī viņu vecāku pieredze. Šī rokasgrāmata sniedz praktiski lietoja­mus padomus gudrai attieksmei, tā neietver terapeitisku informāciju vai uzziņas par medikamentiem. Teksts rakstīts labi saprotamā valodā, tādējādi tas ir viegli uztverams ikvienam.


Šī rokasgrāmata tapusi 2017.–2019. gadā – projekta “Netraucēta bērnība bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatriskā spektra traucējumiem” ietvaros. Tajā apkopoti paņēmieni un rīki, kas ļauj palīdzēt bērniem un jauniešiem ar neiropsihiatris­kiem traucējumiem, mazinot šķēršļus un nodrošinot viņu sociālo iesaistīšanos. Projektā piedalījušies gan paši bērni un jaunieši ar neiropsihiatriskā spektra trau­cējumiem, gan viņu vecāki, kas nesavtīgi rakstījuši un stāstījuši par savu pieredzi, arī raksturojuši dažādas situācijas. Vadoties pēc atgriezeniskās saites, ko sniedza šīs rokasgrāmatas uzmetumu lasījušie vecāki, atteicāmies no sarežģītiem jēdzie­niem par labu vienkāršam un labi uztveramam izklāstam.

Neraugoties uz savu pieredzi un labo gribu, šo bērnu vecāki nereti saskaras ar situācijām, kurās jūtas bezpalīdzīgi. Mēs piedāvājam dažādus iedarbīgus paņē­mienus šādām problemātiskām reizēm.


Šī rokasgrāmata ir paredzēta ne vien bērnu vecākiem, bet arī pedagogiem. Arī viņi, strādājot ar bērniem, kuriem ir neiropsihiatriski traucējumi, bieži vien sa­skaras ar izaicinājumiem, jo trūkst pienācīgas informācijas par šo bērnu neiro­bioloģiskajām īpatnībām un to, kā ar tām apieties. Ceram, ka šī rokasgrāmata būs īpaši noderīga pirmsskolas izglītībā, skolās un bērnu aizsardzībā, t.i., tajā vidē, no kuras nākušas ierosmes par nepieciešamajiem informatīvajiem un praktiskajiem padomiem un kura kalpojusi par pilotvidi šīs rokasgrāmatas tapšanas procesā.

Rokasgrāmatas izstrāde noritēja četros posmos:

  1. 2017. gada pavasarī projekta ietvaros bērnu un jauniešu, kuriem ir neiropsi­hiatriskā spektra traucējumi, vecāki un audzinātāji tika aptaujāti par galve­najām problēmām un šķēršļiem šo bērnu un jauniešu ikdienā.
  2. Vadoties pēc aptaujas rezultātiem, kā arī pēc citas apkopotās informācijas, kopā ar tā sauktajiem pieredzes ekspertiem – vecāku grupu, kuri audzina bērnus ar neiropsihiatriskā spektra diagnozēm, – tika izstrādāts rokas­grāmatas saturs. Grupas uzdevums bija noteikt tās īpašās vajadzības, kas šiem bērniem un jauniešiem pastāv attiecībā uz dažādām vidēm, vadību un izglītību.
  3. Rokasgrāmata tika sarakstīta sadarbībā ar projekta partneriem, vecāku gru­pu, kā arī ar bērnu neiropsihiatrijas un pedagoģijas profesionāļiem. Projekta sadarbības partneri un līdzdalīgie profesionāļi ienesa grāmatas sadaļās savas jomas skatpunktu. Projekta tapšanas gaitā iepazināmies ar ikdienā dažādās vidēs pielietotajiem paņēmieniem. Tāpat informācija tika vākta arī šīs noza­res literatūrā.
  4. Kad 2019. gada sākumā bija tapis rokasgrāmatas uzmetums, savus komentā­rus par to izteica sadarbības partneri, profesionāļi un vecāki. Rokasgrāmata tika lasīta bērnudārzos, skolās un bērnu aizsardzības iestādēs.

Šī projekta ietvaros tika izveidota arī “Šķēršļu zonde” – lietotne bērnu un jauniešu ar neiropsihiatriskiem traucējumiem psiholoģiskās labklājības līmeņa celšanai. Ar šī rīka palīdzību vecāki un pedagogi var konstatēt, kāds papildu atbalsts bēr­nam vai jaunietim nepieciešams, un pēc tam vajadzīgos padomus var rast šajā rokasgrāmatā. Projekta ietvaros esam izveidojuši arī atbalsta videomateriālu un ģimenes kalendāru, kas palīdzēs stiprināt pozitīvu sadarbību.

Projekta īstenošanas gaitā, it īpaši 2018.–2019. gadā, tā veidotāji daudzkārt vieso­jās bērnudārzos, skolās un bērnu aizsardzības iestādēs. Projekta līdzdalībnieki un prakses treneri sniedza informāciju par to, kāds apkārtējās vides atbalsts mērķa grupas bērniem un jauniešiem nepieciešams un kādi šķēršļi būtu novēršami, lai šo bērnu un jauniešu iesaistīšanās ritētu gludi.

Vislielākā pateicība pienākas Turku pilsētas vecāku grupai, kas aktīvi līdzdar­bojusies šīs grāmatas tapšanā no sākuma līdz pat beigām. Šī grupa ietilpst Turku Autisma un UDHS apvienībā “Aisti”. 2017. gada rudenī kopā ar vecākiem pabi­jām izbraucienā ar pirtī iešanu un peldēšanos Helsinku Hernesāri salā, kur mūs lutināja agrīna rudens saulīte un svaiga, tomēr mīlīga jūras brīze. Arī vecāki, kas piedalījušies šajā projektā, mūsu rokasgrāmatai bijuši reizē gan kā saule, gan kā vējš. No vienas puses, būdami bērnu ar neiropsihiatriskām diagnozēm aprūpētāji, viņi šai rokasgrāmatā ienesuši silti gādīgas noskaņas, no otras puses, gluži kā vējš vētījuši grāmatas saturu, attīrot graudus no pelavām.

Projekta vadību uzņēmies Somijas Autisma fonds. Partneri, kas kopīgi strādājuši pie šī projekta un veidojuši šīs rokasgrāmatas sadaļas, ir UDHS apvienība, “Aisti”, Helsinku pilsētas bērnu audzināšanas un pedagoģijas birojs, Bērnu aizsardzības dienests “Kyröskartano”, Somijas “Glābiet bērnus”, Somijas Garīgās veselības ap­vienība “MIELI”, Somijas Tureta un obsesīvi kompulsīvo traucējumu apvienība, Somijas Vecāku biedrība, kā arī Somijas Iedzīvotāju apvienības Zēnu tālrunis.

Beidzot rokasgrāmata ir izdota un pieejama lasītājiem. Mēs ceram, ka informācija par šo izdevumu izskanēs plaši un daudzi tajā atradīs noderīgas uzziņas.

Lai mums visiem kopā izdodas tiekties uz zvaigznēm!

Projekta “Netraucēta bērnība” komanda:
Rēta Sollasvāra projekta vadītāja 
Jonna Oksanena

plānotāja

Ēva Tavasta

psiholoģe

Mari Huhtiniemi

psiholoģe

Neiropsihiatriskās diagnozes

UDHS

UDHS jeb uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromam (angliski: attention deficit, hyperactivity disorder) raksturīgas hroniskas cilvēka darbību kavējošas grūtības fokusēt uzmanību, regulēt aktivitātes līmeni un apvaldīt impulsus (1, 2). UDHS izpaužas 5–7 % skolas vecuma bērnu un 3–4 % pieaugušo (1). Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromam (angliski: attention deficit, hyperactivity disorder) raksturīgas hroniskas cilvēka darbību kavējošas grūtības fokusēt uzmanību, regulēt aktivitātes līmeni un apvaldīt impulsus (1, 2). UDHS izpaužas 5–7 % skolas vecuma bērnu un 3–4 % pieaugušo (1). 

Dažādās vecuma grupās un attīstības posmos šie traucējumi izpaužas atšķirīgi. Piemēram, grūtības regulēt savu aktivitātes līmeni maziem bērniem parādās kā nemiers un hiperaktivitāte, toties lielākos bērnos tās var izpausties kā nemiers un pat pazemināta aktivitāte. Arī apkārtējās vides faktori var ietekmēt šī sindroma izpaušanos (2). Simptomus saasina daudzi ārējie traucējošie faktori, fizisko akti­vitāšu un miega trūkums, spēcīgas emocijas (satraukums, dusmas), arī stresa pil­nas situācijas (nepareizi izvērtētas prasības, nesaskaņas ģimenē, apcelšana). Liela ietekme uz koncentrēšanās spēju ir motivācijai. Dažkārt iezīmējas pat pārliecīga koncentrēšanās jeb fokusēšanās: cilvēks nododas kādai darbībai tik lielā mērā, ka zaudē laika un telpas izjūtu.

Parasti šie traucējumi izpaužas jau pirmsskolas vecumā, kaut arī tos dažkārt at­klāj tikai vēlāk, saistībā ar sarežģījumiem skolā vai pat tikai pieaugušā vecumā. UDHS nereti raksturīgas grūtības vadīt savu uzvedību, piemēram, grūtības plā­not un uzsākt kādu uzdevumu, uzturēt motivāciju, kā arī novērtēt pašam savu darbību. Modrības regulācijas traucējumi var izpausties kā nogurums vai hiper­aktivitāte. Bērniem ar UDHS ir raksturīgas emociju un uzvedības regulācijas problēmas, kā arī apgrūtinātas sociālās prasmes. Vienlaikus ar UDHS parasti iz­paužas arī citi traucējumi, piemēram, grūtības mācīties, autiskā spektra traucēju­mi vai nervu tiki. Neārstēts UDHS palielina negadījumu risku, kā arī iespēju, ka attīstīsies depresija, radīsies uzvedības traucējumi vai sāksies apreibinošo vielu lietošana. Tāpat ar to saistās arī vājākas sekmes mācībās un darba dzīvē.

Lai noteiktu diagnozi “UDHS”, jākonstatē seši vai vairāki uzmanības regulācijas traucējumi un/vai seši vai vairāki hiperaktivitātes/impulsu kontroles traucējumi (1). Traucējumiem jāparādās dažādās situācijās, taču tiem nav jāizpaužas vien­mēr. Dažādās situācijās simptomu kopums var būt atšķirīgs, tāpat var atšķirties arī to izteiktība. Traucējumi var, piemēram, neizpausties rīcībspējai un modrības regulācijai labvēlīgās situācijās. Labas sekmes skolā vai darba dzīvē neizslēdz ie­spējamu UDHS.

Pēc traucējumu veida šim sindromam izšķir trīs dažādus izpausmju veidus (1). Uzmanības deficīts (angliski: attention deficit disorder, ADD) izpaužas kā grūtī­bas koncentrēties un organizēt savu darbību, taču šai gadījumā neizpaužas hiper­aktivitāte vai impulsivitāte. Hiperaktivitāte un impulsivitāte savukārt izpaužas kā pārmērīgs kustīgums un pēkšņa rīcība, taču bez grūtībām koncentrēt uz­manību. Pilnā simptomu kopuma gadījumā grūtības iezīmējas visos galvenajos traucējumu virzienos. Cilvēkam kļūstot vecākam, UDHS aina bieži vien mainās – mazinās hiperaktivitāte. Tāpēc, ja bērnībā šis sindroms izpaudies kā pilnais simptomu kopums, pieaugot var izpausties vairs tikai uzmanības deficīts.


UDHS simptomu ainas veidošanos ietekmē iedzimtība, bioloģiskie un psihoso­ciālie faktori, kā arī to savstarpējā mijiedarbība (1, 2). Kas attiecas uz smadzeņu darbību, fakti liecina, ka UDHS ir nervu sistēmas traucējums, kur koncentrēša­nos un modrību regulējošās daļas darbojas pavājināti (1, 2). UDHS aprūpē pie­lieto dažādus bērna vadības paņēmienus, nepieciešamo prasmju treniņus, kā arī medikamentus (1, 2). Īpaši svarīgi ir tas, lai apkārtējie pieaugušie prastu pareizi atbalstīt bērnu. Vidi ir ieteicams pielāgot tā, lai tā atbalstītu bērna rīcībspēju. No tās jāaizvāc simptomus izraisoši faktori. Tāpat jārūpējas arī par pietiekamu mie­ga un kustību daudzumu, kā arī regulāru dienas ritmu.

Teksts:
Anita Pūstjervi, Nodaļas galvenā ārste un vadītāja, Bērnu psihiatrija, Kuopio Universitātes slimnīca Literatūra:
ADHD. Käypä hoito–suositus (“Praktiskie ieteikumi UDHS aprūpē”). Suomalainen Lääkäriseura Duodecim, 2017.
Berggren, K. & Hämäläinen, J. (red.) 2018. ADHD­käsikirja, PS­kustannus, Jyväskylä.

Autiskais spektrs


Pēdējos gados pie autisma kritērijiem pieskaita arī netipisku sensoro uztveri. Sen­sorā uztvere ir visas mūsu maņas – redze, dzirde, tauste, garša, oža, arī sava ķer­meņa signālu uztvere. Daudziem cilvēkiem ar AST šī maņu (jeb sensorā) uztvere ir izmainīta – pavājināta vai pastiprināta. Ikdienā tas nozīmē, ka cilvēks var just spēcīgu diskomfortu situācijās, kad vide ir pārblīvēta ar dažādiem maņu kairinā­jumiem (piemēram, skaļi trokšņi, drūzma, smakas u. tml.).

Kas attiecas uz autisma biežumu, pastāv dažādi statistikas dati. Nesenā starp­tautiskā pētījumā minētais AST biežums ir 1,5–3,6 %. Autisms biežāk izpaužas zēniem nekā meitenēm, meitenēm autisms netiek pietiekami diagnosticēts (1, 2).
Šobrīd pastāvošās dažādās diagnozes – autisms, Aspergera sindroms, pervazīvi attīstības traucējumi – pamazām aiziet vēsturē, un turpmāk oficiāli pieņemtais apzīmējums tām visām būs “autiskā spektra traucējumi” (1, 2).
Šai nosaukumā tiek izmantots vārds “spektrs” tāpēc, ka runa ir par samērā ne­konkrētu traucējumu grupu, pie kuras pieder neiroloģiski, kognitīvi un ģenētiski atšķirīgas apakšgrupas. Cilvēka uzvedības izpausmēs iezīmējas virkne no paras­tā atšķirīgu īpatnību, piemēram, tas, kā dažādās situācijās aktivizējas smadzeņu daļas, atsevišķu smadzeņu daļu savstarpējo sakaru efektivitāte, neiromediatoru un hormonu darbība un regulācija, kā arī veģetatīvās nervu sistēmas darbība. Dažādu autisma paveidu precīzāka definēšana nākotnē var noderēt, lai labāk pa­redzētu, tieši kāda palīdzība katram cilvēkam ar autisma spektra diagnozi nepie­ciešama.
Dažādu pakāpju autisma iezīmes ir daudziem cilvēkiem. Papildus tam, ka au­tisms nozīmē būtiskas grūtības izprast sociālās situācijas un tajās pareizi rīkoties, šis faktors nereti ietekmē arī personību. Tas cilvēkam var radīt ne vien īpašus izaicinājumus, bet arī īpašas dotības. To dēvē par neviendabīgu prasmju profilu.


Cilvēkiem, kas saņēmuši AST diagnozi, biežāk nekā parasti izpaužas arī epilep­sija vai nelieli epileptiski simptomi, UDHS, nervu tiki vai plaša spektra mācīša­nās grūtības. Bieži gadās arī nomāktība vai garastāvokļa traucējumi (3). [PDF 11] Saistībā ar AST jāpiemin arī, ka ne visos gadījumos tas novērojams tikai nervu sistēmas darbībā vai uzvedībā. Dažiem cilvēkiem ar to ir saistīti arī zināmi fiziski simptomi un slimības. Mācīšanos, uzvedību un ikdienas labsajūtu mēdz ietekmēt arī, piemēram, zarnu darbības, imūnsistēmas vai vielmaiņas problēmas, jo īpaši tad, ja tās palikušas nepamanītas un neārstētas. Dažkārt autisms pieder pie pla­šāku traucējumu kopuma, kurā ietilpst dažādas fiziskās un psihiskās attīstības īpatnības (4).


Literatūra: 

  1. Fombonne, E. (2018). Editorial: The Rising Prevalence of Autism, žurnāls The Journal of Child Psyc­hology and Psychiatry; 2018. gada 19. jūnijs.
  2. Idring, S., Michael Lundberg, M., Sturm, H., Dalman, C., Gumpert, C., Rai, D., Lee, B. K., Magnus­son, C. (2015). Changes in Prevalence of Autism Spectrum Disorders in 2001–2011: Findings from the Stockholm Youth Cohort, žurnāls Journal of Autism and Developmental Disorders, 2015. gada jūnijs, 45, 6, 1766–1773.
  3. American Psychiatric Association (2013). Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders. 5. izdevums, Arlington, Virginia, USA.
  4. ICD­11 (starptautiskā slimību klasifikācija), nepabeigtā versija vietnē https://icd.who.int/dev11/f/en (lasīts 06.02.2019.)
  5. Rosen, TE, Mazefsky, CA, Vasa, RA, Lerner, MD (2018). Co­Occurring Psychiatric Conditions in Autism Spectrum Disorder, žurnāls International Review of Psychiatry 30(1): 40.–61. lpp.
  6. Timonen­Soivio, L, Vanhala, R, Malm, H, Hinkka­Yli­Salomäki, S, Gissler, M, Brown, A, Souran­der, A (2016). Brief Report: Syndromes in Autistic Children in a Finnish Birth Cohort, žurnāls Journal of Autism and Developmental Disorders (2016) 46, 2780­2784.

Tureta sindroms

Tureta sindroms (TS) ir neiropsihiatriski traucējumi, kas aizsākas bērnībā. Rakstu­rīga šī sindroma pazīme ir nervu tiki. TS ir hroniski nervu tiki, kas izpaužas vai ir izpaudušies kā kompleksi motorie tiki (vairāk nekā viens veids) un vismaz kā viens vokālais tiks. Jēdziens “motorie tiki” nozīmē pēkšņas, atkārtotas kustības, kuras pats cilvēks nespēj kontrolēt. “Vokālie tiki” ir neapzinātas, nekontrolējamas balss skaņas, ko pats cilvēks nespēj apturēt vai pārvaldīt – tās var būt atsevišķas skaņas, vārdi vai frāzes (izsaucieni, dažādu skaņu vai vārdu atkārtošana). Svarīgi saprast, ka tiki nepakļaujas gribas kontrolei – ar cilvēku tas vienkārši notiek, un viņam pašam tas bieži sagādā ciešanas. Oficiāli starptautiskajā slimību klasifikācijā ICD­10 šis sindroms definēts kā “traucējumi ar kombinētiem vienlaicīgiem vokālajiem un motorajiem tikiem”. Tomēr valodā iegājies īsais nosaukums “Tureta sindroms”, tāpēc mēs to arī šeit izmantojam. Dažādi pētījumi uzrāda atšķirīgu TS biežumu bērniem un jauniešiem, 0,3–5,7 %. Saslimstības īpatsvars zēnu un meiteņu starpā ir 3–4:1.
Tureta sindroma gadījumā parasti vispirms sākas motorie nervu tiki – visbiežāk jau pirmsskolas vecumā. Lielākoties tie sākas 5–6 gadu vecumā, taču var sākties arī jau četru gadu vecumā un dažkārt, īpaši retos gadījumos, vidusskolas vecumā (1).
Šis sindroms gandrīz vienmēr sākas ar vienkāršiem motoriem tikiem sejas apvidū. Tas var būt kas tāds kā acu mirkšķināšana vai ieplešana, deguna raukšana, nekon­trolēta mīmika vai cita veida mutes kustības. Dažkārt pie simptomiem pieskaitāma arī koprolālija jeb nekontrolēta vajadzība lietot lamuvārdus un neķītrus izteikumus.

Vienlaikus ar TS bieži izpaužas arī citas psihiatriskas vai neiropsihiatriskas saslim­šanas, visbiežāk tas ir UDHS un obsesīvi kompulsīvie traucējumi. Gandrīz 86 % šī sindroma pacientu dzīves laikā parādās arī kāda psihiska saslimšana (2). Cilvēkiem ar nervu tikiem vai TS ir raksturīgs ne vien UDHS un obsesīvi kompulsīvie trau­cējumi, bet arī AST vai līdzīgas uzvedības īpatnības. Šis sindroms var novest arī pie tādiem emocionālas dabas traucējumiem kā depresija, savukārt bērniem tas var veicināt uzvedības traucējumu attīstīšanos. Īpaši smagas TS izpausmes var novest pie atteikšanās no sociāliem kontaktiem un pazemināta pašvērtējuma.

Teksts:
Tūla Savikuja, Mag. phil., skolotāja bērniem ar īpašām vajadzībām, Somijas Tureta un OKT apvienī­bas izpilddirektore