Pieredzes stāsts #6
Pieredzes stāsts #5
Profils: sieviete, 26 gadi, augstākā izglītība
Kas būtu tavs sapņu darbs un kāpēc?
Man šķiet, ka pamazām jau sāku darīt sapņu darbu vai drīzāk esmu tam ļoti tuvu. Tā īsti nav specifiska profesija; tas, ko šobrīd daru – es interneta vietnē taisu intervijas ar cilvēkiem –, un to es noteikti gribētu darīt daudz vairāk. Sarunāties, intervēt cilvēkus par lietām. Es arī radio strādāju. Tā kā man ar komunikāciju bērnībā bija ārkārtīgas problēmas, esmu bijusi apsēsta ar sociālo prasmju apgūšanu un komunikācijas izpratni. Tagad jūtos tās attīstījusi jau profesionālā līmenī. Man liekas, arī spēja uzdot jautājumus, kas daudziem cilvēkiem liekas nekorekti (man nav tādas sajūtas), ir vajadzīga, un tas viss man dod prieku. Tā ir viena lieta. Otra ir, ka es gribētu būt redaktors, bet nevis tāds, kurš labo tekstus, bet tāds, kurš atlasa tekstus. Vai pat ne redaktors – es vienkārši gribētu tādu darbu, kurā tiek atzīta mana gaume. Jau kopš bērnības mammai prasīju: “Mammu, kā es varu kļūt par ekspertu?” Es to gribu nevis tāpēc, ka tas izklausās kruti vai liktu justies kruti, bet tāpēc, lai būtu tā iekšējā sajūta, ka ir ļoti liela kompetence kādā jautājumā. Un tad man arī lūgtu padomu šajā jautājumā. Tā būtu mana ideālā profesija.
Kādā jautājumā tu gribētu būt eksperts?
Es domāju, sfērā, kurā ir cilvēki un komunikācija, un tieši tajā, kā kaut kas izklausās, kā kaut ko noformulēt tā, lai pateiktu to, ko domā. Pragmatikā.
Kāda ir tava līdzšinējā darba pieredze?
Divreiz esmu strādājusi apkalpojošajā sfērā – tējnīcā, kas bija mans pirmais darbs, un pēc tam picērijā, kas bija mana traumatiskākā darba pieredze. Tad īsu brīdi strādāju vienā izdevniecībā, jo tur pēc prakses dabūju vietu, un pēc tam citā. Un divas nedēļas esmu strādājusi par aprūpētāju nometnē bērniem ar īpašām vajadzībām. Vēl esmu darījusi daudz visādu haltūru: transkripcijas, rediģēšanas, tulkošanas.
Man liekas, ka tu kaut ko izlaidi.
Ko es izlaižu? Zini, kad tu jautā par darba pieredzi, es uzreiz domāju darbu, kurā ir bijušas līgumattiecības [kā darba ņēmējai].
Nē, es domāju visu. Piemēram, cik man zināms, tu esi dzejniece!
Ā! (Smejas) Laikam arvien neesmu iemācījusies to uztvert kā darbu, lai gan lielākoties pelnu naudu ar šo profesiju vai vismaz ko cieši saistītu. Jā, es esmu rakstniece, dzejniece, laiku pa laikam organizēju pasākumus, piedalos pasākumos. Un vadu radio raidījumu kopā ar draudzeni.
Par ko ir radio raidījums?
Par literatūru, par aktualitātēm literatūrā. Katrs vadītājs ir krietni citādi raidījumu vadījis. Lai es ar cilvēku sarunātos, man ir svarīgi, ka jūtos droši, līdz ar to man nav intereses aicināt uz radio cilvēkus, kuriem varbūt būtu aktuāli un svarīgi viedokļi, ja man nav sajūtas, ka sarunā es spētu justies droši vai ka tā varas dinamika man būtu veselīga.
Un ko tu dari interneta vietnē?
Šobrīd adaptēju raidījumus. Man atsūta pārraidi, un es to pārvēršu saistošā ziņu rakstā. Un vēl es veidoju intervijas ar literatūras un kultūras cilvēkiem, bet tajās runājam vairāk nevis par kultūru vai literatūru, bet gan par vispārējām aktualitātēm.
Kā tu raksturotu savu darba pieredzi kopumā?
Es teiktu, ka kopumā tā ir bijusi diezgan traumatiska. Ir vairāki iemesli, kāpēc tā ir bijis un kāpēc tā vairs nav tagad. Vairākus gadus esmu centusies kaut ko darīt šajā rakstīšanas/rediģēšanas/sarunāšanās sfērā, un ar laiku rodas pieredze un drošība par sevi, un, ja man ir kompetences sajūta, man nav emocionālā bloka, kas liek prokrastinēt. Es actually (patiesi – angļu val.) gribu darīt darbu. Ir sajūta – o, šim ir mērķis, es to daru, jo mani interesē kultūra, tas ir kaut kas, ko es gribu, kas mani interesē, kas man liekas svarīgi, kas ir saistīts ar cilvēkiem, kuri man šķiet interesanti vai iedvesmojoši.
Agrākajos darbos… Tos veicu, neko daudz nezinot, bet kā realitāti pieņēmu, ka ar kaut ko jāuzsāk. Sākums vienmēr būs traumatisks, jo nesaproti, kas notiek, visam ir kaut kāda nerakstīta struktūra, un ir vienkārši ļoti jācenšas. Vienlaikus bija cool (forši – angļu val.) pārkāpt sev pāri, jautāt cilvēkiem, kas jādara. Kopsummā agrākā darba pieredze tekstu un literatūras laukā bija traumatiska tāpēc, ka darīju šīs lietas vietās, kurās jau bija ļoti strikta struktūra un kur daudzas lietas pamatoja ar to, ka “tā vienkārši ir jādara” vai “tā mēs vienkārši darām”. Nebija iespēju pašai sajust, kas ir efektīvāk, kas ir saprātīgāk, bet tā vietā bija jāmēģina sevi ielauzt jau esošā modelī.
Lai spētu darīt lietu, man ir svarīgi izprast visus elementus, kas ir iekļauti šīs lietas darīšanā – kāpēc ir konkrēts labākais veids vai metode, kā rīkoties. Tagad, kad veicu darbu ziņu vietnē vai radio, es varu pati atrast veidus, kā strādāt. Tas bija haoss, kad šie elementi netika paskaidroti. “Jā, šitā mēs darām. Vienkārši tā mēs darām.” Jā, bet kāpēc? Man vajag pašai pie šīm metodēm nonākt, lai tās iekļautu savā sistēmā un lai es varētu darīt darbu. Ja tās nav iekļautas manā sistēmā, tad man atkal un atkal par tām īpaši jāatceras. Tad tas mani pārslogo un es sāku uztraukties, aizmirst lietas, un tad viss sabrūk. Un tā rodas haoss.
Kas tevi vispār motivē strādāt?
Es esmu ļoti aktīva, un man ir svarīgi būt mērķtiecīgai ar to, kur veltu savu enerģiju. Darbs dod arī iespēju gūt atzinību, tikt novērtētai un sevi attīstīt. Līdz ar to man ir svarīgi darīt darbu, lai, pirmkārt, piepildītu savu dzīvi, otrkārt, lai man būtu šī iekšējā sajūta, ka es kļūstu arvien labāka, ka aug kompetence. Man ir arī svarīgi darīt darbu nevis vienai, bet kaut kādā struktūrā, jo tur ir šis sociālais elements. Nu, jo tu esi eksperts tāpēc, ka tu tiec atzīts par ekspertu, novērtēts. Ir jādarbojas konkrētā sfērā, jāsadarbojas ar cilvēkiem un jāpierāda sava ekspertīze. Svarīgi atkārtot, ka būšana ekspertam nav tituls, ko es vēlos iegūt, bet gan tieši kompetences un atzītās kompetences izjūta. Ne tikai kā mērķis, bet arī kā process. Man nav tā, ka es pa tukšo šobrīd daru darbu bez intereses. Kāpēc man patīk šo darīt? Jo tā ir pozitīva stimulācija. Es jūtos stimulēta, es jūtos aktīva, es jūtos nodarbināta. Es jūtos aizrauta.
Ļoti interesanti, ka tu nemini finansiālus apstākļus un apsvērumus kā motivāciju.
Es zinu, ka tai jābūt motivācijai, un, protams, tai vajag būt. Pagājušogad man vispār nebija naudas – ja nebūtu VKKF, nezinu, ko es darītu –, bet mani absolūti nemotivē nauda kā tāda. Es varu sevi piespiest transkribēt kaut kādas nenormāli garlaicīgas intervijas, bet arī tas man ir prasījis stimulantu lietošanu, es to pati no sevis nevaru. Ja man nav tādas intereses, kura ir saistīta tieši ar interesi darīt šo lietu, nevis darīt to kaut kā cita dēļ, man ieslēdzas executive dysfunction (vadības funkciju traucējumi – angļu val.).
Ir daudz arī ārējo apstākļu. Ja man nav ritma, ja man nav drošības sajūtas, kas nāk no cilvēkiem, ja man nav pareizo medikamentu, kas ir antidepresanti, ja man nav… Nu, tas viss kopā veido to, ka man vispār ir enerģija būt ieinteresētai kādā lietā un sākt to darīt. Nepietiek tikai ar interesi, jo, kad man nebija šo lietu, jā, mani kaut kādas lietas interesēja, bet es tāpat nespēju pārslēgties uz to darīšanu.
Vai tev kāds ir palīdzējis meklēt darbu un, ja jā, tad kas?
Internets. Vairumu darbu esmu dabūjusi, ierakstot feisbukā: “Yo, es meklēju darbu.” Un tad es dabūju darbu, jo kāds padalās ar to ierakstu. Mamma arī man palīdz štukot, viņa man iemācīja, kā prasīt naudu, ar kādu attieksmi tam pieiet, kas viss arī ir ļoti būtiski, jo vajag sevi izlikt ārā, lai darītu šādus darbus un pelnītu sev naudu. Tur neder tādas taktikas kā absolūta pazemība un nerunāšana par sevi, ir jāpārkāpj tam pāri.
Kas tev darba meklējumos ir sagādājis vislielākās grūtības?
Man ir bijušas problēmas saprast, kā veidot CV, jo, lasot rakstus, es atklāju, ka cilvēki piekoriģē savus CV atkarībā no tā, kur tos sūta, kaut ko izņem utt. Man likās, ka tur jābūt visam, jo tā teica skolā. Izrādās, nē. Tad vēl es atklāju, ka cilvēki dažkārt CV melo. Es biju vienkārši šokā, kad uzzināju, ka cilvēki melo vairāk par tādiem baltajiem meliem. “Jā, nezinu, viss okei!” – tie ir normāli meli, ko es iztēlojos, nevis, ja kāds raksta CV skillus (skills – prasmes – angļu val.), kuru viņam nav, es nevarētu to trauksmi izturēt, es nevaru melot, teikt reālas nepatiesības. Es esmu šokā, ka tā ir lieta!
Tas vēl tas vienkāršākais. Bet tad reizēm tās motivācijas vēstules... Tiktāl esmu sapratusi, ka motivācijas vēstule nav par to, ka vienkārši pastāsti, kāds tu esi labs darbinieks. Nē, tur ir vēl kaut kāds slānis, patiesībā vajag sajust, kas ir tas, ko viņi grib izlasīt, un tad vajag savienoties ar kaut kādu Svēto Garu... Es nesaprotu to procesu, vajag uzminēt, ko viņi varētu gribēt dzirdēt, kas viņiem varētu patikt, kas dažkārt ir tādas universālas lietas kā pastāstīt, ko tu esi darījis, bet vienlaikus tādā humble (pieticīgs – angļu val.) veidā un tādā veidā, kurš uzreiz parāda, ko tu varētu darīt viņiem, bet arī tā, lai neizklausies pārāk needy (cimperlīgs – angļu val.), un tā, lai vienlaikus proti novilkt robežas, bet arī esi ļoti atvērts un elastīgs, un es vienkārši sēžu un nesaprotu.
Man ir bijušas tikai divas darba intervijas, jo liela daļa vienkārši neatbildēja. Sūtīju ļoti daudz pieteikumu, jo atradu darba sludinājumus un lasīju aprakstus, bet tie apraksti ir tik sasodīti abstrakti! Es gribētu, lai darba aprakstā kādā portālā ir vienkārši aprakstīta viena diena darbā. Praktiskas lietas, kas būs jādara. Tur ir tā: “Meklējam atvērtus, uzņemties spējīgus, komunikablus cilvēkus lieliskā kompānijā Rīgas centrā.” Kas man būs jādara? Kāds man vispār pateiks? Vai es vienkārši ieradīšos un no manis gaidīs, ka zinu? Man riebjas nesaprast.
Es ļoti reti esmu pieteikusies darbos, jo bieži nesaprotu, ko iekļauj amats. Īpaši tādi amati kā PR speciālists vai, es nezinu, mediju cilvēks. Katrs to tulko pilnīgi citādi. Tas, ko viņi tev liks darīt, tas, ko viņi no tevis sagaida – to viņi nekad neuzraksta –, un tad nu es nepiesakos tajā darbā. Es nevaru vienkārši šitā kaut ko sūtīt, nezinot uz ko! Ja nu mani paņem? Tad es nevarēšu saprast, kā aiziet prom. Man šādi ir bijis. Sākot līgumattiecības picērijā, piemēram, es ļoti ātri sapratu, ka šis riktīgi nav man, un es turpināju tur strādāt nenormāli ilgi, jo man nebija ne jausmas, kā lai es aizeju. Es nesaprotu, kā lai es pamatoju to, ka man jāiet prom. Kā lai paskatos kādam acīs un pasaku: “Jūs mani paņēmāt, jūs man maksājāt algu par sešiem mēnešiem, bet vispār man tā kā grūti.” Un vēl tu esi jauns, un tad būs: “Jā, tev ir grūti, šitā jaunā paaudze, viņiem viss grūti, viņi tik jūtīgi.”
Vai tu esi savās darbavietās runājusi par šīm diagnozēm, vai arī, pat neminot diagnozi vārdā, iezīmējusi, ka tev ir grūtības ar specifiskām lietām, kas varētu būt ar to saistītas?
Ir skaidrs, ka visām šīm diagnozēm ir stigma. Man liekas jēdzīgāk vienkārši pateikt, ko tu nevari un ko vari, jo citiem tāpat nav skaidrs, ko tā diagnoze nozīmē. No otras puses, man bija grūti saprast, kā to nokomunicēt, jo es jutos, it kā atrunātos, kad teicu, ka man kaut kas ir grūti. To uzreiz tā arī uztvēra – varbūt ne tādā klaji rupjā veidā –, ka es atrunājos, nu, visiem ir grūti, es slinkoju. “Kā – trūkst uzmanības? Nu, vienkārši sakoncentrējies!”
Es teicu, ka man ir uzmanības problēmas un grūti pieslēgties lietām. Es arī skaidroju, ka man ir grūti birojā strādāt uz vietas, jo tajā vidē man ir grūti koncentrēties. Tas, ko es neminēju: arī visa tā sociālā uzbūve man likās fake (viltus, samākslota – angļu val.), es nespēju justies ērti, tas radīja stresu. Un tad vēl tā sajūta, ka visu laiku skatās uz pirkstiem.
Nu, es teicu par to uzmanību un arī par depresiju, kas man tajā laikā bija. Līdz ar to man ļāva vairāk no mājām strādāt, bet es jutos vainīga, ka man ir kāds jāapgrūtina, ka man tas ir jāsaka. Tās ir reālas problēmas, bet man ir grūti tās paskaidrot tādā veidā, lai cilvēkiem būtu skaidrs. Viņi turpina gaidīt, ka tev tūlīt pāries, tikai tagad pāris dienas grūti un tad viss, atkal saņemsies. Viņi nesaprot, ka tās tevi ietekmēs visu dzīvi vismaz kaut kādās sfērās. Ir lietas, ko nevari darīt, lai, piemēram, nesāktos depresīvs stāvoklis. Nu, vai ir kaut kas ar telpas uztveri, izvietojumu, šīm lietām. Kaut kādā brīdī pārstāju to teikt, jo ar katru nākamo reizi sāku justies tā, it kā es to teiktu atkal un atkal, un atkal un viņi gaidītu, kad tas pāries. Tā kā salauzta kāja pāriet, piemēram, vai ne? Tā arī bija vienīgā reize.
Un citur neko?
Šajā darbā nav nepieciešamības. Man ir jādara diezgan maz lietu, es varu jebkurā laikā pateikt, ka jūtos mentāli sagurusi, es varu pārcelt darāmo. Nav tik strikti, un līdz ar to es neredzu jēgu daudz ko teikt, ja tas neietekmē manu darbu vai tā robežas, kuras ir viegli novilkt bez nekādiem liekiem jautājumiem. Es nejūtos slima, es vienkārši redzu, ka man ir kaut kādi ierobežojumi un ka ir lietas, kuras jādara specifiskā veidā. Ja es varu to nokomunicēt arī bez nekādu slimību – ak, cik drausmīgi, ka es tagad izmantoju to vārdu, nu, diagnožu! – piesaukšanas, kas cilvēkus sabiedē, tad ir labi. Tas man šobrīd der.
Vēl viens iemesls, kāpēc, manuprāt, ir grūti vietās, kurās no tevis kaut ko sagaida, par to runāt, ir tas, ka eksistē "Tik Tok" un "Instagram", kuri ir radījuši cilvēkos skepsi vispār pret jebkādām mentāliem traucējumiem. Man nav enerģijas sevi attaisnot vai teikt: “Jā, es zinu, visiem jau tagad liekas, ka viņiem kaut kas ir.”
Man šķiet, ka sociālajos tīklos autisms un UDHS ir kļuvuši par trendu. Tam ir kaut kāda pozitīvā puse – palielinās atpazīstamība, un līdz ar to ir cilvēki, kas tiešām atrod izskaidrojumu grūtībām savā dzīvē –, bet, no otras puses, man nepatīk tas, ka šādas nopietnas lietas kļūst par trendu. Īstenībā tie ir reāli apgrūtinājumi. Tāpat man nepatīk tas, ja visi mēģina ar to identificēties. Cilvēki, it kā mēģinādami izrādīt empātiju, saka, ka viņiem arī ir tādas grūtības vai ka visiem tā ir. Nu nē, nav!
Ļoti, ļoti labs teikums kaut kur bija par to, ka tās izpausmes, kas ir raksturīgas neirodiverģentiem cilvēkiem, piemīt visiem. Runa ir par smaguma pakāpi. Visus apgrūtina trokšņi, visi nogurst, ja ir skaļa telpa, kurā visi bļauj, bet vai visiem ir tā, ka viņi aiziet uz veikalu un trijās minūtēs sāk absolūti nesaprast, kas notiek? Vai tiešām tā ir katrreiz, ieejot veikalā? Tur ir šīs krāsas, šīs skaņas, šīs smaržas, vajag visu laiku būt ar austiņām, citādi sākas panika vai stress, vai gribas raudāt.
Saistībā ar darbavietām – jā, protams, visiem ir grūti svešā darba vidē un ar svešiem darbiniekiem. Man nav daudz atmiņu par vienu no maniem pirmajiem darbiem, jo tur jutos tik nekomfortabli, ka nevarēju pastrādāt tikai tāpēc vien, ka tik ļoti centos “atslēgties” no būšanas tur. Es nesapratu, kā man jāuzvedas. Tas izklausās nenopietni, bet es biju tajā situācijā, nesapratu, kā man jāuzvedas, un tomēr sapratu, ka ir kaut kāda etiķete. Es neatcerējos, kā uzvedos parasti, kad esmu drošā vidē, bet man bija kaut kā jāuzvedas un es nezināju, kā, un tas radīja nenormālu stresu un paniku. Un vēl papildus tika sagaidīts, ka iešu ar kolēģiem runāties un draudzēties, jo jābūt šai komunikācijai, un tas bija vienkārši drausmīgi. Tolaik es sāku riktīgi daudz lietot alprazolamu, es nevarēju to izturēt. Absolūti nē.
Interesanti – tu teici, ka izklausās nenopietni. Es saprotu to nedrošības sajūtu. Man liekas, ka cilvēkiem, kas ir tipiski attīstījušies, tas viss izskatās pēc nenopietnas attieksmes. Kad vēl nezināju to, ka man ir autisms, savas grūtības pati saucu par piecgadnieku problēmām, tās noniecinot. Es tā vairs nedaru. Bet tagad domāju, cik šausmīgi grūti ir pārliecināt citus cilvēkus par to, ka tās ir reālas, nopietnas problēmas, nevis nenopietna attieksme.
Mēs ar draugu nesen bijām Grieķijā, bija jau kāda trešā diena, mēs gājām caur pilsētu, un es jutu, ka kļūstu overstimulated (pārstimulēta – angļu val.). Mēs iegājām kafejnīcā, un es nesapratu, vai varu iet uz tualeti, nepaņemot dzērienu. Viņš teica: “Nu, aizej un paņem dzērienu!” Un es stāvēju un nevarēju. Un viņš nesaprata. Beigās mēs to atrisinājām un izrunājām. Es skaidroju, kāda ir šī sajūta, kad esi nenormāli pārstimulēts un neko vairs nesaproti un parādās kognitīvas grūtības saprast, kā var uzvesties, tev vairs nav vietas galvā tam, un tad vēl ir jāveic darbības. Viņš teica, ka no malas viņam tajā brīdī izskatījās tā, it kā man būtu kaut kāds niķis.
– Vai tu aiziesi pasūtīt dzērienu?
– Nē.
Nu, tā tas varētu izskatīties no malas, bet pēc tam viņš saprata. Laiku pa laikam, es redzu, ir šie brīži, kuros, paskatoties no malas, izskatās, ka es atsakos darīt kaut kādu vienkāršu lietu. Kur ir problēma, vai ne, nevar jau redzēt, ka manī iekšā ir pilnīgs shutdown. Es nevaru, es nezinu, kur ir tualete, nezinu, vai tur var iet; ja nu man prasa, kāpēc es eju uz tualeti bez dzēriena!? Un es nezinu, kur ir jāiet, un bārmene runā ar kaut kādiem cilvēkiem! Un no kuras puses ir jāiet pie letes? Un ir skaļš, un viss ir vienkārši pilns! Un tas aug.
Jā, pilnīgi pazīstamas pieredzes. Man tās ir sagādājušas daudz problēmu agrāk dzīvē, konfliktus attiecībās. Notiek kaut kas šāds, cilvēki, ar ko esmu kopā, domā, ka man ir niķis, es nespēju paskaidrot, kas notiek, otrs cilvēks mani nespēj saprast, un rodas kaut kāda rīvēšanās. Man nav arī vārdu, lai izskaidrotu, kas notiek, es vienkārši nevaru.
Īpaši tajā situācijā, ja vēl no tevis prasa paskaidrot.
Nu ja, nevar arī parunāt!
Jā, tu nevari parunāt, tu esi kādā pilnīgā… nu, es nezinu, tur ir panika, tur ir emergency (ārkārtas situācija – angļu val.), tev vienkārši vajag apsēsties un lai kāds kaut ko sakārto.
Un lai man neuzdod nekādus jautājumus, no manis neko nepieprasa, lai man nav jāizdara nekādas izvēles vai vispār kaut kas jādara. Es to nevaru!
Jā, jā, tur vairs nav telpas. Bet to paskaidrot.... Man kaut kādā ziņā ir paveicies ar to, ka es uzaugu literārā ģimenē un studēju filozofiju. Tas ir devis prasmes pēcāk noformulēt, kas tajā brīdī notika, un censties to paskaidrot tā, lai to saprastu. Bet vairumam cilvēku nav šādu privilēģiju, tā nav norma – varēt pašam saprast, kas notiek, kur nu vēl paskaidrot citam, kuram nav šādu problēmu. Man liekas, primāri tāpēc esmu hiperfokusējusies uz komunikācijas pragmatiku. Es atceros, kā jutos, kad biju maza – neviens neko nesaprot, un es nevaru nokomunicēt to, kas ar mani notiek. Tās ir tik komplicētas lietas, kas ar mani notiek jau kopš ļoti agra vecuma. Šī izjūta, ka esi bērns, kuru neuztver nopietni, radīja vēlmi attīstīties, lai varētu to nokomunicēt, bet es aizvien nejūtu, ka spētu gana skaidri aprakstīt šīs lietas.
Tas, kā tu aprakstīji pārstimulācijas sajūtu, ir ļoti līdzīgi tam, kā arī es to aprakstu. Es esmu teikusi, ka galvā viss sastrēgst, it kā mēģinot tikt cauri kaut kam ļoti šauram. Tur vairs nav vietas nekādai informācijai.
Pirms es sāku domāt par autismu vai UDHS, man bija daudz vairāk konfliktu. Nu, es arī biju jaunāka un tāpēc vairāk konfliktu. Biju daudz nestabilāka. Kaut kad taisījām suši, un izrādījās, ka nav pareizās sojas [mērces] mājās, un man pilnīgi aizgāja ciet, es nevarēju paskaidrot, kas notiek. Nu, pārstimulāciju var paskaidrot, bet šos meltdowns (emociju izvirdumus — angļu val.)… Es domāju par to, kā mēs ēdīsim labu suši, bija bišķi cerība, un šis plāns sabruka, jo mājās nebija pareizās sojas mērces.
Es tagad esmu samazinājusi visus stresorus dzīvē, tāpēc šobrīd man nav meltdowns, jo vispārējais stresa līmenis ir lejā. Pašlaik daudz nestrādāju, taču, tiklīdz kā es savā dzīvē iepinu darbu, tā man ir stress un līdz ar to visu laiku ir meltdowns par sīkumiem.
Es piekrītu tev, ka darbs stresa līmeni ļoti paceļ, tāpēc cenšos ļoti piesardzīgi ar šo darbu, jo zinu, ka man ir tas sākuma hype (pacilājums – angļu val.) – kaut kas foršs notiek, un līdz ar to man palielinās enerģijas līmenis. Tad es kļūstu mazliet reckless (bezatbildīga – angļu val.). O, varētu vēl šito darīt! Un vēl varētu to publikāciju! Un tad, ja pārspīlēju, es nonāku līdz izdegšanai. Mans draugs man katru dienu saka: “Es ļoti priecājos, ka tev labi iet, bet, lūdzu, nepārpūlies, paguli!” – un es arī mēģinu sev to atgādināt, jo zinu, ka man ir tāda tendence – es aizeju nenormālā fiksācijā uz kaut kā darīšanu. Tagad ar šo daļēji novirzīju mūsu sarunu atpakaļ uz darba tēmu. (Smejas)
Kādus tu iztēlojies savus ideālos darba apstākļus? Vai kāds atbalsts un pielāgojumi tev noderētu?
Mani ideālie darba apstākļi ir šobrīd. Tas ir saistīts, pirmkārt, ar to, ka man ir rutīna. Ja man nav šīs iestrādātās rutīnas – režīms, ēdiens, miegs –, tad viss pārējais vienkārši sagrūst.
Man ir darbi, kuri ir uzdevumu veida: tas nozīmē, ka ir konkrēts task (uzdevums – angļu val.), kas jāizdara, ir diena laika viņu izdarīt, bet nav konkrēta darbalaika. Un tad es varu šo task iekļaut savā dienā. Tā man ir šobrīd. Man ir svarīgi, lai darbs ir pa uzdevumiem, jo tad es varu safokusēties, un lai tie ir ātri izdarāmi, sadalāmi, jo man ir dopamīns no tā, ka esmu izdarījusi šo uzdevumu, un tad man ir enerģija nākamajā dienā nākamajam uzdevumam. Tas man ir ideāli.
Otrkārt, man nav obligātas nepieciešamības satikt nevienu cilvēku darba dēļ, visa komunikācija ir veicama caur e-pastu, caur "WhatsApp". Ir daudz dienu, kurās nespēju satikt cilvēkus sejā vispār, man nav tam enerģijas, jo komunikācija paņem nenormāli daudz spēka, it īpaši, ja tie ir cilvēki, kurus es nepazīstu vispār vai ar kuriem ir tikai striktas darba attiecības.
Nav arī šīs spiestās vajadzības, ka darba dēļ man būtu sev jādara pāri dienā, kad es esmu vāja, patērējot enerģiju, kuras man nav. Man ir svarīgi tas, ka es varu pateikt: “Ā, es šodien nevaru,” – un reakcija uz to ir: “Jā, okei.” Proti, reakcija ir ļoti skaidra un bez liekām emocionālām padarīšanām, lai es pati nejustu nepieciešamību atvainoties vai spēlēt small talk spēlīti kā “Piedodiet, man ļoti žēl”. Tā vietā es saku: “Šodien man nav spēka, es labprāt šo darītu rīt.” Ja nē, tad var meklēt citu risinājumu. Lai viss ir skaidrs, lai komunikācija ir skaidra. Okei, ja viņiem vajag to šodien, tad varbūt viņi var kādam citam to palūgt. Bet es jau sākumā teicu, ka man ir svarīgi, lai neviens no šiem darbiem nebūtu tāds, ka tūlīt un tagad vajag, tas man uzliek nenormālu spriedzi, un no spriedzes es nevaru pastrādāt.
Vēl man ir svarīgi, ka man nav saistību. Tagad es būšu ārštata darbinieks, tas man der. Man der autorlīgumi, bet es nevaru būt štata darbinieks, arī tas man uzliek spiedienu, sajūtu, ka es esmu ilgtermiņa attiecībās, nepazīstot otru cilvēku vispār – līdzībās runājot. Man vajag sajūtu, ka es jebkurā brīdī varu aiziet, jebkurā brīdī pateikt nē un iet prom, lai nav sajūtas, ka es kaut ko viņiem atņemu, lai man nav sajūtas, ka kaut kādas attiecības tiek salauztas. Tas man arī šobrīd ir. Nu, es nejūtos ieslēgta, tas radītu stresu.
Jā, un tas viss ir saistīts ar kultūru. Un man ir brīvība runāt ar cilvēkiem un to tekstu apstrādāt, un šobrīd es iegūstu arī feedback (atgriezenisko saiti – angļu val.). Es teiktu, ka diezgan ideāla situācija. Un uzdevumi ir mainīgi, tas ir svarīgi, katru reizi ir jādara kaut kas mazliet cits. Es nevaru darīt to pašu lietu, man, vienkārši sakot, ir garlaicīgi. Vēl viens termins, kurš izklausās nenopietni. Ja man kļūst garlaicīgi darbā, es zaudēju spēju to darīt vispār.
Bet tu lieto stimulantus?
Nē. Man tie izraisīja nenormālu trauksmi un bezmiegu. Man liekas, ka man antidepresanti palīdz. Man ir divi antidepresanti, un viens no tiem ir SNAI (serotonīna-norepinefrīna atpakaļsaistes inhibitors – aut.). Tagad ir okei. Zini, tu domā, ka tev ir trauksme, tad tu domā, ka tev ir UDHS, tad izrādās, ka tev vienkārši ir autisms.
Vai arī ir visi trīs.
Es jūtu, ka tagad, jo vairāk esmu izstrādājusi sev rutīnu, jo mazāk man ir UDHS simptomu. Izdegšana bija reāla problēma, un, paejot ilgākam laikam, redzu, cik tā bija liela, bet tajā brīdī es nebiju sākusi domāt par autismu vai ko tādu. Man visu dzīvi likās, ka es esmu haotiska un aizmāršīga, un nespēju neko daudz ar to izdarīt. Tad es sāku saprast arvien vairāk – okei, patiesībā nav tā, ka es esmu slinka, bet mani vienkārši viss nogurdina vairāk nekā citus cilvēkus, tajā skaitā socializēšanās.
Runājot par izdegšanu, man likās, ka cilvēks var būt izdedzis tikai tad, ja viņš strādā divdesmit stundas dienā. Tad viņš var teikt, ka ir izdedzis. Ja viņš nonstop (nepārtraukti – angļu val.) skrien, katru dienu izdara kādus divdesmit uzdevumus. Bet es pat nespēju izdarīt vienu uzdevumu, kā es varu būtu izdegusi, ja es neko īsti nedaru? Ja es neesmu izdarījusi to, kas man jādara, kā es varu teikt, ka esmu izdegusi? No kā?
Tagad es redzu, ka par zemu novērtēju, to, cik ļoti daudz enerģijas paņem jau tādas darba laikā neieskaitītas lietas kā runāšana ar cilvēkiem, runāšana ar kolēģiem. Būšana darba vidē pati jau paņem 70% mana RAM (operatīvā atmiņa – aut.). Un vēl viss šis pārgurums un spiediens, ko sev esmu likusi virsū kopš pirmās klases, jo arī skola bija ilgtermiņā nenormāli traumatisks process. Es negāju nekāda īpašā skolā, es gāju parastā centra skolā. Tas viss ir radījis nenormālas grūtības atrast motivāciju vai spēku, vai enerģiju kaut ko darīt, jo nav vairs rezervju vispār. Īsti arī nav, no kā smelties šīs rezerves, nav laika apstāties, jo ir jāturpina kaut ko darīt, lai gan jau esi mīnusos. Un vēl jūties nenormāli vainīgs par to, ja nevari izdarīt laikā vai kvalitatīvi tos darbus, ko tev dod, kuri jau tāpat nav nekādi smagie celšanas darbi – vienkārši jāuzraksta e-pastiņš, jāizrediģē teksts. Tu sēdi pie datora siltā telpā un rediģē literatūru, un kā tu vari atļauties būt izdedzis vēl un sūdzēties par savu dzīvi? Nu, come on (saņemies – angļu val.)! Padomā par cilvēkiem padomju laikos vai Āfrikā! Tā iekšējā sajūta ir tāda, ka sev neļauj būt nogurušam, jo neesi to pelnījis. Nekāda veida pielāgojumi tajā laikā man nebūtu palīdzējuši, man vajadzēja ilgu laiku, kurā sakārtot savu ikdienu, atgriezties pie tik normāla mentālā stāvokļa, ka es guļu katru nakti, ēdu – pamatlietām, kuru man nebija. Ja nav to, tad ko tas dos, ja varēsi dienā darīt vienu darbu mazāk?
Jā, un savos draugos, kuri arī ir kaut kādos veidos jutīgi vai diverģenti, redzu, ka arī viņi sevi mēģina dzīt pēc neirotipiska standarta un līdz ar to nedod sev laiku atpūsties, jo nejūtas to pelnījuši. Viņiem arī uzaugot ir teikts, tāpat kā man, ka viņi ir pārāk slinki vai čīkstulīgi, nevar saņemties. Un tad tu riktīgi identificējies ar to, ka esi vienkārši slinks. Un ja vēl tev vajag, lai lietas ir interesantas... Tam ir kaut kāda konotācija – ā, nu, tu gribi vienkārši darīt kaut ko, kas ir fun (jautrs – angļu val.), visi darbi nevar būt fun. Man liekas, ka šim vārdam arī ir stigma, ka interesants ir kaut kas bezjēdzīgs vai kaut kas bērniem, bet interesantums tomēr ir cieši saistīts gan ar dopamīna izdali, gan vispār to, kāpēc smadzenes grib kaut ko darīt. Ja tas nav viņām interesants, tad jābūt citai motivācijai, bet viena no problēmām, ko redzu savās smadzenēs, ir, ka tad, ja process pats nav interesants, manas smadzenes atsakās veikt darbību vispār. Man ir jālieto zāles, lai es varētu to izdarīt. Es fiziski nevaru. Ir bijušas reizes, kad jātranskribē kaut kāds teksts un es klausos un nevaru neko izdarīt, es nevaru neko uzrakstīt, man ir meltdown, un es nespēju to padarīt.
Es šādi uzmetu žurnālu. Viņi man bija atsūtījuši interviju transkribēt, un es vienkārši nevarēju.
Jā, kā lai paskaidro cilvēkiem, ka tu vienkārši nevari? “Nu, vienkārši izdari!” Bet tu nevari, un ir ļoti grūti paskaidrot, kā tas var būt, ka vienkārši nevari. “Nu, klausies tekstu un pieraksti!”
Pat zinādama, ka man ir šādi traucējumi, es joprojām pati sevi pieķeru pie tā, ka sevi spiežu saņemties. Tas jau nav saņemšanās jautājums. Es kaut ko nevaru tāpēc, ka es to nevaru, nevis tāpēc, ka es nesaņemos.
Man liekas, cilvēki neizprot, kāda ir smadzeņu funkcija tajā, kādas lietas mēs darām, un tāpēc jau to neuztver nopietni. Cilvēki uztver gribu kā kaut kādu mistisku rīku, kurš ir atdalīts no smadzenēm, neredzot smadzenes kā fizisku orgānu ar konkrētām funkcijām – ja kaut kas tur nenotiek, tad tur neko nevar vienkārši gribēt. Tu nevari sev pateikt: “Vienkārši dari to!” Kas to dara? Tavas smadzenes! Ja tur trūkst kaut kādas vielas vai nav kaut kāda savienojuma, tad tu nevari to izdarīt. Un man liekas, ka šie cilvēki pārsvarā it kā tic zinātnei, bet tad, kad es nonāku pie šī jautājuma, viņi pēkšņi aizmirst par zinātni, aizmirst par to, ka smadzenes ir reāls orgāns, kas esi tu vismaz tiktāl, cik tas attiecas uz funkcionālām spējām. Pēkšņi parādās kaut kāda “griba”, “saņemšanās”, kuras nāk, es nezinu, no Dieva. Kas ir tas, kāpēc tu vari pacelt papīru, kas ir tas, kāpēc tu kaut ko dari, kāds ir tas ķīmiskais process, kas to vada? Kamēr to neizprot, tikmēr mentāli traucējumi izklausās pēc okultas, ezotēriskas vāvuļošanas, pēc kaut kā nenopietna, “sieviešu blēņām”, filozofēšanas. Un es jūtu, ka liela tiesa manis arī aizvien tā domā. Es zinu, ka tas ir nopietni, bet esmu tik ļoti saradusi ar šo sajūtu, ka tās ir blēņas un atrunas, ka man sev jāatgādina atkal un atkal, ka runa ir par primitīvu bioloģiju. Tas, ka ticēsi kaut kam un kaut ko vēlēsies, neietekmēs to, kā darbojas ķermenis.
Ko noderīgu tu varētu ieteikt citiem pieaugušajiem ar autiskā spektra traucējumiem, kas meklē darbu?
Man liekas, ka ir svarīgi veikt sevis novērošanas, sevis saprašanas procesu vismaz tiktāl, lai saprastu, ko tu nevari, jo jāsaprot, kas ir tās ne-kompromisa robežas. Citādi ir risks, ka visam kam piekritīsi. Vajag saprast, cik liela kapacitāte tev ir dienā izdarīt lietas tā, lai to darītu regulāri un ilgtermiņā, nevis vienreiz, jo citādi atkal un atkal attapsies darbos, kuri atņem nenormāli daudz spēka, un tas atkal atsāks to ciklu, kurā tu pārgursti, ej prom un ņem pārtraukumu, lai atgūtos. Ir svarīgi saprast, kas ir lietas, kuras reāli nevari, nu, nevari un viss, par kurām nevar diskutēt, kuras ir non-negotiable (neapstrīdamas – angļu val.). Ir lietas, ko citi var, bet tu nevari, un tev nevajadzētu justies spiestam darīt lietas, ko tu nevari, vienkārši tāpēc, ka cilvēks, kuram nav šāda veida problēmu, to var.
Vēl ir svarīgi saprast, kas notiek, kad tu dari to, ko nevari, lai atcerētos, kāpēc to nevari darīt. Nu, kādi ir reālie riski? Varbūt izskatīsies slinkāks, bet vismaz nepārstāsi ēst uz nedēļu, tev nebūs bezmiegs. Ja es strādāšu ofisa darbu, tad mani tas iedzīs depresijā. Es pārstāšu ēst, es atsākšu lietot alkoholu, tā ir bijis katru reizi. Ja es negribu gribēt nomirt, tad es nevaru strādāt darbu, kurš man liek justies nožēlojami. Labāk izskatos mazliet cimperlīga, slinka “jaunās paaudzes” meitene, bet negribu uztaisīt pašnāvību. Vismaz es gribu dzīvot! Mana pieredze man palīdzēja saprast, ka mana izvēle ir vai nu gribēt uztaisīt pašeni, vai arī pelnīt mazliet mazāk un likt cilvēkiem dažkārt man pielāgoties. Un šādi ir labāk nekā gribēt nomirt un padarīt apkārtējiem cilvēkiem dzīvi par elli caur to, ka esi absolūti nelaimīgs visu laiku un konstanti raudi.
Jā, tas sakrīt ar to, pie kā es esmu nonākusi.
Tā ir. Man nelikās, ka es varēšu strādāt. Es lieku ļoti lielas cerības, ka varbūt šoreiz būs citādi. Līdz šim brīdim man nelikās, ka darbs vispār būs iespējams. Lai gan ir vēl par agru spriest, vai šis ir ilgtermiņa variants, vai ar laiku tomēr nesaskaršos ar tām pašām problēmām, ar kurām esmu saskārusies agrāk. Tas, cik es esmu darbspējīga, ir cieši saistīts ar to, kādā mierā ir mana dzīve: vai tur ir miers, vai nenotiek nekas traks, kur aiziet mana enerģija. Ar gadiem, jo vairāk notiek tādas lietas, jo ātrāk es spēju atgūties, bet tik un tā. Mani tomēr ļoti ietekmē notikumi, es esmu ļoti emocionāli jūtīga.
Man arī tā ir.
Ja tagad būtu astoņpadsmitais gadsimts un mēs būtu bagātas sievietes kādā dzimtā, mūs varētu sūtīt uz kaut kādu Vidusjūras rehabilitācijas centru, kur visu laiku varētu spēlēt klavieres, spēlēt dambreti, lasīt sieviešu literatūru. (Smejas) Labi, ko es te fantazēju.
Sarunājās un sarunu pierakstīja Anna Bindere. Projekts tiek īstenots Erasmus+ projekta "Perspective" ietvaros, un to finansē Eiropas Savienība. Tomēr paustie viedokļi un uzskati ir tikai un vienīgi autora(-u) viedokļi, un tie ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības vai Eiropas Komisijas viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Komisija par tiem nevar uzņemties atbildību. Projekta numurs: 2023-1-SE01-KA220-VET-000156500.
Pieredzes stāsts #4
Pieredzes stāsts #3
Profils: sieviete, 29 gadi, vidējā izglītība
Kas būtu tavs sapņu darbs un kāpēc?
Vispār līdz šim manas attiecības ar darbu ir bijušas sliktas. Es labprāt strādāju, kad varu, taču negribu iet uz darbu piespiedu kārtā vienkārši tāpēc, ka “tā ir jādara” — darbs ir milzīgs stresors, kura dēļ man ir agresijas lēkmes ar paškaitējumu, tāpat kā skola bija šāds stresors, kad biju jaunāka. Darbs ir kaut kas, kas ar savām prasībām un grafikiem ielaužas manā pasaulē no ārpuses un pārtrauc to, ko es daru, neļauj man atpūsties, saregulēties, nodarboties ar savām lietām. Tas pieprasa cita veida organizāciju. Līdz ar to man nav tāda “sapņu darba”. Es nekad neesmu sapņojusi par darbu vai īsteni iztēlojusies sevi strādājam. Nodarbinātība man saistās ar mokām un izdegšanu, kopš mazotnes neesmu varējusi saprast to, kā cilvēki ar kaut ko tiek galā, un vienmēr esmu domājusi, ka diennaktī ir pārāk maz stundu. Visa ir pārāk daudz, pasaule ir pārāk prasīga.
Nevajag gan to pārprast — es neesmu slinka, strādāt un izdarīt darbu arī man patīk, vislielākā problēma laikam ir tāda, ka darba slodze vienmēr ir bijusi par lielu, kā arī pats darbs nav sakritis ar manām interesēm. Ja nu pasaule uz nodarbinātību tik ļoti spiež, man gribētos monetizēt savas šaurās intereses. Domāju, ka tas ir vienīgais iespējamais veids, kā strādāt, jo citos kontekstos es nefunkcionēju. Tādā gadījumā, šķiet, labprāt strādātu no mājām pie datora, pamatā mani interesē darbs ar tekstu, autisma un psihiskās veselības aktīvisms, gribētos rakstīt, rediģēt, tulkot resursus, varbūt pat grāmatas. Es jau tāpat to ikdienā daru — rakstu interneta forumos, domubiedru grupās, sazinos ar citiem u.tml. Taču man jau ir ieilgusi autiska izdegšana, tāpēc jābūt piesardzīgai, pilnas slodzes darbu es nekad neesmu varējusi pilnvērtīgi strādāt, arī pusslodze šobrīd ir uz jautājuma zīmes, kā arī UDHS dēļ es pārsvarā nemaz nevaru “savākt smadzenes kopā”, lai patiešām izdarītu to, kas darāms.
Vēl man patīk kārtot, sistematizēt lietas, fiziski aktīvs darbs, patiesībā tas ir vieglāk nekā nodarboties ar intelektuālu darbu, jo man ir nepieciešamība visu laiku kustēties, bet no mājām jau nekādu fizisku darbu nepastrādāšu. Tīrīt māju un gatavot ēst nozīmē būt par mājsaimnieci. Un par to nemaksā.
Vai ir kāds temats, kas tevi īpaši interesē?
Sevi izzinot, mani ir padziļināti ieinteresējuši autiskā spektra traucējumi, īpaši sievietēs, psihiskās veselības traucējumi, bet kopš bērnības mani ir aizrāvusi mūzika, mode, lasīšana, viss, kas saistīts ar tekstu, valodām. Vēl jāpiebilst bezgalīga lietu kārtošana, organizēšana, tīrīšana. Un vēl man ļoti patīk gatavot ēst, izmēģināt jaunas receptes. Mans sapņu “darbs” tiešām varētu būt palikt mājās, tur uzturēt savu kārtību, gatavot ēst un lasīt to, kas man patīk. Man gan ir ļoti grūti ar nestrukturētu laiku, tāpēc noderētu atbalsts, paliekot vienai mājās.
Kāda ir tava līdzšinējā darba pieredze?
Vidusskolas laikā uzsāku strādāt par matemātikas privātskolotāju, vēlāk arī latviešu, angļu un franču valodas, palīdzēju gan mazākiem bērniem, gan arī devītklasniekiem sagatavoties valsts centralizētajiem eksāmeniem. Pirmais algotais darbs bija kafejnīcā, strādāju par baristu. No šī darba pēc pāris mēnešiem aizgāju, atsāku pasniegt privātstundas. Šad un tad piestrādāju arī par auklīti. Pāris vasaras strādāju mākslas festivāla infopunktā, kā arī administrēju viņu mājaslapu un sociālos tīklus. Tad gadu nestrādāju depresijas epizodes dēļ. Pēcāk strādāju par pavāru/viesmīli viesnīcā, par biļešu pārdevēju/gidi muzejā, par bārmeni vairākās vietās (kopumā 4 gadus), tad atkal par pavāru (šoreiz kafejnīcā), par mācību asistenti skolā pusaudzim ar autismu, tad atkal par viesmīli, pēcāk 7 mēnešus nestrādāju, jo depresijas un sociālas trauksmes dēļ nespēju saņemties darba meklējumiem, bet tad ieņēmu klientu atbalsta speciālista un tekstraža (copywriter) lomu birojā — tūrisma jomā. No šī darba nesen aizgāju. Kopš vidusskolas vecuma bieži esmu veikusi arī dažādus ar tekstu saistītus gabaldarbus. Korektūru, tulkošanu, interviju atšifrēšanu, rediģēšanu u.tml. Galējos izmisuma brīžos, kad man vispār nav bijis naudas, esmu darījusi jebko, ko sanācis atrast, tostarp gājusi tīrīt dzīvokļus pēc izvākšanās vai remonta.
Un kā tu raksturotu savu darba pieredzi?
Mana darba pieredze ir ļoti nekonkrēta un sastāv no dažāda veida zemu atalgotiem darbiem, migrējot no jomas uz jomu. Savu neiroattīstības traucējumu un psihiskās veselības problēmu dēļ diemžēl neesmu spējusi iegūt augstāko izglītību (vairākkārt mēģināju), tāpēc nevaru formāli apliecināt savas zināšanas un prasmes kaut kādā konkrētā jomā un atrast labi apmaksātu darbu, kas segtu manas ikdienas dzīves un medicīniskās izmaksas, līdz ar to nekad neesmu bijusi finansiāli patstāvīga. Man ir palaimējies, ka mamma var mani nedaudz finansiāli atbalstīt. Lai gan pēdējā laikā mana psihiskā veselība ir uzlabojusies, autisms un UDHS tāpat padara formālu augstāko izglītību man nepieejamu, un es īsti nesaprotu, kādus pielāgojumus man tur vajag. Patiesībā arī darbs šķiet nepieejams. Vienmēr esmu darījusi darbu, kas, manuprāt, neatbilst manām intelektuālajām iespējām, un vēl tāpat visos darbos esmu mocījusies ar dažāda veida grūtībām. Esmu lūgusi citu palīdzību, lietojusi alkoholu vai trankvilizatorus, lai nomierinātos un puslīdz tiktu galā ar to, kas jāizdara, kritusi izmisumā, nodarbojusies ar paškaitējumu, nereti arī vienkārši nestrādājusi. Cilvēki bieži sevi definē caur savu nodarbošanos vai aizraušanos, nekad neesmu varējusi ar to saattiecināties, man tiešām darbs (arī skola vai studijas) vairāk saistās ar nervu sabrukumu, raudāšanu, vēlmi nodarīt sev pāri, pilnīgu spēku izsīkumu. Uz skolu vēl varēja neiet (regulāri bastoju), uz darbu diemžēl nekādi nevar neiet. Nekad arī īsti neesmu zinājusi, ko vēlos darīt.
Kad savācos un strādāju, manuprāt, es to daru labi. Es esmu labākais un sliktākais darbinieks vienlaikus, vienmēr starp paaugstinājumu un atlaišanu. Strādāju rūpīgi, precīzi un akurāti, bieži saņemu uzslavas, taču ļoti ar to visu mokos. Mokos gan es iekšēji, darba devējam tas bieži paliek neredzams. Vienmēr esmu centusies imitēt neirotipisku uzvedību un savas problēmas novirzījusi kaut kur aizskatuvē. Tā nu tiek saskatītas tikai manas vērtīgās īpašības un es palieku bez atbalsta.
Kas tevi vispār gan sākotnēji, gan arī šobrīd motivē atrast un saglabāt darbu?
Kaut kā jānosedz ikdienas izmaksas. Citas motivācijas līdz šim nav bijis, sevi realizēt karjerā mani nekad nav interesējis, bet tas, manuprāt, saistīts ar ļoti ilgstošu depresiju un vispārēju intereses trūkumu. Pārsvarā par darbu esmu domājusi ar riebumu.
Pēdējā laikā gan jūtos diezgan motivēta atrast sev piemērotu un aizraujošu nodarbošanos, jo labāk izprotu savas vajadzības, šobrīd nav arī depresijas epizodes, ir atgriezusies interese. Tā ir lieliska, nepierasta sajūta — just interesi! Tikai diemžēl piemērotu darbu es tik un tā nespēju iztēloties, bail arī no tās iesprostotības un bezpalīdzības sajūtas, ko darba saistības rada.
Vai tev kāds ir palīdzējis darba meklēšanā? Ja jā, tad kas?
Dažus darbus esmu atradusi pati, citus man ir palīdzējusi atrast ģimene vai draugi, vēl dažreiz mani ir uzrunājis darba devējs pats. Šobrīd esmu bez pastāvīga darba un varbūt nākamā darba meklējumos izmantošu valsts atbalsta pakalpojumus cilvēkiem ar invaliditāti, jo atrast darbu viena pati caur sludinājumu nespēju, man no tā visa ir nervu sabrukums, ar potenciālajiem darba devējiem arī intervijā veiksmīgi neparunāšu. Tā kā man ir arī afektīvi traucējumi, iepriekš vienīgi kādā hipomānijas epizodē esmu vēlējusies visu savu dzīvi izmainīt, pati atradusi kaut kādus darbus, tikusi galā ar intervijām un strauji uzsākusi jaunas darba attiecības.
Kas darba meklēšanā ir sagādājis vislielākās grūtības?
Parasti visur meklē “komandas spēlētāju”, darbu apraksta kā “dinamisku”, tas neattiecas uz mani, mani biedē un atgrūž. Arī pārējās prasības mani atgrūž, es jau redzu, ka ar tām nespēšu tikt galā, tāpat uzņēmumu struktūra un korporatīvā vide ir man neizprotama, visi šie departamenti, biznesa hierarhija, priekšnieki un padotie izraisa nelabumu.
Vēl gribu piezīmēt pieejamības jautājumu — ja kaut kas ir pieejams tikai caur telefona zvanu, tad, manuprāt, tas nav pieejams! Neizskatu sludinājumus, kuros nav norādīta e-pasta adrese saziņai.
Pēdējā laikā grūti ir arī tāpēc, ka dzīvoju ārzemēs un brīvi nepārvaldu vietējo valodu, ļoti jādomā par gramatiku. Mēģināt tajā sarunāties ir papildu kognitīvs slogs, kas apgrūtina manas jau tā apgrūtinātās komunikācijas spējas. Darba intervijas arī ir mokošas, nemāku sevi reprezentēt, “pārdot”, bet vēl satraucošāka ir iejušanās jaunā vidē. Ir gadījies, ka neaizeju uz pirmo dienu jaunā darbavietā, jo baidos no svešiem cilvēkiem.
Problemātiski ir arī tas, ka man nav augstākās izglītības, jo līdz ar to daudzas darba pozīcijas atkrīt.
Vai darbavietās esi saskārusies ar grūtībām? Ja jā, ar kādām?
Jā, nemitīgi. Kopš mazotnes centos darīt kā visi citi, ilgstoši ar to mocījos, ne ar ko īsti netiku galā, vainoju sevi par savu stulbumu un slinkumu, līdz izrādījās, ka man ir autisms un UDHS. Kopš pusaudža gadiem esmu mocījusies arī ar sekundāriem psihiskās veselības traucējumiem, nodarbojusies ar pilnīgu pašdestrukciju, bijusi zemu motivēta.
Pēdējo gadu laikā ir kļuvis arvien grūtāk atrast darbu, ko es būtu spējīga darīt. Lai gan ātri mācos un dažās jomās man piemīt vērtīgas prasmes, citās jomās man ir ievērojamas grūtības. Darbs ar cilvēkiem ir ļoti grūts vai neiespējams, darbs klātienē ir pārāk prasīgs vai neciešamā vidē, mana uzmanība ir atipiska un ietver pilnīgu nespēju koncentrēties, kā arī hiperfokusu; jebkurā gadījumā es nevaru ilgstoši koncentrēties intelektuālam darbam, jo ātri vien izjūtu pārslodzi. Uzdevumu uzsākšana, uzmanības pievēršana, koncentrēšanās, jo īpaši intelektuālam darbam, uzmanības pārslēgšana ir problemātiskas, dažkārt pat neiespējamas, kas atkal noved pie pārslodzes un sabrukuma. Es nevaru to darīt tipiskā veidā astoņas stundas dienā. Es iztērēju vairāk laika un enerģijas, mocīdamās ar sevi, nevis strādājot. Man ir ļoti nevienmērīgas darba spējas, bieži strādāju ātrāk nekā citi, bet citreiz esmu pilnīgi darbnespējīga, tāpēc nevaru iekļauties nevienā noteiktā darba grafikā. Pati nevaru paredzēt, kad būšu spējīga strādāt un kad ne — tas ir neērti manam darba devējam un kolēģiem, kuri nevar uz mani paļauties, kā arī manu pašu dzen milzīgā stresā, jo man ir atbildības sajūta, taču es nevaru izdarīt to, ko nevaru, un nezinu, kā sevi attaisnot!
Arī pilnīgi freelance darbs būtu grūti paveicams, jo man nepieciešama kaut kāda struktūra, lai sevi organizētu, citādi jūtos pazudusi. Jau tā bieži neievēroju termiņus (skolā, universitātē, darbā), jo nespēju koncentrēties uz to, kur nepieciešams, un paveikt lietas, kā arī saglabāt stabilu emocionālo stāvokli. Fiziskā pašsajūta arī ir ļodzīga.
Ja nestrādāju attālināti, grūtības sākas tad, kad man ir jāiziet no mājas, lai dotos uz darbavietu. Tas ir satraucoši, ir daudz darāmā, daudz pāreju. Varbūt man vienkārši nav iekšējo resursu tajā brīdī doties uz darbu tēlot atbildīgu pieaugušo astoņas stundas. Ir ļoti grūti darīt to katru dienu, es ļoti ātri izdegu. Dažreiz stresa situācijās man iestājas nervu sabrukums ar pilnīgu kontroles zaudēšanu, agresijas lēkmes. Man ir arī sensoras problēmas ar drēbēm, slapjiem matiem un citām lietām, kas ir daļa no rīta rutīnas, un tad man ir vairākas reizes jāmaina apģērbs, līdz tas šķiet īstais, citādi es jūtos briesmīgi. Tas arī bieži izraisa nervu sabrukumu, īpaši ziemā, kad ir nepieciešams ģērbties silti un visas drēbes ir īpaši kodīgas, neciešamas. Šī iemesla dēļ es kopš bērnības gandrīz katru dienu esmu kavējusi skolu/darbu. Mani darba devēji vienmēr ir bijuši neapmierināti, jo neievēroju darbalaiku. Es tiešām bieži kavēju, jo nevaru sevi savākt kopā pēc nervu sabrukuma vai arī man ir grūtības iziet no sava dzīvokļa, t.i., pāriet no vienas aktivitātes uz nākamo. Kā gan man to paskaidrot darba devējam — laikus neatnācu, jo nevarēju piecelties no krēsla, uzvilkt mēteli un iziet pa durvīm? Es patiešām nevarēju, bet vai gan mans darba devējs to saprastu? Uz skolu aiziet katru dienu arī nespēju šo pašu iemeslu dēļ. Es arī ļoti uzvelkos, ja mājās kaut kas nav atbilstoši maniem kārtības standartiem. Piemēram, mani ļoti satrauc visādi šķietami sīkumi, putekļi, nenoslaucītas ūdens piles, lietas nepareizajās vietās, burzījumi apģērbā u.tml., kas neizbēgami dienas gaitā rodas. Man nav laika un iekšējo resursu kārtību uzturēt, ja visu laiku jābūt darbā. Man ir patiešām svarīgi turēt visas lietas savā kārtībā, un darbs mani no tā vardarbīgi atrauj!
Pirms uzsāku darbu kafejnīcā, jau biju iedzīvojusies ģeneralizētā trauksmē un regulārās panikas lēkmēs, ko pavadīja agorafobija un disociatīvas epizodes. Es īsti nesapratu, ko daru un kur atrodos, ik pa laikam kaut kur “attapos”, man bija bail gan būt mājās, gan iziet uz ielas, gan atrasties darbā, visu laiku rakstīju ziņas savam draugam, lai nāk man pakaļ, aicināju paziņas un pat svešiniekus no interneta ciemos uz kafejnīcu, lai nebūtu jānomirst tur vienai. Bažām par tuvojošos nelaimi pievienojās vēl arī sociāla trauksme, es nezināju, kā runāt ar apmeklētājiem, vai tas, ko es saku, ir pieklājīgi un pareizi.
Strādājot festivālā, sastapos ar nejauku attieksmi no kolēģu puses, bet zinu, ka pati tur izdarīju kādu sociālu faux pas, turklāt viņas jau bija draudzenes savā starpā iepriekš un es nepratu iekļauties kolektīvā, mani biedē tādi meiteņu bariņi.
Darbs bārā bija viens no darbiem, ko veicu vislabāk, jo tur bija tik daudz cilvēku, ka visa maiņa pagāja nemitīgā skrējienā. Manuprāt, tā bija gan autismam, gan arī UDHS draudzīga vide — tas bija vienlaikus gan repetitīvs, gan tomēr dinamisks darbs, kurā lielās apmeklētības dēļ īsti nebija ne ar vienu jāsarunājas, lielākoties tikai jānoskaidro, kādu dzērienu apmeklētājs vēlas, jāuztaisa džintoniks atkal un atkal, un atkal. Tomēr arī tur bieži nespēju strādāt. Uzsākot darbu, jau pirms tam ilgstoši dzīvojos depresijas epizodē, cīnījos ar suicidālām domām, nevarēju pastrādāt, bieži nevarēju parunāt, man nebija spēka, dažreiz neierados, darba laikā ieslēdzos darbinieku tualetē, kur sēdēju uz grīdas un blenzu sienā u.tml. Visu slīcināju alkoholā, daudz lietoju alkoholu arī darba laikā, lai spētu tikt galā ar saviem pienākumiem, tomēr, tā kā esmu organizēta un rūpīga, tik un tā tiku paaugstināta un kļuvu par bāra vecāko. Šo lomu tomēr drīz pazaudēju, jo neuzlabojās depresīvais stāvoklis, nespēju sarunāties ar cilvēkiem, tostarp savu priekšnieku, nokārtot darīšanas ar sadarbības partneriem, kā arī tikt galā ar sapulcēm un telefona zvaniem. Telefona zvani man ir ļoti grūti. Ja man kāds neieplānoti zvana, tas bieži izraisa milzīgu stresu. Es gandrīz nekad neceļu klausuli — pat ne ģimenei. Telefona zvans ir negaidīts un pārtrauc manu darāmo. Es nevaru tik ātri reaģēt, pārslēgt uzmanību un būt gatava sarunai, īpaši tad, ja mana sociālā baterija jau ir iztukšota vai ja man ir slikta pašsajūta. Tāpat satraucoši ir pašai veikt telefona zvanus, tostarp brīdināt kolēģus, ja es kavēju, norādot iemeslus, un risināt darba jautājumus pa tālruni (sazināties ar klientiem, partneriem utt.).
Saziņa ar citiem cilvēkiem vispār rada trauksmi un diskomfortu. Lielākoties varu to darīt neilgu laiku, reizēm pat patiešām veiksmīgi un pārliecinoši, bet ātri vien kļūstu nogurusi, pārslogota un iztukšota. Uzturot acu kontaktu, īsti nesadzirdu, kas man tiek teikts, nespēju sakarīgi domāt un/vai izjūtu maņu pārkairinājumu. Bieži vien ir grūti piedalīties sarunā, ja kāds mani vēro. Tas mani moka, man viss krīt ārā no rokām, neko prātīgu pateikt arī nevaru. Regulāri izjūtu sociālu trauksmi, ko raksturo satraukuma sajūta, sirdsklauves, fizisks nemiers, pastiprinātas grūtības runāt un vajadzība katras piecas minūtes iet uz tualeti. Dažreiz tas ilgst vairākas stundas pirms sociālās saskarsmes. Savukārt pēc pieprasošām sociālām situācijām jūtos pārstimulēta, es taču visu sarunas laiku esmu tik ļoti centusies gan domāt, gan runāt, gan klausīties, tikmēr vēl apspiedusi stimus, man vajag izskrieties, lai saregulētos, turklāt pārstimulētība izraisa fiziskas sāpes un savilktību ķermenī.
No darba muzejā mani atlaida pēc pusotra nostrādāta mēneša, jo “neizrādīju sociālu iniciatīvu” (centos izvēlēties visus tos darbus, kas neietvēra socializēšanos — tīrīju apmeklētāju nosmērēto dienas gaitā, kārtoju plauktus).
Turpmāk strādāju vairākos darbos uzreiz, kopumā pusotru slodzi, lai sevi nodrošinātu.
Centos strādāt kafejnīcā par pavāru (vispirms par pavāra palīgu) un jutos drausmīgi. Man turpinājās depresijas epizode, garastāvokļa svārstības, darba devēja un daži kolēģi to zināja, pēc otrās psihiatriskās hospitalizācijas mani lūdza no darba aiziet. Ne aiz ļauna prāta, bet tāpēc, ka kolēģiem bija neiespējami aizvietot kādu [mani], kurš ir ilgstošās prombūtnēs. Darba devēja arī rosināja atrast mazāk stresainu darbu. Nudien — darbs restorāna virtuvē ir ļoti stresains, dinamisks, neparedzams, kā arī pieprasa nepārtrauktu multi-tasking. Ar kolēģiem arī neiedraudzējos, jo nezināju, kā to darīt, jutos neērti.
Ilgstoši nostrādāju citā bārā, arī tur biju vecākā bārmene, varēju pati visu organizēt, no priekšnieka puses arī nebija lielu prasību, viņa attieksme bija ļoti familiāra, kaut kādā ziņā es pat biju viņa priekšniece, un tur bija mierīga vide. Covid-19 pandēmijas laikā bija maz apmeklētāju, varēju sēdēt, klausīties mūziku, kas man patīk, un neko nedarīt. Vai staigāt riņķī un klausīties mūziku. Šķiet, tikai tāpēc es formāli tiku galā ar pusotras slodzes darbu — jo patiesībā vienā no tiem es īsti nestrādāju. Precīzāk, strādāju, bet darbs nebija pārāk pieprasošs. Tomēr viss nebija tik rožaini, regulāri darbu kavēju, jo man bija nervu sabrukums, kas saistīts ar iziešanu no mājas, kā arī raudāju darba tualetē, jo piepildītākos vakaros nevarēju paciest to, ka jārunā ar apmeklētājiem. Tā kā bāra darbā tas ir iespējams, lielos apmēros lietoju alkoholu — gan pašdestruktīvos nolūkos, gan tāpēc, lai tiktu galā ar sevi un bāra apmeklētājiem. Nokāvos arī ar panikas lēkmēm, neciešamu trauksmi, nu jau pēdējos desmit gadus man ļoti bieži ir bijis bail doties uz darbu, jo bail atrasties uz ielas vai braukt ar sabiedrisko transportu. Darba telpās esmu jutusies iesprostota. Trauksmes dēļ bieži neesmu varējusi strādāt un tā vietā esmu slēpusies darbinieku telpās vai arī atkal saukusi kādu ciemos mani pieskatīt.
Vēl man ir grūti saprasties ar citiem un pielāgoties viņu tempam vai darba stilam. Piemēram, man mēdz būt nervu sabrukums, ja kolēģis sabojā to, kā es dokumentā izkārtoju rindkopas, vai pārvieto priekšmetus, ko esmu izkārtojusi. Nespēju “sakārtot lietas” ar citiem cilvēkiem, esmu “nedraudzīga”, “nekomunikatīva”, “šerpa”, “ar mani nav iespējams saprasties” utt. Kādubrīd vēlējos atgriezties darbā iepriekšējā bārā, bet mans bijušais kolēģis esot priekšniekam teicis, ka ar mani kopā vairs nestrādās — ar mani neesot iespējams sastrādāties —, tāpēc tajā darbā mani atpakaļ nepaņēma.
Man tīri labi padevās un mīļš bija darbs kā asistentei pusaudzim ar autismu, draugi norādīja uz manu nebeidzamo pacietību un asistējamā mamma uz manu “ķērienu” darbā ar viņas dēlu, taču šai darbā ļoti satraucos, ka netikšu ar asistējamo galā, jo netiku galā pati ar sevi. Trauksme lika man domāt, ka ar mani kaut kas nelāgs atgadīsies, bet, ja kaut kas ar mani atgadīsies, tad kas gan notiks ar viņu? Joprojām cīnījos ar depresiju, vēl man mēdza būt slikti no viņa nemitīgās klātbūtnes un runāšanas, es nespēju tik ilgstoši sarunāties, trauksmes un panikas lēkmju dēļ saucu draugus palīgā. Šai laika posmā man sākās regulāras spēcīgas galvas un locītavu sāpes bez skaidra izskaidrojuma, kas turpinās līdz šai dienai un ir biežas darbnespējas cēlonis. Tolaik gan nekādu darbnespējas lapu nevarēju saņemt, jo kā asistente skaitījos pašnodarbinātais un man nekas nepienācās, kā arī nebiju aizvietojama. Savukārt otrā darbā man priekšnieks neļāva ņemt darbnespējas lapas, jo es “pārāk daudz slimoju un saņemu naudu par brīvu”. Tā kā jutos arī emocionāli šausmīgi slikti, vairākkārt domāju, ka varētu sevi aizsūtīt uz psihiatrisko slimnīcu, bet bija bail pazaudēt kādu no darbiem, kā arī negribēju nevienu apgrūtināt, liekot meklēt aizvietotāju.
Vēlāk pārvācos uz ārzemēm, kur divus mēnešus nostrādāju par viesmīli, šausmās trīcēju katru reizi, kad man bija kāds jāapkalpo pie galdiņa, un raudāju tualetē. Kolēģi beigu beigās man atņēma visus pienākumus, kas tiešā veidā saistīti ar viesu apkalpošanu, un uzticēja tikai pārējos darbiņus. Bieži mani sūtīja agrāk mājās, jo man bija slikti. Izmēģināju to pašu amatu citā vietā, bet aizgāju no darba otrajā dienā trauksmes dēļ.
Septiņus mēnešus nekur nestrādāju, turpināju mocīties ar garastāvokļa svārstībām, viss riebās, ārstējos psihiatrijas dienas stacionārā.
Izmēģināju vēl dažus darbus apkalpojošajā sfērā, ko uzreiz atmetu socializēšanās grūtību un trauksmes dēļ. No viena mani pirmajā vakarā atlaida, jo esmu “lēna un stulba”. Es itin nemaz neesmu lēna un stulba, taču bez apmācībām tūlītēji iejusties jaunā vietā, pļāpāt ar cilvēkiem (vienlaikus gan jaunajiem kolēģiem, gan klientiem) un saprast, kas man jādara un kādi ir noteikumi, nevaru. Kad pati apmācīju jaunus kolēģus bārā, kur iepriekš strādāju, biju izveidojusi rakstītas instrukcijas, kurās izskaidroju pilnīgi visas sistēmas visos sīkumos, savukārt šeit no manis tika sagaidīts, ka mistiski zināšu, kā lietas notiek. Kā lai es to zinātu?
Mans pēdējais darbs bija birojā, un tā bija pirmā reize mūžā, kad strādāju sēdošu darbu. Šajā darbā ļoti mocījos ar maņu pārkairinājumu un to, ka jāsēž mierā. Regulāri jutos pārstimulēta, tas izpaudās kā panika, aizkaitināmība, agresija, dezorientācija, tirpšana, sajūta, ka pa ķermeni skraida skudriņas no iekšpuses, trīce, spriedze, fiziskas sāpes ķermenī un stipra vēlme aizvērt acis un ausis un aiziet. Daudzās darbavietās darbs ir apgrūtināts vai neiespējams trokšņa vai apgaismojuma dēļ. Šādos apstākļos es izjūtu nespēju koncentrēties uz darba uzdevumiem, piedzīvoju stresu un ciešanas. Novēroju, ka jau minētās galvassāpes, sāpes locītavās un muskuļos rodas pēc katra lielāka maņu pārkairinājuma. Turklāt, pat ja es gribētu, es nemaz nevarētu citu cilvēku klātbūtnē atbrīvoties, lai uzvestos un kustētos brīvi. Apturēt jebkādas “dīvainas” kustības, kad klātesošs ir cits, ir kā nosacījuma reflekss.
Pat salīdzinoši mierīgs birojs var būt nepieejama vide, ja tur ilgāk jāuzturas, jo 1) man ir nepieciešams blāvs apgaismojums un klusums; 2) ja tas ir intelektuāls darbs, man visu laiku ir nepieciešams kustēties (stimot), citādi ļoti ātri rodas pārstimulētības sajūta. Mājās es varu uzvesties, kā man ir nepieciešams. Birojā vai citā publiskā telpā daudzas uzvedības formas tiek uzskatītas par nepieņemamām un stipri stigmatizētas. Atkārtojošu kustību apspiešana padara mani izklaidīgu, pārstimulētu un iesprostotu manā ķermenī. Man sāp, viss raujas krampjos un gribas raudāt. Es domāju tikai par to, cik neērti, sāpīgi un slikti jūtos, nevis par darbu. Darot intelektuālu darbu, ļoti pastiprinās šī vajadzība visu laiku kustēties, lai sevi regulētu, tas ir iemesls, kāpēc es nespēju izturēt šo pieprasošo darbu pat no mājām, kur nu vēl no biroja, kur ir vēl vairāk kairinātāju un kustēties nedrīkst. Ir pārāk daudz ienākošās informācijas pārāk ātri, vēstules, katra pārslēgšanās no vienas interneta vietnes pie otras, kolēģu ziņas, citreiz vēl kāds zvana, es nespēju ar to visu tikt galā, būtu nemitīgi jāskraida apkārt, bet kurš tad tikmēr strādās? Skraidītājs neder par biroja darbinieku. Man visu laiku ir jāsavāc sava nervu sistēma, kura vienkārši beigu beigās uzkaras! Bieži vien es varu strādāt tikai īsu dienas daļu un tad izjūtu pārslodzi, kas izraisa fiziskas sāpes. Tādā veidā es zaudēju savus ienākumus, jo neviens man nedod darbnespējas lapu par pusi dienas. Ne tikai man ir traucētas darbspējas, bet pats darbs ir tas, kas man dara pāri. Jo vairāk es strādāju, jo traucētākas tās darbspējas kļūst.
Visbeidzot, ilgstoši mēģinot tikt ar šo darbu galā, pilnībā izdegu, vēlreiz nonācu psihiatriskajā slimnīcā un pēc tās nupat pavadīju vēl trīs mēnešus psihiatriskās rehabilitācijas un resocializācijas iestādē, tādā kā grupu mājā, tikai īslaicīgai palikšanai pārejas posmā starp psihisku traucējumu akūto fāzi un atgriešanos ikdienas dzīvē. Tuvākajā nākotnē noteikti pilnas slodzes algotu darbu ar fiksētu darbalaiku nemeklēšu, jo man liekas, ka ir muļķīgi mēģināt celt to, ko nevar panest.
Kā izpaudās izdegšana?
Izdegšana izpaudās kā hroniska noguruma sajūta, reiboņi, galvassāpes, ķermeņa sāpes un izteikts regress. Man saasinājās visas autisma iezīmes tā, ka tas pārsteidza mani pašu un ievērojami samazināja manu autonomiju, pēkšņi netiku galā vairs ne ar ko. Šobrīd ir jau mazliet labāk, taču neteiktu, ka viegli.
Vai tavi darba devēji zināja, ka tev ir autisms? Ja jā, kā tu par to pastāstīji? Kā darba devēji to uztvēra?
Gandrīz neviens nav zinājis, ka man ir autisms (un UDHS), jo es pati to nezināju un novēlu pilnīgi visas grūtības uz psihiskās veselības traucējumiem. Kurš gan tai putrā var ko saprast. Daži no maniem darba devējiem ir zinājuši par depresiju un trauksmi, panikas lēkmēm, es neesmu varējusi to noslēpt, esmu lūgusi, vai varu beigt darbu agrāk, vai kāds var mani aizvietot u.tml. Mans priekšnieks bārā zināja, ka man ir depresija un trauksme, zināja arī to, ka neesmu uz socializēšanos vērsta, ka man “riebjas visi apmeklētāji”, bet mēs kopīgi pasmējāmies par to, ka es visu un visus ienīstu, iedzērām pāris alus, un tad jau kļuva labāk. Viņš mani sarkastiski dēvēja par Miss Sunshine.
Savai pēdējai darba devējai izstāstīju, ka man ir autisms, jo mocījos ar galvassāpēm, kuru dēļ bieži neierados darbā, un galvassāpes, manuprāt, bija saistītas ar maņu pārkairinājumu, ko izraisīja apgaismojums un trokšņi birojā, kā arī nepieciešamība apspiest stimus un sēdēt mierā astoņas stundas, kas man atņēma iespēju saregulēties un atslābt. Jau iepriekš biju lūgusi samazināt apgaismojumu, taču nolēmu arī minēt savai priekšniecei, ka man ir autisms. Pasaucu viņu malā un tā vienkārši arī pateicu (ar milzīgu trauksmes sajūtu). Viņa noteica: “Ak, tas tas ir, es nevarēju saprast…” — un vienmēr bija ļoti iejūtīga, pat mīļa, uzdāvināja man grāmatu, kuras autorei arī ir autisms, ik pa laikam privāti apjautājās, kā man klājas un kā jūtos, dara to joprojām, lai gan vairs tur nestrādāju.
Vai tavi kolēģi zināja, ka tev ir autisms? Kā viņi to uztvēra?
Vairākās no manām iepriekšējām darbavietām mani kolēģi ir zinājuši par manām psihiskās veselības problēmām. Bieži vien, atrodoties darbā, esmu rakstījusi kolēģiem, kas varētu nākt un pārņemt manus darba pienākumus panikas lēkmju un vēl sazin kā dēļ. Un man ir paveicies, viņi bieži ir bijuši atsaucīgi!
Pēdējā darbā daži zināja par autismu. Neviens neko īpašu neteica, es domāju, ka daļa nemaz nezināja, ko tas nozīmē. Viens kolēģis pieminēja, ka kādam viņa draugam arī ir autisms. Pajautāja, vai mani arī traucē, kādos veidos ir izvietoti priekšmeti uz galda. Teicu, ka jā! Tas, ko visi zināja un saprata, — man ir grūtības ar spilgtām gaismām un regulāras galvassāpes. Kolēģi bija ļoti atbalstoši. Kad strādāju birojā, manis dēļ tika izslēgtas gaismas, man bieži apjautājās, vai viss ir okei, interesējās par manu labsajūtu.
Vai darbavietā saņēmi kādu atbalstu un pielāgojumus? Ja jā, kādus?
Varēju ņemt nelielus pārtraukumus (ļoti baidījos šo iespēju izmantot, jo man bija neērti lūgt), izmēģinājām arī iekārtot atsevišķu, klusāku darba telpu birojā, jo priekšniece ļoti gribēja, lai tomēr nāku uz biroju, nevis strādāju no mājām, bet galu galā pēc ģimenes ārsta rekomendācijas es tomēr strādāju tikai no mājām. Tā bija pašas kontrolēta vide, nebija lieki jāsatraucas par iešanu kaut kur, tomēr tik un tā nevarēju izturēt pilna laika darbu, jo man bija grūtības ar vadības funkcijām, kā arī veidojās pārslodze no paša darāmā darba (e-pasts, e-pasts, e-pasts…).
Vai saņemtais atbalsts palīdzēja un bija pietiekams? Ja nē, kāds atbalsts tev vēl būtu noderējis?
Saņemtais atbalsts noteikti uzlaboja situāciju, tomēr neredzu sevi kā nodarbināmu pilnas slodzes darbā. Samazināts darba apjoms, manuprāt, ir visbūtiskākais atbalsts, kas man nepieciešams. Domāju, ka pie veiksmīgiem apstākļiem varu strādāt pusslodzi, varbūt kādu nedēļu vairāk, citu mazāk. Vai arī es varu pieslēgties atsevišķiem projektiem savā tempā — tas būtu vislabāk.
Lai es varētu veikt savus darba pienākumus, man vajag darbavietas pielāgojumus. Iespēju strādāt no mājām (kas ir pazīstama un kontrolēta vide bez nepanesamiem kairinātājiem un nepieprasa neirotipiskas uzvedības imitāciju), elastīgu un samazinātu darbalaiku, lai rūpētos par savām sensorajām vajadzībām, nomierinātu trauksmi un saregulētu sevi, atbrīvojumu no telefona zvaniem un saziņas ar svešiem cilvēkiem. Es negribu sevi uz to komunikāciju spiest, man tas dara pāri un atņem spēkus citām lietām, ko varētu paveikt. Tikmēr kāds cits noteikti papļāpās ar prieku!
Informācijas apstrādes atšķirību dēļ man ir grūti saprast mutiskus norādījumus (parasti smaidu un māju ar galvu, kamēr viss teiktais iet gar ausīm), tāpēc būtu vēlams saņemt rakstiskus norādījumus. Man ir arī grūti izpildīt vairākus dažāda veida darbus vienlaicīgi vai uzklausīt vairākas personas reizē.
Strādājot kolektīvā, noderētu atbalsta persona, kas man palīdzētu tikt galā ar grūtībām vai ar ko varētu vienkārši aprunāties.
Ko noderīgu tu ieteiktu citiem pieaugušajiem ar autismu, kas meklē darbu?
Es noteikti iesaku iepazīt sevi un saprast savas vajadzības (iespējams, psihoterapijā, ergoterapijā vai ar kouču/mentoru, atbalsta personu), kā arī noteikt sev sasniedzamus mērķus. Nevajadzētu attiecināt uz sevi nereālistiskas gaidas un prasības, kā arī izvēlēties amatus, kas jau pēc noklusējuma nav autismam draudzīgi, tas ātri novedīs pie izdegšanas. Ja nepieciešami kādi pielāgojumi darbavietā, tas arī jāsaka. Var neatklāt diagnozi, ja bail no diskriminācijas, bet minēt tikai vajadzības — klusums, miers utt. Un, ja mutiska komunikācija ir vājā vieta, tad darba meklējumos noteikti noderēs pārdomāti izveidots CV un labi uzrakstīta motivācijas vēstule!
Pierakstīja Anna Bindere. Projekts tiek īstenots Erasmus+ projekta "Perspective" ietvaros, un to finansē Eiropas Savienība. Tomēr paustie viedokļi un uzskati ir tikai un vienīgi autora(-u) viedokļi, un tie ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības vai Eiropas Komisijas viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Komisija par tiem nevar uzņemties atbildību. Projekta numurs: 2023-1-SE01-KA220-VET-000156500.
Pieredzes stāsts #2
Pieredzes stāsts #1
Profils: vīrietis, 31 gads, augstākā izglītība
Kas būtu tavs sapņu darbs un kāpēc?
Mans sapņu darbs būtu tāds, kurā es varētu radīt daudz visādu ideju un cilvēkus interesētu tās uzklausīt. Man būtu labvēlīgi noskaņots darba kolektīvs ar augstu emocionālo inteliģenci un draudzīgumu, kuru interesētu mans skatījums uz lietām. Es varētu strādāt mierīgos apstākļos, meklējot informāciju un liekot to kopā, radoši kaut ko veidojot bez spiediena, ka tam ir jābūt gatavam tūliņ un tagad, bet gan ar lielāku mērķi nākotnē. Iedomājos, ka tāds darbs varētu būt, piemēram, teātrī veidot izrādes — ir viss kolektīvs, kas tevī klausās un dara, ko tam liec, un tu esi galvenais. Vai arī varētu rakstīt kaut ko, bet es vēlētos, lai man ir stipendija. Es varētu rakstīt, un man nebūtu obligāti nekas jārada, noteiktā laikā jāpabeidz, bet man būtu samaksāts tā, lai man nebūtu jāuztraucas un es varētu darīt to, ko es varu vislabāk vai kas mani visvairāk interesē — bez spiediena, ka tas ir jāizdara tagad un ka citādi uz mani dusmosies.
Tavuprāt, kāpēc tev ir nepieciešami šādi apstākļi? Minēšu pretstatu: ir daudz cilvēku, kuriem patīk dinamisks darbs.
Interesants man ir bijis arī dinamisks darbs. Esmu bijis gan velokurjers, gan autokurjers. Forši bija tas, ka darba laikā biju viens un neviens mani tiešā veidā nečekoja. Kaut kādā ziņā man patika šo darbu dinamiskums, tomēr man ir grūti izturēt tāda veida nenoteiktību, jo nav paļaušanās uz sevi, ka gadījumā, ja kaut kas pēkšņi notiks un man uz to būs jāreaģē, spēšu reaģēt adekvāti. Tāpēc es teicu, ka gribētu, lai nav spiediena, ka tūliņ kaut kam ir jābūt gatavam. Es īsti nevaru paļauties, ka man tiešām tas izdosies. Darbā nevarēju zināt, vai tūliņ nepiezvanīs kāds un neteiks, ka jābrauc pēc sūtījuma, kas varbūt man nebūtu pa spēkam vai kam man vairs nebūtu laika. Šādas lietas man rada stresu, ja strādāju dinamiskā darbā. Es nezinu, kāds būs nākamais pavērsiens, un, nezinot, kāds būs šis pavērsiens, satraucos, vai spēšu ar to vispār tikt galā.
Vai ir kāds temats, kas tevi īpaši interesē?
Man noteikti nav plašu interešu, bet es nevaru nosaukt konkrētas šauras intereses. Nu, viena interese ir sapņi, bet šobrīd es par tiem interesējos mazāk un mazāk tos pierakstu. Mani ik pa laikam interesē dažādi temati; parasti tie ir saistīti ar cietumu, narkotikām, policijas darbību. Tās ir tēmas, par kurām skatos jūtūbā video. Varbūt mani vairāk interesē kaut kāda īpaša veida darbošanās, kas nav tieši tēma, jo es neteiktu, ka mani interesē dzeja vai filozofija, bet mani interesē tāda veida attieksme pret tekstu, kāda ir klātesoša, lasot vai rakstot gan filozofiska, gan poētiska satura tekstus. Tomēr es neteiktu, ka tā ir tēma. Tas ir formāli, nevis saturiski.
Kas vēl… Man ir bijusi liela interese ļoti daudz lasīt, tas bija senāk, pēc vidusskolas, taču īstenībā tā lasīšana nebija aiz intereses. Es tiešām visu laiku lasīju, taču nevis aiz intereses par to, ko es lasu, bet gan apsēstībā ar sevis padarīšanu par izglītotu cilvēku vai cilvēku, kurš ir izlasījis tās grāmatas, kuras vērts izlasīt. Vēl es klausos lekcijas, bet tā nav šaura interese. Tas varbūt ir īpatnējs veids, kādā uztveru informāciju.
Kāda ir tava līdzšinējā darba pieredze?
Pusaudža gados mazliet strādāju celtniecībā, bet patiešām nedaudz, vēlāk esmu bijis velokurjers, autokurjers, apkopējs, trauku mazgātājs bārā, bārmenis, garderobists teātrī, audzinātājs bērnudārzā, kopš tā laika dramaturgs un dzejnieks, dažādu publikāciju un tulkojumu autors, redaktors literatūras izdevumā, projektu rakstītājs/vadītājs, kultūras attīstības biedrības valdes loceklis, kritiķis, vadījis intervijas. Nesen vadīju nodarbības skolēniem par radošumu (dzeju, literatūru), plānoju to darīt vēl nākotnē.
Un kā tu raksturotu savu darba pieredzi?
Es teiktu, ka visu manu darba dzīvi raksturo saraustītība, bailes piederēt. Bailes, ka mana darbavieta nozog manu brīvību. Gan strādājot teātrī, gan bārā, gan tagad, rakstot kaut ko. Tā ir spriedze, kas pastāv starp mani un darba devējiem — vismaz manī iekšā —, jo man ir grūti ar viņiem justies okei un es vienmēr jūtos vainīgs vai apdraudēts, it kā varētu būt kaut ko izdarījis nepareizi, sapratis nepareizi. Es baidos sevi paust, izrādīt iniciatīvu un ļoti izvairos no identificēšanās ar kolektīvu kā grupu, kurai es varētu piederēt. Šāda sajūta ir bijusi klātesoša visos darbos, arī agrāk skolā. Šobrīd, rakstot rakstus interneta žurnālam, es par to nelepojos. Es par to kautrējos.
Otra lieta: zinu, ka cilvēki bieži darbavietās meklē pastāvīgumu un stabilitāti, bet es gribu tieši pretēji. Negribu un baidos noturēties darbavietā pārāk ilgi, gribu darbavietas mainīt pēc iespējas biežāk. Kad uzsāk kaut ko, kas vēl nav nekad darīts, tas ir interesanti. Tas ir piedzīvojums, kas attīsta jaunas iemaņas, bet vēlāk rutinētā veidā strādāt nav interesanti. Ir interesanti aiziet uz bāru un paskatīties, kā lietas darbojas no bāra letes puses, ir interesanti aiziet uz teātri, paskatīties, kāda ir dzīve teātra garderobistam, bet nav interesanti tur ilgstoši uzturēties un strādāt. Tāpat ir interesanti un forši uzrakstīt dzejoļus, par kuriem cilvēki saka: “O jā, forši, talantīgs dzejnieks!”, bet nav interesanti turpināt piedalīties šajā kultūras parādībā, abstraktajā dzejas rakstītāju kolektīvā, un censties tajā iekārtot savu vietu.
Kas tevi vispār gan sākotnēji, gan arī šobrīd motivē atrast un saglabāt darbu?
Manuprāt, tā ir negatīva motivācija. Alternatīva motivācija. Apziņa, ka tad, ja es nedarīšu to, ko man ir iespēja darīt, būs jādara kaut kas vēl sliktāks un grūtāks, ko negribu vēl vairāk. Turklāt kaut kas, par ko maksā naudu, ir jādara, citādi man nebūs naudas, citi ar mani nedraudzēsies, man nebūs iespējas nodrošināt savu dzīvi. Man būs jādzīvo ar vecākiem, un es pat nezinu, kas vēl… Nu, tas īsti nešķiet variants, līdz ar to ir kaut kas jādara, lai dabūtu naudu un varētu dzīvot. Tā būtu negatīvā motivācija.
Pozitīvā motivācija: es domāju, ka man ir ambīcijas. Man nav motivācijas darīt darbu, ja man nav ambīciju attiecībā uz šo darbu. Piemēram, pēdējo recenziju, ko uzrakstīju, gribēju pabeigt trīs dienās, jo tas būtu sasniegums man pašam, tāpēc es viņu varēju uzrakstīt. Toreiz izdevās, bet pēc tam gribēju rakstīt vēl vienu recenziju, ko neizdevās uzrakstīt vispār, un es pazaudēju ļoti daudz laika. Vēl man piedāvāja veidot teātra izrādi. Es piekritu rakstīt dramaturģiju, jo tas ir izaicinājums — tas ir lielais teātris, un man ir interesanti tieši šī izaicinājuma aspektā. Man nav interesanti darīt to, ko es jau esmu izdarījis. Es nekad neesmu piedalījies tāda izmēra pasākumā, man būtu interesanti to pamēģināt. Gribētos darīt kaut ko, ko es vēl nevaru iedomāties sevi darām, citādi man trūkst motivācijas. Man ir grūti uzturēt motivāciju.
Vai tev kāds ir palīdzējis darba meklēšanā? Ja jā, tad kas?
Jā, noteikti. Katru reizi darbu esmu atradis ar kāda cilvēka palīdzību, ja tā padomā. Pirmos darbus atradu caur vecākiem vai radiniekiem, dažus vēlākos caur draugiem, pirmā publikācija [interneta žurnālā] notika pēc paziņas uzaicinājuma, un tad draudzene mani iesaistīja vēl citos projektos. Arī ģimene turpina mani iesaistīt dažādos projektos.
Kā, tavuprāt, viss varētu būt izvērties līdz šim brīdim, ja tu nebūtu saņēmis atbalstu darba meklējumos? Kas varētu sagādāt grūtības?
Man liekas bailīga doma, ka varētu vajadzēt ņemt savu CV un staigāt uz kafejnīcām satikt potenciālos darba devējus, dot viņiem to CV un lūgt, lai viņi man piezvana. Tas būtu riktīgi traki. Un pieteikties darbā, kurā nav neviena pazīstama cilvēka, kurš varētu atbalstīt, arī liekas bailīgi. Ir grūti, kad man ir mazāk naudas un jādomā, kur strādāt, lai to nopelnītu. Nupat saņēmu piedāvājumu kļūt par žurnāla redaktoru. Mani uztrauc jautājums par to, uz cik ilgu laiku tas būs un vai tas man vispār ir pa spēkam, neskatoties uz to, ka viņi paši nāk un mani uzrunā un ka tā ir ļoti laba izdevība karjeras izaugsmei. Man ir ļoti nopietnas bažas par to, vai esmu psiholoģiski gatavs to apņemties, iekļauties kolektīvā un sadarboties ar cilvēkiem. Un tas ir aktuāls jautājums, kas saistīts ar grūtībām brīdī, kurā es meklēju darbu, jo, pat ja es darbu aktīvi nemeklēju pats, tad šobrīd es satraucos par to, vai pieņemt šo darbu, vai nepieņemt šo darbu.
Vai tu esi kādreiz stāstījis darba devējam vai kolēģiem par savām grūtībām? Ja jā, kā tu par to pastāstīji? Kā viņi to uztvēra?
Nē, neviens nav zinājis, ka man ir grūtības izdarīt lietas tipiskā veidā. Es vienmēr esmu centies atstāt pēc iespējas tipiskāku iespaidu par savām spējām izdarīt uzdoto un no sevis spiest to, lai tomēr visu izdarītu. Bet nesen tomēr atļāvos savam darba devējam paust to, ka man ir grūtības ar izpildāmā uzdevuma veikšanu. Šajā gadījumā trīs mēnešus nevarēju uzrakstīt vienu rakstu un par savām grūtībām ar darbu izpildi pateicu daudz vairāk, nekā es jeburu citu reizi būtu atļāvies teikt. Mani pārsteidza tas, cik darba devējs bija saprotošs, pretimnākošs un iejūtīgs.
Vai ir bijuši citi gadījumi, kad tu neesi spējis iekļauties un kaut ko izdarīt? Un kā tad darba devējs ir to uztvēris?
Ir bijušas tādas reizes, kad es vienkārši runāju par to, ka varētu uzrakstīt rakstu, bet beigās viņu neuzrakstu, nepaskaidrojot neko. Nu, ko gan darba devējs tādā situācijā varēja izdarīt? Gaidīja, gaidīja, līdz beigās tas vienkārši izčākstēja. To es varu iedomāties.
Vēl es trīs mēnešus strādāju par bērnudārza audzinātāju. Man bija grūti iekļauties audzinātāju kolektīvā, nebija skaidrs, kādi ir noteikumi, kas man ir jādara, ko es varu atļauties. Tas bija ļoti, ļoti, ļoti grūti. Nebija neviena, kurš mani izvestu visam cauri, to paskaidrotu un atbalstītu. Man ļoti pietrūka kāda, kurš palīdzētu sajusties ērti pozīcijā, kurā uzsāku šo darbu.
Kāds atbalsts vēl tev būtu noderējis tavās darbavietās?
Bērnudārzā man noteikti būtu palīdzējis tas, ja kāds mani nedaudz ievadītu tajā vidē un ar mani komunicētu veidā, kas liktu man sajusties droši par to, ka varu būt tāds, kāds es esmu. Man būtu noderējuši skaidrāki nosacījumi par robežām, kuru ietvaros izvēlēties, kādas nodarbības veidot, kā ar bērniem komunicēt un kā pavadīt to laiku.
Strādājot teātrī, man gribējās... staigāt apkārt? Un, iespējams, klausīties austiņās kaut ko, lai būtu vieglāk pavadīt laiku, kamēr vēl nav ieradušies citi cilvēki. Man patika strādāt posteņos, kuros es varēju justies brīvāk un būt viens.
Bārā arī man labāk būtu paticis turpināt strādāt par trauku mazgātāju. Tur es biju viens, bet par to maksāja mazāk un tas nebija tik prestižs darbs. Visi labprātāk strādā bārā, tikmēr es labprātāk strādātu traukos, bet tikai tad, ja par to maksātu tikpat daudz.
Pašlaik Latvijā oficiāla autisma diagnoze pieaugušajam nav pieejama. Ja tev būtu oficiāli noteikta diagnoze, vai tu to atklātu, mēģinot paust savas vajadzības?
Jā, man tā noderētu, un es to atklātu, runājot par darba lietām. Šajā gadījumā, piemēram, kad esmu uzaicināts kļūt par žurnāla redaktoru. Ja man būtu diagnoze, es droši vien uzreiz teiktu: “Jā, okei, davai, darām to, bet man ir autisms un tas nozīmē, ka manai darba organizācija ir noteikta specifika. Vienkārši tā, lai mēs to zinām. Es paceļu to gaisā, ka ir tāda lieta.” Man liekas, ka tas palīdzētu, kamēr nebūtu jāsaskaras ar kritizējošu vai diskriminējošu attieksmi. Bet šajā nozarē un burbulī dažādība ir kaut kas, pret ko cilvēki vēlas būt iejūtīgi un uzmanīgi, tāpēc es domāju, ka viņi būtu gatavi iedziļināties un ņemt to vērā.
Ar kādām grūtībām tu saskaries, veicot darba pienākumus, kas ir nevis kolektīvā kā darba ņēmējam, bet individuālajos projektos, ko tu veic, strādājot no mājām?
Man ir pašam jānosaka darba kvalitāte, un to ir ļoti grūti izdarīt. Ļoti noderētu, ja būtu kāds, kurš pateiktu: “Ļoti labi, tu tiec ar šito galā, tas ir super! Tas ir tieši tas, kas mums ir vajadzīgs, sūti tik šurp!” Ir ļoti grūti pašam noteikt, kādam tam galaproduktam ir jābūt.
Tu minēji, ka sevi spied, lai iekļautos termiņos un izdarītu to, ko no tevis prasa. Kā izskatās tā spiešana, kāpēc tev sevi ir jāspiež?
Spiešana izpaužas kā stress, un es jūtos slikti. Es izjūtu spiedienu pabeigt to, ko no manis sagaida, un izdarīt to tādā kvalitātē, kādā esmu iedomājies. Tas sagādā stresu un reizē arī pretošanos. Jūtu stresu un pretošanos tā, ka tas padara darbu neiespējamu.
Tāpat bija arī ar skolu. Lai stresu izslēgtu, esmu vienkārši izvēlējies aiziet no studijām, piemēram. Ir bijušas reizes, kad man ir izdevies mobilizēties un paveikt lietas, bet ļoti bieži spiediena radītā pretestība ir tik liela, ka ar lielāko prieku izvēlos pārtraukt darbu. Vismaz uz nenoteiktu laiku.
Vai ir vēl kaut kas svarīgs, ko tu vēlētos piebilst saistībā ar visu to, par ko mēs šodien runājām?
Es varbūt gribētu vēlreiz uzsvērt to, ka man ir grūtības ar iekļaušanos un es baidos no piederības sajūtas lielākam kolektīvam, kā arī baidos uzņemties laikā pārāk ilgstošas atbildības. Baidos, ka tās mani padarīs nebrīvu, ka es gribēšu darīt kaut ko citu, bet būšu uzņēmies atbildību un tādā veidā sevi iedzinis kaut kādā situācijā.
Vai tu varētu teikt, ka šie ir iemesli, kuru dēļ esi izvēlējies tieši šādu nodarbinātības veidu — proti, strādāt vairāk vai mazāk pašam savā tempā un vairāk vai mazāk no savām mājām?
Ļoti lielā mērā jā. Tas nenozīmē, ka šāda veida darbs atrisina visas problēmas, jo ir jāatbild cilvēkiem, kuri ir mana darba pasūtītāji, un tamlīdzīgi. Joprojām es jūtos verdziski un parādā, un stresā, un demand avoidance ziņā slikti. Bet šādi ir daudz labāk nekā tad, ja man katru dienu būtu kaut kur jāiet. Es neizvēlos pozitīvā veidā (“O jā, šāds darba modelis man derēs vislabāk!”), bet gan negatīvā veidā (“Nē, šāds darba modelis man neder. Nē, šāds darba modelis man arī neder.”), un paliek freelance. Jāpiebilst gan, ka ar freelance darbu man nav sociālo garantiju. Man nav arī iekrājumu, kas to trūkumu spētu kompensēt. Lai arī attiecībā uz naudas tērēšanu mani nu nekādā ziņā nevarētu uzskatīt par neapdomīgu, tomēr bieži man naudas pietrūkst un ir jālūdz apkārtējo palīdzība vai jāizmanto ātrās kreditēšanas iestāžu piedāvātie pakalpojumi, lai apmaksātu rēķinus utt.
Ko noderīgu tu varētu ieteikt citiem pieaugušajiem ar autismu, kuri meklē darbu?
Es ieteiktu apzināties savas vajadzības, cik vien labi to var, un pastāvēt par tām — gan izvērtējot to, kādus darba piedāvājumus izskatīt, gan iesaistoties sarunā ar potenciālajiem darba devējiem. Pat ja jūs nevēlaties runāt par neiroatšķirībām un atklāt savas diagnozes, tad, apzinoties savas vajadzības un nepieciešamības, censties tās artikulēt un par tām vienoties ar savu potenciālo darba devēju un skatīties, kur to būtu iespējams izdarīt labāk un vienkāršāk. Tas būtu svarīgākais.
Sarunājās un sarunu pierakstīja Anna Bindere. Projekts tiek īstenots Erasmus+ projekta "Perspective" ietvaros, un to finansē Eiropas Savienība. Tomēr paustie viedokļi un uzskati ir tikai un vienīgi autora(-u) viedokļi, un tie ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības vai Eiropas Komisijas viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Komisija par tiem nevar uzņemties atbildību. Projekta numurs: 2023-1-SE01-KA220-VET-000156500.