Pieredzes stāsts #6
26. janvāris, 2025 pl. 13:28,
1 komentārs
Profils: 20 gadi, sieviete, Latvija, vidējā izglītība, ir AST diagnoze, kas noteikta 17 g.v.
Tu šobrīd kaut kur studē?
Nē, tagad es nestudēju.
Bet tu mēģināji?
Es mēģināju. Tas bija tehnikums, profesionālā izglītība, un programmas nosaukums bija zirgkopība. Bet pēc dažām nedēļām es sapratu, ka informācija tur ir tāda ļoti basic (pamata – angļu val.), tas, ko es varētu iemācīties vienkārši “Google”, un, lai to iemācītos, man nevajadzētu sēdēt trīs stundas garā lekcijā. Turklāt ļoti daudz skoloja par citiem dzīvniekiem, nevis par zirgiem. Es negribu zināt par zelta zivtiņām, es nācu mācīties par zirgiem!
Tev patīk mācīties lietas pašai?
Jā, es esmu visu ko mācījusies pati. Ik pa laikam patstāvīgi mācos latīņu valodu no grāmatām un interneta resursiem. Nedaudz arī tā intereses pēc mācījos zīmju valodu. Un patstāvīgi apguvu apguvu ģitārspēli.
Kas būtu tavs sapņu darbs un kāpēc?
Man vislabāk patiktu strādāt ar zirgiem, it īpaši darīt kaut ko, kas saistīts ar zirgu labklājību, nevis sportu. Tas varētu būt saistīts ar jāšanu kā hobiju vai kaut ko terapijas nolūkiem, hipoterapiju.
Ja tu būtu turpinājusi mācības tehnikumā, tas tev būtu palīdzējis iegūt šādu darbu?
Man šķiet, ka īsti nē, jo tur bija ievirze uz sportu un mācījāmies tieši par sportu un zirgu pavairošanu, ģenētiku, to, kā dabūt vislabākos gēnus sportam u.tml. Tas mani diez ko neinteresē – it īpaši tāpēc, ka man tas bieži šķiet nežēlīgi, jo cilvēki grib rezultātus vairāk, nekā viņi grib veselus zirgus.
Kāpēc tu gribētu strādāt šajā jomā?
Tas ir ļoti grūts jautājums. Katram patīk tas, kas viņam patīk. Mani vienkārši tas gadiem ilgi ir interesējis, un tas notur manu uzmanību. Man vienmēr ir motivācija atgriezties pie zirgiem, turpināt strādāt vairāk un vairāk.
Vai ir vēl kāds temats, kas tevi īpaši interesē? Es jau noskaidroju, ka viens temats ir zirgu labklājība.
Jā, es noteikti teiktu, ka zirgi ir tas, ar ko es esmu visvairāk nodarbojusies, it īpaši profesionāli. Citas intereses man ir māksla un rokdarbi, visādu lietu veidošana, adīšana, tamborēšana. Esmu piedalījusies dažādos mākslas pulciņos.
Par zirgiem tu interesējies kopš bērnības?
Pirmoreiz, kad jāju ar zirgiem, man bija pieci gadi. No tā laika sāku regulāri iet jāt.
Tad, kad devies jāt ar zirgu piecu gadu vecumā, tā bija tevis pašas vēlme vai kaut kas tāds, ko vecāki vai ģimene izvēlējās?
Man šķiet, ka es pati gribēju. Iespējams, man bija parādīti zirgi un likās: “Protams, es gribētu sēdēt uz šī dzīvnieka! Kāpēc nē?” Droši vien vecāki arī mani motivēja, jo viņi zināja, ka jāšana ar zirgiem var būt ļoti laba. Mans vecākais brālis arī bija gājis ar zirgiem vizināties, kad bija jaunāks. Viņam gan diemžēl bija alerģija, viņš tikai dažas reizes aizgāja. Bet jā, man uzreiz ļoti patika zirgi.
Un kopš tā brīža visu mūžu esi nodarbojusies ar zirgiem?
Dažus mēnešus, pusgadu, iespējams, kādā brīdī gadu no vietas gāju jāt vairākas reizes nedēļā, bet parasti nonācu līdz situācijai, kad man kaut kas tur nepatika. Treneris vai citi cilvēki, vai tas, ka ir pārāk liela burzma, un tad vairākas reizes mainīju stalli vai kādu gadu nejāju.
Izklausās, ka esi ar to nodarbojusies visu laiku, tikai ar kaut kādiem pārrāvumiem.
Jā, es teiktu tā. Nu, man vienkārši liekas, ka ir cilvēki, kas nodarbojas ar jāšanu daudz nopietnāk nekā es, no bērnības iet katru dienu divreiz dienā jāt un piedalās čempionātos… Es nekad īsti neesmu bijusi tas cilvēks. Gāju uz jāšanu tikai zirgu dēļ, un mani īpaši neinteresēja nekas cits.
Kāda ir tava līdzšinējā darba pieredze?
Pirms kādiem 4-5 gadiem sāku iet jāt jaunā stallī, kas bija nesen atvēries netālu no manas mājas, tikai kādu divu kilometru attālumā, un uz turieni pārvācās dzīvot trenere ar visiem saviem zirgiem. Un tad es sāku iet pie viņas mācīties. Man ļoti patika tas, kā viņa mācīja jāšanu, viss notika ļoti uzmanīgi, un tās nodarbības bija viens-uz-viens. Es uz turieni gāju vairākas reizes nedēļā, tad palēnām vienkārši palīdzēt ar zirgiem, tur kaut ko darīt, un vienā brīdī man trenere paprasīja, vai es gribētu nākt viņai palīgā, jo pie viņas nākot divas meitenes, kuras ir iesācējas, un vajadzētu vēl vienu cilvēku, kurš varētu palīdzēt nodarboties ar vienu meiteni, kamēr viņa ir ar otru. Un tā es sāku tur strādāt.
Kā tu raksturotu savu darba pieredzi?
Tas ir tāds ļoti plašs jautājums. Es nezinu. Kā cilvēki raksturo savu darba pieredzi?
Cik es saprotu, tu tur vairs nestrādā. Nu, atskatoties pagātnē, vai darbā bija forši vai ne īpaši?
Man vienmēr patika strādāt ar cilvēkiem, mācīt cilvēkiem jāšanu un strādāt ar pašiem zirgiem. Tā bija daļa procesa, kas man patika un labi padevās. Bet es teiktu, ka tas, kas bija problemātiskāk, bija to treniņu ieplānošana. Tas, ka man bija ar daudziem cilvēkiem jāsarunājas pa telefonu, jāsarakstās, ļoti jāplāno savs laiks — kad tie cilvēki būs un kā salikt vairākus treniņus kopā vienu pēc otra. Arī visādas loģistikas lietas: vai zirgi ir gatavi treniņiem tajā dienā, vai ir viss inventārs, vai kāds cits neaizņem laukumu? Un ar to man noteikti bija vairāk problēmu, jo citi cilvēki stallī nebija tādi kā es. Man patīk tā, ka es atstāju sedlus šeit un tur viņi ir arī nākamreiz, lai nebūtu tā, ka mantas ir noliktas kaut kur citur, zirgi ir kaut kur citur. Viņiem ir vairāki aploki, caur kuriem viņi rotē, un tas bija kaut kas, ar ko man bija grūtāk – sarunāt ar tiem saimniekiem, ka, ja ir kaut kādas izmaiņas, lūdzu, man pasakiet. Neviens nekad neatcerējās pateikt. Jā, tāda veida problēmas, grūti sadarboties ar kolēģiem un saprasties, bet tas darba elements, kad notiek treniņš vai notiek zirga apmācība, tas man vienmēr gāja ļoti labi.
Vai es pareizi sapratu, ka šo darbu uzsāki pirms apmēram četriem gadiem?
Jā, man bija kādi sešpadsmit gadi, iespējams, ka jau septiņpadsmit.
Tev tobrīd parādījās kaut kādas specifiskas grūtības? Vai tā bija vienkārši sagadīšanās?
Grūti pateikt, sagadīšanās vai nē, bet tas vienkārši bija ap to laiku, kad es uzzināju, kas vispār ir autisms un ko tas nozīmē. Man šķiet, tas notika pavisam nejauši. Šķiet, es noskatījos filmu “Thinking in Pictures” par Templu Grandinu un tad izlasīju viņas grāmatas. Tad es sāku lasīt vēl citas lietas par autismu, izgāju cauri tam self-report (pašnovērtējuma – angļu val.) autisma testam RAADS-R (Ritvo Autism Asperger Diagnostic Scale-Revised – aut.). Jā, es tam izgāju cauri, un man likās aizdomīgi, cik ļoti sakrīt simptomi un manas bērnības pieredzes…
Kā tu nonāci pie tā, ka tev jāskatās filma par Templu Grandinu?
Man nav ne jausmas, es neatceros. Man šķiet, ka mani vienkārši interesēja. Tur bija par dzīvniekiem arī.
Pareizi, viņa taču strādā ar dzīvniekiem. Jā, pilnīgi citā veidā gan.
Viņai ir arī vairākas grāmatas par dzīvnieku psiholoģiju, un tai filmai ir fokuss uz slaughterhouse (kautuvju – angļu val.) mainīšanu, bet tā viņa interesējas arī par citām lietām un par dzīvnieku psiholoģiju un uzvedību. Iespējams, pirms skatījos to filmu, es YouTube noskatījos kādu no viņas runām.
Tu saki, ka tajā laikā arī darbā saskāries ar kaut kādām autismam specifiskām grūtībām. Vai tu par tām runāji arī ar saviem kolēģiem? Vai kāds tolaik tur zināja, ka tev ir šāda diagnoze?
Man šķiet, ka man noteica autisma diagnozi tikai tieši pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas. Tāpēc es tur diezgan ilgu laiku strādāju, īsti nezinot savu autismu. Arī pēc diagnozes saņemšanas es to īpaši nepieminēju. Iespējams, kādu vienu, divas reizes, bet es zināju, ka mani tur neviens cilvēks nesaprot. Pirmkārt, kas ir autisms. Viņiem droši vien arī tās vecās idejas, nu, bērniņš, kurš nerunā, lūk, tikai tas ir autisms. Man nebija motivācijas īsti kādu apsēdināt un viņiem pastāstīt.
Un kā tad to kādam pastāstīji? Vai tu vienkārši pieminēji to vārdu un neviens nekā nereaģēja?
Jā, man šķiet, ka es to pieminēju un reakcija bija: “Ko?”, un tad šis cilvēks vienkārši turpināja darīt, ko darījis, vai aizgāja pļāpāt ar kādu citu. Un man likās: “Okei, šī ir tā attieksme. Šeit tas ir tā.”
Es domāju, ka cilvēki vienkārši nezina, ko darīt, tāpēc arī neko nedara, un to nevajadzētu uztvert kā apvainojumu.
Nu, pēc tam šis cilvēks man pieminēja manu diagnozi un brīnījās: “Kāpēc lai tev būtu šāda nopietna diagnoze? Tev taču viss sanāk, tev viss ir labi.”
Tu pati piekrīti, ka tev viss sanāk un viss ir labi?
Nē.
Tu man varētu izstāstīt par to sanākšanu un nesanākšanu.
Parasti strādājot bija tā, ka sešus mēnešus man bija okei, es tiku galā ar visu slodzi, ar to, ka ik pa laikam bija neparedzētas maiņas, viss grafiks jāsaprot, jāņemas ar naudas uzskaiti... Cilvēki, nākdami uz treniņiem, apmaksāja vairākus treniņus, un man visu laiku bija jāseko līdzi tam, cik reizes viņi ir bijuši, cik reizes viņiem vēl ir palikušas. Katru pusgadu es nedaudz izdegu no visa šī, no visas šīs padarīšanas un no tā, ka man neviens īpaši nepalīdzēja, un tad pienāca vairākas nedēļas, kurās es nevarēju strādāt. Man bija jāatliek visi treniņi – jā, manis nav. Es jutu, ka vairs nevaru aiziet uz treniņu, to novadīt, jo man bija tāds nogurums, ko īsti nekas nevarēja izskaidrot. Es vienkārši biju nogurusi, dažreiz tajos brīžos aizgāju arī uz asins analīzēm, man bija neliela mazasinība, tā kā uz sliekšņa, bet tā īsti neizskaidroja to, kāpēc bija tik šausmīgs nogurums. Biju pārāk nogurusi, lai ietu uz darbu un darītu to fiziski intensīvo darbu, it īpaši, ja ārā bija auksti, ja bija ziema, tad man tas likās neiespējami, vai ja bija vasaras vidus, kad ir ļoti karsti, jo es baigi slikti panesu karstumu. Tie bija brīži, kad samazināju treniņu skaitu nedēļā vai arī, nezinu, divas nedēļas, trīs nedēļas vai veselu mēnesi nestrādāju un tad atkal atsāku.
Tāda sajūta, ka slodze ir pārāk liela, ja tā ir pilna slodze?
To nevar saukt par pilnas slodzes darbu, jo tie bija kādi četri treniņi nedēļā atkarībā no tā, kādi laikapstākļi, cik daudz cilvēku tajā laikā nāk, bet tas nekad īsti nebija pilna laika darbs. Man bija jāiet uz stalli kādas četras reizes nedēļā, taču es tur nebiju 8-10 stundas no vietas.
Vēl tu minēji to, ka cilvēki izmainīja to, kur atrodas lietas un zirgi, un bija citas neparedzētas pārmaiņas, neparedzētas darba maiņas. Vēl sadarbošanās ar citiem bija grūta. Vai vēl kaut kas tur sagādāja grūtības?
Tas, kas man sagādāja vsivairāk grūtību, bija neparedzamība. Man bija visvairāk stresa, kad taisījos iet uz darbu. Es taisījos iet pie zirgiem, bet likās – kas tur būs šodien un kā? Vai paralēli manam treniņam būs bars, desmit cilvēki, vai būs pilnīgi kluss? Man likās, ka nekad nevaru zināt, ar ko rēķināties. Es tur ieradīšos, un, vot, kas būs? Vai sedli būs vietā, vai man būs jāiet tos kaut kur treilerī meklēt, jo kāds kaut kur braucis ar zirgiem? Un ik pa laikam man bija jāmaina zirgs, ar kuru es strādāju. Ja es tajā laikā strādāju ar nervozāku zirgu, man bija jāspēj kontrolēt tās situācijas. Ja bija kaut kas baiss, tad man bija jābūt tam cilvēkam, kas sargātu, es nezinu, 10-gadīgu bērnu no milzīga dzīvnieka. Kā? Tā arī bija diezgan liela spriedze, šī ir liela atbildība.
Teici, ka lūdzi, lai tevi brīdina, ja kaut kur kaut kas ir mainījies, taču tas ne vienmēr notika. Vai tas bija vienīgais atbalsts, pielāgojums, ko lūdzi?
Man šķiet, ka tas lūgums man kaut ko piemērot… To, iespējams, kaut kad paprasīju, bet saprast, kas tur pie zirgiem notiek, bija vairāk uz maniem pleciem. Es varēju rakstīt trenerei un prasīt viņai: “Vai jūs esat tur, vai viss inventārs uz vietas? Vai šodien kaut kas notiks?” Man bieži sanāca to pašai rakstīt un prasīt, jo, protams, cilvēki aizmirsa man pateikt, ja viņi bija aizņemti ar savām lietām. Es gan pieņemu, ka, iespējams, pietiekami neizteicu savu nepatiku pret to, ka pārāk daudz lietu mainās, mainās zirgs, ar kuru man jāstrādā, inventārs ceļo apkārt. Viņi neuztvēra to tik nopietni, viņiem likās: “Ai, nu, bet tu tiec galā, kādas problēmas!?”
Vai tev liekas, ka cilvēki to uztvertu nopietnāk, ja tu viņiem paskaidrotu kaut ko par autisma diagnozi?
Iespējams, bet es to neizdarīju. Un tā ir mana vaina droši vien, bet es tur biju jaunākais cilvēks un man ļoti gribējās, lai mani uztver nopietni, lai viņiem neliekas, ka ar mani ir kaut kas jocīgs, ka man nevar uzticēties. Man skolā bija tāda pieredze, ka visiem likās, ka es esmu nedaudz tā kā… (Smejas) Visi skolotāji pret mani izturējās tā, it kā es jebkurā brīdī varētu sākt raudāt vai nobīties no kaut kā.
Kas skolā notika?
Man nepatika iet jau uz bērnudārzu, jo likās, ka tur viss ir pārāk vienkārši, tie uzdevumi bija pārāk vienkārši. Es sāku runāt ļoti agri, man bija gads un drīz veidoju vārdus, un tad es jau mājās biju mācījusies rakstīšanu, kaut kādu lasīšanu un matemātiku, jo ar mani strādāja mamma un vecmāmiņa, opis. Bērnudārzā man likās ārkārtīgi garlaicīgi, mani gandrīz katru dienu izņēma pirms diendusas, jo es nekad negulēju dienas vidū vispār, arī mājās ne. Tad man ļāva aiziet uz skolu sešos gados – es aizgāju, var teikt, gadu agrāk. Bet skola man arī bija nedaudz vilšanās, jo man bija tādas domas, ka iešu uz skolu un mācīšos visas šīs lietas, kas mani interesē, bet tur uzreiz bija iepazīšanās ar citiem bērniem, kaut kāda tur spēlēšanās, kaut kas grupās, un tad katrs skolotājs pļāpāja desmit minūtes. Tad divdesmit minūtes bija stunda, un tad stundas beigās atkal desmit minūtes skolotājs pļāpāja. Man starpbrīži ļoti nepatika, jo visi pārējie bērni skaļi skraidīja apkārt. Tad, man šķiet, jau pirmajā, otrajā klasē bija situācija, kurā mani klasē apsmēja meiteņu bariņš, kurām es likos jocīga. Es pat nevaru atcerēties kāpēc, viņām vienkārši es nepatiku. Un tad man īsti skolā nebija draugu, un es jutos kā tāds jocīgs vientuļnieks. Man ir grūti atcerēties, kā tieši tas viss bija, jo tas, pirmkārt, bija ļoti sen un, otrkārt, es visu atceros, kā tas bija no mana iekšējā skata. Kāds skolotājs varbūt uztvēra manu uzvedību citādi.
Bet es jau tev jautāju to no iekšpuses. Un kā tu iedomājies – kā skolotāji varētu tevi redzēt?
Es nezinu, es droši vien viņiem izskatījos kā tāds nervozs bērns, kurš īpaši neiederas klasē. Starpbrīžos ne ar vienu īpaši nerunāju, nespēlējos ar citiem bērniem, varbūt tikai dažreiz ar puišiem uzspēlēju ķerenes vai kaut ko. Man šķiet, ka meitenes bija ļoti aizņemtas ar gossiping (klačošanos – angļu val.), mani tas īpaši neinteresēja. Tāds gossiping man likās ļoti nepieklājīgs un nepatīkams. Pilnīgi no tāda morāla skatupunkta nekad tajā nepiedalījos, jo man likās, ka nav forši runāt par citiem cilvēkiem. Īpaši tad, ja negatīvi. Bet nu jā, man šķiet, ka skolā es izcēlos ar nervozitāti tad, kad bija jebkādas neikdienišķas situācijas, piemēram, braukšana kaut kur vai drošības pārbaude. Vai tādi pasākumi, kad atnāk svešs cilvēks skolā kaut ko prezentēt, vai pašas skolas pasākumi. Bija ļoti liela iespēja, ka es negribētu piedalīties vai justos ļoti nervozi. Skolotāji to pamanīja, citi bērni to pamanīja.
Darbā tev bija bail no tā, ka tu varētu tikt uztverta kaut kā līdzīgi?
Jā, jā, man šķiet, ka no bērnības un skolas laika es jau biju sākusi veidot tādu ārēju personību, it kā es būtu ļoti nopietna, neemocionāla, izņemot tos brīžus, kad man tiešām daudz stresa. Pārējā laikā es uzvedos ļoti pieaugusi, un līdz tam laikam, kad nonācu darbā, ārējā maska man jau bija ļoti attīstīta, es vienmēr ļoti profesionāli uzvedos. Ļoti pieklājīgi, nopietni, nekad neizrādīju cilvēkiem, kolēģiem emocijas. Es vienmēr runāju par lietu. Man šķiet, tādēļ arī visiem likās, ka ar visu tieku galā un nav nekas jāmaina, pat ja es kaut ko sacīju vai prasīju. Viņi vienmēr uztvēra to manu ārējo uzvedību un neņēma vērā to, ka man varbūt noderētu kaut kāda palīdzība.
Kāds atbalsts, tavuprāt, tev būtu noderējis?
Man ļoti būtu noderējusi vairāk organizēta darbavieta, ka būtu grupu čats, kur ieraksta: “Šodien mēs braucam ar zirgiem uz turieni, braucam uz filmēšanos, tad atbrauksim atpakaļ. Iespējams, mantas būs citās vietās.” Tad es zinātu. Ejot uz darbu, es rēķinātos ar to, ka vajadzēs papildu laiku atrast inventāru. Iespējams, man dotu ziņu, ka nav sedlu priekš nākamā treniņa, vai arī, iespējams, nedēļu pirms vai pat dažas nedēļas pirms zirga mainīšanas man pateiktu, ka man būs jāmaina zirgi, un dotu man iespēju kādu laiku strādāt ar to jauno zirgu un saprast, kāds viņš ir. Kopumā palīdzētu ar to, lai pārmaiņas nebūtu tik negaidītas, pēkšņas. Citādi es atnāku uz darbu, man treniņš ir pēc divdesmit minūtēm, bet man nav inventāra, zirgs citā aplokā, vēl kaut kas citādi. Man patīk, ka, piemēram, citi zirgi netiek baroti mana treniņa laikā, jo tad tas zirgs, ar kuru es strādāju, kļūst stresains, viņam bail, ka viņu nepabaros. Un, nu, tādas organizēšanas lietas, kā viss ir sakārtots.
Tu arī minēji kaut ko par grūtībām sadarboties ar citiem. Vai tu vari iedomāties veidus, kā to varētu uzlabot vai atvieglot?
Noteikti ir bijušas dažas situācijas, kad man piezvana, piemēram, treniņa laikā un es atbildu nedaudz rupji, nepacietīgi: nu, ko vajag, kāpēc nevarēja īsziņu uzrakstīt. Ja strādāju ar cilvēku un man ir no tā jāatiet, tas man ļoti nepatīk. Arī vēl viena lieta – ka man grib pēdējā brīdī pieteikt treniņu. Grib pēc pusstundas būt cilvēks uz treniņu. Jā, un bija tā, ka lielākoties es paņēmu tos treniņus, jo man bija grūti pateikt nē, man likās, ka tas ir nepieklājīgi un ka man vajag varēt to izdarīt. Man bija tāda iekšēja nostādne, ka, ja man vajag ņemt šo pēdējā brīža treniņu, es to paņemšu. Tās bija tādas situācijas. Ar telefona zvaniem ar pašiem cilvēkiem, kas gribēja nākt uz treniņiem, man bija okei, jo tā telefona zvana tēma bija vienmēr tā pati. “Ā, jūs gribat nākt uz treniņu, šajā laikā jūs varat atnākt, šis ir tas apģērbs, ko jums vajadzētu, rēķinieties ar šo un to.” Sadarbībā ar citiem cilvēkiem bija problemātiski ar tādām pēdējā brīža izmaiņām, it īpaši ar tiem brīžiem, kad es tomēr pateicu, ka nē, man nav okei ar šo izmaiņu, es vairs nepiedalos tajā, kas notiek.
Bija viena situācija, kas man spilgtāk ir palikusi prātā. Manai trenerei ir vēl viens stallis citā pilsētā. Viņa lūdza, lai tur novadu divus treniņus, kamēr gaidu cilvēku, ar kuru taisījāmies braukt vest dažus zirgus pie veterinārārsta. No mājām es aizbrauktu uz to stalli, kur mums jāpaņem zirgi, man būtu nedaudz laika, un teorētiski es varētu paņemt tos cilvēkus uz treniņu un pēc tam braukt tālāk uz klīniku. Vakarā pirms braukšanas cilvēks, ar kuru taisījāmies braukt pie veterinārsta, teica, ka nebrauksim. Un es, protams, trenerei teicu, ka es arī vairs nevaru novadīt treniņus, jo es tur nebūšu. Jā, jo tie plāni atkrita. Un tad izcēlās tāda situācija, ka mana trenere teica: “Bet kāpēc nevari atbraukt tā, kā apsolīji?” Man likās, ka tas ir loģiski, plāni mainījās, es vairs nevaru atbraukt. Nu, tāda tipa līdzīgas situācijas bija vairākas, un man šķiet, ka gadu garumā tās grāva manas profesionālās attiecības ar kolēģiem, jo viņiem likās, ka es neesmu tāds cilvēks, kurš darīs jebko, kas ir vajadzīgs. Man tomēr ir svarīgi, ka ir plāns, un nav tā, ka es vienkārši ne no kurienes metīšu to, ko es daru, malā un iešu palīdzēt.
Cik ilgi galu galā tu tur nostrādāji?
Apmēram četrus gadus, es beidzu šogad janvārī.
Un kāpēc tu beidzi darbu?
Es beidzu tāpēc, ka no pagājušā gada oktobra sāku arvien vairāk dzīvot pie sava drauga. Mēs iepazināmies pagājušajā gadā, un tad pēc dažiem mēnešiem es sāku pie viņa dzīvot, jo man pie viņa ir mierīgāk. Mēs dzīvojam atsevišķi mazā mājiņā. Tā ir tā kā pirtiņa, bet var teikt, ka ir aprīkota pilnīgi kā māja. Un tad ar laiku man vairs negribējās braukt uz turieni, it īpaši tāpēc, ka bija janvāris, auksts bija, sniegains, man negribējās trīs stundas ar diviem autobusiem braukt, lai es varētu tur novadīt divus treniņus un tad braukt atpakaļ. Un tad es beidzu, tie plāni negāja kopā, turklāt man vairs negribējās dzīvot mājās. Man bija apnicis dzīvot ar vecākiem.
Šobrīd tu nestrādā?
Šobrīd es nestrādāju. Es meklēju, kur varētu strādāt.
Kā tev ar sokas ar darba meklējumiem? Kas tevi motivē atrast darbu?
Pelnīt. Un kopumā gribas kaut ko darīt, bet man šķiet, ka manas prasības ir diezgan specifiskas. Man gribas strādāt vietā, kur nav pārāk lielas burzmas, man gribas strādāt nepilnu slodzi un netālu no mājām, jo man nav mašīnas un šeit vispār sabiedriskais transports nav tas labākais. Var viegli aizbraukt uz centru, bet nu četrdesmit minūšu apkārt, un uz citām vietām ir baigi grūti aizbraukt. Tāpēc man ir bijis baigi grūti atrast vietas, kur varētu strādāt. Es regulāri izeju cauri vakancēm, un vienkārši šitais neder, šitais neder.
Tev kāds palīdz darba meklēšanā?
Ik pa laikam es ar kādu parunāju par to un kāds man iesaka kaut kādas lietas, ko varētu mēģināt. Pagaidām es gaidu atbildi no vienas vietas, kur, iespējams, varētu strādāt. Man to ieteica draudzene, jo viņa tur strādāja pa vasarām, tas ir tāds mazs vafeļu veikaliņš, bet diemžēl viņi pagaidām neatbild uz manām ziņām.
Jā, es teiktu, ka tas darba meklēšanas process kopumā man ir bijis ļoti tāds... Es nezinu īsti, kur sākt, ko darīt. Pa visu šo pusgadu, kurā es mēģinu atrast darbu, esmu aizgājusi uz vienu interviju. Es aizgāju uz pirmo interviju, prasīju, vai viņi var atsūtīt līgumu, lai es to varētu pārlasīt. Viņi atsūtīja, es pārlasīju līgumu, man tas likās ļoti vague (neskaidrs, izplūdis – angļu val.), tā tieši nebija aprakstīts pa punktiem, man bija ļoti daudz jautājumu. Un es aizgāju uz to otro interviju, kurā būtu arī jāparaksta līgums, un tikai tad viņi man pateica, ka viņiem tā darba metode ir tāda, ka tev ir jāstrādā visos viņu veikalos. Vienu dienu vienuviet, tad vēl kaut kur citur. Un es biju ļoti sašutusi, ka man nepieminēja to pirmajā reizē, un es teicu, ka sarežģīti, es nevaru tā strādāt.
Tu meklē nepilnu slodzi tāpēc, ka tev šķiet, ka tev vairāk nevajag, vai lai darītu kaut ko citu? Vai tāpēc, ka tev ir sajūta, ka vairāk būtu par grūtu?
Man šķiet, ka es vairāk nepavilktu. Es neticu, ka es varētu katru dienu braukt uz darbu, strādāt visu dienu un tikt galā ar visām citām dzīves lietām, nu, vienkārši pietrūktu atpūtas laika.
Kā tu iztēlojies savu ideālo darbavietu?
Man šķiet, ka man vislabākā darbavieta atkal būtu kaut kas saistīts ar zirgiem, jo man ir saprašana un zināšanas un tas ir tas, kas man patīk. Jā, bet tiem būtu jābūt diezgan specifiskiem apstākļiem, jo man gribētos strādāt vai nu viens-uz-viens ar vienu zirgu, kuram ir vajadzīgas apmācības, vai arī viens-uz-viens ar vienu cilvēku. Iespējams, diviem, ja viņi ir pietiekami advancēti jāšanā. Un es meklēju manai līdzīgu filozofiju tam, kā strādāt ar zirgiem. No manas saprašanas to ir baigi grūti atrast Latvijā. Es esmu strādājusi vienā citā stallī, es tur strādāju nedaudz kā grūms, tīrīju zirgus, sedloju viņus, un tur bija daudz tādu novecojušu metožu, kuras liekas nežēlīgas, ja viņas tā īsti saprot. Man nav bijis motivācijas meklēt darbu vēl citā stallī, jo man liekas, ka nav izredžu, ka būs kāds, kurš tiešām saprot to, kā strādāt ar zirgiem humānā veidā.
Tu būsi nākamā speciāliste! Savedīsi kārtībā visu Latvijā. Lai visiem zirgiem būtu labi.
Tas jau pārāk daudz darba!
Tad, kad tu atradīsi darbu, tu plāno atklāt darba devējam savu diagnozi un to, kādas vajadzības darba organizācijā tev ir?
Man šķiet, ka perfektais fairytale (pasaku – angļu val.) scenārijs būtu strādāt vietā, kur cilvēki jau strādā ar cilvēkiem ar autismu. Piemēram, notiek kaut kāda terapija ar zirgiem.
Es nezinu, es esmu domājusi, vai ir labāk atklāt darba devējam, ka man ir autisms un ko tas varētu nozīmēt, vai ir labāk neatklāt, jo tad būs uzreiz tā: “Es tevi negribu, es gribu kādu citu.” Es saprotu, ka nav arī dots, ka vietā, kur notiek terapija cilvēkiem ar autismu, viņi pieņems darbinieku, kuram ir autisms. Iespējams, ka viņiem liksies, ka nē, tādi pie mums nevar strādāt. Es labprāt ar darba devēju to apspriestu. Es domāju, ka tā būtu labākā lieta, ko darīt. Bet es šaubos, ka tas būs iespējams.
Domāju, ka tas kaut kādās vidēs ir iespējams, bet ir grūti paredzēt to, cik pieņemoši un saprotoši, un gatavi ieklausīties cilvēki ir, tāpēc ir tik sarežģīti, jo, nepazīstot cilvēkus, vispār nevar saprast, ko no viņiem sagaidīt.
Man jau tā ir grūti saprast, kurš cilvēks būtu vairāk gatavs saprast, kurš nebūtu. Man tā ir tāda minēšanas spēle.
Ko noderīgu tu ieteiktu citiem pieaugušajiem ar autismu, kas meklē darbu?
Grūti tā kaut ko ieteikt, jo es neteiktu, ka man jebkas ir sanācis darba meklējumos. Bet man šķiet, ka mans labākais ieteikums būtu mēģināt darīt to, kas interesē, jo man šķiet, ka tā ir joma, kurā cilvēkam ir vislielākā iespēja atrast kaut ko, kas tiešām būs noderīgs darbs, kurš viņiem patiks. Man šķiet, ka ir vērts apvienot savu darbu ar savu interesi, lai tas būtu fulfilling (piepildoši – angļu val.) dzīvē.
Sarunājās un sarunu pierakstīja Anna Bindere. Projekts tiek īstenots Erasmus+ projekta "Perspective" ietvaros, un to finansē Eiropas Savienība. Tomēr paustie viedokļi un uzskati ir tikai un vienīgi autora/-u viedoklis, un tie ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības vai Eiropas Komisijas viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Komisija par tiem nevar uzņemties atbildību. Projekta numurs: 2023-1-SE01-KA220-VET-000156500.
1 komentārs - Pieredzes stāsts #6
Guntars - 26. janvāris, 2025 pl. 19:54
Sveiki! Vai vēl būs intervijas? Visas man pagājušas garām.🙂🤷♂️