Talants kā ceļš uz saprašanos un nākotni
Nebūtu melots, ja teiktu, ka cilvēkiem ar autismu ikdiena nozīmē pastāvīgu pielāgošanos pasaulei, kurā sociālā komunikācija, vārdi un noteikumi ne vienmēr viņiem ir skaidri saprotami vai ērti. Neirotipiska sabiedrība bieži sagaida iekļaušanos un sekošanu noteiktiem “standartiem”, taču cilvēki ar autismu, sākot jau no bērnības, ir viss cits, tikai ne standarts. Katrs tik unikāls un citādāks ienāk šajā pasaulē – paužot savu neierasto domāšanas veidu, uztveri, īpašās intereses un sajūtas. Tieši tāpēc īpaši svarīgi pilnīgi katram bērnam un jaunietim ir atrast savu ceļu, kurā viņi var ne tikai eksistēt un būt, bet arī kļūt - augt, izpausties un sasniegt. Viens no šiem ceļiem ir talants vai vēl to varētu saukt par viņu īpašajām interesēm un aizraušanos.
Šīs īpašās aizraušanās cilvēkiem ar autismu ir  arī valoda - veids, kā izteikt emocijas, domas, interesantās iekšējās pasaules nianses, bieži vien pat vienīgā, kādā viņi var sazināties. Ar tuvinieku, pedagogu vai speciālistu atbalstu talants var pārtapt ne vien par pašizpausmi, bet arī par profesionālu nodarbošanos un pat nākotnes ienākumu avotu. Tieši šādu iespēju sniedz Autisma apvienības projekts “Talantu stāsti” - vidi, kurā talanti tiek pamanīti, novērtēti un attīstīti.
Egija: meitene kā tēls no pašas zīmējumu blokiem
Uz projekta “Talantu stāsti” kārtējo tikšanos Egija ierodas viena pati - gatava komunicēt, parādīt savus zīmējumus un varbūt iegūt jaunus draugus. Viņa ir neatdalāma no savas radošās pasaules. Līdzi Egijai ir vairāki zīmēšanas bloki, pilni ar anime stila tēliem: detalizētiem, precīziem, rūpīgi izstrādātiem. Viņa tos rāda ar patiesu lepnumu - nevis, lai lielītos, bet lai dalītos. Tā ir viņas valoda.
Egija pati ir sava mākslas turpinājums. Viņa ir ģērbusies tā, kā izskatās viņas zīmētie tēli - ar sīkām detaļām, savu unikālu stilu, drosmīgu vizuālu identitāti. Viņa pati burtiski ir staigājošs mākslas darbs.
“Man drēbēs, tāpat kā zīmējumos, patīk detaļas,” viņa saka. “Tā ir mana identitāte.”
Anime - viņas pasaule un viņas ceļš
Egija zīmē anime un manga stilā. Visu izdomā pati - tēlus, detaļas, proporcijas. Viņa nekopē, bet rada. Idejas meklē internetā, taču visbiežāk - galvā.
Viņas zīmējumi ir ļoti sīki un niansēti. Vienam darbam viņa var veltīt vairākas stundas. To meitene dara gandrīz katru dienu - pēc skolas, vakaros, brīvdienās. Zīmēšana kļuvusi par rutīnu, kas viņu nomierina, ievelk, fokusē.
“Man ļoti patīk detaļas,” viņa uzsver vēlreiz. “Tāpēc vajag ilgu laiku.”
Zīmēt jauniete sākusi ap 12-13 gadu vecumu. Iedvesma? YouTube māksliniece no ASV, kura zīmēja anime tehnikā. Egija noskatījās - un saprata, ka grib pamēģināt, un viņai, galvenokārt pašmācībā, izdevās.
Egija šobrīd mācās mākslas skolā Tukumā un sapņo apgūt animāciju - gan 2D, gan 3D, pat plastilīna animāciju, lai varētu veidot multfilmas kā “Aitiņa Šons”. Meitene zina – lai mākslas darbi izskatītos patiesi labi ir nepieciešamas zināšanas par perspektīvu, ķermeni, proporcijām. “Es daudz ko mācos internetā - zīmēšanas uzdevumos, pamācībās. Skatos, kā izveidot pozu, proporcijas, lai cilvēks izskatītos īsts,” viņa stāsta. Meiteni īpaši interesē, kā anime stilā saglabāt pareizu perspektīvu un ķermeņa uzbūvi. “Lai neizskatās kaut kā jocīgi,” viņa piebilst.
Par valodu un komunikāciju
Sarunas laikā kļūst skaidrs - Egijai vieglāk domāt un runāt angliski. “Angļu valoda man ir vieglāka nekā latviešu,” viņa saka. “Latviešu valodā ir daudz vārdu, ko es neatceros vai nesaprotu, jo tie šķiet senlaicīgi. Angliski es varu izteikties precīzāk.”
Viņa stāsta, ka bieži “pārslēdzas” uz angļu valodu, jo tā ļauj ātrāk atrast pareizo domu. Šī valodas izvēle viņai ir nevis kaprīze, bet veids, kā tikt pie skaidras komunikācijas - īpaši saistībā ar mākslas pasauli, kas internetā pārsvarā notiek angliski.
Vai Egija varētu pārdot savus darbus?
Pašlaik Egija savus darbus zīmē pārsvarā sev un tuvākajiem cilvēkiem - draudzenēm un tuviniekiem. Taču, ja kāds vēlētos pasūtīt zīmējumu, viņa būtu gatava to darīt. “Tikai man ir svarīgi, lai oriģināls paliek man. Tad es varētu uzzīmēt kopiju citam,” viņa paskaidro. Viņas zīmējumi ir personiski - “grūti šķirties”, viņa atzīst.
Egija spētu radīt arī citu cilvēku idejas. “Ja man pateiktu - uzzīmē meiteni ar rozā matiem un spārniem - es to varētu. Varu zīmēt gan savas idejas, gan pēc uzdevuma.”
Tas ir pirmais profesionālais domāšanas solis - saprast, ka māksla var būt arī darbs.
Un jā - viņa grib pelnīt ar mākslu. Grib būt māksliniece. Grib veidot digitālus darbus, likt tos internetā, taisīt video par zīmēšanu un virtuālas izstādes. Vecāki palīdz, ja vajag, bet lielāko daļu viņa dara pati - meklē informāciju, trenējas, atklāj jaunus paņēmienus.
Talants, kas pasaulē kļūst par karjeru
Egijas stāsts noteikti līdzinās daudzu bērnu un jauniešu ar autismu stāstiem. To, cik tālu izdodas iet pa savu izvēlēto ceļu, neviens nevar prognozēt, bet lielisks piemērs ir tas, ka visā pasaulē ir mākslinieki ar autismu, kuri sasnieguši ievērojamus panākumus:
Stephen Wiltshire (Lielbritānija)
– iespējams, visatpazīstamākais mākslinieks ar autismu, jo spēj pēc atmiņas zīmēt milzīgas pilsētu panorāmas; izstādījies starptautiski un saņēmis MBE ( Britu impērijas ordeni) par ieguldījumu mākslā.
Marlon Mullen (ASV)
— piedalījies Whitney Biennālē, bijušas personālizstādes MoMA(Ņujorkas Modernās mākslas muzejā), lai gan pats ir galvenokārt neverbāls.
Susan Te Kahurangi King (Jaunzēlande)
— neverbāla, izpaužas tikai caur vizuālo mākslu; viņas darbi izstādīti starptautiski.
Jonathan Lerman (ASV)
— sāka gleznot bērnībā, šobrīd ir atzīts portretu mākslinieks ar personālizstādēm.
Richard Wawro (Skotija)
— pārdevis vairāk nekā tūkstoti gleznu, pazīstams ar ainavām, radītām no atmiņas.
Šie piemēri pierāda - talants cilvēkiem ar autismu var būt ne tikai pašizpausme, bet arī profesionāls ceļš.
Talants nav terapija. Talants ir ceļš.
Cilvēkiem ar autismu talants var kļūt par tiltu starp viņu pasauli un pasauli apkārt. Tā var būt valoda, darbs, pašpaļāvība, identitāte, reizēm  arī karjera. Tas notiek, ja viņus atbalsta un ja viņiem notic. Egija ir pierādījums tam, ka talants nav tikai dots pašam cilvēkam - tas ir jāredz arī citiem un šodien mēs to redzam! Novēlam Egijai spilgtu karjeru mākslas jomā un atsaucīgus cilvēkus, kuri pamanītu viņas aizraušanos un spētu viņas sniegtās idejas izmantot profesionālā plānā.

Dažiem bērniem interese par pasauli sākas ar rotaļlietām, multfilmām vai sportu. Raivo gadījumā  tā sākās ar diviem ozola zariņiem. Viņam bija tikai pusotrs gads, kad viņš, braucot velokrēsliņā, vēlējās turēt rokā zariņus: vienu vienā rokā, otru – otrā. Toreiz mamma vēl nenojauta,  ka tie ir pirmie signāli tam, kāda būs Raivo dzīve - dziļa, neatlaidīga un aizrautīga saistība ar dabu.
Šodien Raivo ir pirmās klases skolnieks mazā skoliņā, zēns ar autismu, kurš visu redz citā ritmā un citā fokusā nekā lielākā daļa bērnu. Tieši tas viņu padara unikālu. Viņam ir spēja ieraudzīt, nosaukt un izskaidrot lietas, kuras vairums viņa vecuma bērnu pat nepamanītu.
Pirmie signāli: “Tā nav puķīte, tas ir krokuss.”
Raivo mamma Kristīne spilgti atceras dienu dēla bērnībā, kad viņi gāja gar pļavu un viņa sajūsmināti teica: “Paskaties, cik skaista puķīte!” Uz ko mazais Raivo mierīgi un pārliecinoši atbildēja: “Tā nav nekāda puķīte. Tas ir krokusiņš.”
Tie nebija nejauši vārdi. Raivo jau agrā bērnībā zināja konkrētus augu nosaukumus. Tam bija viens ļoti loģisks iemesls – vecmāmiņa, kuras dzīve bijusi cieši saistīta ar bioloģiju. Vecmāmiņa prata atšķirt augus un kokus, zināja to nosaukumus un sāka mācīt arī Raivo. Izrādījās - viņš ne tikai klausās, bet arī atceras. Šodien pastaigas ar Raivo nozīmē nepārtrauktu sarunu par dabu. Mežaparkā, kur dzīvo ģimene, ejot gar kokiem un krūmiem, Raivo secīgi komentē: “Tā ir akācija. Tā ir forsītija.” Tās ir zināšanas, ko zēns papildina dienu no dienas.
Grāmatas, kas plīst no lietošanas
Kamēr citi bērni lasa pasakas vai komiksus, Raivo lasa enciklopēdijas un tā arī apguvis lasītprasmi. Viņam patīk grāmatas par kokiem, augu sugām, bioloģiju. Viņa lielā bioloģijas grāmata ir tik bieži šķirstīta, ka lapas jau ir ieplīsušas. Taču pats svarīgākais – viņš tās ne tikai skatās, bet iegaumē tur apkopoto informāciju. Īpaša vieta zēna sirdī ir sēņu grāmatai  par ēdamajām sēnēm gan Latvijā, gan pasaulē. Raivo to skatās regulāri.
Sēnes, koki un vistas: Raivo pasaule, kurā viss ir īsts
Kad Raivo sāk runāt par sēnēm, laiks ap viņu mazliet apstājas. Tā nav parasta interese, tās ir zināšanas, kas pārsteidz pat pieaugušos. Viņš var stāstīt par sēnēm ilgi, pamatojot savu stāstījumu ar konkrētiem faktiem.
“Priežu rudmieses sastopamas bieži,” zēns paskaidro. “Arī egļu rudmieses, bet krimildes - tās ir retas.” Tad viņš piebilst pavisam nopietni: “Bet man vislabāk garšo sviesta bekas.”
Raivo atceras detaļas, kuras citi bērni nepamanītu. Kā reizi, kad ar vecākiem bijis mežā pie Sabiles un atradis priežu rudmiesi, egļu rudmiesi un veselu grozu parasto gailenīšu. Raivo ne tikai zina, kur katra suga sastopama, bet arī kādos mežos tā aug. Pie kam viņš noteikti neļautu nevienam nogriezt neēdamu vai indīgu sēni. Tur nav kompromisu, ja ir tik liela interese par sēnēm, tad ar tādu ekspertu doties sēņot ir droši!
Zīmēšana - klusā meditācija
Līdztekus dabai Raivo ir otrs talants un aizraušanās - zīmēšana. Tā viņam ir kā meditācija. Zēns zīmē bieži, gandrīz katru dienu, un vislabprātāk - vistas un dažādas baltegles.
“Viņš arī kādu laiku zīmēja baznīcas,” mamma atceras. “Tā bija tāda aizrautīga fāze. Tagad baznīcu periods ir noplacis, bet daba palikusi.” Pats Raivo ar spīdumu acīs saka: “Es kādreiz gribētu uzzīmēt kaut ko no dendrārija.” Lūk, arī šis talants aizved pie intereses par dabu.  
Omītes dārzs - Raivo valstība
Omītes laukos Raivo ir sava pasaule - skaists dārzs, koki, krūmi, svaigs gaiss un dzīvnieki. Tur ir suns Džulis, “ko es ļoti, ļoti mīlu,” viņš saka. Kā arī tur ir arī divi gaiļi - Pēteris un Ainārs.  Zēns zina, kāpēc vajadzīgi divi: “Tāpēc, ka vistu ir ļoti daudz,” viņš paskaidro pavisam praktiski. Par vistām Raivo ir gatavs runāt bez apstājas. Tas nav joks - viņš zina par tām tikpat daudz kā par sēnēm.
Uzdodot jautājumu par nākotni, Raivo ne mirkli nedomā: “Es gribētu būt daļēji botāniķis, daļēji vistkopējs un mikologs.” Tas izklausās ļoti konkrēti un ļoti ticami.
Ģimenes filozofija - atbalstīt, nevis stumt
Raivo vecāki neko neuzspiež. Viņi ļauj interesēm dabiski attīstīties un piedāvā iespējas, ne virzienus. Ģimene kopā brauc pa Latviju, meklē sēnes, dažādus augus, iet mežos, atklāj retus kokus. “Intereses mainās,” saka mamma, “bet augi ir visnoturīgākā.”
Mamma Kristīne mierīgi saka: “Es varu iedomāties Raivo, piemēram, Botāniskajā dārzā.”  Varbūt Raivo kādu dienu būs pētnieks, varbūt gids, varbūt kāds, kurš ar dabu un dabā strādā katru dienu.
Neirodažādība kā resurss, nevis šķērslis
Pētījumi liecina, ka cilvēkiem ar autismu bieži piemīt spējas, kas zinātnē tiek augstu vērtētas - analītiska domāšana, precizitāte, ilgstoša koncentrēšanās un izcila uzmanība detaļām. Šīs īpašības palīdz izcelties STEM jomās - dabaszinātnēs, matemātikā un tehnoloģijās. Nevis par spīti autismam, bet tieši tāpēc, ka domāšana ir citāda.
Zinātnieki runā par unikālu kombināciju - šauru, dziļu interesi un spēju vienu jomu pētīt gadiem. Tā ir kvalitāte, kas radījusi ne vienu vien nozīmīgu atklājumu. Viens no mūsdienu spilgtākajiem piemēriem ir britu zinātniece Camilla Pang. Viņas darbs aptver molekulāro bioloģiju, bioinformātiku un evolūcijas procesus - jomas, kurās nepieciešama ne tikai profesionalitāte, bet arī spēja saskatīt precīzas detaļu ķēdes.
Camilla pati ir stāstījusi, ka autisms viņas dzīvē nav tikai diagnoze, bet prizma, caur kuru viņa redz pasauli. Viņa analizē uzvedību, sistēmas un dabas procesus ar matemātisku precizitāti - gan zinātnē, gan ikdienā. Šī spēja viņu aizvedusi līdz starptautiski atzītiem pētījumiem un pat zinātnes popularizēšanai, kurā viņa skaidro cilvēku sociālo uzvedību caur biologu skatpunktu.
Viņas stāsts kļūst par pierādījumu - zinātne aug tur, kur kāds uzdrošinās redzēt pasauli citādi.
Nobeigumā
Šis nav stāsts par ierobežojumiem. Tas ir stāsts par skatienu, kas pasauli redz līdz pašiem sīkumiem. Par cilvēkiem, kuri saskata struktūru tur, kur citi redz tikai troksni. Par bērniem, kuru klusā aizrautība reiz var pārtapt svarīgos atklājumos.
Varbūt kāds no viņiem - iespējams, kāds zēns ar somu, sēņu grozu un milzīgu zinātkāri  vienkārši jau ir sācis savu ceļu.

Autisma apvienības projektā “Talantu stāsti” satiekam dažādus bērnus - klusos novērotājus, aizrautīgus pētniekus, radošus sapņotājus. Šoreiz saruna aizved pie deviņgadīgā Paula un viņa mammas - ģimenes, kas dzīvo Jelgavā un kurā ikdiena rit radoši, praktiski un ar skaidru pārliecību: katrs bērns ir spējīgs radīt skaisto, ja vien viņam dod iespēju.
“Šodien pirmo reizi atbraucām uz klātienes nodarbību tieši ar bērnu,” mamma stāsta. Attālums līdz Rīgai viņiem nav mazs, tāpēc līdz šim viņa piedalījusies tikai lekcijās un gadījumu vadītāju sapulcēs. “Es pati esmu gadījumu vadītāja, tāpēc bieži sanāk būt tuvāk šai videi. Man šķiet, ka viss, ko Autisma apvienība dara šiem bērniem, ir ļoti kvalitatīvi, pārdomāti un… iedvesmojoši. Tas paplašina viņa robežas.”
“Pauls pēdējā laikā zīmē ļoti glīti”
Kad saruna nonāk līdz Paulam un viņa talantiem, mammai uzreiz ir ko teikt. “Pauls pēdējā laikā zīmē ļoti glīti,” viņa saka. “Ņemot vērā viņa kustību traucējumus un to, ka viņš ir kreilis, es tiešām lepojos ar viņa progresu.”
Viņas balsī ir gandrīz nemanāma, bet skaista maiguma nots. “Protams, tas nav tipiska deviņgadnieka līmenis, bet man tas arī nav svarīgi. Svarīgi, ka viņš dara ar prieku un rada ko sirsnīgu.”
Paula zīmējumi patiešām ir īpaši - naivi, vienkārši, bet ar īstumu, ko pieaugušie mēdz pazaudēt domājot par pareizām proporcijām, īsto krāsas toni un atbilstošu rakursi. Paulam nav vēl baiļu uzzīmēt kaut ko nepareizi, galvenais mērķis ir atrast, kur uzzīmēt – tā var būt lielā, baltā tāfele, maza rūtiņu lapa vai liels zīmēšanas bloks. 
“Man svarīgs ir vēstījums - parādīt, ka arī šie bērni ir radoši”
Vaicāju, vai viņa redz iespēju Paula darbus kādreiz pārvērst produktos  kā mazu biznesu vai hobiju. Mamma uz to raugās cerīgi: “Man galvenais ir vēstījums. Parādīt, ka arī šie bērni ir radoši, spējīgi, ka viņi var radīt ko ļoti jauku. Tie zīmējumi… viņi ir naivi, bet viņi ir tik sirsnīgi.”
Šī vēlme nav par atpazīstamību vai peļņu, bet gan par redzamību un pašapziņu. Par to, lai Paula darbi nepaliek kladēs vai atvilktnēs, bet sastopas ar pasauli tā, kā viņš pats to vēro – bērnišķīgi un atklāti.
Ģimene, kur radošums un tehnoloģijas iet roku rokā
Interesanti, ka ģimene jau nodarbojas ar dizainu un apdruku. “Mums mājās ir sava tehniskā bāze, lai nodarbotos ar apdruku,  bija iegādātas iekārtas. Mēs apdrukājam krūzes, T-kreklus. Mans vīrs braukā pa tirdziņiem un tirgojas,” mamma stāsta. “Tas ir tāds mazs biznesiņš, kas domāts plašākai publikai.”
Paula zīmējumi gan vēl nav bijuši pārdodamo preču sarakstā, taču potenciāls ir:
“Es redzu to vairāk kā ideju - kā vēstījumu. Varbūt varētu izveidot interneta veikalu, tieši saistībā ar bērniem ar autismu. Mums ir bāze, un mēs varam iesaistīties arī realizācijā.”
Vasarā “Provodņikā” notikušo radošo darbnīcu laikā arī izskanēja vīzija par to, ka tur radušos mākslas darbus varētu izmantot kā dāvanas un tos pārvērst ikdienā pielietojamos, praktiskos priekšmetos - rīkot labdarības izsoles, izmantot korporatīvajām dāvanām, rast darbiņiem iespēju iziet plašāk pasaulē.   “Kad bērns redz, ka tas, ko viņš zīmē, pārtop īstā produktā… tā pašapziņa aug tūlītēji. Tas vairs nav tikai zīmējums, tas jau ir krekls, krūze, plakāts. Viņam tas nozīmē daudz,” šai idejai piebalso arī Paula mamma, saredzot, cik nozīmīgs bērniem un jauniešiem ir  fakts, ka viņu veiktajam ir kāda pievienotā vērtība.
Laiks, kas pielāgots bērnu ritmam
Ģimenei ir divi bērni ar līdzīgām vajadzībām, un tas būtiski ietekmē ikdienas ritmu. “Mēs abi ar vīru esam pašnodarbinātie. Mēs nevaram strādāt no deviņiem līdz pieciem, jo mums ir jāpielāgojas,” viņa skaidro. Tas ļauj būt klāt svarīgajos brīžos – radošajos procesos, pie terapijām, piedalīties bērnu pasaulē, kas prasa vairāk laika, bet dod daudz siltuma.
Par otru dēlu mamma smejoties saka: “Viņš ir ļoti radošs kustībās - dejās, skrējienā, visā, ko var darīt ar kājām. Uz vietas nosēdēt vēl ir grūti. Viņam ir tikai seši. Redzēsim, kas izaugs.”
Galvenais, lai viņš redz, ka tas, ko viņš rada, ir vērtīgs
Sarunu noslēdzot, mamma vēlreiz atgriežas pie būtiskā.
“Man svarīgi ir celt viņa pašapziņu. Ja viņš redz gala produktu, viņam parādās spars. Viņš grib turpināt. Tas dod spēku.”
Tieši tāds ir Talantu stāstu mērķis - parādīt, ka katrs bērns, īpaši tāds, kurš pasauli jūt un redz citādi, sevī nes unikālu radošumu. Tikai vajag vietu, kur tas var izaugt.
Pauls šo vietu pakāpeniski atrod mākslā:  līnijās, krāsās, figūrās, varbūt arī kādā nākotnes krūzē vai plakātā, kas kādam liks pasmaidīt.

Šajā vasarā, nedēļā no 11. līdz 15. augustam, norisinājās viens no krāsainākajiem un radošākajiem Latvijas Autisma apvienības pasākumiem. Eiropas Savienības fonda finansētā projekta “Talantu stāsti” ietvaros rūpnīcas “Provodņiks” teritorijā notika radošās darbnīcas.
Nedēļas garumā bērni ar autismu, viņu ģimenes un draugi varēja dažādās “stacijās” atklāt sevī grafiti mākslinieka garu, trenēt pacietību, pinot rokassprādzes vai apgleznojot krūzītes, atrast jaunus draugus galda spēlēs vai vienkārši būt vidē, kur nebija nosodījuma, neizprotošu skatienu vai stingru noteikumu, bet valdīja mākslinieciskums, draudzība un notika atklājumi. Protams, darbnīcās piedalījās arī mammas, kuras izbaudīja iespēju paņemt pauzi no ikdienas. Kamēr bērni spēlējās vai darbojās radošajos projektos, mammas izmēģināja dažādas tehnikas un guva iedvesmu – kāda jaunam hobijam, cita, iespējams, jaunam profesionālajam virzienam. Viens no projekta mērķiem ir sniegt iespēju apgūt jaunas prasmes ne tikai bērniem, bet arī vecākiem, veicināt profesionālo izaugsmi un, ja nepieciešams, palīdzēt atgriezties darba tirgū.
Latvijas Autisma apvienības projektu koordinatore Irmgarde stāsta:
“Šis ir viens no maniem mīļākajiem projektiem un nedēļām mūsu kalendārajā gadā. Mēs šeit esam jau trešo gadu. Šeit ir tā brīvība, ka jaunieši var izpausties, un tas viss mums vienkārši pēc tam turpinās uz priekšu.”
Krāsainās idejas – no grafiti līdz kanvām
Dienā, kad viesojos “Provodņikā”, pirmais, kas piesaistīja uzmanību, bija košie grafiti darbi – gan uz sētas, gan uz T–krekliem, gan uz dažādiem priekšmetiem: telefonu vāciņiem, mazām kanvām, krūžu paliktņiem un citiem.
Irmgarde stāsta:
“Šeit mums notiek apgleznošanas sesijas – apgleznojam gan krūzes, gan dažādus dizaina priekšmetus. Vēl viena šodienas aktivitāte būs T–kreklu apgleznošana, kur turpinās piedalīties tie, kuri vakar nepaspēja pabeigt darbus. Paralēli darinām arī kanvas. Tās piestiprinām pie sienas, un dienas gaitā tās top gandrīz nejauši, kā spontāns radošs process.”
Par turpmāko šeit radīto darbu likteni ideju netrūkst – tie varētu kļūt par iedvesmu vecākiem kopīgām aktivitātēm ar bērniem vai pārtapt par brīnišķīgām dāvanām. Iespējams, pat varētu tikt sarīkota izsole, jo rezultāti bieži vien pārsteidz pašu autorus. Šodien iecerēts arī apgleznot lielāku auduma gabalu, ko nākotnē varētu izmantot dekoratīviem mērķiem – piemēram, spilvendrānām vai citiem tekstila izstrādājumiem. Projekta ideja ir bērnu un vecāku radošumu pārvērst praktiskos, izmantojamos produktos – tāpēc tiek radīti gan T–krekli, gan apgleznots audums.
Smiltis, pērlītes un jauniešu iniciatīvas
Vēl viena darbnīca veltīta darbam ar birstošajām smiltīm – no tām veido burciņas un dekorus mājoklim. Lieliski izdevušās arī iepriekšējās aktivitātes ar pērlītēm. Pirms pāris dienām notika arī atslēgu piekariņu darbnīca, kas izraisīja lielu atsaucību un iedvesmoja citus iesaistīties.
Svarīgs aspekts ir arī jauniešu pašiniciatīva – dalībnieki un brīvprātīgie tiek aicināti nākt ar savām idejām. Tā, piemēram, jaunietes pieteicās vadīt darbnīcu kustīgu figūriņu veidošanā. Šādi pasākums tiek bagātināts ar pašu dalībnieku radošumu.
Laiks mammām un pašiem mazākajiem
Irmgarde turpina:
“Neaizmirstam arī par galda spēlēm – tās vienmēr ir brīdis, kad var mazliet ieelpot un izelpot. Šodien šeit pievienojusies arī mamma Līga, kura vadīs atsevišķu darbnīcu tieši mammām. Viņa sagatavojusi aktivitāti, kurā varēs izgatavot rokassprādzes no ādas. Šī darbnīca īpaši veltīta mammām, jo arī viņām pienākas atvēlēt laiku sev – padzert kafiju un radīt kaut ko tikai priekš sevis. Protams, arī par pašiem mazākajiem ir padomāts – viņiem tiek piedāvāta izklaide ar LEGO klucīšiem.”
Ādas rokassprādžu izgatavošanu izmēģinu arī es. Sarunā ar Līgu noskaidroju, ka šim nolūkam var izmantot, piemēram, vecas somas vai ādas jakas, kā arī stingru pārstrādājamu audumu. Rokassprādzes iespējams rotāt ar pērlītēm, metāliskiem flomāsteriem vai apgleznot ar akrilu. Rezultātā iegūst jauku, mazu un radošu dāvaniņu. Kā saka pati Līga – galvenais ir skaisti iesaiņot un prezentēt. Biznesa ideja gatava!
Brīvība kā vērtība
Kas vēl vecākiem un interesentiem būtu jāzina par šīm darbnīcām?
“Mūsu darbnīcas raksturo brīvība – nav noteikta ierašanās laika, nav stingra brīža, kad jādodas prom un nav obligātu uzdevumu. Mums ir svarīgi veidot vidi, kurā katrs var iesaistīties un izpausties tik daudz, cik pats vēlas. Ja kādam gribas, var pasēdēt vienatnē, cits var doties spēlēties, darboties vai skriet apkārt. Tieši tāpēc darbnīcas notiek no pulksten 11 līdz 16. Pie mums var pievienoties jebkurā laikā – gan no paša rīta, gan uz īsu brīdi dienas vidū. Var atbraukt uz stundu, padzert kafiju, pabūt kopā, pēc tam aizbraukt, piemēram, pie zobārsta un vēlāk atkal atgriezties. Mēs šeit vienkārši esam – un jaunieši nāk, darbojas, rada un pavada laiku tā, kā viņiem visvairāk patīk,” iedrošina Irmgarde.
Uz tikšanos nākamgad!

Vasaras pilnbriedā, no 11. līdz 15. augustam, rūpnīcas “Provodņiks” teritorijā notika radošās darbnīcas Eiropas Savienības fonda finansētā projekta “Talantu stāsti” ietvaros.
Tajās piedalīties bija laipni aicinātas ģimenes, kurās aug bērni ar autismu - darboties bija iespēja gan brāļiem un māsām, gan vecākiem un citiem ģimenes locekļiem. Plašāku ieskatu tajā, kā bērni varēja radoši izpausties, var gūt šeit !
Taču radošais gars nebūt neaprobežojās tikai ar bērniem - arī mammām un omītēm rokas tā vien niezēja radīt ko skaistu. Pauzēs no darbnīcu rosības, sarunājos ar vairākiem vecākiem un viņi dalījās pieredzē par to, kā bērni šeit pilnīgi visi bērni var brīvi izpausties, bet ģimenes locekļi ievilkt elpu un pārkārtot prātu no ikdienas skrējiena.

Gustava omīte Sallija: “Šeit ir vienkārši fantastiski!”
Gustava omīte Sallija smaidot atzīst, ka šajās darbnīcās viņa ir pirmo reizi. “Man žēl, ka neizdevās atbraukt jau iepriekš,” viņa saka. “Šeit ir vienkārši fantastiski! Ja viss izdodas, mēs būsim te arī rīt no paša rīta.”
Iepriekš atbraukt nav bijis iespējams - Gustavs dažas dienas vēl pavadīja laukos, bet tagad, kad Sallijai ir atvaļinājums, beidzot izdevies atrast laiku. “Vienkārši visi strādāja,” viņa piebilst. “Tā arī nekad nesanāca atbraukt.”
Runājot par to, kas Gustavam visvairāk patīk darbnīcās, Sallija ne mirkli nešaubās - viņas mazdēlam patīk viss. “Viņš bija sajūsmā par sienas gleznojumiem - grafiti! Tas viņam šķita kaut kas fantastisks,” viņa stāsta. Tagad Gustavam jau ir piecpadsmit gadu, un omīte ar lepnumu novēro, kā puisis kļūst arvien patstāvīgāks. “Viņš pats aiziet, sameklē, kas viņam interesē. Te jau sēž pie Lego, tad izmēģina citas stacijas. Viņš ir tik priecīgs, un man par to ir liels prieks. Visādi jau ir, bet šeit viņam tiešām ļoti patīk.”
Darbnīcu vadītāji stāsta, ka bērnu izgatavotie priekšmeti vēlāk varētu pārtapt praktiskās lietās - dāvanās vai pat lietās, ko iespējams pārdot. Sallija uzskata, ka Gustavam šāda ideja noteikti būtu saistoša. “Viņš jau ir pietiekami liels. Ja mēs arī esam aizņemti darbā, viņš varētu pats kādreiz atbraukt. Viņš būtu ļoti laimīgs un lepns, ja varētu kaut ko paveikt ar savām rokām - kaut ko, kas noder arī citiem.”
Kad vaicāts, vai Gustavam būtu svarīgāk nopelnīt vai vienkārši saņemt atzinību, Sallija pasmaida. “Es domāju, ka ne tik daudz tā naudiņa viņam, cik atzinība. Viņam vienmēr ir svarīgi just, ka viņa darbs ir novērtēts. Viņš bieži pārdomā - vai labi izdarīju, vai ar mani lepotos, vai viss izdevās. Un, kad redz, ka kādam tas patīk, viņš ļoti priecājas. Viņam tas nozīmē daudz.”
Liene: “Te mēs visi viens otru saprotam”
Kad tiek uzdots jautājums, kas viņu ir atvedis uz darbnīcām, Liene stāsta, ka ģimenē ir trīs puikas, un vecākajam ir autisms. “Šeit esam pirmo reizi, lai gan biju dzirdējusi par šo pasākumu jau iepriekš, bet kaut kā līdz šim ceļš nebija vedis,” viņa saka. “Principā, ir tik forši, ka šeit valda brīva atmosfēra, kur visi viens otru saprot. Forši ir arī tas, ka mammas var atpūsties - bērni visu laiku fonā, un redzi, ka viss ir kārtībā.”
Liene atklāj, ka vecākā dēla lielākais izaicinājums joprojām ir komunikācija un sadarbība ar citiem bērniem. “Bet, tā kā viņam ir divi jaunāki brāļi, viņš pamazām mācās sadarboties,” viņa saka. “Šobrīd tas strādā - viņš ir atradis savu vietu, un tas ir ļoti labi. Šeit tiešām šķiet, ka varam būt droši un komfortabli.”
Par to, kas bērniem šajās nodarbībās patīk visvairāk, Liene stāsta: “Pirmajā dienā viņš vēl tikai iepazina vidi, bet pamazām atklāj visu. Mazais brālītis tikmēr spēlē dambreti. Mājās šī ir mūsu ikdienas nodarbe, bet šeit viņi to spēlē kopā ar citiem, un tas dod pavisam citas pieredzes.”
Radošās nodarbības bērniem dod iespēju dažādi izpausties, bet Liene vairāk redz iespēju sev. “Es te sev galvu pārslēdzu no ikdienas rūpēm, apdomāju, ko varētu darīt puiši nākotnē. Varbūt viņi paši vēl nav ar mākslu uz “tu”, bet šeit viņi var izmēģināt idejas, kuras vēlāk var realizēt arī mājās.”
Viņa piemin arī praktisko aspektu: “Mēs esam izmēģinājuši dažas lietas arī mājās - tīri tehniski, bet šeit ir materiāli un iespēja darboties kārtīgi. Ja būs vēlme un iespēja, es būtu gatava nākamajos gados palīdzēt puišiem šos projektus attīstīt.”
Jeļena: mērojušas ar meitu garo ceļu no Jēkabpils
„Šis ir mūsu pirmais gads šeit,” stāsta Jeļena, kura kopā ar meitu Alisu piedalījās projekta „Talantu stāsti” radošajās darbnīcās.
„Mēs šajās darbnīcās esam pirmo reizi, un tā kā esam no Jēkabpils rajona, nolēmām uz visu nedēļu apmesties viesnīcā, lai varētu piedalīties visās piecās dienās. Ceļš mums ir grūts, Alisa to pārcieš diezgan smagi, tāpēc šoreiz nolēmām padarīt šo nedēļu mierīgāku – dzīvojam netālu, apmēram 15 minūšu braucienā no ‘Provodņika’.”
Alisai šī nedēļa ir kā nometne - gan dienas darbnīcās, gan nakts piedzīvojums viesnīcā. Vaicāta, kas Alisei visvairāk patika radošajās darbnīcās, Jeļena smaidot saka: „Vispirms - uzkodas! Mājās mums tādu parasti nav, bet šeit viņai ļoti garšoja. Tas varbūt izklausās sīkums, bet viņa ēd ļoti ierobežoti, bet šādi, pa pusei neveselīgi ēdieni viņai garšo. Un vēl - sula tieši tāda, kāda viņai patīk. Tas Alisai bija īsts prieks.”
Alisa labprāt piedalījās arī spēlēs ar citiem bērniem un izmēģināja Uno un šahu, otrajā dienā izmēģināja Lego. „Viss atkarīgs no viņas dienas – kā viņa jūtas, vai labi gulējusi, paēdusi. Dažkārt pietiek ar kādu smaržu vai skaņu, lai meita justos slikti, bet šeit kopumā bija ļoti mierīga vide,” stāsta Jeļena.
Darbnīcu idejas viņa cer pārnest arī uz mājām: „Es pati strādāju skolā meitai par asistenti, un man šķiet, ka šis projekts dod lielisku iedvesmu. Mēs skolā arī reizēm rīkojam radošas nodarbības, bet šeit idejas ir citā līmenī - patiesi praktiskas. Piemēram, šeit bērni varēja izgatavot reālas lietas - nelielus maciņus, dizaina priekšmetus. Tas iedvesmo un māca radoši domāt. Es noteikti gribētu šādas aktivitātes izmantot arī skolā.”
Noslēgumā Jeļena saka ar smaidu: „Man šeit patika viss - gan atmosfēra, gan cilvēki.”
Ginta mamma: “Šeit mēs visi jūtamies vienādi un pieņemti”
Ginta mamma stāsta, ka viņas dēls Gints ir astoņus gadus vecs. Pagājušogad viņi piedalījās šajās darbnīcās pirmo reizi. “Pagājušogad tas bija pilnīgs pārsteigums,” viņa atceras. “Es nejauši uzzināju par Autisma apvienību Facebook, un tikai tad sapratu, ka šāda vieta pastāv. Lai gan Gintam diagnoze jau bija četrarpus gadus, līdz tam bijām palikuši malā. Šogad mēs nākam otro reizi, un tagad jau zinājām, uz ko nākam. Sākotnēji domājām, ka būsim tikai vienu dienu, bet nē - esam te katru dienu.”
Par to, kas Gintam visvairāk patīk darbnīcās, mamma saka: “Viņš ātri atrada sev kompāniju. Viņam ir grūtības ar komunikāciju, bet šeit viņš jūtas labi. Redzu, ka viņš var sazināties ar bērniem, kas saprot viņu, un tas dod milzīgu prieku. Arī mums, vecākiem, šī vide ir vērtība - mēs daudz uzzinām viena no otras un varam radoši darboties, ko mājās fiziski bieži vien nevaram atļauties.”
Runājot par to, vai šādu projektu varētu turpināt tālāk - pārvērst tajā tapušās lietas par dāvanām vai pat maziem uzņēmējdarbības soļiem, mamma uzreiz piekrīt: “Kāpēc ne? Te rodas daudz ideju. Bet būtu vajadzīga arī teorētiska informācija - kā to realizēt? Kam piedāvāt? Jo viens ir - skaisti iepakot un izgatavot, bet pavisam cits - saprast, kā to īstenot, kā nodibināt uzņēmumu, kā tikt galā ar nodokļiem. No mums jau neviens to īsti nezina.”
Mamma uzsver, cik svarīga ir brīvība un nepiespiesta vide: “Šeit nav noteikumu - neviens nepārmet, ja bērns izvēlas citu krāsu vai veidu. Vakar mēs, mammas, smējāmies - te mēs visi esam vienādi. Neviens neskatās, ka kāds dara kaut ko citādi. Parastā citā vidē mēs bieži jūtamies kā “baltie zvirbuļi”, kur citi uzreiz izsaka frāzes: “Kā tu audzini bērnu? Ko tu dari?” Šeit tā nav.”
Runājot par Ginta iesaisti, mamma sirsnīgi pasmaida. “Vakar viņš vispār nebija dabūjams nost no grafiti sienas! Piespiedām arī krūzīti apgleznot - un šorīt viņš jau no tās dzer tēju. Zīmēšana nav viņa mīļākā nodarbe, bet, ja viņu netraucē, viņš strādā ar prieku.”
Viņa atceras arī pagājušā gada pieredzi: “Toreiz šeit Gints pirmoreiz pieķērās krāsām. Līdz tam krāsas viņam šķita kaut kas netīrs, nepatīkams. Bet šeit, brīvā atmosfērā, viņš tās pieņēma. Un tas bija liels notikums, jo līdz grafiti Gintam kā mākslas līdzeklis eksistēja tikai parastais zīmulis.”
Viņa piebilst, ka darbnīcas dod iespēju arī vecākiem atgūt brīvību un spēku: “Tas ir mans personīgais ieguvums - iespēja iziet no mājas četrām sienām, no darba, satikt citus cilvēkus un saprast, ka neesi viena. Te ir daudz cilvēku, kas saprot, kas mums nepieciešams. Par to ir liels paldies.”
“Es viena audzinu bērnus un strādāju divās darbavietās, tāpēc vienkārši nav laika. Lai gan ļoti gribētos - tas nozīmētu atteikties no darba vai no terapijām, logopēda nodarbībām un visām citām vajadzībām. Šobrīd izmantoju pēdējās atvaļinājuma dienas, lai būtu šeit,” par to, kādēļ ikdienā nesanāk pievērsties radošumam, paskaidro Ginta mamma.
Šīs darbnīcas pierāda, ka, radot vidi, kur pieņemts katrs bērns un kur tiek novērtēts katrs mazais panākums, veidojas gan bērnu, gan vecāku pārliecība, radošums un prieks. Šeit ne tikai top mākslas darbi vai rokassprādzes, bet arī draudzības, pārliecība par sevi un pārliecība, ka, neskatoties uz grūtībām, ir vieta, kur viņi var būt paši — droši, laimīgi un novērtēti.