Cilvēkiem ar autismu jāļauj būt tiem, kas viņi ir. Par maskēšanās slogu
Daudzi cilvēki ar autismu jūtas spiesti kontrolēt un ierobežot savu dabisko uzvedību, jo atipiskie uzvedības modeļi, kas autismam raksturīgi, lielākoties tiek uzskatīti par nepieņemamiem un ir stigmatizēti. Savas dabiskās uzvedības un komunikācijas īpatnību dēļ cilvēki ar autismu bieži tiek diskriminēti, iebiedēti vai izsmieti.
Autisma redzamo pazīmju apzinātu vai neapzinātu ierobežošanu, lai veiksmīgāk iekļautos sabiedrībā, sauc par maskēšanos (masking). Visi cilvēki maskējas – sociālās situācijās slēpj kādu daļu savas personības, lai labāk iederētos starp citiem –, taču autisma kontekstā maskēšanās ir radikālāka un ietver neirotipiskas uzvedības imitēšanu, piemēram, apspiežot pašstimulējošu uzvedību jeb stimošanu (stimming), kas ir viena no stigmatizētākajām autisma izpausmēm, lai gan patiesībā ir svarīga, jo palīdz regulēt nervu sistēmu. Tāpat cilvēki ar autismu var spiest sevi uzturēt acu kontaktu, kaut arī tas liek justies nepatīkami, imitēt sarunbiedru, atturēties no savu interešu apspriešanas un noliegt savas vajadzības, lai atstātu tipisku iespaidu.
Lai gan spēja maskēties zināmā mērā ir privilēģija, jo virspusēji palīdz iekļauties un izvairīties no diskriminācijas, kā arī lielākajai daļai cilvēku ar autismu maskēšanās nemaz nav pa spēkam un līdz ar to viņi saskaras ar lielāku stigmatizāciju un atstumtību, tās sekas var būt dziļas un tālejošas. Pētījumi liecina, ka maskēšanās negatīvi ietekmē psihisko veselību. Cilvēki ar autismu, kuri maskējas, biežāk izjūt nogurumu un mazvērtības sajūtu, slimo ar trauksmi, depresiju, saskaras ar izdegšanu. Nepārtraukti centieni pielāgoties un uzturēt neirotipisku fasādi var izraisīt nopietnas psihiskās veselības grūtības, tostarp identitātes zudumu un domas par pašnāvību.
Viens no maskēšanās paradoksiem ir tas, ka, lai gan tās mērķis ir veicināt sociālo iekļaušanos, tā bieži vien tieši palielina sociālo izolāciju. Bailes tikt uztvertam kā atšķirīgam var traucēt cilvēkam ar autismu veidot patiesu kontaktu ar citiem, liekot justies vientuļam, atsvešinātam un nesaprastam. Turklāt efektīva maskēšanās, kas īpaši raksturīga meitenēm ar autismu un netraucētu intelektu, var aizkavēt autisma diagnozes noteikšanu, liedzot nepieciešamo pašizpratni un atbalsta saņemšanu.
Maskēšanās negatīvi ietekmē arī fizisko labsajūtu un veselību. Saikne starp stresu un fizisko veselību ir labi dokumentēta, un cilvēkiem ar autismu nemitīgā maskēšanās pastiprina veselības traucējumu risku. Hronisks stress, ko izraisa nepārtraukta savu vajadzību apspiešana un uzvedības pārkontrolēšana, var izraisīt virkni fiziskās veselības problēmu, tostarp kuņģa un zarnu trakta problēmas, galvassāpes un imūnsistēmas darbības traucējumus.
Mūsu kampaņas #NotInvisible mērķis ir veicināt izpratni par maskēšanos un to, cik svarīgi ir ļaut cilvēkiem ar autismu būt tiem, kas viņi ir. Nedrīkst būt tā, ka cilvēkiem ar autismu sevi jāpadara par neredzamiem, izliekoties par kādu citu! Izglītojot par autismu, vēlamies radīt vidi, kurā dažādība tiek cienīta, nevis apkarota. Lai veidotu iekļaujošāku sabiedrību, nepieciešamas gan sistēmiskas izmaiņas, gan individuāli centieni. Skolas, darbavietas un publiskās telpas jāveido, ņemot vērā neiroatšķirīgu cilvēku vajadzības, piemēram, nodrošinot jutīgām maņām draudzīgu vidi, vizuālā atbalsta materiālus un citus nepieciešamos pielāgojumus. Individuālā līmenī empātijas, pacietības un atvērtības attīstīšana var palīdzēt radīt drošāku telpu, kurā cilvēki ar autismu varētu justies un uzvesties brīvi un nepiespiesti. Ir svarīgi atzīt viņu pieredzi un respektēt viņu vajadzības, un tas nozīmē izaicināt iesīkstējušo neironormatīvo sabiedrību, kas priekšroku dod konformismam, nevis individualitātei. Veicinot izpratni un iestājoties par dažādības pieņemšanu, aicinām katru pielikt savu roku, lai izveidotu sabiedrību, kurā ikviens var brīvi izpausties kā autentiskais “es”, atbrīvojoties no nomācošā maskēšanās sloga.