Mīts: Tikai bērniem ir autisms.

Patiesība: Kādreiz patiešām tika uzskatīts, ka autisms ir tikai bērniem, un arī Starptautiskā Slimību un veselības problēmu klasifikatora 10. redakcijā, ko Latvijā pagaidām lieto diagnožu noteikšanai, autisms ir pie bērnu diagnozēm. Taču tas tapis pirms vairāk nekā 30 gadiem un mūsdienās zinām, ka bērni ar autismu izaug par pieaugušajiem ar autismu. Par pieaugušajiem ar autismu tiek retāk runāts, un viņiem nepieciešamā atbalsta bieži trūkst – gan Latvijā, gan citur pasaulē. Visu vecumu cilvēki ar autismu ir pelnījuši tikt uzklausīti, saprasti un atbalstīti. Pašlaik ir svarīgi gan uzlabot atbalsta sistēmas pieaugušajiem ar autismu, gan novērst situācijas, kurās diagnoze "pazūd", sasniedzot pilngadību, gan arī atvieglot piekļuvi diagnostikai un diagnozes saņemšanai tiem pieaugušajiem, kuri bērnībā diagnozi nesaņēma un bieži slēpjas aiz citām diagnozēm. Tas ir plašs, visaptverošs darbs.

Mīts: Autisms ir slimība.

Patiesība: Autisms ir neirālās attīstības traucējums – viens no cilvēka centrālās nervu sistēmas attīstības variantiem.

Mīts: Autismu var izārstēt.

Patiesība: Autisms ir sindroms, kas saglabājas visu mūžu, nevis ārstējama slimība vai kaite. Dažādas terapijas un atbalsts var palīdzēt cilvēkiem ar autismu attīstīt gan komunikācijas iemaņas, gan dažādas praktiskas iemaņas, gan savu vajadzību apzināšanos, gan emociju regulēšanas tehnikas u.c., tomēr autisms nav kaut kas tāds, ko var “izārstēt”. Tā vietā jākoncentrējas uz pieņemšanu, iekļaušanu, vides pielāgošanu un atbalsta sniegšanu. Pat tad, ja pusaudzis vai pieaugušais ar autismu vairs neizrāda tipiskās ar autismu saistītās pazīmes, viņam tik un tā ir autisms un ikdienas dzīve var būt satraucoša un prasīt daudz pūļu – atceramies, ka autisms ir neirālās attīstības traucējums, nevis uzvedības traucējums – mainot uzvedību, autisms nepazūd. Šai kontekstā būtiski ņemt vērā arī to, ka autisma redzamo pazīmju apspiešanai un tipiskas uzvedības imitācijai nevajadzētu būt rehabilitācijas mērķim, prioritizējama ir indivīda patstāvībai nepieciešamo prasmju attīstība un labbūtība.

Mīts: Vakcīnas izraisa autismu.

Patiesība: Nav zinātnisku pierādījumu, kas liecinātu par to, ka vakcīnas izraisītu autismu. Šis maldīgais apgalvojums radies, pamatojoties uz tīšuprāt safabricētos datos balstītā un pēcāk atsauktā 1998. gadā publicētā pētījumā, ko veica Endrjū Veikfīlds (Andrew Wakefield) un kura ārsta sertifikāts tika anulēts neētiskas prakses dēļ. Kopš tā brīža plaša mēroga pētījumos, tostarp visaptverošā Dānijā veiktā pētījumā, kurā analizēti dati par vairāk nekā 650 000 bērnu, nav tikuši atrasti pierādījumi, kas apstiprinātu hipotēzi par saistību starp kombinēto MMP (masalu, masaliņu un epidēmiskā parotīta jeb cūciņas) vakcīnu un autismu. Šis mīts ir daudzkārt atspēkots, taču joprojām nodara kaitējumu, graujot sabiedrības uzticību veselības aprūpes sistēmām visā pasaulē, stigmatizējot indivīdus ar autismu un viņu ģimenes, kā arī radot reālus riskus sabiedrības veselībai.

Mīts: Autisms ir sliktas audzināšanas sekas.

Patiesība: Šī teorija ir jau pavisam novecojusi un sen atspēkota. Vecāku audzināšanas stils, “emocionāli nepieejama” māte vai visatļautība neizraisa autismu, tas nemaz nav psiholoģiska rakstura traucējums. Mūsdienās tiek uzskatīts, ka autismu izraisa sarežģīta ģenētisku un vides faktoru kombinācija, kas ietekmē smadzeņu attīstību agrīnajā periodā.

Mīts: Meitenes un sievietes autisms neskar.

Patiesība: Autisma diagnoze dzima, balstoties autisma izpausmēs zēnos, un meitenes un sievietes ar autismu mēdz uzvesties atšķirīgi. Arī viņām var būt autisms, taču tas bieži vien netiek diagnosticēts vai tiek diagnosticēts vēlāk, kas nozīmē savlaicīgi nesaņemtu atbalstu. Pēdējo gadu laikā ar autismu diagnosticēto meiteņu un sieviešu skaits strauji audzis, palielinoties izpratnei par šīm atšķirīgajām izpausmēm.

Mīts: Cilvēki ar autismu ir vai nu ģēniji, vai arī viņiem ir intelektuālās attīstības traucējumi.

Patiesība: Cilvēkiem ar autismu var būt jebkāds intelekts. Svarīgi arī ņemt vērā, ka intelekta testi, kas paredzēti neiroloģiski tipiskiem cilvēkiem, var nebūt precīzi, ja cilvēkam ir autisms. Cilvēkiem ar autismu raksturīga nevienmērīga spēju attīstība, līdz ar to ir iespējams, ka indivīds ir ļoti apdāvināts kādā jomā, bet vienlaikus viņam ir, piemēram, specifiski mācīšanās traucējumi un lēns informācijas apstrādes ātrums. Vidējais IQ rādītājs šādā gadījumā maz pasaka par indivīda spējām. Tikpat svarīgi saprast, ka intelekts viens pats nenosaka indivīda funkcionēšanas spējas šā vai tā, ir jāņem vērā arī informācijas apstrādes grūtības, sensorais jutīgums, vadības funkciju darbība, komunikācijas grūtības u.c. faktori. Cilvēki ar autismu ir ļoti dažādi, ar atšķirīgām spējām un vajadzībām. Dažiem nepieciešams pastāvīgs atbalsts un uzraudzība, dažiem palīdzība nepieciešama epizodiski (noteiktu darbību veikšanai), citi ir gandrīz vai pilnībā patstāvīgi. Atbalsts ir jāpielāgo katra cilvēka vajadzībām.

Mīts: Cilvēkiem ar autismu trūkst jūtu un empātijas.

Patiesība: Cilvēki ar autismu izjūt tādas pašas emocijas kā cilvēki bez autisma. Tomēr viņi savas jūtas var paust atšķirīgi vai arī viņu mīmika un žesti var neatbilst viņu emocijām. Turklāt lielai daļai (aplēses ir dažādas, apmēram 50%) cilvēku ar autismu ir grūtības atpazīt un nosaukt savas emocijas – aleksitīmija.

Mīts: Cilvēki ar autismu ir vientuļnieki, kurus neinteresē socializēšanās.

Patiesība: Cilvēkiem ar autismu var būt daudz grūtāk socializēties un iegūt draugus, taču tas nav nevēlēšanās dēļ. Pārsvarā cilvēki ar autismu vēlas draugus, arī romantiskas attiecības. Daudzi atzīst, ka jūtas vientuļi. Ilgstoša socializēšanās var būt arī ļoti nogurdinoša, cilvēkiem ar autismu mēdz ātri "izlādēties sociālā baterija".

Mīts: Ja cilvēks ar autismu ir nerunājošs, tad viņš arī nesaprot, kas viņam tiek teikts.

Patiesība: Runa nav tas pats, kas saprašana. Turklāt daudzi nerunājoši cilvēki ar autismu izmanto alternatīvas saziņas metodes, lai paustu savas domas, vēlmes un vajadzības, tostarp arī valodā – rakstot, izmantojot runu ģenerējošas ierīces vai burtu tāfeli. Jebkura saziņas metode jānovērtē un jāciena, un paustajā informācijā ir jāieklausās.