Dienas aprūpes centri – kā radīt vidi, kurā jaunais klients jūtas kā mājās jau pirmajā dienā
Turpinot pētīt situāciju ar dienas aprūpes centriem (turpmāk tekstā – DAC) – sākot ar pieteikšanās procedūru un problēmu risināšanu, līdz reālajam topošā klienta iepazīšanās procesam ar DAC telpām un personālu, nevaram neuzdot jautājumu – vai pašreizējā sistēma ir autismam draudzīga, vai ir izdarīts viss, lai jaunietis jau no pirmās dienas DAC justos kā mājās un gribētu nākt vēl un vēl? Kā jau šīs sērijas iepriekšējā rakstā tika noskaidrots, Latvijā nav vienotas sistēmas, kādā notiktu jauniešu iepazīšanās ar DAC personālu, telpām un dienas kārtību. Kaut arī DAC ir atvērti sadarbībai un tieši aicina vecākus būt atklātiem un sadarboties, ir daži pavisam vienkārši soļi, ko varētu veikt valstiskā līmenī, lai šī pāreja no bērna uz pieaugušo ikdienas dzīvi notiktu pēc iespējas mierīgi un bez lieka stresa. Lai uzzinātu, kā ar dažiem vienkāršiem paņēmieniem uzlabot gan jauno klientu, gan darbinieku sadarbību, aicinājām uz sarunu Raiti Zepu, centra “Paskaties” vadītāju, starptautiski sertificētu uzvedības analītiķi, supervīzoru un IBA.
Pretendējot uz jebkāda pakalpojuma saņemšanu, centrā būtu jānoliek jaunieša ar autismu vajadzības. Vissvarīgākās vajadzības, kas jāņem vērā, ir sensorās vajadzības un tieši saistībā ar DAC vidi. Kā tās noskaidrot?
Vienots portfolio – iespēja noskaidrot jaunieša vajadzības
R. Zeps ierosina, ka pirmajam solim būtu jābūt informācijas ievākšanai par konkrēto personu – tā būtu preventīva darbība, kas palīdzētu DAC niansēti sagatavoties potenciālajam klientam. Šis solis ir vienkāršs, proti, portfolio sagatavošana par katru jaunieti, kurš pretendē uz DAC apmeklēšanu. Šajā aprakstā būtu iekļautas visas nianses, kas varētu uzlabot viņa uzturēšanos DAC. Protams, ideālā gadījumā tas būtu kopdarbs starp centru, iepriekšējo mācību iestādi, vecākiem un speciālistiem, kuri ar bērnu strādā. Tas palīdzētu atrisināt daudzas lietas – piemērot gan ēdināšanu, gan apgaismojumu, gan trokšņu līmeni, gan vizuālos stimulus. Būtu lieliski, ja šāds portfolio katram jaunietim tiktu iedots līdzi, absolvējot skolu, taču, labi zinot, ka šī nav ikdienas prakse, katrs DAC Latvijas vai pašvaldības mērogā varētu izveidot vienotu anketu, kurā ģimenei/iepriekšējai mācību iestādei/terapeitiem atliktu tikai atbildēt uz jautājumiem, un bez lielas piepūles un par velti būtu izveidots pirmais instruments, lai jaunā cilvēka ierašanās DAC būtu pēc iespējas vairāk vērsta uz viņa vajadzībām. R. Zeps uzsver, ka, ja vidi pielāgotu jau sākumā, adaptācija, pārejot no vienas vides uz citu, notiktu daudz vienkāršāk. Tas nozīmē, ka sagatavotu vidi jaunietim, nevis prasītu, lai jaunietis pielāgojas videi.
Svarīgi! Katra ģimene jau tagad, zinot, ka jaunietis apmeklēs DAC, var palūgt sava jaunieša uzvedības analītiķim, ja tāds ir, vai klases audzinātājam, izveidot šādu portfolio ar uzsvaru tieši uz sensorajām vajadzībām un citām interesēm. Ģimene no savas puses var to papildināt un, dodoties uz pašu pirmo DAC apmeklējumu, pat pirms oficiālajām “testa” nodarbībām, paņemt to līdzi un iesniegt informācijai.
Pielāgota vide – puse panākumu
Ja vide jau sākotnēji ir pielāgota cilvēkiem ar autiskā spektra traucējumiem, vēlāk nepieciešami vien nelieli individuāli pielāgojumi. Balstoties uz portfolio iegūto informāciju, dienas aprūpes centrs (DAC) jau iepriekš zina, kas konkrētajam cilvēkam vajadzīgs, tādējādi izvairoties no lieka stresa un nevajadzīgiem pārdzīvojumiem.
Viens no galvenajiem stūrakmeņiem ir sensoro vajadzību ievērošana. Ja tās preventīvi ņem vērā, iespējams novērst daudzas situācijas, kas traucētu iekļauties vidē. Tas palīdz samazināt problemātisku uzvedību vai konfliktu risku, jo pareizi pielāgota vide nerada liekus “trigerus”. Rezultātā nerodas vajadzība izstrādāt sarežģītus rīcības plānus vai iesaistīties agresīvas uzvedības intervencēs – vienkārši tāpēc, ka līdz šādām situācijām nemaz nenonāk.
Raitis Zeps uzsver: sensoro vajadzību ievērošana ir būtisks pamats piemērotas vides izveidē. No tā ilgtermiņā iegūst ne tikai cilvēki ar autismu, bet visi DAC klienti, jo risinājumi, kas darbojas cilvēkiem ar autismu, ir noderīgi arī pārējiem. Ja vide ir piemērota un komfortabla, gan klientiem, gan darbiniekiem ir vieglāk sadarboties un problēmsituācijas rodas daudz retāk.
Kādi būtu tie soļi, kas bez liela finanšu sloga veidotu sensori atbalstošu vidi, drošu vidi?
Noteikti tā ir struktūra. Dienas aprūpes centrā jāveido strukturēta vide, kas balstīta uz vizuālo atbalstu, skaidru dienas kārtību un jēgpilnām nodarbībām. Pirmais solis ir vizuāli sakārtota telpa, kurā ienākot cilvēks uzreiz redz, kas viņu gaida:
- kāda ir dienas kārtība,
- kur kas atrodas,
- kāda ir dienas aprūpes centra dienas kārtība.
Ikdienā jau pakāpeniski tiek apgūta DAC noteiktā kārtība: kurā kabinetā strādā, kur ir klusuma telpa, kur – aktīvā zona vai deju zāle, kur strādā ar emocijām, kā arī kur ir vieta atpūtai, piemēram, televizora telpa. Taču, ja jau sākotnēji ir skaidrs un vizuāli atbalstīts šo telpu apzīmējums un vidē uzskatāmi saprotams plānojums, tas palīdz iepazīt vidi un droši tajā pārvietoties. Šāda struktūra nav vajadzīga tikai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – tā ir noderīga visiem. Skaidra kārtība samazina uztraukumu, problēmsituācijas, spriedzi un neparedzamību, radot drošu un paredzamu vidi ikvienam.
Praktiski piemēri, kā DAC izveidot vizuālo atbalstu:
1. Dienas grafiks pie sienas
Lielā, skaidrā vietā pie sienas izvietots attēlu vai piktogrammu grafiks, kas secīgi parāda visas dienas aktivitātes (piem., “ierodamies → brokastis → nodarbība → atpūta → pusdienas…”).
Ja grafiks mainās, nomaināmas attēlu kartītes, lai cilvēks var viegli redzēt izmaiņas.
2. Norādes un marķējumi telpās
Uz durvīm uzlīmētas piktogrammas (piem., krūzīte uz virtuves durvīm, ota uz mākslas telpas durvīm).
Grīdas līnijas vai krāsaini marķējumi, kas palīdz orientēties telpā (piem., zilā līnija ved uz klusuma telpu, sarkanā – uz ēdamzāli).
3. “Pirms–pēc” kartītes aktivitātēm
Pie katras aktivitātes zonas var būt neliels vizuāls atgādinājums: “Pirms ēšanas – nomazgā rokas” (ar secīgiem attēliem).
“Pēc darba – sakārto mantas” (ar attēlu, kur darba piederumi tiek likti kastē).
4. Emociju skala
Pie sienas izvietota emociju karte ar sejām (“priecīgs”, “dusmīgs”, “noguris” u.c.), lai cilvēks var norādīt, kā jūtas. Tas palīdz gan pašizpausmei, gan komunikācijai ar personālu.
5. “Klusuma stūris”
Skaidri iezīmēta zona ar vizuālu zīmi “klusums”, lai cilvēks zinātu, kur var atpūsties no skaņas un aktivitātēm.
Var pievienot vizuālu “stop” zīmi, ja zona ir aizņemta.
6. “Soļu kartes” sarežģītām darbībām
Ja aktivitāte sastāv no vairākām darbībām (piem., tējas pagatavošana), pieejama soļu secības karte ar attēliem: “paņem krūzīti → ieliec tējas maisiņu → uzlej ūdeni → pievieno cukuru/pienu”.
7. Maināmo aktivitāšu panelis
Ja cilvēkam ir izvēles iespējas, var noderēt panelis ar kartītēm “ko darīšu tālāk”, lai viņš pats var izvēlēties nākamo nodarbi no sagatavota piedāvājuma.
Svarīgi! Vecāki, iepazīstoties ar DAC un secinot, ka vizuālā atbalsta nav vai tas ir nepilnīgs, var runāt ar vadību par šāda palīginstrumenta ieviešanu un ko ģimene no savas puses varētu darīt, lai to īstenotu.
Mazie bezmaksas mājasdarbi DAC – izmantojam modernās tehnoloģijas!
Raitis Zeps spriež, ka visos DAC principā vajadzētu ieviest sistēmu – izveido vienreiz, un tas darbojas ilgtermiņā!
Piemēram, mums katram ir telefons, ar kuru var sagatavot īsu, informatīvu video rullīti, kas ir “mūžīgs” jeb derīgs gadiem, un fotogrāfijas. Izmantojot šo informāciju, var iepazīstināt jauno klientu un viņa ģimeni ar dienas aprūpes centru vēl pirms ierašanās. Tajā var parādīt ierašanos DAC, ieeju, telpas, vidi, iepazīstināt ar personālu. Cilvēks to var noskatīties vairākkārt – kaut 20 reizes, ja vajag, lai pirmajā dienā viss jau šķistu pazīstams. Šāds materiāls būtu ļoti palīdzošs. To varētu gan nosūtīt vecākiem, gan pievienot mājaslapā. Tas sniedz gan drošības sajūtu, gan samazina satraukumu.
“Svarīgi būtu arī vizuāli parādīt visas telpas – darba telpu, televizora telpu, tualeti, klusuma kabinetu, vingrošanas vietu u.c. Var pat uzfilmēt, kā lietot noteiktas ierīces vai kā atvērt durvis ar kodu. Šādas lietas neprasa lielus līdzekļus – tikai iniciatīvu un sapratni par to, cik nozīmīgi tas ir jaunam klientam. Patiesībā daudzas no šīm lietām ir tik pašsaprotamas, ka reizēm vienkārši neienāk prātā tās ieviest. Bet, kad tās ir ieviestas, ieguvēji ir visi – gan klienti, gan vecāki, gan centra darbinieki,“ izklāsta Raitis Zeps.
Individuālās intereses un vajadzības – atslēga uz cilvēka labsajūtu
Otra svarīgā joma ir individuālās vajadzības. Pieaugušajiem īpaši svarīgi ir ņemt vērā viņu intereses, nodarbošanās veidus un lietas, kas viņiem patīk. Tas var būt jebkas – paklājs ar specifisku faktūru, krēsls, kurā var griezties, šūpuļtīkls, skrejceliņš, silikona rotaļlietas, puzles, šahs utt. Ja šādi elementi ir iekļauti vidē, cilvēks jūtas gaidīts un saprasts. Šīs individuālās intereses un vajadzības arī būtu svarīgi aprakstīt portfolio.
Būtiski, ka daudzas no šīm lietām ir universālas un noder arī citiem, ne tikai vienam cilvēkam. Līdzīgi kā ar kafijas izvēli – ja lielākajai daļai patīk melna kafija, to ir vērts nodrošināt. Ja cilvēks ierodas vietā, kur jau ir viņam patīkami elementi, viņš šo vidi asociē ar kaut ko labu, patīkamu un interesantu.
Pirmajās tikšanās reizēs īpaši labi strādā tas, ja vienkopus izvietoti vairāki šādi elementi, radot patīkamu pārsteiguma efektu “Wow, šeit ir lieliski!”.
R. Zeps arī uzsver: “Ir svarīgi, lai jaunais klients justos labi jau no pirmās dienas. Tad cilvēkam nav jāuztraucas, vai viņš ir “piemērots” vai nav, – jo es uzskatu, ka visi ir piemēroti.”
Ja ir veikts kvalitatīvs “mājasdarbs” pirms ierašanās, viss norit daudz raitāk. Protams, situācijas mēdz būt mainīgas un neparedzamas, taču, nodrošinoties ar atbilstošiem risinājumiem, negaidītās situācijas var samazināt līdz minimumam. Un, ja pārsteigumi tomēr notiek, tie ir nelieli un viegli pārvaldāmi – tad tam ir visi nepieciešamie instrumenti.
Uzvedības analītiķis – tilts no skolas uz dienas aprūpes centru
“Šobrīd man ir lieliska iespēja strādāt ar DAC un jauniešiem, to topošajiem klientiem kā uzvedības analītiķim – mentoram. Es regulāri braucu uz dienas aprūpes centru un praktiski īstenoju visu, par ko runājam, – gan palīdzu pielāgot vidi, gan sadarbojos ar personālu. Mēs kopā ar pedagogu, vecākiem un dienas centra komandu veidojam “tiltu” no skolas uz jauno vidi, lai pāreja būtu pēc iespējas raitāka un drošāka,” stāsta Raitis Zeps.
Viņš turpina: “Mūsu darbs ir ne tikai palīdzēt jaunietim iekļauties, bet arī sagatavot komandu dažādām situācijām – no pēkšņām uzvedības izmaiņām līdz pašagresijas epizodēm. Šādas situācijas iepriekš analizējam, izstrādājam konkrētas stratēģijas, kā tās novērst vai mazināt, un vienojamies par rīcības plānu. Kad visi – vecāki, speciālisti un centra darbinieki – ir iesaistīti un ieinteresēti, šis process strādā patiešām veiksmīgi.”
Iepriekš minēto ņemot vērā, ir skaidrs, ka darbiniekiem ir vērtīgi regulāri saņemt īsas praktiskas apmācības par to, kā reaģēt dažādās situācijās: kā atpazīt sensoro pārslodzi, kā nomierināt jaunieti, ja ir kāda sarežģīta situācija, kā izmantot vizuālo atbalstu, alternatīvo komunikāciju un kā reaģēt uz problemātisku uzvedību. Šāda apmācība neprasīta lielus resursus, jo var piesaistīt uzvedības analītķi, kas apmāca visus darbiniekus un arī piedalās ikdienas rutīna un novēro vidi, situācijas.
Jēgpilna ikdiena – dzīves kvalitātes pacelšana jaunā līmenī
Tikpat nozīmīga kā vide, kurā jaunietis turpina savu dzīves ceļu, ir nodarbošanās šajā vidē. Tas viss ir saistīts, un tie ir viena ceļa secīgi posmi: vispārēji cilvēkiem ar īpašām vajadzībām draudzīga vide – portfolio, lai pieslīpētu individuālas nianses, – skaidri saprotams vizuālais atbalsts telpās – sensorais atbalsts un individuālu vajadzību respektēšana – un tad jau arī saturiska, uz katra indivīda interesēm vērsta ikdienas dzīve. Šo procesu var pacelt citā līmenī, proti, varbūt kāds jau tuvojas kādas profesijas apguvei, cits – pašaprūpes un pašapkalpošanās prasmju attīstībai. Viss šis ir jāņem vērā, un tas, kas jau iepriekš ir labi izdevies, jāattīsta tālāk. Tas notiek ļoti individuāli, ņemot vērā cilvēka iespējas, vajadzības un intereses. Nevar mācīt to, kas cilvēku vispār neinteresē, – tas var radīt nepatiku vai pat agresiju.
Tāpēc vienmēr jāizvērtē individuālās vajadzības: svarīgi piedāvāt to, kas cilvēku patiesi aizrauj. “Pat ja sākumā šķiet, ka klientam “nekā nav”, mēs, izmēģinot dažādas lietas, vērojot un pierakstot novērojumus, varam atklāt viņa spējas, stiprās puses un intereses. Piedāvājam, pārbaudām, runājam savā starpā, līdz nonākam pie idejām, kas viņam varētu būt piemērotas,” spriež R. Zeps.
Viņš uzskata: “Bieži mēs pārnesam uz jauno vidi jau esošās prasmes vai nodarbes, kas var kļūt par pamatu profesionālai vai personīgai attīstībai. Tas palīdz jaunietim saprast: “Es varu turpināt darīt to, kas man patīk.” Tas ir daudz vērtīgāk nekā mehāniski piesēdināt pie stellēm vai dot darīt ko pilnīgi svešu. Piemēram, ja jaunietis jau ir izgatavojis priekšmetus ar 3D printeri, veidojis video datorā vai apguvis jaunas pašaprūpes prasmes, mēs to varam attīstīt tālāk. Ir iespējams radīt daudz mūsdienīgākas, motivējošākas nodarbes, ja vadība ir atvērta un atsaucīga.”
Kā ģimenei palīdzēt jaunietim iepazīties ar DAC?
Lai jaunietim ar autismu pirmā tikšanās ar jaunu vidi nebūtu pārāk satraucoša, Raitis Zeps iesaka, kā iepazīšanos var sadalīt vairākos mierīgos soļos.
1. diena: Vecāks kopā ar jaunieti pabrauc garām dienas centram, iespējams, ar sabiedrisko transportu. Vecāks norāda uz ēku: “Šis ir dienas centrs.” Viss – nekādas steigas, tikai vizuāls iespaids.
2. diena: Izkāpj no transporta pieturā/izmet līkumu ar auto un pietur, pastaigā garām ēkai, paskatās, kas notiek apkārt.
3. diena: Piebraukt vēlreiz, apsēsties tuvumā uz soliņa, varbūt nopirkt saldējumu. Vecāks atkal parāda ēku, norāda ieeju, pastāsta, ka tur notiek dažādas nodarbības.
Nākamais solis: Dienas centrs var uzaicināt vecāku un jaunieti ienākt iekšā, īsi parādīt telpas un atvadīties. Pirmajā reizē nevajadzētu uzreiz vest skaļākajā telpā vai sākt garas sarunas. Tikai maza, īslaicīga vizīte.
Svarīgi ir radīt pozitīvu pirmo iespaidu – piemēram, pirmajā vizītē apsēsties pie galda klusā telpā, padzert kafiju vai tēju, parunāt neformāli. Lai izvairītos no garām, nogurdinošām sarunām, ko jaunietis varētu neizturēt, iestāde jau iepriekš var iepazīties ar informāciju par viņu. Šo palīdz nodrošināt jau minētais portfolio.
Šāda pieeja palīdz jaunietim sajusties droši, vecākam būt mierīgam, bet iestādei – jau no pirmās reizes sākt attiecības pozitīvā gaisotnē.
Motivācija ģimenei un vecākiem – nekad nepadoties
Ko Raitis Zeps iesaka ģimenēm?
Pirmkārt, būt informētiem un saglabāt pārliecību par savu bērnu. Svarīgi saprast, ka jaunietim ir potenciāls – daudz lielāks, nekā dažkārt šķiet no malas. “Nekad nenovērtējiet savu jaunieti par zemu. Vienmēr meklējiet viņa stiprās puses un ticiet, ka viņš var attīstīties,” viņš uzsver.
Otrkārt – nepadoties. Meklēt informāciju, lasīt, sadarboties ar citiem vecākiem, veidot atbalsta grupas un kopienas. Dalīties pieredzē, iedrošināt citus un ļaut iedrošināt sevi. Zināt savas tiesības un aktīvi tās izmantot. Ja vienas durvis aizveras, klauvēt pie citām. Ja kāds centrs nav gatavs pārmaiņām, meklēt citu – tādu, kurš ir atvērts jaunām pieejām jau no paša sākuma.
Svarīgi arī sadarboties ar pašvaldību vai citām institūcijām, kas finansē pakalpojumus. Informēt tās par reālo situāciju, aicināt pārskatīt programmas, ieviest vienotu sistēmu vai veidot jaunas iniciatīvas. Vecāku balss var būt ļoti spēcīgs impulss pārmaiņām.
“Patiesībā vecāki nereti ir tie, kas veido “tiltu” starp bērna ikdienu un pakalpojumu sniedzējiem, – un tas tilts var būt izturīgs, ja to ceļ kopā ar mērķtiecību un sadarbību,” smaidot saka R. Zeps.
Rakstu sagatavoja Daiga Siliņa. Raksts tapis ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Latvijas Autisma apvienība.